Ar psihologa diplomu cer nonākt «haizivju» rīklē. Intervija ar hokejistu Kārli Čuksti

Savulaik izmēģinājis treniņus arī basketbolā, Kārlis Čukste par savu sporta veidu ātri vien atzina hokeju. Šosezon viņš bija viens no Latvijas hokejistiem ASV augstskolu sporta (NCAA) līgā, bet mācībās Kvinipekas Universitātē Kārlis jau ir ieguvis bakalaura grādu psiholoģijā, kam plāno vasarā pievienot arī maģistra diplomu uzņēmējdarbībā. Čukste intervijā LSM.lv pastāstīja, ka šovasar cer sagaidīt līguma piedāvājumu no Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Sanhosē "Sharks", kas Latvijas aizsargu 2015.gadā noskatīja draftā. 

Daudzi latvieši ārzemēs koronavīrusa dēļ izvēlējās atgriezties dzimtenē. Kāpēc izvēlējies palikt ASV?

Palikt izvēlējos, jo daudziem bija problēmas ar iestrēgšanu kaut kur Eiropā. Labāk es tepat ierastajā vietā ASV sēžu, palieku pie komandas biedra mājā. Nevarēja ātrumā arī saprast, kas ar visiem lidojumiem būs. Man te ir diezgan labi apstākļi. Palieku pie sava koledžas hokeja komandas komandas biedra Aleksa Vīlana. Viņam ir trīs māsas, mēs te mājā esam septiņi cilvēki. Pagrabā ir velotrenažieris un elektriskais skrejceliņš. Turklāt komandas biedrs pazīst vietējās ledus halles pārvaldnieku – viņš mūs pat pāris reizes nedēļā ielaiž hallē paslidot.

Pa sētas durvīm mūs vienīgos ielaiž hallē, paslidojam, aizejam uz trenažieru zāli. Apstākļi ir diezgan labi, tāpēc arī palikšu šeit.

Tagad arī siltāks paliek, un māja ir pie pašas pludmales. Izeju no mājas, jāpāriet pāri mazam kalniņam un tur jau pludmale priekšā.

Izklausās, ka esi labi iekārtojies...

Nevaru sūdzēties. Ģimene arī ir diezgan jautra. Karantīnas un aizliegumu laikā kopā esam izdomājuši diezgan interesantas lietas. Vienai Aleksa māsai nesen bija 21.dzimšanas diena. Tas ASV ir zīmīgs vecums, pilnā pilngadība. Amerikāņiem tas saistās ar to, ka var iet uz visādiem klubiem. Tā kā visi ballīšu klubi ir slēgti, izdomājām, ka mājā katru istabu pārveidosim par dažādiem bāriem. Sanāca seši bāri un katrā viņai bija jārāda dokumenti un jāpaballējas. Man uzdevums bija veidot Havaju salu stila bāru. Bija diezgan jautri. Arī visiem kaimiņiem pateicām laiku, kad iziesim ar jubilāri pastaigāties. Katrs kaimiņš īstajā laikā iznāca ārā un ar saviem plakātiem apsveica ar pilngadību.

Daudz ko var mācīties šādos karantīnas gadījumos; kad īsti neko nevari darīt, ieslēdzas fantāzija.

Arī no sportiskās puses – pats ar jogu vairāk sāku nodarboties. No rītiem ierastie treniņi, bet vakarā joga. Darīt jau tāpat nav ko. Kāpēc nepamēģināt kaut ko jaunu? 

Kārlis Čukste ar vecākiem

Daudzi sportisti arī saka, ka sāk novērtēt treneri, viņa lielo nozīmi motivācijā...

Protams, bez trenera ir grūti, tāpēc mēs rakstām koledžas trenerim jautājumus par “sausajiem” treniņiem. Ko darīt, kā labāk darīt? Prasām padomu. Tad viņš parasti atsūta mums plānu, ko iesaka. Par laimi, mums apstākļi ir izcili, pat slidot varam. Treniņu plāns ir diezgan līdzīgs tam, ko darījām sezonas laikā pirms koronavīrusa krīzes. Trenera gan pietrūkst, bet mēs ar Aleksu viens otru padzenam uz priekšu. Četrus gadus jau esam kopā vienā komandā un labi pazīstam viens otru.

Kvinipekas Universitāte atrodas ASV ziemeļu daļā. Tā pludmales māja ir turpat vai vairāk uz dienvidiem?

Gandrīz turpat arī sanāk. Trīs stundu brauciens no universitātes, sanāk uz dienvidiem no Ņujorkas. Nav tālu no Konektikutas, kur atrodas Kvinipeka. Man jau vēl jāaizbrauc uz universitāti savākt visas savas mantas.

Kādi bija šie četri gadi ASV koledžā?

Neko nemainītu. Perfekti. Kā domāju, tā arī bija. Viss ir tā, kā cilvēki stāsta, ka tie būs tavi labākie četri gadi mūžā. Uzskatu, ka tā arī bija.

Grūti izdomāt, kur četri gadi būtu bijuši vēl labāki.

Gan jautrībā, gan manā hokejista attīstībā, gan attīstīt cilvēciskās īpašības. Koledža man noteikti palīdzēja ne tikai hokejā, bet arī dzīvē.

Ja tev vēlreiz piedāvātu, izvēlētos to pašu Kvinipekas koledžu?

Domāju, ka jā. Koledžā ir daudz tādu lietu, ko nevarētu iemācīties citur. Piemēram, laika plānošana. Kā nodot visus pārbaudes darbus, eksāmenus laicīgi. Man vēl vajadzēja iemācīties runāt pareizi angliski. Jā, protams, es jau pirms tam angliski runāju, bet ne tik tekoši. Iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, tomēr amerikāņu kultūra ir citādāka. Tas bija ļoti interesanti un pamācoši. Vajadzēja pielāgoties visiem apstākļiem. Tas viss daudz iemācīja man pašam par sevi, un noteikti pilnveidojos kā personība.

Daudzi latviešu hokejisti jau vidusskolas laikā spēlē jauniešu līgās, bet Tev ir cits stāsts. Cik grūti bija mācīties angliski? Cik atbilstošs ir vidējais līmenis Latvijas skolā, lai pēc tam mācītos angliski ASV universitātē?

Latvijā mācījos Rīgas Angļu ģimnāzijā deviņus gadus. Visu gramatiku, vārdnīcas vārdus es zināju. Atbraucu uz ASV, gadu spēlēju junioru līgā, bet tur jau arī bija savdabīgi. Cik tad sanāk parunāt ar cilvēkiem? Aizej uz treniņu no rīta, es gan vēl gāju arī ASV skolā, bet tur nevienu nepazinu. Vienkārši apsēdos, mēģināju pierakstīt un mācīties. Bet komunikācija tur galīgi nav tāda, kādu iegūsti koledžā. Tāpēc arī bija tā, ka pirmajā gadā, kad sāku mācīties koledžā, cilvēki teica, ka man esot bijis tik drausmīgs akcents, valoda nebija plūstoša. Tagad gan mani slavē, ka akcenta vairs nav, esot gandrīz perfekti. Man pat šķiet, ka man vairs īsti nav atšķirības runāt latviski vai angliski. 

Kvinipekas universitātes hokeja komandas ģērbtuvē

Valodā ir daudz lietu, ko no grāmatām neiemācīsies. To var iemācīties, vienīgi runājot. Man paveicās, ka Kvinipeka nav ļoti liela skola, visi viens otru pazinām, komandas biedri palīdzēja iejusties. Atmosfēra un apstākļi ap mani bija ļoti labvēlīgi, lai labāk iejustos tajā visā kultūrā.

Pirmajā gadā bija tā, ka ģērbtuvē nesapratu daudzas lietas, ko džeki vispār saka. Katru vārdu it kā saproti, bet kontekstu īsti ne.

Tad sāku prasīt, un tā arī rodas saprašana.

Runājot ar Kārli Zirni, kurš ir treneris NCAA, viņš teica, ka vislabāk jau junioru vecumā braukt uz ASV, pabeigt vidusskolu tur, jo ar ASV vidusskolas diplomu ir vieglāk tikt augstskolā. Tu vidusskolu pabeidzi Latvijā vai ASV?

Es 12. klasē izstājos no Latvijas vidusskolas, jo sapratu, ka tas ir tikai loģiski - pabeigt vidusskolu ASV, ja gribu stāties viņu universitātē. Un vidusskola ASV ir pat vieglāka. Viņiem ir tikai viens vai divi lielie eksāmeni, kas jānoliek. Tas atkarīgs no skolas. Man bija tikai viens lielais eksāmens, no kā arī bija atkarīgs - tikšu vai netikšu koledžā. Ja es katru eksāmenu liktu Latvijas vidusskolā, koledža tos eksāmenus neņemtu tik nopietni. Vieglāk bija ASV vidusskolā – astoņos no rīta esmu skolā, četras stundas mācījos tur, jānoliek bija ASV vēsture, angļu valoda. Kad gāju vidusskolā, pēc vecuma biju divpadsmitklasnieks, bet visi mani klases biedri bija pat trīs gadus jaunāki. Tas bija savdabīgi. Bet

piekrītu, ka vidusskolu labāk beigt ASV, lai pēc tam, ejot uz koledžu, nav jāalgo tulks, jātulko visi papīri un jāskaidro, ko katrs eksāmens nozīmē.

Ir vienkāršāk. Turklāt arī vidusskolā angļu valodu uzlabo, jārunā tur arī ir pietiekami. Man kaut vai tikai valodas dēļ vēlāk universitātē būtu klājies grūtāk, ja vidusskolu pabeigtu Latvijā.

Tad Tev ir tikai ASV vidusskolas diploms?

Jā, Latvijā mācījos 11 ar pusi klases. Negribēju likt gan Latvijas, gan ASV eksāmenus. Latvijas eksāmeni man koledžai neko daudz nedotu. Tas bija diezgan savdabīgi – man šķiet, decembrī izstājos no Sergeja Žoltoka 55. vidusskolas. Pēc tam mācījos tikai ASV. Vienu brīdi bija traki – pildīju mājasdarbus gan ASV, gan Latvijas vidusskolā. ASV vidusskolā liku ātrāka tempa eksāmenu, kur ir apvienotas ļoti daudz tēmas.

Salīdzini izglītības sistēmas. Kur bija grūtāk? ASV vai Latvijā?

Man šķiet, ka Latvijā ir augstāks līmenis. Man Latvijā bija grūtāk mācīties. Bet visas mācības, kuras man Latvijā sagādāja lielākās grūtības, es ASV mēģināju nemaz neizvēlēties. Piemēram, matemātiku, ASV man atļāva nemācīties to, bet vienkārši Latvijas matemātikas atzīmes pārcēla uz ASV skolu.

Es teiktu, ka Latvijā ir grūtāka vidusskola. Kaut vai tikai tāpēc, ka vairāk eksāmenu jākārto.

ASV tikai viens eksāmens, tam gan ir vairākas daļas, katrai ir aptuveni stunda. Man gan nevajadzēja būt teicamniekam, lai pēc tam tiktu Kvinipekas Universitātē. Uz augstu rezultātu vidusskolas eksāmenos vari necerēt, ja neesi visu mūžu mācījies ASV izglītības sistēmā. Eksāmenā man vienkārši daudz kas aizņēma daudz vairāk laika. Tur nav laika neko padomāt un rēķināt. Vienam jautājumam ir aptuveni minūte, ja domā ilgāk, tu jau iepaliec. 

Kvinipekas universitātes līdzjutējos

Kāpēc izvēlējies Kvinipekas Universitāti? Vai tas bija salīdzinoši zemo prasību dēļ atzīmēm? Tā tomēr nav Hārvarda vai Jēla...

Hārvada un Jēla jau ir citā konkurencē, tās atzīmju ziņā ir pavisam cita pasaule. Tur arī īsti negrib spēlētājiem dot pilnās stipendijas, bet maksa par skolu ir milzīga. Es pēc atzīmēm nekad neesmu īsti pretendējis uz Hārvardu. Citas skolas tik ļoti neskatās uz atzīmēm, ja pretendē uz sporta stipendiju. Es gan īsti nezinu, bet domāju, ka Kvinipeka uz mani tik ļoti strikti neskatījās, lai gan es pēc atzīmēm pat visam atbildu.

Tad jau Hārvardā latviešu sportists īsti nevar tikt, ja jau grūti dabūt stipendiju?

Ja padodas mācības izcilā līmenī, tad var mēģināt. Bet vajag arī savus iekrājumus vai pamatīgu vecāku naudu, kas nosedz mācību maksu. Man vairāk prioritāte bija labs līmenis gan hokejā, gan mācībās.

Pārējās koledžas, kas nav Hārvarda vai Jēla, ir diezgan līdzīgas mācību līmeņa ziņā.

Man bija svarīgi attīstīt savas hokeja iemaņas, nobriest lielajam hokejam.

Šogad 13 latvieši spēlēja NCAA, daudziem no viņiem pirmajā gadā nav pilna stipendija. Tad ir jāpiemaksā, lai mācītos augstskolā. Kā bija Tev?

Tas ir atkarīgs no skolas un skolas finansiālajiem apstākļiem. Ar Kvinipeku man ļoti paveicās. Viens no labākajiem Kvinipekas aizsargiem jau pēc trešā gada parakstīja līgumu ar NHL un skolu nepabeidza. Kvinipekai vajadzēja aizsargu viņa vietā, un viņiem atbrīvojās nauda pilnai stipendijai. Izvēlējās mani.

Man ļoti paveicās, jo šo gadu laikā man par mācībām nebija jāmaksā ne centa.

Ja tas aizsargs būtu plānojis palikt vēl pēdējo gadu, iespējams, es nemaz netiktu pie pilnas stipendijas, jo skolai jau visi līdzekļi sportistu stipendijām būtu iztērēti.

Tevi jau tobrīd NHL draftā bija izvēlējusies Sanhosē "Sharks". Nebija doma iet uzreiz profesionālās karjeras virzienā?

Bija divi virzieni - Kanādas junioru līga vai ASV koledža. Ar vecākiem jau ilgi iepriekš bijām izlēmuši, ka jātiecas uz universitāti. Mācības ir vajadzīgas. Visu mūžu jau hokeju spēlēt nevarēšu. Man, protams, pēc vidusskolas uz mācībām vairs negribējās skatīties. Labi, ka vecāki mani bišķi pabakstīja un sapratu, ka viņiem taisnība. Ja ar spēlēšanu es varu iegūt augstāko izglītību par brīvu, tas ir jāizmanto. Citiem nekas cits neatliek, kā ņemt vairāku desmitu tūkstošu kredītus. Te ASV cilvēki reāli visu mūžu maksā skolas kredītus. Man bija iespēja to visu saņemt par brīvu, būtu diezgan dumji to neizmantot. 

Kārlis Čukste svin komandas vārtu guvumu

Cik noprotu, teicamnieks skolā nekad neesi bijis?

Jā, tā apmēram arī ir. Man nekad nav bijušas problēmas ar atzīmēm, tās man allaž bija labas, bet par teicamnieku es sevi nesauktu.

Paspēji arī vienu sezonu nospēlēt HK "Rīga", kur laika iet uz skolu praktiski nav, jo uz izbraukuma spēlēm Krievijā komanda dodas ar autobusu un tieši tur pavada praktiski visu brīvo laiku, ko varētu izmantot mācībām. Cik grūti bija HK "Rīga" laikā palikt sekmīgam?

Tas viss ir ļoti atkarīgs, vai vispār gribi mācīties. Man nebija tik lielu problēmu, mācījos tajā pašā autobusā. Tas droši vien nāk no vecākiem, ko viņi tev ir iemācījuši. Viņi man bija iemācījuši piespiest sevi darīt to, ko pats nemaz īsti negribi. Nevienam jau baigi nepatīk sēdēt autobusā un mācīties, bet es zināju, ka man tas ir vajadzīgs un sevi piespiedu. Man šķiet, ka HK "Rīga" laiks pat palīdzēja iejusties hokejā. Es tur komandā biju viens no jaunākajiem, spēlēju kopā ar daudziem 1994. gada hokejistiem, kuri bija trīs gadus vecāki. Augstkalns, Maslovskis, Jeļisejevs, Neimanis... Viņi visi bija daudz vecāki.

Es sapratu, kas man ir jādara, lai viņus pārspētu un pilnveidotu savu spēli.

Tas gads bija ļoti nozīmīgs, lai saprastu, kāds īsti būs mans nākamais solis jau ASV. Pirms HK "Rīga" es visās komandās biju vairāk līderis, un mūsu specklases komanda zaudēja ļoti maz spēļu. Pirms HK "Rīga" pat nezināju, kā ir zaudēt. HK "Rīga" pretī nāca ļoti spēcīgas komandas, un tas man atvēra acis, ka ir jāspēlē labāk, lai cīnītos par uzvaru. Man tas gads bija ļoti vērtīgs. Jā, ir daudzi hokejisti, kuri tur [HK "Rīga"] nospēlēja savus gadus un laiku, ko varēja pavadīt skolā, pavadīja autobusā, braukājot apkārt pa Krieviju. Tas ir risks. Bet visumā tā ir laba vieta, lai saprastu, ko vispār nozīmē profesionālais hokejs.

Ja HK "Rīga" būtu pavadījis visus atļautos junioru gadus, bet hokejā īsti vairs nekas nesanāktu, vai Tu vispār būtu gatavs dzīvei bez hokeja?

Būtu diezgan grūti, jo tā jau ir tāda hokeja dzīve. Autobusā, treniņos tu esi kopā tikai ar saviem džekiem. Tos visus gadus, ko varēji pavadīt skolā mācoties, iepazīstoties ar cilvēkiem, kuri tev varētu palīdzēt jau pieaugušo dzīves posmā, to esi pazaudējis. Atgūt to īsti vairs nevarētu. Ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu, jo tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka paša.

Mums ir ļoti daudz piemēru, ka nospēlē līdz maksimāli pieļaujamajam vecumam un viss. Ar to karjera arī izbeidzas, bet skolā normāli nav būts četrus gadus...

Līdzīga situācija jau ir arī, izvēloties spēlēt Kanādas junioru līgās. Pēc nospēlētiem trīs gadiem tie spēlētāji, kuriem nav nekādu piedāvājumu no profesionālajām līgām, var tikt vienīgi Kanādas koledžās, jo ASV koledžas viņus uzskata par profesionāļiem un savās skolās neuzņem. Tur arī hokeja karjera beidzas daudziem. Es šo risku samazināju līdz minimumam, kad izvēlējos mācīties un spēlēt NCAA līgā. Man bija četri gadi, lai es būtu gatavs profesionālajam hokejam. Man nebija tāda stresa – tikšu pie līguma vai netikšu. Spēlējot hokeju, jau vispār neko nevari zināt, katra epizode var beigties ar traumu. Es zināju, ka pat tādā gadījumā man būtu augstskolas diploms un es varētu izvēlēties, ko darīt tālāk. 

Kārlis Čukste

Pilnā stipendija nosedz mācību maksu. Bet algu NCAA oficiāli jau nemaksā. Par kādiem līdzekļiem dzīvoji?

Skola piešķir naudu tīri dzīvošanai un ēšanai. Ja ir pilna stipendija, skola samaksā par grāmatām. Pirmajos divos gados parasti dzīvo skolas kopmītnēs bez nekādas īres maksas. Ja trešajā gadā vēlies dzīvot mājā, tad skola arī piešķir naudu īres maksai. Arī ēšanas naudu piešķir skola. Nezinu, kā ir citās skolās, bet mums ēšanas nauda bija pārāk liela, lai to varētu iztērēt tikai pārtikai. Tur pilnīgi mierīgi paliek pāri arī privātajiem tēriņiem.

Citās skolās esmu dzirdējis par kredītkartes tipa kartēm, kur ir noteikts ēdienreižu skaits nedēļā...

Jā, citās skolās ir tāda sistēma. Mums gan bija karte, kur bija ieskaitīta reāla nauda. Ēdnīcā bija jāpīkstina pie termināļa un no kartes automātiski noņemas nauda. Nebija tā, ka vari ēdnīcā nopīkstināt un ēst, cik vēlies. Par visu, ko pērc, bija jāsamaksā, vienkārši piešķirtā nauda bija kartē. Citās skolās atkal ir taloni, ko tev iedod, un vari ēst, cik gribi. Arī Ņūhempšīrā, skolā, kurā arī varēju tikt, bija tieši tāda sistēma.

Kā ASV koledžās ir ar hierarhijas sistēmu? Dzirdēts, ka pirmā kursa studentiem tur esot diezgan traki. Arī dzīvošanas apstākļi pirmkursniekiem ir stipri ierobežoti...

Vajag arī saprast, ka viņi to dara, lai piespiestu jauno, zaļo gurķi iejusties viņu kultūrā. Man paveicās, jo es kopmītnēs gan dzīvoju tikai vienu gadu, pēc tam mēs ar kursa biedriem kopīgi īrējām māju, kur dzīvojām nākamos divus kursus. Bet pirmais gads bija interesants, domāju, ja jau no pirmā gada es varētu dzīvot mājā, man tā skola tik ļoti nepatiktu. Es sapratu iemeslu, kāpēc ir tāda hierarhiju sistēma, man pret to nekas pretī nebija. Protams, tur gulta maza, vietas nav, vasarā karsts, nav kondicioniera, nu, tādas lietas, kuras ļoti gribētu izmainīt, bet tajā pašā laikā, tagad skatoties atpakaļ uz to laiku, es neko nemainītu. Tas mani piespieda adaptēties, pilnveidot sevi. Jo nebija ērti, nebija viss, kā vajag. Nevarēja aiziet uz virtuvi un pagatavot kafiju, brokastis. Astoņos bija jāceļas,

ja nepiecelies un neaizej uz vienu lekciju, nekas traks nenotiek, bet, ja vairākas, tad jau vairs nevari mācīties un tevi izmet no tās klases ārā.

Tagad arī, kad satiekamies, mēs tieši par to runājam. Tas bija tas jautrākais gads, kad mēs visi bijām tādā mazā kastē pa sešiem cilvēkiem istabā. Bija arī visādi strīdi, bet vismaz tagad ir, par ko runāt, kad satiekamies. Ja mēs no sākuma dzīvotu vienā mājā, tad mēs viens otru tik labi neiepazītu un neredzētu diendienā. Mājā katrs savā istabā, pašam savs galds mācībām un nebūtu tāda kontakta. Kopmītņu pirmajā gadā mums visiem kopā vajadzēja iet pusdienās, vakariņās, vajadzēja mācīties kopā bibliotēkā. Man pat patika, ka nebija tāda pilnīga brīvība jau no pirmā kursa.

Mana paaudze ir uzaugusi, kad televizorā topā bija ASV filmas par studentu dzīvi un ballītēm. Cik trakas bija tās studiju laiku ballītes? Tā taču arī ir neiztrūkstoša koledžas sastāvdaļa?

Tā arī ir. Filmās, protams, pārspīlē. Ja mums tur sāktu lauzt logus, lai gan, mums bija viens gadījums, kad salauza logus... Pēc tam bija jāmaksā par labošanu [smejas]. Bet nav tā, kā filmās, ka tur visu demolē. Pārsvarā jau visi ir savējie un negrib sabojāt savu dzīvesvietu sev vai draugam. Protams, bija dažas ballītes, kad es pats savā mājā nevarēju normāli pastaigāt, jo visa māja pilna ar cilvēkiem. Bet ballītes parasti ir mācību gada sākumā agrā rudenī vai arī pavasarī, kad visi eksāmeni nokārtoti. Ja nebūtu koronavīrusa, tieši ap šo laiku tās pēceksāmenu ballītes arī sāktos.

Kad eksāmeni nokārtoti, tad visiem gribas trakot?

Jā, apmēram tā. Bet tas arī atkarīgs no skolas. Ir skolas, kur ballīšu ir vairāk nekā mums. Piemēram, ja sazināsies ar [hokejistiem] Filipu Bunci un Gvido Jansonu, tad Arizonas Universitāte ir diezgan slavena ar savām ballītēm.  

Kārlis Čukste ar draugiem

Arizonā jau ir pamatīgs sieviešu skaitliskais pārsvars pret vīriešiem...

Jā, tā laikam ir. Bet viņiem ir ļoti laba hokeja komanda. Es paredzu, ka nākamajos piecos gados viņi vismaz reizi kļūs par NCAA čempioniem. Ja es tur būtu bijis, pirms iestājos Kvinipekā, es neredzētu iemeslu, kāpēc man tur nepatiktu mācīties. Varbūt tikai, ja man nepatiktu komandas treneris. Esmu tur bijis ciemos pie Gvido un Filipa, iepazinos ar dažiem viņa komandas biedriem. Tiešām laba atmosfēra. Turklāt tā ir Arizona – man ziemā ir mašīna jāuzsilda un vispār jācer, ka mašīnu varēšu pielaist tādā aukstumā. Viņiem tur visu gadu vasara.

Automašīna... Tev tiesības ir amerikāņu vai latviešu?

Man ir Latvijas tiesības. Cik uzzināju, ja man līdzi ir pase, tad nekādu problēmu nav. Mašīnai man bija ASV reģistrācija, bet vadītāja apliecība – Latvijas.

Ja jau studenti nedrīkst saņemt atalgojumu, tad par kādu naudu auto iegādājies?

Man iedeva par brīvu.

Kā tā?

Vēl kad spēlēju USHL junioru līgā, dzīvoju viesģimenē. Viņi nopirka jaunu mašīnu un palika pāri pikaps. Tāds riktīgi vecs amerikāņu pikaps. Viņi teica, ka varot ņemt, ja gribot. Man jau tas bija ideāli, nākamajos trīs gados man mašīnu vajadzēja. Izmantoju tieši to veco pikapu. No Čikāgas aizdzinu auto uz Kvinipeku un tur piereģistrēju.

Mašīnu dabūju par brīvu. Tagad gan bremzes pazuda, principā auto nobeidzās un nekas cits neatlika, kā aizvilkt un nodot auto metāllūžņos.

Mēģināju vēl pārdot, bet nevienam jau nevajag auto, kurš neiet un bez bremzēm.

Amerikāņi slaveni ar saviem lielmotoriem, cik litru tilpums bija šim pikapam?

Bija V8 benzīna dzinējs. Es pat nezinu, cik litru kubatūra bija, bet liels. Degvielu liet vajadzēja ļoti bieži.

Citiem studentiem arī bija pašiem savi auto?

Mums komandā bija daudzi kanādieši, kuriem bija mašīnas, bet tās bija Kanādā. Viņi negribēja tās dzīt pāri robežai uz ASV. Bet transports nebija baigā problēma, jo visi vairāk vai mazāk dzīvo kopā. Nostāk no skolas teritorijas neviens īsti nedzīvo. Pirmajā gadā vispār studentam mašīna nedrīkst būt. Mēs gan izdomājām veidu, kā piereģistrēt to manu veco pikapu un atradām dažus caurumus noteikumos. Auto studējot tā ļoti nevajag, tas tikai tāds bonuss, ja kādam ir auto, tad allaž paķers pa ceļam.

Ko Kvinipekas Universitātē mācījies? Ko esi pabeidzis?

Pirmo gadu, kad ienācu koledžā, domāju, ka mācīšos biznesu, uzņēmējdarbību, bet jau pirmajās lekcijās sapratu, ka man tas neder. Pārāk garlaicīgi. Tad pārgāju un mācījos psiholoģiju. 2019. gada decembrī jau pabeidzu psiholoģijas bakalaura programmu. Tagad jau atkal mācos uzņēmējdarbību, bet jau maģistratūrā. 

Tev jau bakalaurs ir un mācies maģistra diplomam? Kā tas ir iespējams nepilnos četros gados?

Mēs mācību kursus varam ņemt arī vasarā. Pirmo vasaras pusi un otro vasaras pusi var tā darīt. Visus šos trīs gadus arī tā darīju. To arī iesaka darīt Kvinipekas komandas treneris, jo tad jau pēc trim gadiem vari parakstīt NHL līgumu, bet būsi arī pabeidzis bakalaura programmu un nodrošinājis izglītību. Tāda ir ideja. Tā kā es psiholoģiju sāku mācīties pusgadu vēlāk, jo pirms tam biju biznesa grupā, man sanāca, ka  bakalauru pabeidzu ceturtā kursa vidū. Viss ir atkarīgs, cik kursus esi pabeidzis un cik kredītpunktus savācis. Čaklākie četros gados iegūst arī maģistra diplomu.

Man pašam līdz maģistra diplomam palika trīs kursi, to es nokārtošu šovasar.

Tad Tev bakalaura diploms jau fiziski ir saņemts?

Jā, stāv kopā ar visām manām pārējām privātajām mantām, kam drīz jābrauc pakaļ.

Kādas sekmes universitātē Tev bija?

Es ļoti piedomāju pie mācībām. Grūti tā salīdzināt. Man vidēji bija 3,5-3,6 balles no četrām, kas ir ASV sistēmā. Pēc Latvijas skalas tas varētu būt astotnieks vai tuvu tam. Kā jau visu mūžu, sliktas atzīmes nav nekad īsti bijušas, bet baigais teicamnieks arī nebiju. Bija daži kursi, kas bija ļoti grūti, piemēram, abnormālā psiholoģija par dažādām slimībām, tāpat arī fiziopsiholoģija. Tās knapi nokārtoju.

Kādas bija tavas iesvētības, kam ASV koledžās pievērš milzīgu uzmanību?

Pirmajā gadā mums vajadzēja iet pagrabā ar tualetes papīriem. Tur vecāko kursu studenti mūs biedēja. Kaut kādas tādas muļķības. Šķiet stulbi, bet tas ir diezgan jautri. Bija jāspēlē beisbols – jaunie pret vecajiem. Pēc tās spēles pirmkursniekiem bija no caurulītes jādzer alus no lielas mucas. Tādas muļķības bija jādara. Arī komandā sezonas laikā bija ripas jāvāc, kas ir pašsaprotami jebkurā komandā, ja esi jauniņais.

Mums tās iesvētības nebija tik ekstrēmas, kā ir nostāstos.

Tas tāpēc, ka pirms mums lakrosa komandas spēlētāju iesvētības aizgāja par traku. Tur bija sūdzības, kas nonāca līdz skolas vadībai, un tālāk jau uz visām iesvētībām skatījās ar lupu.

Eiropietim pirmajā kursā jāspēlē beisbols. Izklausās eksotiski. Tev vispār bija mazākā sajēga no beisbola?

Es vēl joprojām nemāku. Liekas, ka es esmu liels čalis, vajadzētu kārtīgi atvēzēties un bumbiņa aizlidos prom no stadiona, bet man tā tehnika ir nekāda. Pa bumbiņu trāpīt varu, bet tas arī viss. Es parasti trāpu pa bumbiņu, paspēju aizskriet līdz pirmajai bāzei un tad ceru, ka nākamais aizsitīs tālu prom, lai es varu apskriet visas bāzes un izcīnīt punktu savai komandai. Bet

ASV es vairāk iemācījos amerikāņu futbolu.

Svētdienās te visi visu dienu skatās NFL. Ar komandas biedru Aleksu skatījāmies visu dienu. Vēl bija arī pirmdienās un ceturtdienās amerikāņu futbola translācijas.

Kādus pārbaudījumus pirmkursniekiem paši izdomājāt?

Mēs bijām vairāki cilvēki, kuri domāja šīgada iesvētības. Baigi neko jaunu neizdomājām. Pirmajās iesvētībās viņiem likām organizēt ballīti un tieši meiteņu aicināšana uz ballīti bija jauno uzdevums. Tad viņi tur skraidīja apkārt pie viņiem nepazīstamām meitenēm un aicināja uz pasākumu. Atceros, ka man bija tas pats jādara pirmajā gadā, biju tā uztraucies... Turklāt vēl ārzemnieks, kurš ne pārāk labi runā angliski. Grūti bija saņemties. Tas vairāk domāts, lai pirmgadnieki pašā sākumā sāktu runāt ar cilvēkiem, ar skolasbiedriem.

Kārlis Čukste (centrā) ar komandas biedriem

Cik ļoti izjuti hierarhijas sistēmu NCAA hokeja komandā? Ja esi pirmgadnieks, tad cerības spēlēt pirmajā vairākuma pārī aizsardzībā nav?

Īsti nav gan, ja vien neesi augstu draftēts NHL. Vai arī ir otrs variants ar nedraftētiem spēlētājiem, kuri nav liela auguma, bet ir ļoti tehniski. Mums komandā bija maza auguma aizsargs, kurš pirmajā gadā spēlēja vairākumā. Bet viņš bija ļoti kustīgs, tehnisks, īsts vairākuma spēlētājs. Tomēr ar 90% spēlētāju tā nenotiek.

HK "Rīgā" biji teju jaunākais spēlētājs, bet spēlēji vairākumā. Pēc tam universitātē gan vairs ne...

Es neteiktu, ka man tas ļoti traucēja, jo es iemācījos spēlēt situācijās, kādās nekad pirms tam nebiju nekad spēlējis. Jo es tāds tīrs aizsardzības aizsargs īsti nebiju bijis. Atnācu uz Kvinipekas Universitāti un

sapratu, ja es gribu spēlēt katru spēli, tad man ir labi jāspēlē tieši labi aizsardzībā.

Tāda loma man pirmajos gados arī bija. To es ātri sapratu, piestrādāju tieši pie detaļām aizsardzībā. Tas komandai bija ļoti vērtīgi, un tāda mana loma komandā arī palika. Tiesa, pēdējos divus gadus tiku arī vairākumā spēlēt.

Kādi šie četri gadi bija psiholoģiski? Daudzi tavi vienaudži ātri sāk spēlēt profesionālajās līgās un pelna solīdu naudu. Nebija nožēla, ka četri gadi jādzīvo no pāri palikušās ēdināšanas naudas?

Katram cilvēkam ir savi uzskati par dzīvi. Man svarīgas bija mācības, bet šobrīd man nekāda nožēla par savu izvēli nav. Man nekad nebija tā, ka sēžu mājās un domāju, ka vajadzēja uzreiz braukt uz kaut kādu līgu pelnīt naudu. Es četru gadu laikā koledžā iemācījos ļoti daudz ko. Tādu pieredzi es nebūtu ieguvis nevienā citā līgā. Es ieguvu daudzas lietas, ko viņi neieguva, vienkārši spēlējot.

Šādu uzskatu Tev vecāki ir ieaudzinājuši?

Es domāju, ka jā, līdz kaut kādam vecumam. Tagad jau vairāk pats. Vecāki to manā galvā ielika, kad biju mazs, tagad es pats arī tā domāju. Protams, labprāt es tagad nopirktu pats savu mašīnu, savu māju vai dzīvokli, bet gan pienāks laiks arī tam. Nav jau tā, ka hokeju var spēlēt 4-5 gadus, var arī desmit un vairāk.

Es vairāk domāju, kas notiks, kad hokejs beigsies.

Tāpēc arī koledža un izglītība ir tik vērtīga. 

Kārlis Čukste ar vecākiem

Pieredzējušais hokejists Jēkabs Rēdlihs arī pabeidza NCAA koledžu Bostonā. Viņš pēc tam stāstīja, ka bija daudz variantu, kā piepelnīties. Pats šajos četros gados arī piestrādāji?

Pārsvarā visi hokejisti piestrādā vasarā, kad ir bērnu nometnes. Tās aptuveni ir trīs nedēļas, kad ir iespēja papildus nopelnīt. Es tā darīju katru gadu. Mums bija jāstrādā no astoņiem rītā līdz četriem vakarā. Cēlāmies pussešos, sešos trenējāmies zālē, pēc tam sākās darbs ar bērniem un vēl piecos vakarā paši slidojām treniņā. Principā visa diena bija aizņemta. Nauda nebija ļoti liela, bet tas bija labs papildu ienākumu avots, lai varētu atļauties kādas lietas.

Tevi draftēja Sanhosē "Sharks". Cik ļoti šo četru gadu laikā viņi tev sekoja līdzi? Varbūt viņi tieši tev ieteica Kvinipekas Universitāti?

"Sharks" nekas nebija pret Kvinipeku. Nebija arī tā, ka viņi man teica, kur stāties. Viņi zināja, uz kuru koledžu tēmēju, pauda savu viedokli, bet deva brīvību universitātes izvēlē.

Kad būs līgums ar "Sharks"? Daudzi ceturtā gada studenti līgumus ar NHL klubiem jau parakstījuši.

Es arī gaidu! Koronavīrusa pandēmijas dēļ viss ir izmainījies. Ir komandas, kuras ir aktīvākas, un ir komandas, kuras nav tik aktīvas. Sanhosē pieder pie otrajām, kas nav bijušas aktīvas. Ja ne vīruss, droši vien jau būtu parakstīts līgums. Bet šobrīd viņiem prioritātes ir mainījušās – parādījušies interesanti brīvie aģenti. Ar mani Sanhosē steigties nevajag, jo viņi zina, ka es līgumu varu parakstīt visu vasaru.

Līdz 15. augustam tieši Sanhosē pieder tiesības uz mani. Pēc tam gan būšu jau brīvais aģents un varēšu parakstīt līgumu ar jebkuru komandu.

Domāju, ka jāgaida, kamēr norimsies vīruss un visi brīvie aģenti būs parakstīti, tad pienāks kārta arī man. Cik esmu runājis ar Sanhosē pārstāvjiem, nekāda panika pagaidām man nav. Domāju, ka viss notiksies, kā tam jānotiek. Kur spēlēšu, tur spēlēšu. Lielos vilcienos jau nav īsti starpības, vai tā ir Sanhosē organizācija vai cita NHL organizācija. Protams, es jau esmu bijis Sanhosē nometnēs un labprāt tur spēlētu, bet to redzēs. Ir plāns, ka viņi man piedāvās līgumu, atliek tikai gaidīt.

Droši vien, ka Tev piedāvās ierasto sākuma līmeņa divvirzienu NHL līgumu uz diviem gadiem?

Jā, tā ir reālākā situācija. Ja paliec koledžā visus četrus gadus, tad vecuma ierobežojuma dēļ tevi nevar parakstīt uz trim gadiem.

Šos četrus gadus pelnījis īsti neesi. Ja gadījumā līgumu nepiedāvā, Tev ir atkāpšanās plāns? Cik ilgi varētu dzīvot uz koferiem un gaidīt piedāvājumu?

Domāju, ka no iekrājumiem līdz vasaras beigām varētu dzīvot. Es jau neko neesmu tērējies no tās skolas naudas. Šobrīd arī karantīna un naudu nemaz nevar iztērēt. Nekur nevar ne aizbraukt, ne baigi iztērēt iekrājumus. Tikai pārtika. 

Kārlis Čukste

NCAA līmenis pēdējos gados ir audzis. Principā jebkurš pirmo divu maiņu spēlētājs var noslēgt līgumu ar vismaz AHL komandu, kas iekļaujas NHL organizācijā. Tā ir taisnība?

Teorētiski tā ir. Ja tev ir laba statistika, kā uzbrucējam daudz vārtu, piespēļu vai tev ir liela loma komandā, tad AHL līgumu noslēgt nav problēmu. Lai gan man ir komandas biedrs, kurš tagad domā parakstīt līgumu ar ECHL komandu, kas ir līmeni zemāka līga. Viņš arī bija pirmo divu maiņu spēlētājs. Tā kā

tas nav tik ļoti garantēti, ka pēc veiksmīgas NCAA karjeras vismaz AHL līgums nāks pats no sevis.

Tas ir atkarīgs no komandas, kāds spēlētājs viņiem vajadzīgs, kādu lomu spēj piedāvāt spēlētājam.

Šobrīd vairāki ASV štati pieņēmuši likumu, ka NCAA sportisti tomēr drīkstēs saņemt naudu no sponsoriem un par spēlēšanu. Kā Tu uz to skaties? Tas nesabojās NCAA studentu dzīves burvību?

Es par to baigi neesmu domājis. Kalifornijā jau nav nevienas hokeja koledžas komandas, Kolorādo gan ir. Bet tas vairāk ir domāts superzvaigznēm. Uz tagadējo NBA basketbolistu Zionu Viljamsonu koledžā skatījās miljoni, bet viņš pats par to nekādu algu nesaņēma. Vienīgi televīzija un NCAA saņem par to naudu. Manuprāt, tas nebija godīgi. Cilvēki jau tieši nāca un skatījās tieši uz viņu, bet viņam no tā ne silts, ne auksts. Ja tādu lēmumu pieņems visā ASV, var sanākt noslāņošanās. Ir skolas, kur ir vairāk un kur mazāk naudas. Piemēram, NHL ir daudz Ziemeļdakotas, BC vai BU absolventu, kuri šobrīd pelna miljonus. Viņi automātiski ienestu milzīgus līdzekļus pašām skolām. Tās komandas kļūtu vēl spēcīgākas un nebūtu interesanti spēlēt, ja trijām komandām sezonā ir 32 uzvaras un 2 zaudējumi. Manuprāt, šobrīd ir godīgāka sistēma. Tas vairāk ir domāts amerikāņu futbola un basketbola koledžas superzvaigznēm.

Bet šībrīža sistēma NCAA, kas ir ļoti populārs produkts sponsoriem, televīzijām, arī nav godīga pret jums. Translācijas tiek pārdotas, bet sportisti saņem tikai niecīgu daļiņu no tās summas...

Tāda tā sistēma ir. Nekad neesmu bijis ļoti neapmierināts ar šī veida sistēmu. Kopā piecus gadus jau esmu šeit gan junioros, gan koledžā. Man nešķiet, ka man vajadzētu vairāk naudu mācoties vai neesmu pietiekami nodrošināts hokeja ziņā. Koledžā viss ir diezgan labi izdomāts. Vismaz tas, ko pats esmu piedzīvojis. Varbūt citās koledžās tā pieredze nav tik jauka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Hokejs
Sports
Jaunākie
Interesanti