Režisoru Edmundu Freibergu visvairāk Gulbja lugā arī interesējušas tieši pārlaicīgās, mūžīgās tēmas – mīlestība, nodevība, vientulība, paaudžu attiecības, ko Gulbis savā lugā risinājis ļoti smalki un skaisti.
Harija Gulbja luga tapa 1974. gadā, kad latvietim kādreiz tik raksturīgā dzīve viensētā kļuva par arvien lielāku pagātnes palieku. Populāri bija saukļi par lauku tuvināšanos pilsētai, kas – nedaudz citādi pārfrāzēti – varbūt pat vēl populārāki ir šodien. Tāpat kā arvien lielākais tukšums laukos, kur dzīvot bieži vien paliek vairs tikai vecīši. Lugas sociālā aktualitāte bijusi svarīga arī režisoram Edmundam Freibergam, tomēr visvairāk Harija Gulbja lugā viņu interesējis tieši pārlaicīgais aspekts.
“Cīrulīši” arī viņa interpretācijā, protams, būs ļoti konkrētas lauku mājas, bet vienlaicīgi vēl kas daudz vairāk.
“Runa nav tikai par mājām. Ļoti svarīgi, lai mums katram būtu savi “Cīrulīši”, katram kaut kas, kas ir ļoti būtisks, svarīgs un ko mēs nedrīkstam pazaudēt un, ja mēs to pazaudējam, tad mēs vairs neesam mēs. Un tāpēc jau arī Zelma beigās atgriežas, jo viņa saprot, ka bez “Cīrulīšiem” viņa nav nekas,” uzsver Edmunds Freibergs. “Bet tie “Cīrulīši” – tie jau var būt arī pavisam kas cits. Tā var būt mīlestība, ko nedrīkst pazaudēt, tās var būt cilvēciskās attiecības, kas ir jāsaglabā cilvēciskā līmenī.”
Luga ir īsināta, jo Edmunds Freibergs nav gribējis veidot retro gabalu par padomju laikiem un kolhoziem, bet izcelt tieši cilvēku attiecības, ko Gulbis lugā iekodējis ļoti skaisti, smalki un aktuāli.
Arī no iepriekšējiem iestudējumiem un slavenās Oļģerta Dunkera 1980. gada filmas Freiberga “Cīrulīšu” redzējums, protams, atšķirsies – arī tēlu raksturu ziņā.
“Mans Elmārs būs drusku asāks, varbūt arī humorīgāks, smieklīgāks. Nekas jau nav mainījies, jo arī mēs savus vecākus ar savām problēmām un skriešanām piemirstam un gribam izdarīt visu viņu labā, izdomāt viņu vietā – aizmirstot pajautāt, vai viņi to vēlas. Tāpat par lauku mājām, kurās ir jāiegulda liela nauda, lai tās varētu atdzimt Latvijā. Un beigās sanāk tā, ka tās mājas, kur ielikta visa dvēsele no vecākiem – nevienam nav vajadzīgas,” saka Elmāra lomas tēlotājs Mārcis Maņjakovs.
Zelmas lomā redzēsim Lāsmu Kugrēnu – tā bijusi ļoti apzināta Edmunda Freiberga izvēle.
“Lāsma ir brīnišķīga aktrise, es skatos pēdējos mēģinājumus – es baudu, cik smalki, cik neuzbāzīgi viņa risina sava tēla dzīvi. Man nebija divu domu, ka Zelma ir jāspēlē Lāsmai,” uzsver Freibergs.
Lāsma Kugrēna atklāj, ka Oļģerta Dunkera veidotā filma ar Veltu Līni galvenajā lomā viņai savulaik raisījusi tik ārkārtīgi skumjas sajūtas, ka uzzinot, ka viņai būs jāspēlē Zelma, viņa pat sabijusies. Taču izrādījies, ka Edmunda Freiberga versija ir citāda.
“Freibergs to redz citādi. Man ļoti patika viņa redzējums, ka cilvēks ļoti cenšas dzīvot dzīvi, kāda tā ir. Jautājums – vai viņam tas sanāk? Viss jau notiek, izejot no materiāla. Tā centrā ir ļoti vitāls cilvēks, kurš visu mūžu centies dzīvot, kā citi ir gribējuši, nav sūdzējies, bet pēkšņi saprot, ka viņš laikam grib dzīvot kādu brīdi tādu dzīvi, kādu viņš pats grib,” bilst Kugrēna.
Izrādi radošā grupa raksturo kā veltījumu visām latviešu viensētām, visām mammām un viņu bērniem. Edmunda Freiberga veidotā iestudējuma pirmizrāde Nacionālajā teātrī būs skatāma ceturtdien.
