Vārtsargiem Artūram Kuģim un Edgaram Kukšam, kuri valstsvienībā ir vienīgie trīsdesmitgadnieki, Latvijas Televīzijas (LTV) mestais izaicinājums atpazīt izlases biedrus sagādāja dažus grūtus mirkļus. LTV sociālajos medijos piemeklēja pāris fotogrāfijas ar valstsvienības nākotnes līderiem, kurus abi vārtsargi ir redzējuši tikai treniņos.
Andris Auziņš: Sāksim ar vieglāko variantu, manuprāt. Vai jūs pazīstat šo puisi?
"Valča! Valdis Kalniņš, mūsu kreilis," vienbalsīgi spēlētāju atpazīst Kuģis un Kukša.
Vai jūs pazīstat šo puisi? Viņš ir jūsu komandas biedrs...
Ļoti vecu bildi esat sameklējuši...
Tas ir līnījnieks mūsu. Nav? Tas tak mūsu līnijnieks...
Paga, paga, paga. Kas tas tāds varētu būt?
Bāc, tas gan grūti.
No Ludzas?
Nē! Tētis viņam spēlēja izlasē kādreiz.
Tas Serafimovičs laikam nav.
Ne jau Pāvels?
Kušners?
Nē, tas ir Rauls Serafimovičs!
Serafs? Nu jau palicis krietni kuilīgāks. Fotošops, fotošops!
Tas ir Geislers. Ralfs Geislers. Spēlē "Lemgo" Vācijā.
Atpazini uzreiz, Artūr?
Jā, jā, pēc lūpām.
Pēc frizūras, viņam tāda vācu frizūra.
Jā, tiešām, viņam tāda vācu frizūra. Tas tā Vācijā viņiem ir, jā.
Šo, manuprāt, būs ļoti viegli Artūram atminēt...
Dobelnieks! Es tikai viņam nezinu vārdu. Jo viņam pirmais sabraukums. Viņš iepriekšējā sabraukumā bija ļoti maz. Es pat ar viņu neesmu riktīgi parunājis. Viņš tāds mierīgs, kluss, viņš tā ar savējiem vairāk. Centriņš!
Krūmiņš! Krūmiņš!
Pēdējā bildīte – kas viņš ir?
Bors? Bors nav? Tas taču Bors!
Bors, jā, jā, jā!
Tik slikti nemaz neesam, zinām kaut ko. Nu, ļoti jauni spēlētāji. Tiešām.
Tu paskaties tikai, citiem ir 15–16 gadi! Es 15 gados Murjāņos tā pa īstam tikai sāku spēlēt handbolu.
Latvijas izlases pašreizējā modelī vecākajam laukuma spēlētājam ir tikai 25 gadi. Tieši abiem vārtsargiem neuzvarēt jau desmit spēles pēc kārtas ir vissāpīgāk, jo viņi ir baudījuši arī Latvijas handbola zelta laikus.
Tagad ambīcijas ir jānoliek malā un jāuzņemas tēvišķā loma.
"Domāju, ka es to [audzinātāja] lomu esmu mazliet vairāk uzņēmies nekā Kuģis," sacīja Kukša. "Es biju visos pēdējos sabraukumos. Es atbraucu un nemaz visu komandu nepazinu. Pirmajā sabraukumā visi jaunie atbrauca – bija tāds pārsteigums. Paprasi, kur tad spēlē? Latvijā... A, kā tad tevi sauc?"
Vārtsargs Kuģis saskata, ka pietrūkst viena vai divu pieredzējušāku spēlētāju laukumā, jo vārtos ir ierobežotas iespējas dot padomus spēles situācijās. Kuģis gan pieņem situāciju, kāda tā ir. Arī Kukša piekrīt, ka
abi vārtsargi vairāk ar pieredzi var dalīties tikai ārpus spēlēm.
"Pauzē, pirms spēles, pēc spēles [var dot padomus], bet spēles laukumā, protams, vajadzētu kādu spēlētāju [pieredzējušāku]," paskaidroja Kukša.
Latvijas handbolistu zaudējums pasaules čempionāta kvalifikācijā Igaunijas izlasei nav pārsteigums. Pārsteidza rezultāts atbildes spēlē, kur jau pēc pirmā puslaika Latvijas cerības uz tikšanu tālāk bija sagruvušas.
Atjaunotajam valstsvienības sastāvam nokrist tik zemu rangā ir divtik sāpīgi –
ja Latvijas izlase netiek pat atlases grupu turnīrā, tad jaunie spēlētāji neiegūst vairākas augsta līmeņa spēles, kas noderētu attīstībai.
Vārtsargs Kuģis gan uzsver, ka arī vecajam sastāvam viss nebija tik rožaini.
"Mēs jau arī cīnījāmies. Tur no sākuma cerība, ka būs 24 komandas Eiropas čempionātā, tad varēsim [tikt]. Tad baltkrievu smagā spēle. Nebija jau arī tik labi," sacīja Kuģis. "Kad pienāca tas īstais laiks, tad arī mēs tikām uz to Eiropas čempionātu. Tagad arī jābūt tai pacietībai."
Arī Kukša aicina apzināties, ka līdz panākumiem paies ilgāks laiks.
"Tas ir reāli jāsaprot visiem, ka viss sākas no jauna, no pamata. Nāk jaunā paaudze, veco izlases handbolistu bērni nāk tajā izlasē. To vīru, kuri bija tajā augstajā līmenī, tagad nāk tikai viņu bērni augšā," teica Kukša. "Tas vēl ir jāsagaida viss, jābūt pacietīgiem. Mēs, protams, ceram uz atbalstu – motivācija un gribēšana komandai ir. Es domāju, ka viss būs kārtībā. Divi, trīs gadi [paies]."
Kuģis atceras, ka savu iespēju izlasē arī gaidījis trīs gadus.
"Mans laiks atnāca, kad Edgars Kukša satraumējās. Viņš potīti satraumēja," pastāstīja Kuģis. "Es vēl tagad atceros, ka sēdēju uz soliņa. Es un Helmuts Tihanovs. Es pie sevis skandēju: "Lūdzu, Tihanov, kaut tev spēle aizietu." 15. minūte – Kuģi, ej vārtos."
Ar pacietību Latvijas sportā ir izcēlies vien retais. Handbola federācijas izvēlētais ceļš ir sarežģīts, jo tā riskē ar katru zaudēto spēli saņemt arvien mazāku valsts atbalstu, bet šobrīd izskatās, ka citu iespēju saglābt valstsvienību nemaz nav.
