"Būs, ko stāstīt mazbērniem!" – tāds ir Latvijas Tenisa savienības reklāmas sauklis, aicinot skatītājus uz arēnu, lai atbalstītu mājiniekus un klātienē vēl redzētu Gulbi spēlējam. Gulbis 34 gadu vecumā ir viens no Latvijas sportistiem, kas pabijis pasaules lielāko sporta notikumu starmešu gaismā.
Līdz Ernesta ienākšanai profesionālajā sportā neticama šķita kāda latvieša nonākšana pasaules ranga simtniekā vai "Grand Slam" pamatturnīrā. Pirmo reizi labāko simtniekā viņš ielauzās 19 gadu vecumā, bet karjeras augstāko punktu sasniedza 2014. gadā, kad pēc Francijas atklātā čempionāta pusfināla bija pasaules 10. rakete. Gulbis divas reizes ir pieveicis Rodžeru Federeru – 2010. gadā, kad šveicietis bija numur viens pasaulē, un "French Open" astotdaļfinālā 2014. gadā. Pēdējais veiksmīgais posms topa līmenī Ernestam bija 2019. gadā, kad izdevās kādu laiku noturēties pasaules labāko spēlētāju simtniekā.
Ernesta dzīvi ļoti būtiski izmainīja pēdējais pusgads, viņam kļūstot par LTS prezidentu. Tas gan neliegs Ernestam vēl pēdējo reizi doties laukumā Latvijas izlases kreklā.
Dāvids Ernštreits: Deivisa kauss – vai tas ir kaut kas savādāks tenisistam? Atšķirīgs no ikdienas rutīnas tas komandas gars?
Ernests Gulbis: Tas tenisistam ir pilnīgi kaut kas savādāks, jo beidzot vari spēlēt kopā ar komandu, pārstāvēt savu valsti. Parastajos ATP turnīros tu it kā pārstāvi savu valsti, bet nav tās atmosfēras. Tas ir vissvarīgākais Deivisa kausā, tāpēc es ļoti ceru, ka būs pilnas tribīnes un daudz līdzjutēju.
Vai Latvijā teniss ir tautas sports, vai tas ir pieejams sporta veids?
Domāju, ka tas ir ļoti pieejams sporta veids. Viens no maniem mērķiem ir padarīt to vēl pieejamāku. Nedaudz pastāstīšu, kā man ir gājis pēdējo pusgadu – šis laiks ir bijis ļoti interesants un intensīvs. Uzzināju, ka [Jura] Savicka kungs vairs nedrīkst būt [Latvijas Tenisa] savienības prezidents. Mani uzrunāja daži cilvēki un piedāvāja, vai es negribu kandidēt nākamajā [LTS] kongresā vēlēšanās. Pirmā reakcija bija, ka negribu, jo man nekad nav bijis mērķis ieņemt kādu oficiālu amatu. To diezgan ilgi apdomājot, tas nebija viegls, nebija emocionāls lēmums, tas bija diezgan fundamentāls lēmums man un manai ģimenei. Tajā brīdī, kad tas viss notika, mēs bijām Itālijā pilsētā, kur es trenējos. Sapratām, ja izdosies šīs vēlēšanas vinnēt, tad man būs jāpārvācas atpakaļ uz Latviju, ko es vienmēr esmu gribējis darīt.
Vienmēr esmu gribējis darboties un strādāt Latvijā – es vienkārši nedomāju, ka tas būs tik ātri.
Kad pieņēmu lēmumu kandidēt, tad ļoti daudz komunicēju ar visiem [LTS] biedriem, klubiem, treneriem. Es daudz ko sapratu par Latvijas tenisa iekšieni. Es vienmēr biju nedaudz ārpus tā – man bija saistība tikai tajos brīžos, kad spēlēju Deivisa kausā, vai tad, kad biju Latvijā, kas nebija pārāk bieži. Es sapratu daudzas problēmas. Uzklausot visus viedokļus un domas, uztaisīju stratēģisko plānu nākamajiem astoņiem gadiem, kuru tad prezentēju kongresā. Rezultāts bija tāds, ka cilvēki tam noticēja. Viņi noticēja arī manai vīzijai un manām domām. Liels viņiem paldies par to uzticību – tā tas viss sākās.
Nevaru uzurpēt to, ka es tevi pazītu. Vismaz no tava publiskā tēla vienmēr ir licies, ka esi uz pašizaugsmi vērsts cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi intelektuāli dažādi attīstīties. Šis vairāk šķiet tāds funkcionāra darbs. Vai tā bija tā iekšējā dilemma par dzīves turpinājumu pēc tenisa, vai tagad šajā situācijā, savienojot ar tenisu, vai atliks laika pašizaugsmei – lasīt grāmatas, iet uz koncertiem, kāpt kalnos?
Noteikti var daudz ko apvienot. Pašlaik esmu spējīgs apvienot profesionālo sportu ar federācijas vadību. Pagaidām. Pirmajos mēnešos es tomēr biju vairāk Latvijā, faktiski visu laiku biju Latvijā. Kad sāksies turnīri, tad vajadzēs skatīties.
Mana prioritāte pašlaik ir savienības darbs un savienības vadība, tāpēc ka es ļoti labi sapratu to uzticības līmeni, kurš man ir dots.
Es ļoti gribu izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas, izdarīt tās lietas, kuras esmu solījis izdarīt.
Stājoties prezidenta amatā, uzsvēri, ka nevēlētos vadīt federāciju, kurā viss būtu atkarīgs no viena cilvēka, ir jābūt komandai. Tas savā ziņā ir pretnostatījums iepriekšējai valdei un prezidentam. Vai pašreizējā LTS valde arī piedalās ikdienas procesos, virzot tenisa dzīvi?
Man ir liels prieks par to, ka visi cilvēki, kurus es biju uzrunājis, piekrita. Tas man ir rādītājs, ka cilvēkiem patīk teniss, viņiem rūp teniss, viņi ir gatavi iesaistīties ar savu laiku, savām zināšanām, kontaktiem, lai strādātu tenisa labā. Vēl viens liels mirklis bija mēnesis starp abiem kongresiem, kurā es uzrunāju visu jauno valdi un viņi deva savu apstiprinājumu. Mums bija arī jāpamaina mūsu ofiss, jo diemžēl šajā mēnesī pirms otrā kongresa es sapratu, ka mans uzticības līmenis iepriekšējam ģenerālsekretāram nav pietiekami augsts – mēs vienojāmies par darba attiecību pārtraukšanu. Tad uztaisīju nelielu konkursu ģenerālsekretāra amatam, un pieteicās tiešām spēcīgi kandidāti.
Man liekas, es pieņēmu vislabāko lēmumu. Tas ir Jānis Mellups – es viņu pazīstu ļoti ilgi. Mēs visu dzīvi jau no bērna kājas esam pazīstami, mēs spēlējām bērnu un jauniešu turnīros kopā. Viņam acis deg. Mums ir ļoti līdzīga vīzija par tenisa nākotni, mēs esam uz vienas lapas. Tā kā man ir prieks arī par viņu.
Tava vīzija par tenisa pieejamību. Kurā valstī teniss ir vispieejamākais sporta veids un ko no tā mēs varam paņemt? Ko tu gribi paņemt, lai Latvijā tā būtu?
Mums ir grūti salīdzināt sevi ar daudzām citām valstīm, it īpaši lielajām, jo daudzās valstīs federācijas strādā zināmā mērā kā bizness. Daudzām federācijām pieder tenisa turnīri. Piemēram, Itālijas federācijai pieder Romas turnīrs. Skaidrs, ka viņiem ar budžetu nav tik lielas problēmas kā Latvijā.
Zīmols un notikums ap to...
Kurš pelna naudu. Viņiem paliek budžetā līdzekļi, ar kuriem viņi var pareizi operēt. Viņi ir izdarījuši ļoti labas lietas, jo viņiem ir gan televīzijas kanāls tenisam, gan "Challenger" līmeņa turnīri praktiski katru nedēļu.
Piezemējamies uz praktiskajām lietām. Ko mēs varam paņemt no tā visa?
Mums ir jādomā nedaudz plašāk. Man liekas, ka viss sākas no prioritātēm.
Man ir skaidras prioritātes tenisam – bērni, jaunieši un treneri. Man liekas, tā ir tā bāze, uz kā visam ir jāaug.
Tas ir ļoti svarīgi arī valsts līmenī prioritātes noteikt. Es zinu, ka tas ir bijis mūžīgais jautājums, jo ir ļoti daudz interešu konfliktu un ir ļoti grūti noteikt prioritātes, tāpēc tie ir smagi lēmumi, jo katrs federācijas vadītājs un vadība cīnīsies par savu sporta veidu, mēģinās izlobēt kādus jautājumus savam sporta veidam, kas ir normāli. Kā mēs varam noteikt šīs prioritātes? Man būtu tāds varbūt pilnīgi utopisks ieteikums – ja kāda cilvēku grupa nevar valdībā vienoties, iedot to, piemēram, uz balsošanu tautai. Tad mums būs skaidrs, vismaz būs kaut kas, no kā atsperties. Ja varam noteikt 10–15 sporta veidus, kuri ir svarīgākie mūsu cilvēkiem, nevis kaut kādām cilvēku grupām, bet tautai, tad varam uz tā pamata kaut ko tālāk veikt. Ja mums ir simt prioritātes, tas nozīmē, ka mums nav prioritāšu vispār.
Faktiski paralēle varētu būt to jauniešu un cilvēku skaits, kas nodarbojas ar šo sporta veidu. Tas jau arī savā ziņā ir balsojums – cik cilvēki ir iesaistīti šajā sporta veidā ikdienā?
Sporta federācijām finansējums var nākt tikai no pāris avotiem. Ir Latvijas Olimpiskā komiteja, kur ir augstu sasniegumu sports, kur ir noteiktas kvotas katram sporta veidam. Tenisam ir piecas kvotas, tas ir ļoti labi, ir ikmēneša pabalsts katram spēlētājam. Latvijas Sporta federāciju padome, kur ir šie kritēriji – dalībnieku skaits un biedru skaits. Tās summas, protams, ir patīkamas, bet nav tik lielas, lai varētu nodrošināt labu federācijas darbu. Tad ir prēmēšanas sistēma, kura, manuprāt, ir jāuzlabo, tāpēc ka ilgus gadus "Grand Slam" uzvara netika ieskaitīta kā izcils sasniegums sportā. Skaidrs, ka "Grand Slam" uzvarētājam, kurš nopelnījis divus miljonus, nav tik liela starpība, vai viņam būs papildus 20 vai 50 tūkstoši, vai nē. Citiem sporta veidiem tas ir kritiski vajadzīgs, tāpēc to nevajag pilnībā nogriezt, bet vajag kaut kā pareizāk tos kritērijus salikt. Tad mums ir valsts kompānijas.
Te bija kaut kādas sarunas par "Latvijas valsts mežu" naudu. Man vispār nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tur notiek dalīšana.
Tu nezināji, kur tās īstās durvis, pa kurām ieiet – no sētas vai pa galvenajām durvīm. Tas ir absurdi, tas nav pareizi...
To tu varbūt arī vari zināt, bet negribi tādā sistēmā būt, negribi tādā veidā kārtot lietas. Ja mums būtu prioritātes, tad varētu prioritārajiem sporta veidiem prasīt kaut kādus panākumus, rezultātus. Tagad īsti no viņiem daudz ko nevar prasīt. Tas ir tas, kas daudzām federācijām ir ļoti atkarīgs no viņu vadības, no viņu paziņu loka, draugu loka.
Šajā gadījumā visi droši vien cer uz jauno valdi, skatās, kādi viņiem biznesi pieder, ko nu atnesīs tajā katliņā...
Tas var strādāt līdz kādam noteiktam līmenim, bet tā nav ilgtspējīgi strādājoša sistēma. Tu vienreiz uzprasīsi, otrreiz uzprasīsi, cik reizes tu prasīsi? 20 reizes? Pieņemsim, tas pats Deivisa kauss un Federāciju kauss. Es neuzskatu, ka [Tenisa] savienībai būtu no sava budžeta jāvelta lauvas tiesa pasākumu organizēšanai. Skaidrs, ka, ja ir līdzfinansējums no valsts un pašvaldības, tad tu to vari darīt, federācija var uzņemties organizatorisko sadaļu, bet, atgriežoties pie prioritātēm, man prioritāte ir bērni, jaunieši un treneri.
Es negribu tērēt naudu no budžeta Deivisa kausam un Federāciju kausam.
Es par to esmu runājis ar mūsu valdi. Principā visiem ir tāds pats viedoklis.
Man kaut kā ir aizķēries tas četrpadsmitgadnieku vecums. Visi vecāki saka: "Es viņu aizvedu līdz 14 gadiem, tālāk ir jāsāk braukt uz ārzemēm." Kāds, Ernest, varētu būt plāns, lai katram, kurš sasniedz 14 gadus, vienīgais ceļš nebūtu ārzemes? Akadēmija tepat uz vietas vai starptautisks speciālists brauc pie mums?
14 gadi jau ir mazliet par daudz. Tagad ir tāda ilūzija, kas ir balstīta uz priekšstatiem, ka, ja tev ir 12 gadi un tu sasniedz kaut kādu zināmu līmeni, tad ir jābrauc prom no valsts. Kāds ir jebkuras federācijas un jebkuras biedrības mērķis? Galvenais mērķis ir maksimāli ilgi paturēt Latvijas bērnus pie mums valstī, lai viņi ir maksimāli konkurētspējīgi pasaulē. Kā mēs to varam izdarīt? Celt treneru vidējo līmeni. Tas ir tas, kam es ticu. Tas ir tas, ko es saprotu. Man ir kontakti ar labākajiem treneriem pasaulē. Sadarbībā ar viņiem būtu apmaiņas programmas – no turienes treneri lido uz šejieni, vada seminārus, pavada laiku, potenciāli atverot kādu akadēmiju, aicinot trenerus uz šejieni, sūtot mūsu trenerus uz ārzemēm stažēties. Tādā veidā, caur šo apmaiņu, var cerēt, ka pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem kaut kas būs.
Latvieši trenē ārvalstu sportistus – arī tāda tendence ir. Vai tas nav pietiekami – tas treneru skaits? Te jau vairāk ir runa par elites līmeni...
Elites līmenī mums ir daži bijušie tenisisti, kuri ir strādājuši augstā līmenī. Pieņemsim, Andis Juška, bet viņš ir kaut kādu līmeni sasniedzis – tādu mums nav daudz. Viņš tomēr ir bijis divsimtniekā pasaulē, un viņš ir bijis diezgan augsta līmeņa tenisists. Mums tādu nav daudz, tāpēc mums šis treneru vidējais līmenis ir ļoti jāceļ uz augšu.
Kā tu vispār jūties šajā laikā? Tu varbūt neesi pats aktīvākais sociālo tīklu influenceris...
Man ir e-pasts (smejas).
Kad notika trakas lietas pasaulē, gan vakcinācija pret kovidu, gan Krievijas iebrukums Ukrainā, tu tomēr iznāci no saviem ierakumiem un sajuti vajadzību teikt savu vārdu. Kurā brīdī tad ir tas slieksnis, kad kaut kas ir jāsaka cilvēkam?
Par soctīkliem teikšu godīgi – man tas vilciens nedaudz pagāja garām. Kad tas tikko sākās, es uz to skatījos nedaudz skeptiski, kas droši vien bija mana kļūda.
Manuprāt, šādos kritiskos brīžos ir svarīgi, ka tev ir kāda platforma, kurā vari pateikt savas domas.
Domu ir daudz, un skaidrs, ja tev ir kaut mazākā autoritāte kādā cilvēku lokā, kur tavs viedoklis var kaut ko ietekmēt un tu tam patiešām tici, tas ir svarīgi. Šie brīži pienāca, man liekas, visiem. Kaut kādā veidā droši vien zemapziņā arī šis aspekts nostrādāja galvā – kāpēc tad es pieņēmu lēmumu kandidēt šajās vēlēšanās un atgriezties Latvijā, un darīt lietas šeit, darboties un mēģināt uzlabot kaut vai mūsu mazo nostūri. Ja mēs uzlabosim to mazo nostūri, kas ir Latvijas teniss, to par piemēru var ņemt varbūt citas organizācijas. Tu iesaisties kādās diskusijās un vari lietas vērst par labu.
Kad stājies prezidenta amatā, teici, ka tev nebūtu iebildumu, ja Juris Savickis paliktu kā goda prezidents – tādu statusu viņš iegūtu. Tagad, aizejot iepriekšējai valdei, no aizkulisēm nojaušot arī, kādas rīcības notika, vai tu joprojām pie tā turies? Vai tu būtu gatavs viņam atdot šo godu?
Principā, jā. Man nav ar to nekādu problēmu. Man liekas, juridiski tas nav iespējams, tāpēc ka ir likums ministrijas uzrakstīts. Man liekas, tas vienkārši juridiski nav iespējams. Tīri cilvēciski man ar to nebūtu problēmu, jo man ar Juri Savicki ir bijušas ļoti ilgas attiecības.
Es viņu pazīstu visu savu apzināto dzīvi. Tās varbūt kaut kādos periodos ir bijušas sarežģītas, bet kopumā ir normālas. Par iepriekšējo valdi – daži no valdes locekļiem ir palikuši tagad manā jaunajā valdē. Es gribētu arī pateikties iepriekšējai valdei. Es zinu, ka daudzi cilvēki tur nebija ļoti priecīgi, ka es stāšos šajā amatā, viņi tik un tā uzvedās ļoti solīdi, ļoti cilvēciski un man palīdzēja pirmajā mēnesī, šajā pārejas posmā.
Tukšā kase, stājoties amatā? Cik tukša tā bija, tā zeķe caura?
Tukša. Tur arī saistības uz nākamo gadu. Principā, ja visus galus savelk kopā, droši vien arī kaut kāds neliels mīnuss varēja būt. Pirmais periods bija tāds nedaudz saspringts tāpēc, ka, uzreiz man stājoties amatā, bija jāsūta sieviešu izlase uz Federāciju kausu. Kasē bija tāds stāvoklis, ka biju gatavs sūtīt sieviešu izlasi par savu naudu, kas, man liekas pilnīgs un galīgs absurds. Tas bija kā bija, bet beigās viss sakrita, ka mums bija kaut kāda nauda no Starptautiskās federācijas. Ar viņiem komunicējot panācu, ka viņi nedaudz laicīgāk atsūta, tā kā mēs to nosedzām. Tad mums bija jāsūta jauniešu izlase uz ziemas komandu čempionātu. Tur arī bija jāsavāc budžets, to mēs arī izdarījām. Tas process ir aizgājis. Skaidrs, ka pirmās nedēļas ir tādas nedaudz nesaprotamas, bet es baigi negribu cilāt tos pagātnes jautājumus, tāpēc ka
vēsture parādīs, kurš kādas lietas ir darījis labāk, kurš sliktāk. Ir lietas, kas, manuprāt, tika darītas ne pārāk pareizi.
Ir lietas, kas tika darītas pareizi, tāpēc komunikācijā ar biedriem es gribēju šīs lietas saprast. Bija kaut kādas iestrādes, kas patiešām strādāja. Tur nevar visu tā pilnīgi atmest.
Novāks Džokovičs un viņa divdabja loma, varbūt tā vienkārši viņa daba. Gan "Australian Open" epopeja ar iebraukšanu un izraidīšanu, ar attieksmi pret vakcināciju. Tagad savas nostājas paušana par Krievijas un Baltkrievijas tenisistu nespēlēšanu Vimbldonā arī šogad. Kā tu uz to skaties – vai Vimbldonā ir jāspēlē krieviem un baltkrieviem vai nav?
Tas ir ļoti grūts jautājums. Man liekas,
ja mēs varam izdarīt pilnīgi jebko, lai apstādinātu karadarbību, mums tas ir jādara. Pilnīgi jebko. No otras puses, ir tā, ka daudzus no šiem tenisistiem es personīgi pazīstu, zinu viņu viedokļus, zinu viņu situāciju un tīri cilvēciski arī viņus varu saprast.
Paņemsim kā piemēru Danielu Medvedevu. Viņam ar Krieviju ir ļoti maz saistības. Viņš ir aizbraucis, ja nemaldos, 10 gadu vecumā uz Franciju, visa ģimene dzīvo Francijā, viņš nodokļus maksā Francijā. Viņš Krievijā nav bijis, es pat nezinu līdz kuram vecumam. Kurā brīdī tu ko nodalīsi? Pieņemsim, bērni un jaunieši – desmitgadīga meitene grib spēlēt starptautiskā turnīrā. Pieņemsim situāciju, ka viņai vecāki dzīvo Vācijā visu dzīvi. Vienkārši ir sanācis tā, ka viņiem ir Krievijas pase. Tikai tāpēc, ka viņiem ir Krievijas pase, liegsi tai desmitgadīgajai meitenei piedalīties turnīrā? Man nav tādas konkrētas atbildes. Vienkārši ir jāskatās uz visu nedaudz individuāli. Skaidrs, ka pirmajā brīdī tev ir jādara viss maksimāli intensīvi, lai apstādinātu karadarbību, bet, laikam ejot, tev būs laiks un iespēja apskatīt katru jautājumu nedaudz individuāli.
Tie precedenti leks ārā. Tev liksies, ka tas nav līdz galam godīgi pret visiem – visus vienādi mērīt?
Tas nekad nav godīgi tādās situācijās.
Vai tu bieži sev uzdod jautājumu: "Ko es varēju sasniegt, bet…."? Cik bieži tas ir tavā galvā?
Es nedomāju tādās kategorijās. Ir kaut kādi procesi bijuši, un skaidrs, ka tagad ar savu pieredzi es varu ļoti labi redzēt, kuras lietas tika darītas ne pārāk pareizi, kuras lietas es darītu savādāk. Bet es nedomāju tādā kategorijā, kas būtu, ja būtu. Man ir tā pieredze, kura man tagad ir.
Ar šo pieredzi es tiešām varu, un es zinu, ka varu, palīdzēt daudziem jauniešiem nepieļaut tās kļūdas un tās situācijas, kuras es pieļāvu.
Tas arī ir tas mērķis, lai nākamā paaudze mums būtu spējīgāka un labāka.
Pāris lietas – iedod tās kļūdiņas, uzreiz pasaki jauniešiem, lai klausās...
Attieksme pret tenisa disciplīnu. Treneru izvēle. Attieksme pret savu ķermeni – uzturēt to labākā kondīcijā, lai minimizētu traumas. Kalendāra izvēle. Ļoti daudz momentu. Ja mums būtu garāka saruna, tad es varētu pa punktiem iziet cauri, kurā brīdī kaut kas varbūt aizgāja ne tā, kurā brīdī bija kas pareizi. Vienmēr tā atbilde ir ļoti vienkārša – ja esi izdarījis mājas darbu, tad rezultāti nāks. Katru reizi, kad esmu izdarījis mājas darbu, man ir bijusi laba off sezona, pareiza sagatavošanās, vienmēr rezultāti sekoja.
Nezinu, vai ir korekti salīdzināt tevi ar Aļonu Ostapenko, bet jūs abi neapšaubāmi atstājat emocionālu spēlētāju iespaidu un tādi arī esat. Vai var otram emocionāli palīdzēt, dot kādu padomu, vai arī tas paliek tikai tevis paša ziņā? Tai pašai Aļonai – izaugt, pieaugt, nomierināties, sevi kontrolēt? Vai tu, kas esi tam gājis cauri desmit gadus iepriekš, vari vispār kaut kā palīdzēt viņai?
Man liekas, ka noteikti var. Ir ļoti dažādi cilvēki. Varbūt tādu mazu atkāpi – mums bija testi ar austriešu tenisistu Dominiku Tīmu, viņš, ja nemaldos, vienā brīdī bija otrais pasaulē, "Grand Slam" uzvarētājs. Mēs taisījām testus tad, kad kopā trenējāmies. Mūs saslēdza ar visādiem vadiem un mērīja pulsu, emocionālo stāvokli. Lika uz datora tādus stresa jautājumus, uz kuriem vajag atbildēt. Interesanti, ka viņam pulss un visi parametri bija ļoti, ļoti zemi pirms jautājumiem, tad bija ļoti augsti atbilžu laikā un tad turējās augsti. Man adrenalīns bija ļoti augsts pirms tiem jautājumiem, kā tikko process sākās, tas nomierinājās un tad lēnā garā man bija daudz zemāks stresa līmenis nekā viņam. Tas ir ļoti individuāli. Tev šīs lietas ir jāsaprot.
Ļoti svarīgi, kāda tev ir komanda, kādi cilvēki ir blakus, jo mūsdienās vari ļoti daudzas lietas atrisināt ar zinātni, ar pareizu medicīnu, pareiziem ieteikumiem, pareiziem vingrinājumiem.
Protams, tur var ļoti daudz palīdzēt, ja tikai cilvēks pats to grib.
Kādi ir bijuši tavi ceļi uz izaugsmi, miera meklējumiem? Grāmatas, mūzika, ceļošana, ekstrēmi piedzīvojumi?
Ekstrēmo man pilnīgi pietiek dzīvē. Ar tenisu man ir pietiekami. Man tieši otrādi – mieru, grāmatas, ceļojumus. Es esmu izmēģinājis visdažādākās meditācijas, kuras man nenāk viegli. Domāju, ka dažiem cilvēkiem arī ir nosliece, ka viņiem kaut kādas lietas var labāk palīdzēt. Man tas nenāk viegli. Tā ir ikdienas prakse, kurai ej cauri. Atgriežoties pie jautājuma par Novāku Džokoviču, es viņu pazīstu no 10 gadu vecuma.
Esmu redzējis Džokovičā ļoti lielas izmaiņas – cik ļoti viņš nesimpatizēja no viņa 18 līdz 25 gadu vecumam, tad pēc tam viņš ļoti izmainījās uz labo pusi tieši attieksmē pret cilvēkiem, pret sportu, savā profesionalitātē.
Skaidrs, ka es nepiekrītu viņa pēdējiem izteicieniem, bet tieši cilvēcīgi, kā viņš ir mainījies, tas ir bijis ļoti liels lēciens, manuprāt. Viņš to ir panācis tieši ar visdažādākajām praksēm, kas viņam palīdzēja.
Teniss vispār, man liekas, tiek uzskatīts par ārkārtīgi nežēlīgu sporta veidu, jo, ja neņemam pasaules TOP 30 sportistus, tad pārējie visi vienkārši visbiežāk zaudē, un zaudēt nav forši...
Tas ir sports (smejas).
Citos sporta veidos nav tik izteikti, ka tu stāvi tā pleķa vidū, visi uz tevi skatās, redz katru tavu bumbiņas piesitienu, acs mirkšķināšanu, un tu esi kā uz paplātes. Uz katru turnīru atbrauc vai nu 32, vai 64 spēlētāji, bet pēc pirmās spēles puse ir tie lūzeri, kuri brauc mājās. Kā ar to mentāli tikt galā?
Tas ir darba process. Pie daudzām lietām ļoti ātri pierod. Sports ļoti daudz ko māca – gan attieksmi pret cilvēkiem, gan attieksmi pret sevi, gan attieksmi pret uzvarām un zaudējumiem, gan attieksmi pret cilvēkiem pēc tavām uzvarām un zaudējumiem. Ļoti daudzas lietas tādā garā karjerā esi spējīgs iemācīties – tā ir neatņemama pieredze. Skaidrs, ka teniss ir smags sporta veids tādā ziņā, ka tas ir gan mentāls, gan ļoti fizisks. Ir jāmāk ļoti labi adaptēties jebkādiem nosacījumiem – spēles ārā, zālē, uz dažādiem segumiem.
Teniss ir diezgan vientuļš sporta veids, tāpēc ka tajā mazajā tenisa laukumā tu esi viens pats, tev treneris nevar neko ieteikt. Tie ir emocionāli ļoti interesanti un grūti procesi.
Tāpēc mēs redzam, ka daudzi jauni tenisisti, un ne tikai jauni, netiek ar to galā tāpēc, ka tas nav viegli. Nevajag uzreiz viņus nosodīt, jo man ļoti bieži ir bijis kauns par savu uzvedību tenisa laukumā, kad es laužu raketes vai kaut ko bļauju. Diemžēl tev varbūt tajā brīdī pietrūkst kāda mehānisma, kā ar to tikt galā.
Drīz sākas "Australian Open". Vai bija vēlme, kaut kas kņudēja? Braukt, cīnīties caur kvalifikāciju vai kaut kā tā mēģināt?
Nebija iespēju, jo šis laiks patiešām bija ļoti intensīvs. Mums tagad aktuālākais ir Deivisa kausa spēles. Iekrita, ka tas ir Latvijā, turklāt tādā laikā, kad gan valdībā bija izmaiņas, gan gada beigas. Ir grūti savākt budžetu tādam pasākumam, pietiekami lielu budžetu tik īsā laikā, kad vēl pa vidu ir Ziemassvētki un Jaunais gads. Daudzmaz izskatās, ka mums tas sanāks. Es lieku ļoti lielas cerības uz to, ka atnāks maksimāli daudz līdzjutēju, jo tā ir arī zināmā mērā pateicība mūsu līdzjutējiem, maniem līdzjutējiem, kuri mani ir atbalstījuši pēdējos 15 gados. Gribējās uzrīkot tādus lielus sporta svētkus, tenisa svētkus galvaspilsētā.
Vai Džokovičs noķers Nadalu lielajā skrējienā pēc "Grand Slam" tituliem? Šobrīd viņam ir mīnus viens: 21 pret 22. Kā tas viss beigsies? Federers ir izstājies no šī skrējiena...
Žēl, ka Federers izstājies, bet man nav īsti viedokļa. Man liekas, ka arī tas viss ir tāds uzpūsts.
Tas ir mūsu darbiņš...
Tas varbūt ir jūsu darbiņš, tas nav mans darbiņš. Man ir prieks skatīties viņu spēles. Es domāju, ka simtiem miljonu cilvēku ir prieks skatīties viņu spēles. Žēl, ka viņi reiz beigs savu karjeru.
Tādā pagātnes formā gandrīz visu laiku runājam. Kas tevi šobrīd motivē vēl trenēties, savienojot ar prezidenta amatu? Kas ir tāda laba sajūta, lai aizietu no profesionālā sporta? Šīs nav tavas pēdējās spēles tenisā, kas gaidāmas Rīgā. Te ir runa par Latvijas izlasi un Deivisa kausu...
Šīs nav pēdējās spēles, bet es esmu jau mentāli nobriedis tam, ka drīz tās beigas būs. Es nevaru atbildēt, vai tās būs šogad vai nākamgad.
Viennozīmīgi šobrīd mani motivē tas, ka es gribu sagatavoties tieši Deivisa kausam.
Tas man ir tāds pirmais mērķis. Lidošu uz Spāniju un uz Beļģiju nospēlēt divus turnīrus, lai būtu pietiekami labā formā. Nākamā motivācija ir tā, ka es, trenējoties ar jaunajiem spēlētājiem Latvijā, zinu to, ka viņus tas var kaut kādā veidā iedvesmot. Ja viņi redz cilvēku, kuram jau ir krietni pāri 30, un viņš joprojām kaut ko dara, joprojām cīnās. Viņiem nevar būt kaut kādu atrunu, kad viņiem ir 18, 19 vai 20 gadi. Es domāju, viņus tas ļoti motivē. Man gribētos, ka man būtu bijuši blakus tādi cilvēki, kad es augu. Tās ir lietas, no kurām dabū motivāciju.
Latvijā ir ļoti daudz jaunu tenisistu, kuri būtu pārlaimīgi, ja kaut vai vienu treniņu varētu, kaut vai lielā barā aizvadīt kopā ar Ernestu Gulbi. Tas viss droši vien ir tavā programmā?
"Arēnā Rīga" mums noteikti būs bērnu diena, 2. februārī mums būs atklātais treniņš, kur ir visi aicināti. Taisīsim atklāto treniņu, visiem būs iespēja uzsist ar mani pāris bumbiņas.
