Basketbolista gaitās Šiliņam nav trūcis nopietnu pārbaudījumu, ASV augstskolas komandā gūstot smagu traumu. Pēc divām operācijām un rehabilitācijas basketbolists spēja veiksmīgi atgriezties augstskolu sportā, bet vēlāk izvēlējās spēlēt BK "Liepāja", kas kļuva Šiliņam par veiksmīgu karjeras tramplīnu.
Uģis Brants: Kā sāki nodarboties ar basketbolu?
Kārlis Šiliņš: Sāku aptuveni 7–8 gadu vecumā. Iniciatīva vairāk bija no manu vecāku puses, īpaši tēta. Sākotnēji tiku aizsūtīts spēlēt tenisu, kur jau trenējās mana māsa. Tētis, apmeklējot vienu manu tenisa treniņu, saprata, ka man jāspēlē kas cits, jo tur daudz muļķojos. Vēlāk Āgenskalna sākumskolā, kur mācījos, vecākiem bija izdalītas lapiņas, ka Rīgas 3. bērnu un jaunatnes sporta skola meklē garas meitenes basketbolam. Sākotnēji tēvs bija domājis sūtīt māsu trenēties basketbolā, bet sanāca, ka basketbolā nokļuvu es, nevis māsa. Basketbols man iepatikās uzreiz.
Neesi bijis regulārs dalībnieks Latvijas izlasēs jauniešu un junioru vecumā. Kāpēc tajās neizdevās uzspēlēt biežāk?
Jaunākajās vecuma grupās netiku izsaukts uz izlasēm un domāju, ka tas bija pamatoti. U18 izlasē tiku uz Eiropas čempionātu, bet uz sava vecuma U20 neaizbraucu, jo bija trauma.
Amerikā 2016. gadā sāki studijas Misisipi Universitātē, bet vēlāk nomainīji augstskolu. Kāpēc nepaliki Misisipi?
Pirmajā sezonā nospēlēju pāris [astoņas] spēles, vēl pirms sākās mūsu konferences turnīrs, bet tad diemžēl satraumējos. Nācās izlaist visu sezonu, jo trauma bija nopietna – krustenisko saišu plīsums.
Uztaisīja operāciju, un izgāju pilnu rehabilitācijas ciklu, bet saite nesadzija, kā paredzēts. Aptuveni gadu pēc pirmās operācijas nācās veikt vēl vienu operāciju.
Otrā sezona komandai bija neveiksmīga, un tās beigās tika atlaists galvenais treneris Endijs Kenedijs, kā arī nomainīti viņa asistenti. Jaunais treneris pēc sezonas sapulcē norādīja, ka īsti neredz vietu man komandā. Neturu gan ļaunu prātu uz viņu, jo jaunais treneris nebija redzējis, kā es spēlēju. Tāpat viņš ļāva man turpināt rehabilitāciju, kamēr atrodu jaunu skolu. Misisipi piedāvāja pat variantu, ka varu pabeigt mācības pie viņiem. Tad gan skaitītos komandas sastāvā, bet reāli spēlēt un trenēties nevarētu. Uzskatīju, ka vēl varu uzspēlēt, tāpēc meklēju citu skolu.
Kā izvēlējies jaunu augstskolu, kur turpināt studijas un spēlēt basketbolu?
Neilgi pēc sapulces, kurā uzzināju, ka Misisipi Universitātes komanda mani vairs nevēlas, sazinājos ar Todu Abernetiju [pārstāvējis basketbola klubus "Barons" un "Ventspils"]. Iepriekš viņš bija galvenā trenera Kenedija palīgs Misisipi Universitātē. Abernetijs teica, ka viņam jau bijusi priekšnojauta par manu situāciju Misisipi un viņš vēlas man palīdzēt. Tāpat Abernetijs ieminējās, ka ir tāda vieta Bokaratona, kur Floridas Atlantijas universitātei esot jauns treneris Dastijs Mejs. Abernetijs gribēja zināt, vai man ir interese par šo, un es biju vairāk nekā ieinteresēts, ņemot vērā manu situāciju Misisipi. Vēlāk sazinājos ar komandas galveno treneri Meju, tāpat ievācu papildu informāciju par universitāti un tās apkārtni.
Kādas bija galvenās atšķirības starp Misisipi Universitāti un Floridas Atlantijas universitāti?
Nevar noliegt, ka Misisipi vēsturiski ir veiksmīgāka basketbola programma. Iepriekš Nacionālās studentu sporta asociācijas (NCAA) reitingā gandrīz vienmēr Misisipi bija augstāk. Situācija Floridā uz labo pusi pamainījās pēc Dastija Meja ierašanās. Mana pirmā sezona Floridas Atlantijas universitātē viņam bija pirmā kā galvenajam trenerim. Interesanti, ka otrajā sezonā par galvenā trenera Meja asistentu kļuva Abernetijs. Pagājušogad Floridas komanda jau spēlēja NCAA izslēgšanas spēļu "Final Four" un sastāvā bija pāris mani bijušie komandas biedri.
Kas tevi pārsteidza Amerikā?
Man bija jāsāk pašam par sevi rūpēties, un tas bija neliels šoks. Pirmais mēnesis bija izaicinošs, jo bija daudz jaunumu. Pārsteidza, cik koledžu basketbola kultūra ir populāra – ar ļoti plašu līdzjutēju skaitu.
Treniņzāle manā pirmajā augstskolā – Misisipi Universitātē – bija ļoti augstā līmenī, tāpat citas iestrādnes, ko varētu pielīdzināt augsta līmeņa profesionālam klubam.
No sadzīves viedokļa pārsteidza cilvēku atvērtība – ka pilnīgi nepazīstami cilvēki nāk klāt un runājas ar tevi.
Kā vērtē savu pieredzi Amerikā?
Kopumā Amerikā ieguvu vērtīgu dzīves pieredzi. Kļuvu spēcīgāks mentāli, jo bija jāpārvar dažādas grūtības ne tikai sporta laukumā. Bija jāmotivē sevi saņemties pēc traumām, tāpat svarīgi bija labi mācīties.
Ko ieteiktu basketbolistiem, kuri izvēlas dodas spēlēt un studēt uz Ameriku?
Jābūt gatavam, ka Amerikā treniņu grafiks būs grūtāks nekā esošais. Jācenšas sev neuzlikt papildu psiholoģisko slogu un pieiet visam ar vēsu galvu. Jānoskaņojas, ka īpaši pirmie gadi NCAA nebūs viegli.
Pēc augstskolas absolvēšanas karjeru izvēlējies turpināt BK "Liepāja". Kāpēc šāda izvēle?
Kopā ar aģentu sapratām, ka tā būs laba vieta, kur tikt pie spēles laika un parādīt sevi. Tāpat viens no iemesliem bija tas, ka zināju galveno treneri Artūru Visocki-Rubeni. Ar viņu iepriekš biju sadarbojies Latvijas izlasē.
Vai pēc NCAA bija viegli atkal adaptēties Eiropas basketbolam?
Sākumā bija nepieciešams laiks, lai atkal pierastu pie Eiropā spēlētā basketbola un jaunās komandas. Treneris Visockis-Rubenis man uzticējās, un, saprotot savu lomu komandā, man izdevās pilnveidot savu spēli, jo sanāca piestrādāt pie basketbola elementiem, ko Amerikā man nebūtu iespēju izpildīt. Tā tas viss lēnām likās kopā.
Otrā sezona BK "Liepāja" sastāvā gan tev, gan komandai bija veiksmīga. Kas bija pamatā šādam sniegumam?
Tā ir sezona, kuru atcerēšos visu dzīvi. Nebija jau tā, ka mēs uzvarējām visus, bet ar tādu sastāvu, kāds mums bija, tas bija pietiekami negaidīti. Uzskatu, ka
treneris Visockis-Rubenis bija spējīgs no katra spēlētāja izvilkt to labāko. Katrs spēlētājs bija pieņēmis un apzinājās savu lomu komandā.
Visi saprata, kādā veidā varam uzvarēt spēles. Komandas kolektīvs bija vienots gan laukumā, gan ārpus tā. Dažreiz paskatos pēdējo spēli bronzas sērijā pret BK "Ogre", un, noskanot beigu sirēnai, pat zosāda uzmetas (smejas). [LBL sērijā par bronzas medaļām BK "Liepāja" uzvarēja ar 3:1].
Cīņā pret "VEF Rīga" pietrūka vienas uzvaras, lai tiktu LBL finālā. Cik reāli bija uzvarēt sēriju?
Iespēja ir vienmēr, bet "VEF Rīga" nospēlēja labāk tajos brīžos, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Ja man godīgi jāsaka, tad sērijas ceturtajā un piektajā spēlē [60:92; 61:87] tas jau bija cita līmeņa "VEF", salīdzinot ar sērijas sākumu. Viņi savā ziņā bija piespiesti pie sienas un beigās parādīja, ka reāli bijām divu dažādu līmeņu komandas.
Latvijas–Igaunijas apvienotās līgas turnīrā ierindojāties tikai desmitajā pozīcijā. Kāpēc neizdevās iekļūt TOP 8 un izslēgšanas spēlēs?
Sezona iesākās labi, bet ziemā bija viens nogrieznis, kurā zaudējām vairākas svarīgas spēles. Dažās spēlēs piekāpāmies uz papīra vājākiem pretiniekiem, citreiz zaudējām ar pāris punktu starpību, un sezonas beigās pietrūka šīs pāris uzvaras, lai kvalificētos izslēgšanas spēlēm.
Pagājušajā sezonā tiki atzīts par LBL progresējušāko spēlētāju un divreiz par Latvijas–Igaunijas basketbola līgas mēneša vērtīgāko spēlētāju. Cik nozīmīgas tev ir šādas atzinības?
Protams, ka patīkami ir saņemt balvas un atzinības. Vēl patīkamāk bija, ka par to bija jānes picas komandai (smejas).
Mums Liepājā bija nerakstīts likums, ka par individuālajām atzinībām nesam komandai kādu gardumu.
Vispatīkamākais gan bija saņemt bronzas medaļu kopā ar BK "Liepāja".
Otrajā sezonā liepājnieku sastāvā demonstrēji augstvērtīgāku sniegumu nekā pirmajā. Kā panāci šādu progresu?
Nebija tā, ka notika krasas izmaiņas manā treniņprocesā. Katru vasaru pēc sezonas mēģinu paņemt brīvu, lai atpūtinātu galvu un ķermeni. Pēc tam mēģinu objektīvi izanalizēt iepriekšējo sezonu un saprast, ko varu uzlabot. Varētu teikt, ka iepriekšējā sezona Liepājā bija pirmā sezona, kurā parādījās ilglaicīgi ieguldītais darbs. Otrajā sezonā jau labi zināju komandas biedrus, trenerus, savu lomu, un beigās tas rezultējās progresā.
Pēc bronzas sezonas LBL pārcēlies uz Vāciju, kur pievienojies Bundeslīgas klubam "Gottingen". Kādas ir galvenās atšķirības starp abām līgām?
Uzreiz var pamanīt, ka Vācijā spēlē fiziskāku basketbolu. Šeit katrā spēlē pretī nāk lieli ķermeņi, spēcīgi pretinieki un ir jāiet un jāsitas.
Taktiskās lietas nāk pēc tam, jo ir jāspēj spēlēt fizisku basketbolu. Čempionāta tabulas vidusdaļā un arī zemāk ir ļoti līdzīgi spēku samēri, un bieži uzvar tā komanda, kura attiecīgajā dienā vairāk grib un kapājas.
Kādas bija tavas gaidas pirms sezonas Vācijā?
Vēlējos, lai ir veiksmīga sezona. Apzinājos, ka tas manā karjerā ir liels kāpums uz augšu. Vairāk uz šo skatījos ar atvērtu domāšanu. Ja individuāli sezona nebūtu veiksmīga, tad šo pieredzi izmantotu, lai vēl vairāk pilnveidotos un mācītos no kļūdām. Šis domāšanas veids man palīdzēja neuzlikt sev papildu spiedienu.
Esi viens no "Gottingen" komandas līderiem - vidēji spēlē 14,1 punkts un 5,9 atlēkušās bumbas. Kā izskaidro savu veiksmīgo sniegumu?
Atkal esmu nonācis komandā, kur treneris man uzticas. Viņš zina, kā nospēlēju pagājušajā sezonā, un ļauj man turpināt to darīt tādā pašā veidā. Neieliek mani noteiktā rāmī, bet ļauj spēlēt, kā es māku.
"Gottingen" pagājušajā sezonā ierindojās 6. vietā, bet šosezon vairāk esat tabulas lejasgalā. Kāpēc komandai sezona nav izdevusies veiksmīgāka?
Domāju, ka vieta tabulā ir objektīva. Tik daudz pagarinājumu [5 BBL un 2 FIBA Eiropas kausā] kā šosezon man nav bijuši karjerā kopā – kosmoss kaut kāds! Daudzās spēlēs paši sev radījām problēmas un piekāpāmies pašā galotnē. Tagad spēlētāji ir labāk sapratuši komandas spēles plānu, un domāju, ka sezonas beigu nogrieznis būs daudz pozitīvāks.
FIBA Eiropas kausā tikāt TOP16 fāzē. Kāpēc šajā turnīrā ir veiksmīgāks sniegums nekā vietējā līgā?
Iespējams, ka pirmajā kārtā pretinieki bija nedaudz vājāki nekā Vācijā. Pieļauju, ka sākumā ieguvām pārliecību turpmākām spēlēm šajā kausā. Grūti gan norādīt uz vienu kopējo faktoru.
Pēdējā sezonā NCAA meti trīspunktniekus ar 29,7 % precizitāti, bet šosezon tie jau ir 40,4 %. Kā skaidro pamatīgo uzlabojumu?
Tas noteikti ir ieguldītais darbs, kas parādās arī skaitļos. Vasarās pie metiena tiek daudz strādāts.
Vienmēr esmu domājis, ka labs sniegums sākas galvā un transformējas pārliecībā laukumā.
Ja metieni krīt iekšā, tad nav pamatojuma, lai tie neturpinātu krist.
Kāpēc tev nav izdevies iekļūt Latvijas izlases pamatrotācijā?
Noteikti tāpēc, ka konkurence ir diezgan sīva. Ja sabrauc pilnīgi visi, tad ir vēl grūtāk, īpaši centra pozīcijā. Uzskatu, ka
dalība izlasē ir jānopelna, tāpēc cenšos ierasties vienmēr, kad mani uzaicina uz izlases nometnēm un sabraukumiem. Ierodoties tur, cenšos dot savu pienesumu un pildīt savu lomu, lai kāda tajā momentā tā būtu.
Kopš galvenais treneris Luka Banki vada Latvijas izlasi, tiek rīkoti brīvprātīgie izlases treniņi, kuros esmu ieguldījis lielu darbu un panācis jau iepriekš pieminēto progresu.
Vai sekoji līdzi Latvijas izlases sniegumam Pasaules kausa izcīņā?
Protams, sekoju līdzi. Brīžiem tas bija neticami, cik džeki labi spēlēja. Protams, ticēju komandas spēkiem, bet šaubos, vai pirms turnīra prognozētu 5. vietu. Komanda rādīja stabilu sniegumu visa turnīra gaitā. Man bija pašreizējās komandas treniņš, kad izlase aizvadīja izšķirošo spēli pret Vāciju, bet pēdējo metienu paspēju redzēt. Cepuri nost izlases džeku priekšā.
Vai esi saņēmis uzaicinājumu uz Latvijas izlasi pirms 2025. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēlēm?
Esmu saņēmis. Pirms spēlēm gan būs pāris dienu nometne.
Skatoties basketbolu, priekšroku dod NBA vai Eirolīgai?
Man patīk abas līgas. Sezonas laikā gan mazāk sekoju līdzi, bet šad un tad sanāk. NBA vairāk piesaista izslēgšanas spēles, bet Eirolīga, manuprāt, ir interesenta visas sezonas garumā.
Kā pavadi brīvo laiku?
Ejam ar draudzeni pastaigās. Brīvdienās dodamies uz kādu interesantu apskates vietu. Man patīk arī gatavot.
Kāds ir tavs firmas ēdiens?
Man patīk cept kotletes pēc mammas receptes. Tās ir cieņā mūsmājās.
Kāda tipa cilvēks esi ārpus laukuma?
Uzskatu, ka esmu pozitīvi noskaņots cilvēks. Parasti atrodu kopēju valodu ar citiem. Cenšos būt labs un gādīgs cilvēks.
