Latvijas Basketbola savienības šefs: Jāsavelk jostas, ja gribam rīkot olimpisko kvalifikāciju

ĪSUMĀ:

LBS ģenerālsekretāra amatā Cipruss nonāca iepriekšējās LBS vadības karstās vēlēšanās. Viņš bija Raimonda Vējoņa un Anetes Jēkabsones- Žogotas konkurents, taču vēlēšanu dienā savu kandidatūru atsauca un vēlāk kļuva par ģenerālsekretāru Vējoņa komandā. Ciprusa pirmajā darba gadā viena punkta attālumā no Eiropas čempionāta finālturnīra palika gan vīru, gan dāmu izlase. Turpmākajam darbam ar vīriešu izlasi Cipruss rekomendēja Luku Banki, kura vadībā Itālijā pats spēlēja, vēl nesasniedzis 20 gadu vecumu. Cipruss ir pārstāvējis Latviju trīs Eiropas čempionāta finālturnīros, leģionāra gaitās spēlējis astoņu valstu klubos, bet visilgāk – Spānijā.

Dāvids Ernštreits: Pirms par nopietnajām lietām, vēl nelielu tiltiņu metam uz to, ko šogad esam piedzīvojuši. Valstsvienības treneris Banki – nebūtu brīnums, ja tu sistu pie krūts un teiktu: "Es viņu atvedu uz Latviju!"  Nebūtu daudz melots. Tava pirmā tikšanās ar Luku, kad tu vēl biji…

Kaspars Cipruss: Astoņpadsmitgadīgs.

Astoņpadsmitgadīgs čalis ar pasi jau...

Jā, tas bija Itālijā. Es biju atbraucis uz pirmo kluba treniņu. Ja nemaldos, mums bija fiziskā sagatavotība kalnos – pirmssezonā tā dažreiz notiek. Tur es pirmoreiz satikos ar Luku, pēc tam mēs pussezonu bijām kopā. Komandu diemžēl neapmierināja šādi tādi rezultāti. Pēc pusgada klubs šķīrās no Lukas, vēl pēc pusgada šķīrās no manis.

Kāds tev palika pirmais iespaids par viņu? Kāds viņš bija, un kāds viņš ir tagad?

Toreiz viņam bija, ja nemaldos, 34 vai 36 gadi. Viņš bija daudz emocionālāks, kā jau visi jaunie. Laikam ejot, tu redzi, ka treneris ir nosvērtāks, viedāks, un tagad viņam ir dažas īpašības, kuru toreiz nebija, arī mierīgums. Tagad, es domāju, viņš ir pašā trenera plaukumā.

Vai dabūji no viņa toreiz pa ausīm arī tu?

Jā, protams. Pa ausīm dabūju vairākas reizes. Jaunie praktiski visi dabū pa ausīm. Un vēl tas stils, kam bija jāpielāgojas. Tomēr mēs esam no Austrumeiropas stila. Tagad tas varbūt nav tik izteikts, bet tolaik bija ļoti manāms. Pagāja laiks, kamēr es adaptējos.

Latvijas Basketbola savienība pieteicās olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra rīkošanai. Situācija ir tāda, ka 8 no 12 olimpisko spēļu komandām ir zināmas. Uz četrām atlikušajām vietām pretendē 24 komandas, tiks rīkoti četri turnīri, katra turnīra labākā komanda nākamgad jūlija beigās un augustā spēlēs Parīzes olimpiskajā turnīrā. Cik zināms, vēlmi rīkot kvalifikācijas turnīrus ir izteikušas trīs Eiropas valstis – Latvija, Grieķija un Spānija...

Nav izslēgts, ka varbūt vēl kāda Eiropas valsts spēlē paslēpes. FIBA [Starptautiskajai Basketbola federācijai] tā informācija ir, bet, turpinot intrigu, viņi to neizplata. Pieļauju, ka arī no kādas Āzijas vai Dienvidamerikas valsts varētu būt [interese].

Vai ir zināmi kritēriji, kā FIBA izvēlēsies vietas, kur rīkot šos turnīrus?

Kritēriji ir nosacīti. Protams, viņi atkal pētīs zāles pieejamību, infrastruktūru, bet es domāju, ka atkal skatīsies, kur ir lielāks tirgus.

Skaidrs, ka mums kā mazajai Latvijas nācijai vienmēr ir vairāk par sevi jāpacīnās salīdzinājumā ar lielajām valstīm.

Tagad vairāk nekā jebkad agrāk mums ir nepieciešama saliedētība, ir jāsaprot, ko mēs paši gribam. Mēs saprotam, ka konkurēt ar Spānijas piedāvājumu nav vienkārši, ar Grieķiju tāpat. Mēs vēl tikai lecam augšā uz pasaules basketbola kartes, un tās valstis tur sen jau ir stabilas iemītnieces.

Ja apskatām to pašu Spāniju, šobrīd tā pasaules rangā ir otrajā vietā. Faktiski tā ir pirmā komanda no visa ranga pēc sportiskā līmeņa, kas nav vēl garantējusi vietu Parīzes spēlēs. Vai nešķiet absolūti loģiska šī priekšroka – ja spāņi vēlas, tad viņiem pienākas, un pārējie eiropieši rindiņā gaida. Vai tā tas nenotiek?

Diemžēl tā tas nenotiek.

Mums par laimi?

Vai mums par laimi, protams. Pareizi minēji – trīs komandas no Eiropas ir pieteikušās. Visi saprot vienu faktoru: lai cik tu spēcīgs nebūtu, tomēr mājās vinnēt ir vieglāk. Ja spēlē izbraukumā vai neitrālā laukumā, mēs jau redzējām, kādi grandi krīt. Mājās tomēr saprotam, ko nozīmē sestais spēlētājs. Viņš palīdz mums ne tikai piecelties, bet arī celties spārnos. Es domāju, līdzīgā situācijā jūtas arī grieķi "Olympiacos" zālē un spāņi tāpat.

Tomēr precedents ir tāds, ka uz pēdējām divām olimpiskajām spēlēm, šos kvalifikācijas turnīrus rīkojot, no astoņiem tādiem turnīriem tikai viena vienīga Serbija savā laukumā ir izcīnījusi tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs. Toreiz, kad arī Latvija vienīgo reizi spēlēja kvalifikācijā. Par tām mājas sienām tur vēl tā…

Precedents arī nekad nav bijis, ka jaunpienācējs ieņem piekto vietu [Pasaules kausā].

Nav gan...

Tā ka sports ir sports, bumba ir apaļa, un mēs tomēr pieturēsimies pie tām vērtībām, kas mums ir. Mums ir savas mājas priekšrocības, savi fantastiski atbalstītāji, un es domāju, ka šeit ļoti lielu nozīmi var nospēlēt cita lieta. Salīdzinājumā ar Pasaules kausu tomēr ir daudz garāks sagatavošanās process un var saplānot gan labākus sparinga partnerus, gan aklimatizācijas periodu. Mums 2. jūlijā sākās spēles un dažiem mūsu vīriem vēl bija finālturnīri attiecīgi savu valstu čempionātos jūnija vidū. Mēs saprotam, ka

sagatavošanos un aklimatizāciju, ja mūs aizsūta uz citu pasaules malu, ir daudz, daudz sarežģītāk ieplānot,

nekā tas bija ar Pasaules kausu, Taivānu, kur, kā [izlases basketbolists Andrejs] Gražulis izteicās par visu negatīvo, tomēr jāpielāgojas gan pie laika joslas, gan pie ēdiena, gan kultūras.

Pētīju garo FIBA listi ar visiem noteikumiem, kā izvēlēties rīkotājus. It kā stingri noteikumi, bet priekšpēdējā ailē ir vārds "vēlams". Noteikumos rakstīts, ka vēlams, lai katru turnīru rīko cita kontinentālā organizācija – četras lielās FIBA apakšorganizācijas: Eiropa, Amerika, Okeānija, Āfrika, un tādā veidā izkaisīt pa pasauli. Kā traktēt to "vēlams", kā jūs uz to skatāties?

Es domāju, tas "vēlams" būs atkarīgs no tā, kādas komandas vēl būs pieteikušās. Ja būs trīs no Eiropas un viena no pārējās pasaules, tad nebūs nemaz citu pretendentu. Es šobrīd nemāku spriest, cik ir to reālo kandidātu. Attiecīgi tad arī skatīsies. Šobrīd Latvijai ir ļoti labas pozīcijas pretendēt – mums ir ļoti laba infrastruktūra, labi un mierīgi fani. Nav tā, ka mūs sūta kaut kur uz bīstamu valsti. Es domāju, mums ir labas iespējas.

Tagad no tās plaukstu sišanas sadaļas ķersimies pie sarauktajām pierēm. Licences maksājums ir 2,6 miljoni eiro?

Šveices franki.

Jā, bet tā summa ir faktiski identiska. Adekvāta summa?

Domāju, ka šis olimpiskais atlases cikls ir pielīdzināms "EuroBasket" [Eiropas čempionāta] grupas turnīram – tur ir sešas komandas, šeit arī. Interese un atpazīstamība valstī ir mērojama līdzīgā svarā. Mēs kā maza valsts gribētu, lai būtu lētāk, bet lielajām valstīm tā summa nav tik liela.

Ja gribam konkurēt starptautiskajā līmenī ar lielākām valstīm, kur ir lielāki resursi gan iedzīvotāju, gan finanšu ziņā, tā diemžēl ir.

Mums tad ir mazliet jāsavelk jostas un jāsaprot, ko tad īsti mēs gribam sasniegt.

Kāds ir plānotais kopējais budžets šīm sacensībām? Eiropas čempionātā, kas notiks gadu vēlāk, no publiski pieejamās informācijas saprotu, ka kopējais budžets ir ap 13 miljoniem eiro...

Mazliet virs, bet jā.

Cik jūs lēšat olimpiskās kvalifikācijas pasākuma budžetu?

Šī pasākuma budžets noteikti varētu būt ap 5 miljoniem eiro. 2,8 miljoni aiziet uzreiz licencei, plus mums vēl jānodrošina viss pārējais grupu turnīrs – dzīvošana, zāles, infrastruktūra. Budžeti grupu turnīram "EuroBasket" un olimpiskās kvalifikācijas sarīkošanai ir plus/mīnus identiski.

Cik daudz var atpelnīt ar biļetēm? 

Ar biļetēm skaidrs, ka plānot "EuroBasket" ir daudz vienkāršāk, jo tur ir Eiropas komandas. Olimpiskajā kvalifikācijā mēs nezinām, ko mums ielozēs. Domāju, ka šeit mēs skatāmies mazliet nepareizi, jo ar visiem, ar ko es runāju, ar mūsu aktīvajiem faniem, kas devās uz Džakartu – turp devās ap 3,5 tūkstošiem cilvēku, un, ja skatāmies tīri no finansiālā viedokļa, tad visi, ar ko es komunicēju, uz personu iztērēja 3–4 tūkstošus [eiro] kā minimums. Tas nozīmē, ka investīcija,

ja mūs izved ārā uz kādu grupu spēlēt vai nu Grieķijā, vai aizsūta uz citu kontinentu, tad izvedīsim vairāk nekā 10 miljonus eiro Latvijā pieejamās naudas.

Par to arī vajadzētu padomāt. Skaidrs, ka, ja mums te būs turnīrs, lielākā daļa paliks šeit, mēs varēsim atrādīt ne tikai turīgākajam slānim, bet arī bērniem. Skaidrs, ka mēs jau vienojāmies ar [Izglītības un zinātnes] ministriju – ja būs tāda situācija, tad mēs tūkstoti bērnu laidīsim par brīvu uz katru spēli. Tam noteikti ir ļoti daudz pievienotās vērtības.

Mazliet par spēles noteikumiem, rīkojot lielos pasākumus Latvijā. Pieminēji sāpīgu tēmu – biļetes. Pavasarī es "Sporta studijā" ļoti piekasīgi runāju par hokeja čempionāta biļetēm, ļoti dārgi bija Rīgā, bet valsts šim turnīram piešķīra 500 tūkstošu eiro, viss. Pēc tam, lai kā arī gāja, neko vairs nedabūja. Pasākuma beigu budžets bija 10 miljoni, viņi tika cauri pa nullēm. Kā nolikt šo uz vienām sliedēm? Protams, hokejs tagad, es varu zobu dot ķīlā, neko sliktu publiski neteiks par basketbolu, bet kā stūrēt šo visu, lai ir kaut cik vienādi noteikumi?

Tur tā lieta, ka mēs gribam, lai mums būtu liels pasākums, jo tomēr mēs saprotam, ka Eiropas vai pasaules basketbola čempionāts ir viens no topa forumiem. Augstāk noteikti ir Pasaules kauss futbolā un olimpiskās spēles. Pieļauju, ka nākamie tomēr ir basketbola čempionāti. Licences maksa, lai sarīkotu basketbola turnīrus, ir daudz lielāka nekā hokeja turnīriem. To mēs apzināmies. Ja runājam par biļetēm, visas biļetes, kas ir bijušas līdz šim, mums ir pieejamas par ļoti demokrātiskām cenām – arī par 5 un 10 eiro.

Lai sarīkotu tādus forumus, mēs nevaram neprasīt no valsts palīdzību necik.

Tomēr ir kaut kāds līdzsvars – vai nu mēs slaucam iedzīvotājus un liekam dārgākas biļetes, vai tomēr skatāmies uz to, ka tās biļetes ir demokrātiskas un pieejamas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, bet tad mums ir nepieciešams lielāks atbalsts no valsts.

Latvijā rīkosim olimpisko kvalifikāciju? Kāds šobrīd ir atbalsts? Jūs esat jau vērsušies ar pieprasījumu...

Jā, no Izglītības un zinātnes ministrijas ir ļoti liels atbalsts. Tālāk šis jautājums ir jāvirza uz valdību. Es ļoti ceru. Izglītības un zinātnes ministrija ir daļa no sestā spēlētāja. Mēs ceram, ka valdībā esošie cilvēki un ministrijas arī ir daļa no sestā spēlētāja un palīdzēs īstenot mūsu sapni. Mājās tomēr ir vieglāk uzvarēt Itāliju nekā kaut kur citur.

Ļoti jauki to publiski izspēlēt! Un ko lai viņi tagad saka? Nē, mēs neesam, neatbalstām? Es saprotu šo diplomātisko spēli. Viss ir kārtībā. Līdz kuram brīdim no valsts tiek gaidīta atbilde?

Pēc FIBA noteikumiem, līdz 15. novembrim ir jāiemaksā tā nepieklājīgi milzīgā summa. Mums laika ir ļoti, ļoti maz. Mēs aktīvi strādājam pie šī jautājuma.

Ja valsts pasaka "nē"?

Tad nebūs olimpiskās kvalifikācijas Rīgā.

Kas sekos kam? Izloze vispirms vai rīkotājvalsts vispirms?

Viennozīmīgi rīkotājvalsts vispirms, lai saprastu, kuras komandas var saskrieties. Skaidrs, ka mēs ar Spāniju, Slovēniju un Lietuvu saskrieties nevaram.

Ja zinām, ka Grieķija rīko un mēs rīkojam, tad mēs un grieķi arī nevaram saskrieties vienā grupā.

Arī no tā faktora – manuprāt, viena no spēcīgākajām komandām no otrā groza būs Grieķija. Ja mums ir iespēja no viņiem izmukt, jo spēlēt ar Jani Adetokunbo "Olympiacos" zālē ar 15–16 tūkstošiem grieķu fanu nav tas labākais, ko varētu novēlēt mūsu spēlētājiem.

Pēc spēka ranga tas tā arī sanāk? Grieķija, kas ir otrajā grozā, ir komanda, no kuras visvairāk gribētos izvairīties?

Protams, mēs tagad redzam, ka varam cīnīties un uzvarēt vislielākos grandus. Tomēr, ja ir iespēja uz viņiem neuzskriet tik svarīgos posmos, no tā varētu mēģināt izvairīties.

Lai izdodas izmantot šo situāciju, kad sporta veids ir uz viļņa! Visu cieņu, tas ir jādara. Pārējiem, protams, ar vēsu prātu jāvērtē, kas mums ir vajadzīgs un ko mēs varam atļauties.