Valmieras Drāmas teātris oficiāli kļuvis par būvobjektu: tajā notiks vērienīga pārbūve. Teātra ēka pieder “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, kuri tad arī ir projekta pasūtītāji, stāsta teātra direktore Evita Sniedze, izvadājot pa teātri un izrādot, cik daudz kas jāpārveido.
“Respektīvi, visa šī baltā piebūve, kas ir līdz Dzirnavu ezeriņa galam, vairs nebūs tuvāko – es ceru – pāris nedēļu laikā. Šeit būs būvlaukums, kurā, ja mēs skatāmies uz augšu, pacelsies jauna “black-box” zāle, kas tā kā pārkārsies pāri šai redzamajai daļai. Tā “black-box” zāle būs, es ceru, viens no mūsu lepnumiem: simtpiecdesmitvietīga zāle, kurā gribēs strādāt jaunie režisori, jo tur būs mobila skatuve ar visu tam piederošo,” stāsta teātra direktore.
Daļa teātra telpu jau sagatavotas pārbūvei, tāpēc izskatās citādi nekā vakaros, kad uz izrādi ierodas skatītāji. Piemēram, Lielās zāles skatītāju sēdvietas, kuras paredzēts nomainīt, daļēji pārsegtas, bet no šņorbēniņiem atklājas skats uz skatuves ripas apaļo karkasu – tam tiek nomainīti dēļi. Uz noliktavām pārvests arī ļoti daudz mantu, stāsta uzvedumu direktors Guntars Grāvelsiņš: “Tās ir teātra dekorācijas, tie ir rekvizīti, tie ir kostīmi, visādas mēbeles no kabinetiem. Garderobes lete, piemēram, ir nojaukta – droši vien, ja bijāt foajē, tad redzējāt, ka garderobes vienkārši nav vairs. Tas viss jānoliek tā, lai pēc pusotra gada var atgriezties atpakaļ.”
Tas gan nenozīmē, ka uz pusotru gadu apstājas teātra darbs. “Lokdauna” dēļ gan nenotiek izrādes un viesizrādes, tomēr rit mēģinājumi. Jaunā aktrise Ieva Estere Barkāne, kurai šī ir pirmā sezona teātrī, atzīst, ka šodienas realitāte stipri atšķiras no tā, kādu viņa darbu teātrī iedomājusies agrāk.
“Tas komplekts ir diezgan sarežģīts un pa nerviem sitošs, un viegli nav. Ik pa laikam ir tādas kaut kādas eksistenciālas domas un bailes, kas tas viss ir un kad tas vienreiz beigsies. Bet, ja tā padomā, mums jau ir savā ziņā ļoti paveicies, ka mēs varam domāt par kaut ko pilnīgi citu un dzīvot kaut kādā savā realitātē, kura ir diezgan tālu no – nē, nu ne jau tālu! – no realitātes. Bet mums ir tās tiesības un pat pienākums domāt par kaut ko citu. Un tas laikam ir kaut kāds mūsu ieguvums,” spriež aktrise.
Kopā ar kolēģiem Ieva Estere Barkāne nāk uz Edvarda Olbija lugas “Kam no Vulfa kundzes bail” mēģinājumiem. To iestudējusi teātra režisore Inese Mičule, kura rekonstrukciju salīdzina ar pandēmiju – tas ir process, kuru nevar ietekmēt, taču kādudien tas būs galā, cer režisore: “Es to izjūtu tik daudz, ka, nākot no rīta uz teātri, redzu, kas jau atkal būs nojaukts, kur būs stalažas saliktas un tamlīdzīgi, bet es nevaru šo procesu ietekmēt un es daudz uz to nekoncentrējos. Protams, ir tas, ka tas viss ir apstājies, ka nenotiek vakaros izrādes, ka lielās zāles grīda tiek lauzta – ejot garām, jūt to pilnīgi līdz pēdējam muskulim, liekas, ka pašam rauj ādu nost… Tad tāds emocionālais.., bet racionālais – gribas saprast, ka nākamgad gada izskaņā teātris būs rekonstruēts, teātris būs vaļā un es varēšu iestudēt to darbu, kas man ir iecerēts.”
Teātra rekonstrukcijas projektu izstrādājis arhitektu birojs “Sestais stils”; pirmās kārtas izmaksas ir ap septiņiem miljoniem eiro, atklāj teātra direktore Evita Sniedze.
“Šī projekta ietvaros, kas sākās kā energoefektivitātes projekts, mēs daudz domājam par vides pieejamību. Tādēļ Valmieras Drāmas teātrī tagad būs lifti – gan skatītājiem, gan darbiniekiem. Bet vēl viena lieta – mēs dabūjām papildu naudu ar Kultūras ministrijas gādību, mēs pārbūvēsim Lielo zāli, Lielās zāles skatītāju krēslus, un tagad Lielajā zālē mums būs ne tikai krēslu vietas cilvēkiem ar kustību traucējumiem un invaliditāti, mums būs padomāts arī par to, lai uz izrādēm varētu nākt cilvēki, kuriem ir dzirdes aparāti, kuri ir vājdzirdīgie.”
Rekonstrukcija tiek sākta Valmieras Drāmas teātra 99. sezonā, un paredzēts, ka jaunā veidolā teātris skatītājiem tiks atvērts 2023. gada janvārī, teātra simtās sezonas vidū. Tikmēr, gaidot šo jubileju, aktieri cer tikties ar skatītājiem viesizrādēs.
