Dokumentālās filmas

«Caur objektīva aci. Gunārs Cilinskis». Dokumentāla filma.

Dokumentālās filmas

Latvijas kods. Palaist. Dokumentāla filma

Dejot kā dzīvot. Dokumentālā filma

Viņa ir kā stihija. Horeogrāfe, pasniedzēja un dejotāja Olga Žitluhina un filma «Dejot kā dzīvot»

Horeogrāfes, laikmetīgās dejas pasniedzējas un dejotājas Olgas Žitluhinas vārds man vienmēr ir asociējies ar noslēpumu miglā tītu personību. Ejot uz teātra izrādēm un kaut mazliet paverot skatu laikmetīgās dejas laukā, ir grūti ignorēt viņas personības nozīmi, taču – vairāk par visu viņa tomēr ir kā stihija – harismātiska un iedvesmojoša. To LTV dokumentālajā filmā "Dejot kā dzīvot" (2022) skatītājs var izjust ar savu ādu – katrā ainā, kurā viņa dejo starp kokiem, uz jūras akmens, pie Venēcijas košajām sienām, to apliecina arī Žitluhinas līdzgaitnieki dejas pasaulē.

Olga Žitluhina ar savu jaudu un apbrīnojamo enerģiju ir nostiprinājusi laikmetīgās dejas statusu un prestižu Latvijas kultūrtelpā. Tajā līdz pat 1990. gadiem par profesionālu dejas mākslu uzskatīja tikai baletu, Žitluhinas personības nozīmi atklāj Inta Balode, dejas kritiķe un Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente. Paralēli savai radošajai darbībai Žitluhina ir izveidojusi laikmetīgās dejas (savulaik – modernās) programmu Latvijas Kultūras akadēmijā, festivālu "Laiks dejot", iniciējusi Horeogrāfu asociācijas un Dejas dienas svinēšanas aktivitātes, kā arī iesaistījusies daudzās starptautiskās aktivitātēs, jo ir plaši pazīstama ārvalstīs.

Olga Žitluhina

"Profesionālo mākslu definē skola. Tāda bija Žitluhinas pārliecība pirms 25 gadiem. Pēc viņas iniciatīvas Latvijas Kultūras akadēmijā izveidoja modernās dejas horeogrāfijas apakšprogrammu. Jā, tolaik šim, Latvijā jaunajam dejas žanram kā piemērotākais nosaukums tika izvēlēts "modernā deja". Vēl pēc desmit gadiem, kad Olgas Žitluhinas vadībā akadēmiju bija absolvējuši jau divi horeogrāfu kursi un laikmetīgā deja kultūrtelpā bija kļuvusi atpazīstamāka, profesionāļi vienojās, ka šim (joprojām) jaunajam dejas žanram jādod konkrēts apzīmējums – "laikmetīgā deja", definējot to, kā laikmetīgās mākslas daļu.

Līdz ar skolas izveidošanu tieši Olga Žitluhina kopā ar domubiedriem un saviem studentiem lielā mērā laikmetīgajai dejai ir radījusi telpu un to definējusi kā dejas mākslas žanru Latvijā,"

stāsta Dita Jonīte, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) pētniece, dejas kritiķe, kura arī sava maģistra darba ietvaros pētījusi Žitluhinas dejas skolu Latvijas teātra kontekstā. Būtisks attīstības faktors laikmetīgās dejas žanram Latvijā ir laikmetīgās dejas festivāla "Laiks dejot" rašanās, arī to dibinājusi Žitluhina. Festivāls nozīmē iespēju gan starptautiski sadarboties, gan redzēt ārzemju mākslinieku dejas izrādes un piedalīties meistarklasēs.

Olga Žitluhina

Viņas kustības patiesībā pasaka visu – galvenokārt to, ka dzīvot nozīmē dejot un dejot visur, jebkuros laikapstākļos, iekštelpās, vislabāk jau ārtelpās, kaut vai uz metāla kāpnēm, kas ved uz māju jumtiem.

90. gados paralēli tautas dejai un baletam laikmetīgie strāvojumi vēl tikai veidojās, pamazām plauka Agra Daņiļeviča horeogrāfa rokraksts deju trupā "Dzirnas", populāri kļuva dažādi subkultūras žanri, bet mūzikā pirmos albumus izdeva "Dzelzs vilks". Olgas Žitluhinas vārds ieguļas trauslajā laikmetīgās dejas laukā Latvijā jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas gadiem – deviņdesmitajiem. Tolaik viņai līdzās bija domubiedri, kuri vēlējās dejot citādi, meklējot jaunus ķermeņa izteiksmes virzienus, saka Jonīte.

Olga Žitluhina

Žitluhina mērķtiecīgi gāja mākslas virzienā un 1996. gadā dibināja Olgas Žitluhinas dejas kompāniju, ko pamatoti uzskata par laikmetīgās dejas sākumu Latvijā.

Dejas kompānijas ietvaros vairāk nekā 16 gadu laikā tapa dejas izrādes, to vidū "Labāk mirkšķināt ausis. Labirints", "Zūdības dejas", "Mana Roze", "ROAD MOVIE" un daudzas citas, tomēr 2012. gadā kompāniju slēdza.

Atskaites punkts tieši profesionālajai darbībai ir 2004. gads. Tad arī tapa pilnmetrāžas laikmetīgā dejas izrāde "Kad pūcei aste ziedēs" ar profesionāli sagatavotiem dejotājiem un "Dzelzs vilka" dalību, izrādi attēlos iemūžināja horeogrāfes tēvs, fotogrāfs Jurijs Žitluhins. Viņš bija arī jūrnieks, kurš nodarbojās ar sportu un kļuva par Latvijas čempionu mākslinieciskajā vingrošanā, turklāt bijušās PSRS laikā iemūžinājis daudzu slavenu mākslinieku portretus. Viņu vidū – arī baleta mākslinieki Māris Liepa, Aleksandrs Godunovs, arī Mihails Gorbačovs. "Vilkam" Žitluhinas biogrāfijā ir pastāvīga nozīme, jo Kaukuļa etniski industriālo rokrakstu horeogrāfe izmanto arī turpmākajos gados. 2012. gadā tiek demonstrēta izrādes atjaunotā versija ar jauno dejotāju sastāvu.

Olga Žitluhina

Patiesībā par viņu pašu ir zināms daudz mazāk, nekā gribētos. Olga Žitluhina dejas izglītību ieguva jau bērnībā, dejojot TDA "Uguntiņa" pie pasniedzējas Audionas Līventāles, kura pēc Otrā pasaules kara kļuva par redzamāko horeogrāfi, iestudējot bērnu baleta izrādes un acīmredzami iedvesmojot arī Olgu Žitluhinu. Sanktpēterburgas Kultūras akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā Žitluhina studēja no 1977. līdz 1981. gadam un bijusi viena no jaunākajām un vismazāk pieredzējušākajām kursā. Kā viņa norāda intervijās, šis Sanktpēterburgas laiks viņai pavēris plašāku skatu uz pasaules baleta pasauli, ļaujot iepazīt arī trakus un aizrautīgus pasniedzējus.

Viņa ir viena no tām horeogrāfēm, kura guvusi plašu pieredzi dejas pedagoģijā arī ārzemēs – Padomju armijas deju un dziesmu ansamblī Budapeštā un citviet. Tas bija laiks, kad Olga Žitluhina ar deju burtiski saslima. Latvijā ieguva maģistra grādu Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā, kas sakrita ar laiku, kad tika dibināta Olgas Žitluhinas dejas kompānija.

Kopš 1995. gada viņa pasniedz modernās un raksturdejas Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, tā iezīmējot tradicionālās dejas lielo ietekmi viņas pašas dzīvē – allaž meklējot kopīgo un atšķirīgo kosmopolītiskajā dejas ainā, mēģinot caur eksperimentiem uztaustīt arvien jaunas robežas ķermeņa "mākslās". No 1999. gada vada pašas izveidoto laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā.

Olga Žitluhina ir prasīga, godīga un ļoti paškritiska dejas pedagoģe, un studentiem tas nozīmē arī ciest, raudāt, apšaubīt sevi un tiekties uz absolūto perfekciju.

Spriežot pēc LKA studentu sniegtajām atsauksmēm, viņā apvienojas kontrastu daba – maigums pārklājas ar dziļām dusmām, pieskaroties trauslajām pasniedzēja-mācekļa attiecībām dejas pasaulē, kas, kā noprotams, mēdz būt arī brutālas un destruktīvas.

Taču viņas pārvaldītā dejas filozofija un prakses ir ārkārtīgi iekļaujoši lielumi, tie aptver tiklab ķermeņa anatomiju un klasiskās dejas principus, kā garīgās prakses, jogu, meditāciju, senās cīņas mākslas.

Tas šajā gadījumā nozīmētu garīgu un fizisku higiēnu, spartisku disciplīnu un kaislību pret kustību. Turklāt 2000. gadu sākumā Olga Žitluhina daudz strādājusi arī ar Latvijas baletdejotājiem, ieviešot pilnīgi citu pieeju dejai, rosinot uz eksperimentiem, brīvību, risku un robežu pārkāpšanu.

"Atšķirībā, piemēram, no baleta, laikmetīgajā dejā jauno mākslinieku skološanā galvenais uzsvars tiek likts uz katras individuālās personības attīstību un oriģinalitātes veicināšanu, mudinot katru jauno cilvēku meklēt savu ceļu, atrast savu īpašo balsi un formu, kādā strādāt. Līdz ar to

laikmetīgās dejas mākslas izglītībā būtiskas ir personības, ar kurām jaunajiem māksliniekiem ir iespējas satikties un strādāt. Jo vairāk un dažādākas – jo labāk.

Tāds ir Olgas Žitluhinas moto," izglītības nozīmi uzsver Jonīte un piebilst, ka žanra pēctecībai ir svarīga kopiena – infrastruktūra, kas visu satur kopā arī ārpus akadēmijas sienām.

Cik liela loma laikmetīgajā dejā ir pedagogam, kurš vienlīdz kļūst par iedvesmotāju un dažos gadījumos arī destruktīvu personības lauzēju?

"Laikmetīgajā mākslā spilgti notikumi rodas nevis no pēctecības, bet no iešanas pret skolotājiem un tradīciju, no spējas palūkoties uz esošo no malas, no spējas paredzēt nākotni.

Ir svarīgi, lai izglītība ļauj uzplaukt individuālām personībām, ļauj un pat liek tām iet savrupus ceļus, nedodot vadlīnijas vai virzienus, bet gan darba instrumentus un ticību sev," šo autonomijas saglabāšanas aspektu raksturo Balode.

Olga Žitluhina

Taču akadēmija ir un paliek kodols laikmetīgās dejas attīstībai par spīti tam, ka nav vienotas organizācijas, kas nodrošinātu pastāvīgu darbu jaunajiem horeogrāfiem ārpus rezidenču programmām un neprognozējamu ienākumu plūsmām. Ja reiz tā, tad – kā panākt to, lai laikmetīgā deja Latvijā neizsīktu? "Atkarīgs no cilvēka.

Ja būs tādas personības kā Olga Žitlhina, kura ir prasīga, enerģiska un bieži arī vislabākajā nozīmē traka, viss turpināsies.

Tāpat – tikai no cilvēkiem būs atkarīgs, vai dejas kopiena kādreiz tiks arī pie sen lolotās Dejas mājas, kas varētu būt arī tas dejas mākslas centrs, ap ko organizēt dzīvu un radošu procesu pēc dejas izglītības iestāžu absolvēšanas," saka Jonīte. Dejas mājas nozīmi uzsver arī Balode. Tai nav jābūt milzu jaunbūvei: pietiktu ar vidēja lieluma izrāžu telpu, divām mēģinājumu zālēm, dažiem cilvēkiem menedžmentā. Kas svarīgi – Latvijas skatītājs ir institucionāli domājošs, saka Balode.

"Kamēr laikmetīgajai dejai nebūs noteiktas vietas, kur to publika var atrast, ir ārkārtīgi grūti paplašināt auditoriju, piesaistīt finansējumu un kopumā būt spēcīgai un redzamai nozarei.

Jau pāris reizes ir palaisti garām brīži, kad kārtējā paaudze ir uz viļņa, ir spēcīga, enerģijas pilna un spētu pārsteigt un iepriecināt skatītājus gan Latvijā, gan ārvalstīs, ja vien būtu mērķēts atbalsts. Tā vietā, cīnoties par izdzīvošanu, spēki dziest un talanti aizceļo, atdodas teātrim vai sašķīst, vadot nodarbības neskaitāmos amatierpulciņos," nedaudz pesimistisku ainu iezīmē Balode.

Tikmēr pati Olga Žitluhina dejo katru dienu. Viņas rezignētais uzsauciens kādā iemūžinātā dejas performancē "vai ar deju pietiek visai dzīvei" pagaidām vēl negūst precīzu atbildi, tomēr Žitluhinas profesionālajai pauzei nav praktiska vai emocionāla iemesla.

Viņa var acumirklī pārtapt par skaļu, ķērcošu putnu, izdarīt jebko jebkurā laikā, sekot saviem ķermeņa instinktiem, apliecinot to, ka dejot var viss.

Viņas seja, pat izteiktie vārdi, intonācija, kādos tie ir izteikti, taču vārdos viņa ir skopa – kustība ir vispirms, tikai pēc tam – valoda. Kopš pandēmijas sākuma 2020. gadā Olga Žitluhina savos "Instagram" un "TikTok" kontos iesākusi liberālu iniciatīvu – #pijamadancepractice, kuras ietvaros katru dienu bez izņēmuma filmē sevi dejojam jebkurās pasaules vietās – starp Venēcijas ēkām, pie dzelzceļa, pie jūras, smilgās, kokos, turklāt aicina to darīt jebkurā vecumā. Un, jā, viņai ļoti patīk ceļot. Dejotāju pasaulē, kurā aktīvā karjera parasti ilgst 15–20 gadus, tieši laikmetīgā deja ir tas žanrs, kurā sevi apliecināt var jebkurā vecumā. Šķiet neticami, ka viņai šogad apritēja 62 gadi. Viņas enerģija, jauneklīgi puiciskais izskats un no kompleksiem brīvā attieksme iedvesmo un nobrucina jebkādus stereotipus par to, kādam tad būtu jābūt dejotājam.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Olga Zitluhina (@zitluhina)

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt