Garo distanču skrējējai Caunei ir tikai 19 gadi, bet viņa jau paspējusi pārsteigt ne vienu reizi vien. Eiropas spēlēs pērn izcīnīta zelta medaļa 5000 metru skrējienā, tāpat Eiropas U-20 čempionātā viņa uzvarējusi gan 3000 metru, gan 5000 metru distancē. Vidzemniece dažādās vecuma grupās ir uzstādījusi Latvijas rekordus. Pirms diviem gadiem junioru pasaules čempionātā Caune ieguva 4. vietu 5000 metros, bet pērn augustā pasaules čempionātā ar personīgo rekordu sasniedza finālu, kur nepiedalījās savainojuma dēļ.
Reinis Ošenieks: Pastāsti, kā tev ir iesācies šis gads? Ko esi labu izdarījusi?
Agate Caune: Esmu bijusi daudzos pasākumos, saņēmusi balvas, par kurām esmu ļoti priecīga un pateicīga. Palēnām atsāku trenēties un gatavoties vasarai.
Nav tāds baigais drebulītis? Sen neesi piedalījusies sacensībās...
Ir tāda neierasta sajūta, jo parasti ir divas sezonas gadā. Tad tu zini, ka ziemā un vasarā startē, bet tas nekas – vienmēr kaut kas notiek pirmo reizi.
Gada sportiste Latvijā, gada vieglatlēte, gada U-20 vieglatlēte. Tas viss 19 gadu vecumā. Atzinību ir daudz, bet tajā pašā laikā ir liela atbildība...
Jā. Tiešām liela atbildība.
Vai tev bija pārsteigums, ka tik daudz balvu saņēmi?
Ja godīgi, – jā. Negaidīju, ka Trīs zvaigžņu balvā būšu gada sportiste. Tas man bija liels pārsteigums, un esmu ļoti priecīga par šo apbalvojumu.
Trīs zvaigžņu balvā kas par kompāniju tev – Aļona Ostapenko, Patrīcija Eiduka, Agate Rašmane un Anete Sietiņa! Kurām no šīm sportistēm tev visvairāk ir izdevies pasekot līdzi, kā viņām veicas?
Esmu sekojusi pārsvarā visām sportistēm, bet vairāk Eidukai, Ostapenko un, protams, arī Sietiņai – vieglatlētikas pārstāvei.
Šī ziema tev ir īpaša ar to, ka pirmo reizi nepiedalies sacensībās. Kāpēc tāds lēmums olimpiskajā gadā – gadu iesākt, mierīgi trenējoties?
Vēlos sadziedēt traumu, kārtīgi atpūsties un tad jau ar vēsu prātu un spēcīgāku ķermeni atsākt trenēties, iet uz galveno mērķi, ko es vēlos šogad izdarīt.
"Parīze 2024" – vai šis vārdu salikums tev jau uzjunda kādas emocijas? Cik nopietni tu tam gatavojies un esi sev vizualizējusi to lielo pasākumu?
Protams, tas rada emocijas un vēlme tur būt ir liela, bet laiks rādīs, kā sanāks, kā izdosies. Neskriesim laikam pa priekšu. Ķermenis parādīs, vai esmu spējīga vai neesmu. Mērķis ir, un cerēsim to sasniegt. Man ir tikai 19 gadi, būs arī nākamās olimpiskās spēles, tāpēc es sev tādu lielu spiedienu nelieku.
Par normatīviem – kādas emocijas tev izraisa, pie 5000 metriem redzot 14:52 minūtes? Tev labākais rezultāts ir nedaudz virs 15 minūtēm. Kāds darbs ir jāiegulda, lai tu pietuvotos normatīvam?
Normatīvs tiešām ir ļoti, ļoti augsts – to var izpildīt tikai dažas sportistes. Pārējie visi kvalificējas pēc ranga. Darbs ir jāiegulda milzīgs. Es tiešām par to normatīvu tik ļoti nedomāju, vairāk domāju par vietu rangā – tas ir pat svarīgāk. Ja noturies noteiktā pozīcijā, tad vari tikt tālāk. Jā, normatīvs tiešām ir augsts.
Kā tev liekas, kāpēc tādu normatīvu liek? Tas ir cilvēku spēju robežās? Kāpēc tas ir tik ļoti nesasniedzams?
Es īsti nezinu. Varbūt, lai atsijātu sportistus. Man liekas, tas ir mazliet nepareizi, taču tādi ir normatīvi, un tev vienkārši ir jācenšas, lai tos izpildītu, vai arī ar ranga sistēmu centies tur kvalificēties.
Tu tagad daudz trenējies un nebrauc uz sacensībām. Ko tas ir devis? Kādas atziņas? Jebkāda veida sacensības tomēr ir atskaite tavam darbam. Tagad tu strādā tikai treniņos. Kā tu raksturotu šo posmu?
Tas daudz ko iemāca. Būt pacietīgai, nesteigties laikam pa priekšu, vienkārši ieklausīties savā ķermenī, uzticēties procesam un pamazām iet uz priekšu.
Nav pareizi sasteigt procesu, sasteigt laiku, iet laikam pa priekšu. Pēc tam pašai ir sāpīgi, ne citiem,
ka tu nevari izdarīt noteiktu darbiņu, ko esi plānojis, lai sasniegtu noteikto rezultātu. Tāpēc jābūt pacietīgai.
Tev ir grūti būt pacietīgai?
Es mācos. Esmu daudz kļūdījusies šajā laika posmā. Tāpēc es mācos būt pacietīga un uzticēties procesam.
Vai tu vienkārši nespēj sagaidīt rezultātu, kas nenāk tik ātri, kaut kādā ziņā pārdedz vai sevi pārdedzini, mēģinot tiekties pēc tā rezultāta?
Tas ir vairāk tā, ka tu gribi ātrāk atsākt, atkal atrasties tajā vidē, kur biji iepriekš, bet ir jāieklausās savā ķermenī. Ja ķermenis signalizē, ka vēl neesi gatava, tad nevajag riskēt. Jāpagaida, kad būsi gatavāka, un tad iet uz starta līniju.
Pastāsti nedaudz par to brīdi, kad saprati, ka skriešana būs tas, ko tu vēlies, īpaši – garās distances. Zinām, ka tur dominē Āfrikas skrējējas, kurām arī ķermeņa uzbūve ļauj skriet ātrāk. Vai tevi nebiedēja doties šajā nezināmajā, kaut gan arī tik ļoti zināmajā, grūtajā disciplīnā?
Es teiktu, ka tas bija Tallinā U-20 čempionātā, kur es startēju pie vecākām meitenēm un man izdevās izcīnīt 2. vietu, par ko es biju ļoti pārsteigta – par to rezultātu, ko es izskrēju. Tad es sapratu, ka man ir āķis lūpā, ka es varu, man sanāk, man tikai jāpacenšas vairāk un jādara vairāk. Tad es domāju, kāpēc gan nepamēģināt skriet un trenēties vairāk, fokusēties uz to vairāk. Jā,
man patīk riskēt, patīk sevi izaicināt, un man ir prieks par to, ko man ir sanācis izdarīt.
Viena no lietām, protams, ir Latvijas rekordi. Tur ir dzīšanās pakaļ Jeļenai Prokopčukai. Tu esi tikusies ar viņu – kas ir tas, ko viņa tev devusi, kādus padomus? Varbūt viņa karjeras laikā kaut ko ir nepareizi darījusi, ko viņa saka, lai tu tāpat neizdari?
Viņa saka to pašu – ieklausīties sevī, nesteigties laikam pa priekšu. Tās ir primārās lietas. Protams, ja man ir nepieciešams padoms jebkurā jomā, es labprāt viņai uzrakstu un viņa man atbild. Es ļoti priecājos, ka viņa komunicē ar mani un dod padomus, jo man kā jaunam sportistam tas nozīmē daudz.
Minēji, ka tev tagad jau ir nākamais līmenis un ir menedžeris. Kā ir mainījusies situācija pēc visiem šiem panākumiem? Vai menedžeri, kompānijas pašas tevi uzmeklē, piedāvā kādu sadarbību? Kā šajā aspektā ir mainījusies tava dzīve?
Protams, ja esi parādījis rezultātu, tu radi par sevi interesi. Man nāca piedāvājums no Baltijas valstīm, no Igaunijas, ka man varētu būt menedžeris. Es ilgi šo lēmumu apdomāju, bet saprotu, ka
menedžerim ir ļoti daudz plusu, jo tev nav jāuztraucas, kurās sacensībās startēsi. Tikai pastāsti menedžerim savu plānu, ka gribētu startēt, un viņš sameklē labāka, augstāka līmeņa sacensības, kur būs distancē temps.
Tas ir ļoti svarīgi garo distanču skrējējiem, ka ir bariņš, ar ko kopā skrien, un lai varētu izskriet labāku rezultātu. Menedžeris arī meklē sponsoru iespējas. Man viņš piedāvāja noslēgt sadarbības līgumu ar "Puma". Es biju ļoti pārsteigta, ka man 18 gados jau piedāvā slēgt līgumu. Domāju, tiešām ar mani kāds grib slēgt līgumu? Viņi atbalsta jaunos sportistus, par ko es esmu ļoti pateicīga. Man viss ekipējums ir nodrošināts, pašai ir tikai jādomā par trenēšanos.
Kā tu nonāci līdz menedžerim? Runāji ar Latvijas sportistiem, kam ir bijusi pieredze? Saprotu, ka šis menedžeris ar šķēpmetēju Līnu Mūzi-Sirmo kopā darbojas?
Jā, viņam ir arī citas sportistes. No Latvijas mēs esam divas.
Kā tu nonāci līdz tam, lai saprastu? Vai tā ir procentu likme, ko viņš paņem, sportistu atsauksmes? Mums ir bijušas sportistes, kas strādāja ar vienu igaunieti, šķiet, Kadriju Kallasu. Cik daudz tu meklēji un skatījies, kuru menedžeri izvēlēties? Vai tev nāca viens konkrēts piedāvājums, un to tu arī ņēmi?
Šobrīd man nāca viens konkrēts piedāvājums. Es pati neesmu meklējusi. Domāju, kāpēc gan neizmantot šo iespēju. Es biju aprunājusies ar Līnu Mūzi, un tad pieņēmu šo lēmumu. Procentu likme visiem sportistiem ir vienāda. Ir noteikumi, kas jāievēro, un katrs sportists paņem noteiktu procentu likmi.
Vai dzīve atvieglojās uzreiz, ja salīdzini ar to, kas bija pirms tam, kad pašai jāplāno sacensības, jāmeklē, kur jāpiesakās?
Jā, jo man bija iespēja startēt Dimanta līgā. Es pati nebūtu tikusi tur startēt, jo tur ir nepieciešams menedžeris. Tāpat arī sponsoru iespējas un citu sacensību iespējas, kur vari startēt. Viņš arī bija klāt pasaules čempionātā ar mani.
Dimanta līgā es biju viena pati. Domāju, ka treneris brauks līdzi, bet Dimanta līgā tu brauc viens.
Toties man menedžeri atbrauca līdzi, viņi ir divi cilvēki, kas strādā, un ir kopā ar mani pirmajos lielajos mačos. Man ir liels atbalsts, viņi man visu stāsta. Es tur redzu tikai plusus.
Kāpēc tu neesi siltajās zemēs un šobrīd netrenējies tur?
Šobrīd, lai aizvadītu treniņu procesu šeit, man ir nepieciešami speciālisti blakus, tāpēc fokusējos un esmu šeit Latvijā. Man ir arī jāstudē, es mācībām pievēršu lielu uzmanību.
Laikapstākļi nepatraucēja Latvijā gatavoties? Telpās...
Nē, mājās ir skrejceliņš, visu ko tur varu izdarīt. Ir zāle Valmierā. Visu, kas šobrīd nepieciešams, varu izdarīt šeit. Protams, kad būs nepieciešamība braukt uz siltajām zemēm, es to darīšu.
Vai Rīgas manēžu jau esi iemēģinājusi, lai pastāstītu valmieriešiem, kā ir Rīgā?
Diemžēl vēl ne.
Ir kāds konkrēts plāns?
Šobrīd nav.
Treneris Raitis Ravinskis – leģendārs, ilgus gadus kopā ar tevi. Vai esat domājuši, vai varbūt ir nākuši kāda piedāvājumi treneru korpusā pievienoties, redzot, kā rezultāti aug? Vai ir iespēja, ka jūs pieaicināt no ārzemēm kādu ekspertu? Vai Raiča, kā tu viņu sauc, saka: "Nē, mums nevajag papildspēkus"?
Šobrīd tādi piedāvājumi nav nākuši, ka kāds gribētu piesaistīties klāt kā speciālists.
Varētu būt vairāk iespēju ar sportistiem trenēties kopā starptautiskās grupās, kad brauc kopā vairākas meitenes, piemēram, 5 km distancē visas Eiropas meitenes, un kopā trenējaties.
Tā ir ļoti lieliska iespēja lieliskai nometnei, lai varētu kvalitatīvi aizvadīt treniņus, jo ir sparinga partneri. Viņas ir apmēram tādā pašā līmenī kā tu, un tad ir izcili. Vēl es neesmu šādu iespēju izmantojusi, bet nākotnē es uz tādām skatos, ka tā būtu lieliska iespēja attīstīties kā jaunam sportistam.
Ja tu domā par Parīzes spēlēm, uz kurām distancēm tu tēmētu? 5000 vai 3000 metri?
3000 nav, ir tikai 5000. To es domāju.
Kad mēs varētu tevi redzēt pirmajās sacensībās? Vai ir jāsagaida marts vai jau februārī?
Februārī noteikti ne, martā arī noteikti ne. Es domāju, ka tuvāk siltajam laikam. Tad jau būs vasara.
Par treniņu procesu – kā tas ir mainījies? Pēc kādas programmas jūs strādājat, lai pēc iespējas vairāk uzlabotu rezultātus?
Treneris, daudzus gadus strādājot kopā ar mani, zina, kuras treniņu programmas kurā laikā man noder. Uz to viņš arī fokusējas. Viņam ir sava kladīte, tas ir vairāku gadu darbs, kur redzam, kā esam veidojuši treniņus, kā esmu skrējusi. Pēc tā viņš arī skatās.
Treneris daudz nestāsta par saviem plāniem. Viņš man iedod nedēļas plānu, ko mēs darīsim. Tad es zinu, bet sīkāku informāciju viņš neizpauž.
Tas ir viņam tāds noslēpums. Es domāju, ka ir jāsaglabā arī savs noslēpums, ja gribi startēt augstā līmenī un sasniegt rezultātus. Tāpēc man patīk arī noslēpumi.
Vēl viens ļoti svarīgs faktors ir veselība. Kā tev izdevās pēc iepriekšējās sezonas visu savest kārtībā, un kādā formā šobrīd esi?
Pamazām, pamazām. Laiks iet uz priekšu, arī rehabilitācijas process uzlabojas, bet, kā saka, tā dzelžainā pacietība ir visvairāk nepieciešama.
To pacietību es tev arī novēlu. Protams, ar nepacietību gaidām vasaru, Franciju, Parīzi.
Cerēsim!
