Kara radītās sekas un sadragātie cilvēku likteņi. Elektra ir viens no populārākajiem sengrieķu mitoloģijas tēliem – galvenā varone Sofokla un Eiripīda darbos "Elektra" gadsimtu gaitā iedvesmojusi arī rakstniekus Voltēru un Jūdžinu O’Nīlu. Valmieras teātrī režisore Inese Mičule iztulkojusi un iestudējusi slavenā amerikāņu rakstnieka Jūdžina O Nīla lugu "Sēras piestāv Elektrai", par kuru autors saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
"Karš vēl nebija sācies, kad es sāku tulkot lugu, ko Jūdžins O’Nīls rakstīja pēc Pirmā pasaules kara, tas man lika domāt, kāpēc vēsturē atkārtojas vienas un tās pašas cilvēku situācijas, varas un peripetijas ar vienkāršo cilvēku likteņiem, un tāpēc gribēju saprast, kāpēc arī Nobela prēmija O’Nīlam tika iedota par šo darbu," stāsta režisore Ineses Mičule. "Sākās karš, tulkoju lugu un sapratu, te ir tā atslēga, tas, par ko ir jārunā šeit un tagad, kāpēc tā būs skatāma. Ļoti lūdzos augstākam spēkam, lai karš beidzas un mūsu izrāde ir miera laikā, bet…"
Kā vēsta sengrieķu mīts, Elektras vecāki bija Mikēnu valdnieks Agamemnons un valdniece Klitaimnestra. Kad tēvs atgriežas no Trojas kara, viņš kā balvu līdzi atved princesi Kasandru. Dusmās par to, ka vīrs upurējis vecāko meitu Ifigēniju dievietei Artemīdai apmaiņā pret labvēlīgu jūrasvēju, Klitaimnestra ar mīļākā līdzdalību nogalina vīru un viņa mīļāko. Elektras tēlā dominē vēlme atriebt sava tēva slepkavām, tai pašā laikā cīnoties ar savām iekšējām kaislībām un sāncensību ar māti.
Abās galvenajās sieviešu lomās Valmieras teātra iestudējumā – Diāna Krista Stafecka un Ieva Puķe.
"Man tas ir par nepareizajām izvēlēm. Un cilvēka nepareizās izvēles rada ļaunumu, jo ļaunums pats par sevi jau neeksistē. Ir tikai cilvēku nepareizās izvēles. Un visu laiku tā meklēšana, kas tad ir pareizi un kas tad nav. Un beigās tā jau arī sanāk cīņa pašam ar sevi," darbu komentēja Ieva Puķe.
Savukārt Diāna Krista Stafecka atzīmēja: "Cik svarīga ir sirdsapziņa un viņas nezaudēšana, un pat tad, ja tu esi nomaldījies, atgriezties pie viņas un sadzirdēt to kluso balstiņu, kura iekšā cenšas uzrunāt un pateikt – neej to ceļu vai nedari ļaundarību. Piedod un esi stiprs, un atgriezies pie sevis kaut kā."
Izrādes "Sēras piestāv Elektrai" vizuālo telpu veidojis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.
Pirmizrādes skatītājs, arhitekts Jānis Dripe dalījās iespaidos: "Mani ārkārtīgi uzrunāja tā minimālisma estētika. Man liekas, ka scenogrāfs ir gājis tādā ka arhitektu pavadā un tā pelēkuma un melnā estētika, betona kāpnes, kāpnes, kas ved augšup un patiesībā nekur neved, jo tās attiecības starp ļaudīm šodien, tagad un vienmēr būs tik sarežģītas. Tās tādas vērtības, par kurām var runāt, kurām var dzīvot līdzi, baudīt."
Teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere pēc pirmizrādes vērtēja: "Šis ir ļoti interesants mēģinājums par šīm lietām runāt caur lielo klasiku, jo Jūdžins O’Nīls ir lielā klasika, pietuvināta vēl lielākai klasikai – proti, antīkajiem arhetipiem. Un to panākt ne tikai caur telpu, caur scenogrāfiju, kas atgādina Seno Ēģipti, bet arī caur aktieru plastiku, caur viņu ārkārtīgi statisko izpausmes veidu. Tas aktierim ir liels uzdevums, jo statikā panākt lielu spriegumu – aktieris ir cilvēks, reizēm tas sanāk, reizēm nesanāk. Tajos brīžos, kad patiešām sanāk, – tā ir ļoti laba izrāde un ļoti labs veids, kā aktualizēt šodienas vērtības! Varbūt arī diezgan pesimistiski, jo ļaunums, izrādās, ir mūžīgs. Karš kā grāvējs un jebkuru vērtību iznīcinātājs visos laikos ir ļaunums, vai tie būtu antīkie laiki 500 gadus pirms mūsu ēras, vai tas būtu 20. gadsimta sākums, jo Jūdžins O’ Nīls to rakstīja pēc Pirmā pasaule skara, vai šobrīd Trešajā pasaules karā."
