Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tradicionālā apģērba valkāšana Vidzemē apsīka jau 19. gadsimta piecdesmitajos gados. Jādomā, ka Blaumanis, kas ir dzimis 1862. gada nogalē, savā mūžā īstu tradicionālo goda apģērbu valkāšanu nemaz netika redzējis.
Lugu "Skroderdienas Silmačos" Blaumanis sarakstīja 1901. gadā, kad viņam bija jau 39 gadi. Kā šajā laikā Vidzemē ļaudis ģērbās?
Ikdienā pie lauku darbiem, īpaši vasarā, vēl arvien varēja valkāt pašdarinātu lina apģērbu, bet visas pārējās drēbes jau izskatījās līdzīgas pilsētnieku apģērbam.
Nereti laucinieki savu apģērbu, kaut arī pēc pilsētas modes, šuva no pašausta auduma, taču, tiklīdz kā varēja to atļauties, goda drēbēm audumus pirka veikalos pilsētās, tirgos vai no apkārt ceļojošiem ebreju tirgotājiem. Šāda prakse 1901. gadā, kad tika sarakstītas "Skroderdienas Silmačos", pastāvēja jau vairākas desmitgades. Arī lugas tekstā atrodam ziņas par apģērba darināšanu.
Smalkāko goda apģērbu visiem, kuri to varēja atļauties, darināja profesionāli skroderi. 1901. gadā jau labu laiku skrodera amats bija attīstījies tik tālu, ka vīriešu skroderi šuva apģērbus vīriešiem pēc vīriešu apģērba piegrieztnēm un sievietes "šneiderienes" šuva kleitas un kostīmus sievietēm pēc sieviešu apģērba piegrieztnēm. 19. gadsimta sākumā visi skroderi bija vīrieši un virsdrēbes visiem šuva pēc viena piegriezuma, taču Skroderdienu laikā šī prakse bija sen aiz muguras.
Lugā skroderi šuj ar mašīnām – tās ir šujmašīnas, kādu citiem nav. Pat bagātajās Silmaču mājās šujmašīnas pašiem nav. Šis ir ļoti svarīgs aspekts.
Ja muzeju krātuvēs uzmeklējam līdz 19. gadsimta vidum valkāto latviešu tradicionālo apģērbu, labi redzam, ka zemnieku krekli, bikses, brunči un bieži arī mēteļi ir šūti ar rokām.
Lugā Dūdars šuj Aleksim uzvalku, un dialogos par šī uzvalka audumu atklājas, ka Aleksis, nebūdams laimīgs par gaidāmajām laulībām, iespītējas un grib palikt pie kalpu kārtai raksturīgā uzvalka auduma – pašaustas vadmalas. Uzzinām arī to, ka brūtgāna uzvalkam tiek šūta tūka veste, kurai pogcaurumus apšuj ar zīda diegu.
Zāra šuj Antonijai jaunu kleitu. Audumu Antonija, kā jau saimniece, protams, ir iegādājusies tādu, kas ražots fabrikā. Šādus audumus latviešu zemnieces savām labākajām goda drānām ir pirkušas jau vairākus gadu desmitus.
Lugā atklājas, ka jaunu kleitu uz gaidāmajām kāzām Zāra šuj arī Elīnai. Antonija atvēl no savas kleitas pāri palikušo zīdu izmantot Elīnas kleitas apdarei. Tāpat viņa dāvina Elīnai baltu zīda šalli. Šī nelielā epizode vēsta par to, ka 1901. gadā pat kalponei kā labākais svētku apģērbs ir smalka, šneiderienes šūta kleita, ar zīda "aprotījumiem". Pie tādas tiešām valkā 19. un 20. gadsimta mijā tik populāro apģērba aksesuāru – šalli. Tāda ir šī laika mode, un zemnieces laukos iet kopsolī ar to.
Ikvienam izrādes skatītajam paliek atmiņā ņemšanās ar lakatiņiem. Pindacīša, kura ne pārāk godīgā ceļā tiek pie diviem batista lakatiņiem, lūdz Rūdim apvīlēt to malas. Ābrams apsūdz Pindacīšu lakatiņu nozagšanā. Lai atpirktos, viņa apsola parādīt, kā Joske ar Zāru bučosies.
Kāpēc lakatiņi ir tik kārdinoši, ka to dēļ jāparakstās uz šādiem negantiem gājieniem? 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 20. gadsimta pirmajās lakatiņi ir populārākā ikdienas un svētdienas galvassega gan jaunām meitām, gan precētām sievām.
Pie paša smalkākā tērpa tiek valkātas modernas frizūras, cepures vai ap galvu sietas tās pašas jau iepriekš pieminētās šalles, taču svētdienā uz baznīcu laucinieces dodas tieši ar lakatiņu galvā.
Un tad ir tik svarīgi, lai lakatiņš būtu skaists un smalks… Batista lakatiņi, kādi pieminēti lugā, visbiežāk bija baltā krāsā. Tāpēc arī mūsdienās uz skatuves vislabāk būtu izmantot 1901. gadam atbilstošus baltus lakatiņus.
Atsauču uz sava laika apģērbu lugā ir diezgan daudz, tāpēc arī iestudējumos nav vajadzības aktierus saģērbt jau gandrīz 50 gadus no modes izgājušajos tautastērpos, bet gan sava laika modes apģērba lauku versijā, jo tieši tā šajā laikā ģērbās latvieši visā Latvijā.
