Šķēpmetējs Gatis Čakšs. Izdzīvojis bezrūpīgus puišeļa gadus, ieguvis stabilitāti raksturā un rezultātos

ĪSUMĀ:

• Pandēmijas radīto pauzi Čakšs izmantoja domu sakārtošanai un metiena tehnikas uzlabošanai
• Veselību un ticību sev pēc traumas Čakšam palīdzēja atgūt Latvijas Olimpiskajā vienībā
• Kas ir nauda, Čakšs juniora gados pat neaizdomājās, jo viss notika pats no sevis
• Bezrūpīgās noskaņās sportists žēlojis sevi un saskata, ka tolaik rīkojies kā puišelis
• Tagad precētais vīrs neuzvedas kā pamatskolnieks, rūpējas par ģimeni un sportiskiem sasniegumiem
• Sacensību stadiona sajūta - Čakšam svarīga labam rezultātam

Sasniegtie rezultāti pēc gatavošanās posmā ieguldītā darba Čakšam nav pārsteigums, tomēr ceļš uz stabilitāti bija ilgs. Vienu ieplānoto darbu 25 gadus vecais šķēpmetējs ir paveicis, labojot personisko rekordu, bet nākamais mērķis ir sasniegt 85 metru atzīmi, kas ļautu pieteikties pasaulē spēcīgāko pulkā un garantētu dalību Tokijas olimpiskajās spēlēs.  

Pierakstot katrās sacensībās visus rezultātus, gan sliktus, gan labus, Čakšs piefiksējis, ka jau 28 reizes ir pārsniedzis 80 metrus. Par progresu Gatis priecājas, bet pašlaik rezultātus tik ļoti vēl neiegaumē, jo grib tos pārspēt. Valsts prezidenta balvas izcīņā augusta vidū Ogrē viņš sasniedza pašreizējo personisko rekordu - 84,56 metrus.

Pašlaik Gatis savus rezultātus izbauda, bet pārāk par tiem nesapriecājas. 

Pandēmija izjauca arī Čakša ierasto treniņu plānu, tomēr viņš uzsvēra, ka izdevās daudzas ļoti labas lietas, jo bija iespēja ar treneri strādāt tehniskā izpildījuma uzlabošanai. Tā bija arī iespēja apdomāties un sakārtot domas.
 

"Bija daudzas pozitīvas lietas, ka varēja atpūsties no visa, izdomāt, kā es gribu turpināt dzīvi un savu karjeru," pastāstīja Čakšs. "Nācās pieņemt visādus lēmumus, lai sevi uzlabotu. Pirmais bija sakārtot galvu, lai visu laiku domātu pozitīvas domas, nekad nedomātu negatīvi, visu laiku iet uz priekšu ar mērķtiecību. Tā pašlaik dzīvoju un domāju, ka visu mūžu tā dzīvošu, jo bez pozitīvisma, bez optimisma neko nevar sasniegt."

Šķēpmetējs atceras, ka no jaunieša līdz juniora vecumam laiks pagāja uz prieka viļņa bez lielas domāšanas, līdz parādījās pirmā trauma. Tad piezagās negatīvisms un viņu vajāja domas, kas un kāpēc atkal ir izdarīts nepareizi. Tas liedza koncentrēties, un allaž atkal parādījās kādas vainas.

Tagad viņš pārliecinājies, ka pastāvīga iedziļināšanās sevī rada sarežģījumus.

"Tāpēc mazāk jādomā. Ir, protams, mērķis, bet par blakus lietām ir mazāk jādomā. Vienkārši jātrenējas un jāizbauda sava karjera un treniņi. Tad arī viss pats atnāks," paskaidroja mērķtiecīgais sportists. 

Pandēmijas laikā Čakšs uzzināja, ka Murjāņu Sporta ģimnāzijā trenēties nevarēs un uzreiz saprata, ka izmaiņas ir uz ilgu laiku. Viņš devās pie sievas ģimenes, kur mēģināja noturēt fizisko formu un skrēja svaigā gaisā, taču atzīst, ka mēnesi praktiski nebija profesionāls sportists. Mēnesi vēlāk atgriezies Murjāņos, viņš ar treneri vienojās, ka nav jēga trenēt formu, jo nav zināms, kad būs sacensības.

"Sapratām, ka vienkārši trenēsimies tehniski, pārbaudīsim sevi un pilnveidosim. Nākamajā mēnesī jau spējām puslīdz saprasties, kādā formā gribam būt, kādā tehnikā gribam mest," savu sezonas gatavošanās plānu iezīmēja Čakšs. "Trešais mēnesis jau bija tāds, ka brauca visa mūsu grupa uz skolu, jau varēja izmantot Murjāņu manēžu, un sākām saprast, kad būs pirmās sacensības. Sākām veidot sacensību formu, zinājām, ka vajadzīgs mēnesis, lai dabūtu sevi formā. Treniņi [iepriekš] tika izlaisti, bet kaut kas tika darīts, un mēs uzskatām, ka ļoti labi darīts. Tāpēc pilnībā nebrīnos par rezultātiem. Varbūt gribētos vairāk, bet esmu priecīgs un apmierināts ar to."

Par sasniegtajiem rezultātiem Gatis ļoti daudziem grib teikt paldies, īpaši ģimenei, sievai un trenerim, kuri allaž atbalsta un rada sajūtu, ka vienmēr būs blakus.

Īpaši Čakšs uzsvēra Latvijas Olimpiskās vienības ieguldījumu veselības atgriešanā.

"Latvijas Olimpiskā vienība mani ir izvilkusi, ka vispār varu mest, jo medicīniskais personāls mani ir ''sataisījis'' atpakaļ. Man bija traumas un visu laiku sajūta, ko es vispār varu izdarīt. Fizioterapeiti un medicīniskais personāls palīdzēja, un bija arī materiālais atbalsts, ka varēju vairāk domāt par sportu, nevis tikai izdzīvošanu. Arī Jelgavas novadam liels paldies par ikgadēju atbalstu."

Pašlaik, kad atkal viss sāk izdoties, Čakšu gandarī, ka apkārtējie priecājas par viņa sasniegumiem. Sportistam tā ir motivācija vēl vairāk sevi parādīt un sasniegt vēl labākus rezultātus. 

Par finansējumu iepriekš karjerā Čakšs pat nedomāja, un pēc uzvaras 2014. gadā pasaules junioru čempionātā baudīja sajūtu, ka viss notika pats no sevis.

"Tajā laikā varbūt pat nesapratu, kas ir nauda, man bija finansiāls atbalsts diezgan liels, bet es to nenovērtēju," atceras šķēpmetējs. "Tad biju kā puišelis, darīju, kā gribēju, un man likās, ka viss tagad visu mūžu būs. Es to nenopelnīju pavisam nopietni. Kad esi puišelis, tev viss ir vienalga."

Savulaik izbaudot finansiālo atbalstu, Čakšs palaidies, sevi žēlojot, piemēram, neaizgāja uz treniņu vai ļāva sev pagulēt, un domāšana tolaik sportistam bija pilnīgi savādāka. Viņš atzīst, ka trenera padomus tolaik uzklausīja ar patiku, bet prasības necentās maksimāli izpildīt. Tagad,

izgājis cauri finansējuma zaudēšanai, Čakšs kļuvis nopietnāks kā pieaudzis cilvēks. 

"Tad kā puišelis neko vienkārši nesapratu, kas vispār ir vajadzīgs dzīvē, kā dabūt rezultātu augstvērtīgāku," uz savām juniora gaitām atskatījās Čakšs. "Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc tā, kā esmu mainījies, ir mainījušies mani rezultāti, ir vismaz stabilitāte. Tagad esmu precēts vīrs, jādomā par ģimeni un nedrīkst uzvesties, it kā būtu pamatskolnieks. Joprojām es vēl mācos, vēl ir tikai 25 gadi, ir ko mācīties un strādāt. Tā ir sevis izkopšanu katru dienu."

Bez materiālā atbalsta pavadītie ļoti grūtie mēneši bija laiks apdomāties, ko darīt. Čakšs pašlaik dzīvo taupīgi bez lieliem tēriņiem un par finansiālo pusi daudz nedomā, jo uzskata tās par nevajadzīgām domām, kas grauj. Viņš saskata, ka ir viss nepieciešamais izdzīvošanai un laba rezultāta sasniegšanai, bet viss pārējais nāks vēlāk.

Čakšs saskata, ka ir guvis mācību, kā nedrīkst darīt.

Tādēļ arī Covid-19 ietekmētajā laikā viņam bija mērķis parādīt, ko spēj, neraugoties uz grūtībām trenēties. "Tā arī bija sevis parādīšana, ka neesmu vairs mazs bērns," viņš piebilda.

Tajā pašā laikā Čakšs uzskata, ka nav nepieciešams bez jēgas treniņos tiekties uz maksimālo rezultātu, jo svarīgākais ir tas, ko var izdarīt sacensībās. Treniņā Gatim galvenais ir izpildīt pareizus metienus, tādēļ tālākais metiens gatavošanās apstākļos šogad viņam ir 75 metri.

Šķēpmešanu Gatis mīl, bet nenoliedz, ka pēc traumas atkārtošanās dažbrīd aizdomājies, ko citu vēl dzīvē varētu darīt,

lai nodrošinātu ģimeni. Taču doma pamest šķēpmešanu viņam nekad nav bijusi, un arī tagad vieglatlēts uzskata, ka līdz tam nekad nenonāks. Čakšs nešaubās, ka šķēpmešanu nekad nepametīs un visu mūžu būs ar to saistīts. 

Nopietnākas sacensības Čakšam ir ārzemēs, lai arī Latvijas čempionātā viņš nevar nerēķināties ar konkurentiem, kas kļūst spēcīgāki. Piemēram, Jānis Svens Grīva met jau tālāk nekā 80 metrus, un Gatis to novērtē, bet pats tiecas uz 85 metru atzīmi. "Varbūt stabilitāte man ir ļoti liela, bet nevar zināt, kuros mačos var uzmest vairāk," viņš piebilda.

Sacensībās ārzemēs Čakšs iepriekšējā dienā dodas uz stadionu vismaz apskatīties, un pirmais, ko izdara, - patausta segumu. Gatim labāk patīk cietie segumi. Sevi viņš uzskata par lēnu šķēpmetēju pēc ieskrējiena ātruma un atzīst, ka nemāk sevi kontrolēt skrienot. "Tagad es to mācos un jau sāk labāk sanākt," paskaidroja sportists

Stadiona sajūta Čakšam ir ļoti svarīga - sektora līnijas, rezultātu tablo un skatītāji tribīnēs.

"Man ļoti patīk ierasties, kad redzi, jā, šeit ir gatavojušies. Un tad es ar saviem rezultātiem varu novērtēt un parādīt, ka mani viss apmierina. Tā bija arī Valsts prezidenta balvā," atceras šo sacensību uzvarētājs.

Čakšam ir dažādas taktikas un stratēģijas, kā sagatavoties sacensībām, bet sektorā viņam katrs metiens ir svarīgs un nozīmīgs labākā rezultāta gūšanai. Gata mamma savulaik piefiksējusi, ka dēlam vienmēr labākais ir vai nu pirmais, vai pēdējais mēģinājums. Ja taktikas dēļ vajag lielāku enerģiju nākamajam metienam, Čakšs retu reizi kādu metienu var izlaist, bet nekad sektorā nedodas ar pusspēku. No metiena viņš var atteikties kādas mikrotraumas dēļ, lai neriskētu ar veselību. 

Pašreizējos rezultātos augustā Čakšs velk paralēles ar olimpiskajām spēlēm, kas tika pārceltas uz 2021. gadu. Šķēpmetēju priecē, ka viņa rezultāti ir krietni labāki nekā pērn, bet vēl viens gads līdz olimpiskajām spēlēm paver iespējas kļūt vēl labākam.

Gatis jau zina, kā strādāt vēl labākam rezultātam, ko viņš cer sasniegt jau pašā nākamās sezonas sākumā, lai izpildītu olimpiskās atlases normatīvu un pilnā gatavībā gaidītu Tokijas spēles.

Viņaprāt, 85 metri ir ļoti augsts olimpiskās kvalifikācijas normatīvs, jo pērn pasaules čempionātā varēja uzvarēt ar 86 metriem un 4. vietu iegūt ar 82 metriem.

Šķēpu tālāk nekā 85 metrus šosezon ir raidījuši astoņi sportisti, tostarp vācieša Johanesa Fetera rēķinā ir arī 91,49 metru metiens. Čakšs vēl nezina, kā sasniegt tādu rezultātu, bet nešaubās, ka tas ir paveicams ar treniņiem un citām gatavošanās procesā uzlabojamām lietām. Savukārt vāciešus viņš uzteica kā ļoti mērķtiecīgus sportistus, kas var rēķināties ar kvalitatīvām treniņu bāzēm un augsta līmeņa medicīnu.

Čakšs ar treneri lielākoties gatavojas divatā Murjāņos, kur sportistu viss apmierina. Viņš priecājas par stadionā gaidāmo seguma nomainīšanu un nevar iedomāties situāciju, ka var neļaut trenēties, kā pandēmijas apstākļos gadījies daudziem atlētiem citur pasaulē. 

Līdz sezonas beigām Čakšam vēl ieplānotas trīs sacensības Vācijā un Čehijā, bet sportists pieļauj, ka situācija pandēmijas dēļ ātri var mainīties. Viņš cer, ka varbūt radīsies iespēja startēt kādā Dimanta līgas posmā, ko Čakšs pēc konkurences līmeņa pielīdzina Eiropas čempionātam.