Ģimenē arvien glabā dažādas hokeja lietas, kas atgādina par Teodora pirmajiem soļiem ledus laukumā. Gan pirmās slidas, gan citas mazam un lielam hokejistam nepieciešamas lietas. Ģimenes vērtslietu klāstā ir arī Teodora NHL drafta cepure un daudz piemiņas lietu no koledžas komandas, ar kuru viņš izcīnīja čempiontitulu.
Raimonds Gekišs: Šis slidu pāris – pirmie metri hokejā?
Valentīns Bļugers: Jā, pirmie metri hokejā. Tas ir plecu sargs un slidas – asas līdz šai dienai. Pirmais krekls, ko mēs viņam [Teodoram] nopirkām, ar ko viņš aizgāja trenēties pie Edmunda Vasiļjeva trīs gadu vecumā. Ar Zemgu [Girgensonu] viņi sāka spēlēt. Pēc tam viņam iedeva kādu [pirmo] spēles kreklu.
Vēl laikam ir grūti aptverami, bet no pirmajiem soļiem, kad sūtījāt dēlu hokejā, tas klusais sapnītis, kas sākumā varbūt jums bija un pēc tam arī Teodoram, ka Stenlija kauss virs galvas kādreiz tiks celts?
Līdz galam vēl to grūti saprast, jo, protams, jebkuram ir cerības. Paskatieties, cik [daudz] jaunu spēlētāju un vecāki… tas visiem ir sapnis. Tomēr, vai tas sapnis ir virtuāls vai reāls – to ļoti grūti pateikt. Protams, ka viņš
[Teodors] ir [tikai] otrais Latvijas vēsturē, kas ir ieguvis [Stenlija] kausu, un tas liecina pats par sevi, ka droši vien tas nav tik viegli.
Es runāju ar amerikāņu draugiem un kolēģiem – viņi teica, ka ["Golden Knights" galvenajam trenerim] Polam Morisam bija intervija. [Treneris teica, ka] puse komandas bija salauzta. Pie tam nevis kādi skrāpējumi, bet ar lauztām ribām, lauztiem pirkstiem, lauztiem pleciem. Ar [traumētām] potītēm, ar visa [veida traumām] viņi spēlēja. Tā nebija pat cīņa – tā bija reāla kauja uz nāvi.
Teodora loma Lasvegasā bija krietni vien samazinājusies salīdzinājumā ar Pitsburgu, kur iepriekš viņš bija stabils rotācijas spēlētājs. Vai bija kāds brīdis, kad pašam vajadzēja, ja ne gluži mierināt, tad vismaz kaut kā dēlu atbalstīt?
Tādi brīži bija, mums bija dažādi brīži. Pats esmu izgājis un mana sieva ar viņu ir izgājusi cauri visādiem momentiem. Sākumā viņš pats teica: "Ko tad es? Kāds man tur ieguldījums?" Tagad beidzot atjēdzās un saprata, ka ir cilvēki [komandā], kuri nav spēlējuši nevienu spēli [Stenlija kausa izcīņā]. [Fils] Kesels nevienu spēli nav nospēlējis, [Pols] Koters nevienu spēli nav spēlējis "play-off". Vispār nevienu. Tomēr viņi pacēla kausu virs galvas. Tas ir tas [svarīgākais] brīdis un moments.
Redzējāt, kā Teodors paceļ Stenlija kausu virs galvas?
Protams. Ierakstus visi sūtīja no Amerikas. Draugi tur bija, [mana] māsa tur bija klāt. Diemžēl es nevarēju tikt. Parasti es ar viņu runāju pēc spēles. Viņš man pats zvana, jo kādreiz viņš ilgāk paliek ģērbtuvē. Kādreiz ātrāk. Vai arī viņi lido prom – brauc prom, bet
šoreiz es pat nezvanīju. Skatījos televizorā visu, kas tur notiek, kā notiek svinības.
Tikai, kad beidzās translācija, mēs vienkārši gaidījām, kad viņš pats piezvanīs. Viņš zvanīja jau ar sievu [blakus], tad jau bija saprotams, ka viņš apzinās, ka skaitās Stenlija kausa ieguvējs un uzvarētājs. Emociju, protams, bija daudz.
Kas bija pirmie vārdi vai pirmais teikums, ko viņš teica: "Tēti, esmu Stenlija kausa čempions?"
Nē, viņš neko neteica. Teicu, ka apsveicam un esam lepni, ka tu esi to sasniedzis. Man jau līdz tam laikam, sākot no pieciem rītā, sākās zvani, īsziņas, "WhatsApp" [ziņas] no visām pusēm. It kā pats būtu spēlējis.
Varbūt ir kāda atmiņa no bērnības, kad vedāt viņu uz treniņiem, kur nojautāt, ka šeit kaut kas varētu būt?
Jana Bļugere: Viens zīmīgs mirklis bija Teodoram 12 gadu vecumā. Viņa brālim Robertam tobrīd bija astoņi gadi. Ciemojāmies Ņujorkā pie Valentīna māsas, bieži devāmies uz NHL veikalu – mazos ķiparus tas pievilināja kā magnēts. Pirkām cepurītes, krekliņus, un starp visām lietām tur, protams, bija arī Stenlija kausa suvenīri – rotaļlietas. Roberts uzreiz to paķēra rokā un skraidīja pa veikalu, fotografējās vairākkārtīgi. Jautāju vai Teodors vēlas sev tādu, uz ko viņš atbildēja, ka nedrīkstot, jo citādāk nekad dzīvē viņš neizcīnīs Stenlija kausu. Es teicu, ka tā taču ir rotaļlieta. Viņš vienalga teica, ka tradīcijas jāievēro, un tas viss 12 gadu vecumā…
Viņš jau tajā brīdī saprata…
V.B. Viņš jau no bērnības bija maksimālists. Drausmīgi strādāja.
Ja Teodoram pateiksi, ka jāpievelkas 20 reizes – viņš pievilksies 25, ja jātaisa divas [vingrinājumu] sērijas – viņš taisīs trīs,
ja jāizbrauc sešos no rīta, tad viņš brauks sešos no rīta. Viņš jau tagad saka, ka man tagad viss jāizplāno… Nezinu, kad kausu uz Rīgu [varēs atvest], bet man jau jūlija vidū jāsāk trenēties, jāsāk gatavoties sezonai.
Tas ir pēc dažām nedēļām...
V.B. Burtiski pēc dažām nedēļām. Jo [NHL] nav kā šeit, kur ved uz nometnēm, tevi spiež. Tur… atpūties [kaut vai] līdz septembrim. Tev jābūt nometnē 15. septembrī, ja tu neesi gatavs – paldies, sveiki!
Vai Teodors pastāstīja par pašām svinībām? Komandai par uzvaru bija apsolītas trakas lietas – striptīzbārā ieeja visiem par velti...
V.B. Jā, kaut kādā "V.I.P." bārā būšot gada bezmaksas abonements. To es tik smalki nezinu. Viņi aizgāja uz kaut kādu klubu, kur svinības turpinājās līdz trijiem naktī. Viņš trijos aizgāja mājās, jo vairāk kājas neturēja. Tāpēc, ka noguruši. Galvenais, tas nav tik daudz fiziski, kā morāli.
Kur būs pirmā vieta, kur vedīsiet Stenlija kausu? Kur tētim gribētos vispirms?
V.B. Es domāju, ka pirmā vieta būs šeit [mājās]. [Lai redz] vecāmāte, kas viņam ir nozīmīgs cilvēks. Mums šeit ir, kur salasīties [visai ģimenei]. Tā būs pirmā vieta. Tālāk jau runāšu ar saviem draugiem un kolēģiem [Latvijas Hokeja] federācijā, ko un kā izdarīt, lai arī fani tiktu redzēt. Tas ir pats galvenais mērķis.
Ģimenes mazajā hokeja ekspozīcijā tagad vēl būs jāatrod vieta dēla fotogrāfijām ar Stenlija kausu, kā arī čempiona gredzenam. Valentīns gan smej, ka gredzens būs jāliek bankas seifā un diez vai Teodors pats gribēšot to istabā turēt.
