Latviešu literatūrā šausmu stāsti nav bieža parādība, šausmu žanrs teātrī – retums. Tieši to uz Daugavpils teātra skatuves, pateicoties Bārbalas Simsones 2016. gadā sastādītajam krājumam "Latviešu šausmu stāsti", šobrīd iestudē režisors Georgijs Surkovs.
"Es sen gribēju un meklēju tādu materiālu, no kura varētu izveidot šausmu izrādi, kur paspēlēties tieši ar šādām emocijām, un nebija neviena materiāla, ar ko būtu interesanti strādāt un kuru varētu teātrī īstenot. Līdz es uzgāju grāmatu "Latviešu šausmu stāsti", kurā apkopoti pēdējo 100 gadu laikā uzrakstītie latviešu šausmu stāsti.
Un no tiem izdevās izveidot tādu izrādi, kura sastāv no sešiem pilnīgi dažādiem latviešu šausmu stāstiem, un darbība tajos notiek kādā no Latvijas vietām.
Tas mūsu ausīm šķiet neparasti, jo esam raduši, ka visi šausmu stāsti notiek Dienvideiropā vai biežāk Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet te mēs dzirdam Rīgu, Enguri un citas vietas Latvijā," stāsta režisors.
Daugavpils teātra aktrise Zanda Mankopa uz teātra skatuves piedzīvo vairākas pārvērtības un pa savam izdzīvo šīs šausmas uz skatuves. Viņa atklāj: "Man ir trīs stāsti, un sanāk, ka tās ir trīs lomas. Šausmas tajos stāstos iedod tas, ka tu izlasi vai noskaties to stāstu, tas beidzas, bet tu saproti, ka šausmīgākais ir tas, ka dzīvē tas reāli varētu notikt. Tas liek aizdomāties, jo tie ir stāsti par savstarpējām attiecībām starp cilvēkiem."
Šī iestudējuma scenogrāfs ir Andris Eglītis, viņa iecienītākais materiāls – koks – tiešām dominē uz skatuves, un šausmu stāsti līdz ar to kļūst, ja tā var teikt, nedaudz siltāki.
"Šī bija tā iespēja darīt to, kas ir saistīts ar manu mākslinieka praksi. Pamatā esmu gleznotājs, bet mēdzu taisīt dažāda veida instalācijas un skulptūras, un mans iecienītākais materiāls ir koks. Man liekas, ka visiem, arī režisoram, sākumā bija tā doma izrādes noskaņas veidošanā par biedēšanu un šausmām, bet tad izrādes tapšanas gaitā tas ir pārvērties par tādu veļa laika spocīgu noskaņu, kurā saplūst mūsu pasaule ar viņpasauli. Drīzāk tie ir tādi veļu laika spoku stāsti, nevis šausmu stāsti," skaidro Eglītis.
Šausmu izrādes veidošana režisoram Georgijam Surkovam gan ir jaunu atklāsmju pilna, neko tādu pats uz teātra skatuvēm nav redzējis, un viņš neslēpj – tāds žanrs iestudējumam nav viegls.
"Šo iestudējumu esam nosaukuši par mistisko drāmu, jo vārds ''šausmas'' mulsina cilvēkus. Te šausmas vairāk kļūst par mistiku," atzīst režisors.
Izrāde "Latviešu šausmu stāsti" Daugavpils teātrī šonedēļ skatāma 1. un 2. oktobrī.