Šņorbēniņi

Jaunā Rīgas teātra aktrise Marija Linarte: Mums visiem visur nevajag būt galvenajās lomās

Šņorbēniņi

Māksliniece Monika Pormale: Šis laiks kaut ko mainīs

Raimonds Celms: Tā būtu augstākā drosme – neatstāt aiz sevis neko

Tā būtu augstākā drosme – neatstāt aiz sevis neko. Saruna ar aktieri Raimondu Celmu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Tā būtu augstākā drosme – neatstāt aiz sevis neko," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" tiekoties ar teātra zinātnieci Ievu Struku, saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms, kurš savus lugu eksemplārus, kad izrāde vairs netiek spēlēta, atdod vecmāmiņai krāsns iekuram.

Savu radošo darbu viņš saista tikai ar konkrēto brīdi, kuru piedzīvo kopā ar kolēģiem uz skatuves un skatītājiem zālē: "Es vienkārši spēju aizmirst to, kas notika vakar, jo zinu, ka rīt būs jāspēlē jau cita izrāde. Vai tā pati izrāde, bet atkal no jauna."

Šogad, kad aktieru tikšanās ar skatītājiem aizvien bija retas un retinātas, Raimondam Celmam darba un lomu bija neparasti daudz. No tām nozīmīgākās – Ferdinands Ditas Lūriņas iestudētajā Šillera traģēdijā "Ferdinands un Luīze" ("Viltus un mīla") un Žiljēns Sorels iestudējumā "Sarkanais un melnais", kura režisors ir Edmunds Freibergs. Gan spēlējot šo izrādi, gan vispār domājot par savu darbu, kurā ar centību un interesi par visu visapkārt vien nepietiek, Raimonds Celms ir vienisprātis ar Stendāla doto padomu Žiljēnam: ir jādomā par katru sīkumu! Ir jābūt vērīgam.

Ieva Struka: Lai ar kuru tavu kolēģi es arī nerunātu, neizbēgami mēs agri vai vēlu nonākam pie tēmas "pandēmija", bet katrreiz citā aspektā. Skatoties uz tevis padarīto – izrādēm "Dzīvnieks", "Pastaigu mežs", "Īstā sālsmaize", "Sarkanais un melnais", "Sapnis vasaras naktī", "Ferdinands un Luīze", "Perfektā teikuma nāve", Ziemassvētku koncertu un vēl Jāni Benjamiņu filmā "Emīlija", redzams, ka esi nepārtraukti strādājis. Tas izskatās pēc bezgalīga maratona iluzorā telpā un principā – arī tādā iluzorā profesijā, jo lielā mērā jau visas izrādes tā pa īstam savus skatītājus nemaz nav satikušas. Kāda ir sajūta, nepārtraukti strādājot bez atelpas un īsti nezinot, kas būs, kā būs un vai tam būs – jāsaka brutāli – praktisks pielietojums? Proti, vai to varēs spēlēt un to kāds kādreiz redzēs?

Raimonds Celms: Esmu priecīgs, ka neesmu sēdējis bez darba. Redzu, ka kolēģi, kuriem bijis mazāk darba... nu, tas ir kā tādam zirgam – stāvēt stallī un netikt izlaistam. Tā ir traka sajūta. Tā ka esmu priecīgs, ka man bijusi iespēja darboties, bet neteiktu, ka jūtos pārstrādājies – pandēmijas laiks bijis diezgan garš, un faktiski jau no manas karjeras sākuma katru sezonu esmu bijis diezgan nodarbināts, tāpēc es kaut kā esmu pieradis. Bet par to strādāšanu tukšai zālei...

Manuprāt, tā ir pilnīgi bezjēdzīga lieta – strādāt, nezinot, vai tas nonāks līdz kādam galarezultātam. Jo man liekas, ka izrādes mēs varam sagatavot tikai tā pa pusei – līdz tam mirklim, kad tā satiekas ar skatītāju.

Tāpēc man vienmēr likušies aizdomīgi režisoru pieprasījumi traki ātri ieraudzīt gatavu izrādi, ko mēs, aktieri, tādā steigā mēģinām parādīt tukšai zālei – tukšai tādā ziņā, ka tur sēž tikai režisors, un tad viņš var būt mierīgs, priecīgs vai satraukts vēl vairāk, ja tur kaut kas nestrādā. Es par to diezgan bieži brīnos – kā var aizmirst to, ka izrāde eksistē tikai tajā spēlē, ko mēs spēlējam kopā ar skatītājiem.

Neatceros, kura aktrise to teica, bet doma tāda – ka tīkla otrā pusē arī ir vajadzīgs spēlētājs, kas tev sit bumbu atpakaļ. Tā ka gatavot izrādi nezinot, kad tā tiks parādīta skatītājiem, ir šausminoši.

Es ceru, ka esam tikuši pāri tam posmam. Negribu to vairs atcerēties.

Tomēr mans jautājums drīzāk ir par to, vai nepazūd tevis paša pašsajūta – vai esi izdarījis labu darbu, vai arī tas tā kā īsti nestrādā, ko esi iecerējis. Un, ņemot vērā, ka tev to lomu šādam periodam bijis netipiski daudz, vai pats vari izvērtēt, kuri no šiem darbiem ir izdevušies, teiksim, tādā ziņā, ka esi ticis tālāk soli uz priekšu profesionālajā varēšanā un prasmēs?

Esmu priecīgs par to, ka šajos darbos, kuros esmu bijis iesaistīts, man uzticētas pietiekami nopietnas lomas, un, lai to varētu kaut kā realizēt, esmu bijis nodarbināts ar nopietnām pārdomām. Neteiktu, ka karjeras nozīmē varu spriest par sevi no malas, bet kādas atsevišķas lietas esmu piefiksējis un par to esmu priecīgs.

Jāņa Benjamiņa lomā Raimonds Celms
Jāņa Benjamiņa lomā Raimonds Celms

Labākais rodas no grūtībām

Kurš no šiem darbiem ir tas, kurā tev liekas, ka tā ir jauna pakāpe tevis paša darbā?

Visspilgtākie ir Stendāla darbs "Sarkanais un melnais" un "Ferdinands un Luīze". Tie ir divi apjomīgākie darbi, ar kuriem esmu bijis nodarbināts. Un tieši tas, ka man ar tiem nācās diezgan krietni pacīnīties, lai justu, ka es tur kaut ko spēju izdarīt: tas man tik ļoti patīk – tās grūtības, kam bijis jāiet cauri. Salīdzinājumam:

zinu sportistus, kuriem ļoti nepatīk spēlēt pret vājiem pretiniekiem – nu, nav nekāda bauda uzvarēt bērnudārzniekus basketbola spēlē, ja esi Maikls Džordans. Tāpat arī man.

Aktiera daba, protams, ir slinka, gribas jau tā – ar sev zināmiem, iestrādātiem trikiem tu piemāni visus un kaut kādā ziņā arī pats sevi, un tev liekas, ka tu kaut ko baigi ģeniāli šobrīd dari. Atnāks režisors ar izcilu ideju, tev parocīgu lomu, brīnišķīgu partneri, un tas kaut kā maģiski sakritīs ar tavu personīgo dzīvi un skatītāji to nolasīs visos plānos. Cik es zinu, tas ir katra aktiera sapnis. Katra aktiera sapnis! (smejas) Es redzu šīs cerīgās acis gan savā teātrī, gan arī pats, spogulī skatoties... Tā ka ir forši atgādināt sev, ka tā interesantā lieta patiešām rodas no grūtībām – tas pārsteigums pašam sev, kas manī mīt un kas no manis nāk ārā. Varbūt sākotnēji kaut kādā ziņā liekas, ka kaut kas var nesakrist ar manu gaumi, estētisko pārliecību vai ko tamlīdzīgu, bet ka tu ļauj sev pamēģināt – varbūt tomēr kaut kas tur atbalsojas un rodas jaunas nianses, nokrāsas. Tas pārsteigums mani interesē.

Skats no izrādes "Ferdinands un Luīze"
Skats no izrādes "Ferdinands un Luīze"

Abas lomas, ko tu nosauci, pieder lielajai klasikai. Zinu, cik daudz tu papildus darīji, lai tās būtu tādas, kādas tās ir, un tas nav tikai attiecībā uz vokālu, bet arī man mīļo latīņu valodu, ar ko tu aizrāvies "Sarkanais un melnais" mēģinājumu laikā. Vai šodien tev kā trīsdesmitgadniekam klasika sniedz iespēju runāt par savu laiku? Savulaik Kirils Serebreņņikovs teica – lai ko režisors taisītu, pat antīko dramaturģiju, viņš gribēdams nevar uztaisīt par antīko laiku – viņš uztaisīs par šodienu un brīdi, kurā viņš dzīvo. Vai arī tu jūti – lai kādā gadsimtā sarakstītu lomu tu spēlētu, tu spēlē šodienas cilvēku? Vai tomēr aktieriem ir tā privilēģija – iejusties citā laikā?

Es gribētu cerēt, ka tas vienmēr ir šodienas cilvēks. Mums ir jārunā par šodienu, par absolūto tagadni, par to, kas notiek šeit un tagad. Un aktierim ir iespēja to darīt. Runājot par klasisko dramaturģiju, no vienas puses – protams, ka tā rezonēs un atbalsosies, ja tu to spēsi iekrāsot tieši no šodienas skatupunkta. Mēs abi zinām arī ļoti neveiksmīgus klasiskās dramaturģijas iestudējumus, kas pārsteidzošā kārtā nekādā veidā nespēj uzrunāt ne iesaistītos māksliniekus, ne arī skatītājus. Bet mani pašu klasiskā dramaturģija interesē aizvien vairāk.

Ar latīņu valodu aizrāvos tik ļoti, ka gāju arī pie tevis uz mūsu teātra bibliotēku ar interesi palasīt antīkās komēdijas.

Man mājās tagad ir viena interesanta grāmata ar sengrieķu autoriem. Varbūt esmu vecmodīgs...

Varbūt vienkārši nobriedis?

Ar mani noticis kaut kāds iniciācijas process. Tādā garīgā līmenī. Varbūt arī saistībā ar to, ka es esmu kļuvis tēvs, man tagad ir nopietnāki darbi profesionālajā ziņā – tu mani aicini uz radio interviju, cerībā, ka manas domas varētu likties interesantas un saistošas radioklausītājiem, teātrmīļiem. Katrā ziņā šis bijis laika plūdums, kurā esmu spēris kaut kādus nākošos soļus.

Padomāt par katru sīkumu

Spēja izprast laiku – tā pašsaprotami nepiemīt katram tavā profesijā strādājošajam kolēģim. Tāpēc man gribas tomēr saprast. Piemēram, izrādē "Sarkanais un melnais" tavs Žiljēns un Voldemāra Šoriņa Sorels. It kā tik pašsaprotama ir centrālā tēma – jaunā Žiljēna vēlme izsisties no provinces, sasniegt ko vairāk, nekā dzīves apstākļi piedāvā. Viņš ar visiem iespējamiem paņēmieniem to izdara. Arī šodien redzam līdzīgas situācijas, kā cilvēki mēģina tikt uz augšu par katru cenu – gan godīgiem, gan ne tik godīgiem līdzekļiem, gan izmantojot attiecības un jūtas, ar tām manipulējot un ejot uz priekšu. Kas šādos darbos ir tas pievilcīgais? Jo viņš ir gan varonis, gan vienlaikus – arī antivaronis, jo mēs nevaram pateikt, ka izrādes skatītājiem, jauniem cilvēkiem, noskatoties šo izrādi, būtu jāsaprot – o, šādi dzīvojot, var daudz sasniegt, bet – vai tas ir vienīgais un labākais ceļš? Vai tu, strādājot pie lomas, domā par paralēlēm ar laiku, kad darbs rakstīts, un šodienu? Par ko jūs runājāt ar izrādes režisoru Edmundu Freibergu? Kā notiek process, lai šāda loma taptu un būtu kas vairāk nekā tikai sižetiskais slānis?

Izrādes laikā es noteikti par to nedomāju – tajā brīdī risinu reālas situācijas un cīnos ar šķēršļiem mana tēla dzīvē. Protams, iestudējuma procesa laikā mēs par to runājām un domājām, kaut vai pašā sākumā, lasot grāmatu, kas mani ļoti uzrunāja. Es pat esmu veicis tādu triku, ka

lasot grāmatas, kuras nav saistītas ar aktuālo iestudējumu, mēģinu iztēloties, ka man šis stāsts būtu jāspēlē. Tad man šī grāmata kaut kā pēkšņi kļūst daudz interesantāka, es tajā spēju daudz vairāk iejusties.

Zinot, ka iestudēsim šo konkrēto darbu, lasot grāmatu, mani tā apbūra ar Stendāla aprakstītajiem francūžiem, no kuriem katrs, kā nu mācēdams, dzīvoja savu dzīvi. Šis jauneklis, būdams romantiskais varonis, sīki seko līdzi tam, kas ar viņu notiek – kā viņš rīkojas, kāpēc viņš tā pateicis un ko ar to domājis, un kādu rezonansi tas ieguvis. Tas kaut kādā ziņā sasaucas ar aktiera profesiju. Mēs jau arī savā profesijā modelējam – visu laiku tu kalkulē, modelējot savu psihofiziku, lai varētu iekļauties gan vēlamajā iestudējumā, gan arī tēlā. Mēģinājumu procesā ir tik daudz visādu jautājumu, uz kuriem aktieris nemitīgi sniedz vai meklē atbildes. Tāpat dara arī šis jauneklis, sperdams savus soļus cerībā sasniegt pēc iespējas augstāku stāvokli sabiedrībā. Režisors ļoti aktīvi un brīžiem komiski arī stāstīja dažādas situācijas no viņa dzīves teātrī, arī Voldemārs Šoriņš man palīdzēja ar visādiem atgadījumiem. Un tur ir kaut kāda asociācija ar to, ka jāmāk padomāt par katru sīkumu,

kā saka Stendāls vienā brīdī, dodot padomu Žiljēnam – ka nepietiek tikai ar centību, ar aktīvu interesēšanos par visām apkārt esošajām lietām, bet ir jābūt uzmanīgam, jāseko līdzi visiem sīkumiem.

Jābūt uzmanīgam, kā tu komunicē ar saviem kolēģiem, kā tu vadi pats savu dzīvi teātra pasaulē, radošajā dzīvē. Tur ir daudz interesantu rafinētu nianšu, kuras savā karjerā jau esmu paspējis pamanīt un kaut kādā ziņā varbūt izmantot un pielietot. [Izrādes iestudēšana] bija ļoti, ļoti forša asociatīva vide, no kuras varu smelties iedvesmu.

Voldemārs Šoriņš un Raimonds Celms iestudējumā "Sarkanais un melnais"
Voldemārs Šoriņš un Raimonds Celms iestudējumā "Sarkanais un melnais"

Tu pats sevi uzskati par vērīgu cilvēku, vērīgu aktieri?

Tad, kad gribu, esmu ļoti vērīgs. Tikai ik pa laikam mani pārņem tāds slinkums, ka mēdzu tā kā aizsapņoties, aizpeldēt kaut kur domās. Bet, kad es vēlos, varu būt vērīgs – es visu redzu un šad tad arī kaut ko piefiksēju.

Bet tu izmanto to arī lomām? Nevis profesionālo, kad tu vēro, kā kolēģi strādā vai kā viņi veido lomas, bet tieši dzīves vērīgumu – vai tu to izmanto kā aktieris?

Kopš sāku studēt un mani pedagogi aicināja pēc iespējas vairāk novērot dzīvi, kaut kādā zemapziņas līmenī es to daru visu laiku. Lielākā daļa šīs informācijas man, visticamāk, paslīd garām, bet tāds novērotājs manī sēž visu laiku. Ir kādas zīmīgākas lietas, kuras zemapziņā paliek un tad kaut kad uzpeld. Ir arī kaut kas ļoti konkrēts, ko es momentā uzreiz nofiksēju sev atmiņā vai kaut kur pierakstu – visbiežāk tas ir jau konkrētā iestudējuma eksemplārs – ja redzu, ka šito es atpazīstu, un šo varētu izmantot.

Bet man arī patīk tā neapzinātība, tas, ka kaut kas uzpeld no manas zemapziņas, un tad ir vajadzīga tikai drosme mēģinājumā ļaut sev vaļu.

Un šajā procesā arī kaut ko fiksēt. Piemēram, mēs Aktieru zālē mēģinām kādu epizodi, un es ļaujos tam, kas mums tur mēģina dzimt, un pēkšņi uzpeld kāda mana nianse, kuru es arī tajā mirklī jūtu – šis strādā! Režisors saka – tas bija labi, es viņam piekrītu, un domāju – jā, tas jāmēģina nofiksēt un atkārtot...

Izrāde "Perfektā teikuma nāve"
Izrāde "Perfektā teikuma nāve"

Lomu eksemplārus – iekuram

Tātad tavi eksemplāri nav ar baltām malām?

Nē, nav.

Nākotnē tos varēsi uzdāvināt, piemēram, Teātra muzejam vai kādiem jaunajiem talantiem.

Diez vai, jo, pirmkārt, kā jau minēju, tās ir kaut kādas profesionālas pārdomas – varbūt kādā mēģinājumā nav gājis pārāk labi, tad es pats par sevi tur kaut ko uzrakstu, vai arī, ja man ir kādas pārdomas par režisora piekopto taktiku mēģinājuma laikā – tad es to varbūt nokomentēju. Bet vienmēr mēģinu apjaust, kas tas bija un metaforiski noformulēt. Bet, otrkārt,

es savus vecos eksemplārus vedu vecmammai uz laukiem krāsns iekuram. Man nav absolūti nekādu iebildumu pret to, jo tam vairs nav nekāda sakara ar manu radošo darbību. Tas jau ir "post factum".

Ja kāds nejaušā kārtā tiktu pie tā un lasītu... Jo es savu eksistenci un radošo darbību asociēju tikai ar konkrēto mirkli, ko piedzīvoju ar saviem kolēģiem un skatītājiem. Varbūt arī no studijām iestājies tāds aizmiršanas instinkts – es kaut kā momentā spēju aizmirst to, kas vakar notika, jo zinu, ka rītdien ir jāspēlē jau cita izrāde. Vai arī tā pati izrāde, bet man tā ir jāsāk no jauna. Tas ir no pedagogiem iemācīts triks, un tikai nesen apjautu, ka es to automātiski izmantoju – visu dzēšu, dzēšu, dzēšu, jo man atkal ir jauna diena, un atkal man ir jāķer tagadnes mirklis.

Tomēr kā teātra vēsturniece gribētu tev lūgt – nu, nedod tomēr krāsns iekuriem tos eksemplārus, jo principā šajā laikā, kad tik maz kas tiek pierakstīts, tici man – tiem ir milzīga vērtība, lai varētu restaurēt domu gaitu, kas bijusi mēģinājumos. Nelūgšu, lai tu man publiski apsoli, bet vismaz tev publiski lūdzu – nesadedzini eksemplārus!

Es ceru, ka man pietiks drosmes to tomēr nedarīt. Man liekas, tā būtu augstākā drosme – neatstāt pēc sevis neko.

Jā, mazliet egoistiska, bet piekrītu, ka tā ir zināma drosme – aiz sevis neatstāt šāda rakstura liecības.

Mani ļoti aizkustināja Jura Strengas grāmata. Izlasīju arī grāmatu par Arturu Skrastiņu, mistiskā kārtā pie manis nonāca grāmata par Lidiju Freimani. Man ļoti patīk lasīt šādas grāmatas, man tās daudz ko palīdz saprast par vidi, par kultūrtelpu, kurā es dzīvoju, un konkrēti par iestādi, kurā es strādāju. Man tas ļoti palīdz. Bet par sevi man tā negribētos. Man liekas, ka tas pieder man.

Aktieris Raimonds Celms, Latvijas Radio studijā lasot fragmentus no "Dvēseļu puteņa"
Aktieris Raimonds Celms, Latvijas Radio studijā lasot fragmentus no "Dvēseļu puteņa"

Just līdzi katram varonim

Tu piemini grāmatas. Tu lasi daudz. Un tu saki, ka, lasot prozu, tu iztēlojies, kā to varētu spēlēt. Man ļoti patīk atcerēties Lolitas Caukas teikto, ka viņas lielākais sapnis būtu bijis nospēlēt Jāzepu. Vai ir kādas sieviešu kārtas varones daļliteratūrā, par kurām tu nodomā – lūk, šo lomu vai tēlu gan tu gribētu nospēlēt?

Nu nē, man tā īsti nav. Neteiktu, ka man vispār būtu kāda loma, kuru es kā tādu vienīgo, unikālo alktu. Noteikti nav tā, ka es, piemēram, lasot grāmatu, sevi asociētu ar vienu tēlu un pārējie liktos tādi blakus tēli. Esmu ļoti priecīgs, ja spēju līdzi just katram varonim. Tāpat arī skatoties izrādes – jūtu aizkustinājumu, skatoties, kā kāda aktrise spēlē, un es kaut kādā ziņā spēlēju līdz ar viņu. Esmu kaut kādā ziņā, piemēram, Anna Kareņina, ko viņa spēlē. Man ļoti patīk tā kopā eksistēšana.

Tātad, kad tu skaties izrādes, kaut kādā ziņā var teikt, ka esi uz skatuves kopā ar tiem, kas spēlē?

Jā, man liekas, ka tā vajadzētu būt.

Smiļģa mājā uz sienas rakstīts viņa citāts par to, ka katrs no mums ir dzejnieks. Gan dramaturgs ir dzejnieks, gan aktieris ir dzejnieks, gan skatītājs ir dzejnieks. Un ideālajā variantā mēs esam viens dzejnieks.

Es par to vaicāju cita iemesla dēļ – jo man liekas, ka profesionālā problēma ir tā, ka tu, skatoties izrādi, reti vari būt vienkāršs skatītājs, jo tu redzi – šeit varēja labāk, es to darītu citādāk. Tu dzīvo līdzi vai tomēr vērtē?

Noteikti dzīvoju līdzi! Sākot strādāt teātrī, es, protams, kā tāds students-maksimālists skatījos izrādes ar tā saucamo profesionālo kritisko aci, bet momentā sapratu, ka es kaut kā sāku sevi distancēt – sevī sāku just kādas tumšāku nokrāsu domas, redzot, kas man nepatīk. Nodomāju – tā nevajadzētu būt! Un diezgan ātri sapratu, ka man kaut kas ir jāmaina, tāpēc vēl joprojām un vienmēr mākslas darbus skatos kā skatītājs. Ļauju, lai mani māksla ņem un nes sev līdzi. Un tad, ja nu galīgi paliek garlaicīgi vai jūtos abižots, ka par mani nav padomāts, sāku skatīties apkārt un pat mēģinu asociatīvi domāt, kā tur pietrūkst, kas būtu mani uzrunājis un kāpēc. Tādu triku taisu, jā.

Labāk to tiešām sākt laicīgi.

Esmu domājis arī par to – nav noslēpums, ka mēs strādājam ar emocijām, un, lai es no skatuves kaut ko varētu paust, man tomēr ir kaut kas sevī jāiekrāj. Man jāļauj sev uzņemt jauna enerģija no citiem mākslas darbiem, un kā tad savādāk tie manī ienāks, ja ne ļaujoties tam kā klausītājam, kā skatītājam? Ja es tikai kā kritiska acs staigāšu apkārt, ar saviem resursiem vien man pietrūks, lai ilgtermiņā varētu radoši darboties.

Viss ir viss visu laiku

"Ferdinands un Luīze" jeb Šillera "Viltus un mīla" Nacionālajā teātrī iestudējusi Dita Lūriņa. Ja neskaita viņas pašas jubilejas izrādi, šis iestudējums ir viņas debija uz Nacionālā teātra lielās skatuves viņai kā režisorei. Par Ferdinanda lomu pietiekami daudz tev nācies runāt intervijās, un tieši par to, cik ļoti, meklējot savu teātra valodu, Dita Lūriņa vēlējusies, lai aktieris apvieno visu un ir gan fiziski aktīvs, gan izdzīvo tēla emocionālo dzīvi. Un visam pa vidu vēl ir arī dziedāšana, lidošana pa gaisu un vēl daudz dažādu spilgtu ekspresīvu izdarību vienlaikus. Spēlējot tik lielu lomu ar tādu fizisko intensitāti – cik lielā mērā tev pietiek laika un vietas uz skatuves ļauties šī varoņa iekšējam zīmējumam un jūtu dabai? 

Mēģinājumu procesa laikā diezgan ātri sapratu, ka būs grūti no sākuma līdz galam visu laiku darīt visu. Tā sakot, būt maksimāli iekšā visos skaņu celiņos, pildot Ditas vēlamo uzdevumu – ka viss ir viss visu laiku.

Sapratu, ka man jāizveido sava struktūra, kas bišķiņ jāpaslēpj no Ditas, lai viņa varbūt to neredz – varbūt arī viņa to redz, bet varbūt es to tik labi iemācījos noslēpt un viņa man piedod...

Un es sapratu arī – izejot no mūsu iestudējuma un arī no Šillera drāmas, ka man atsevišķos punktos jāliek atsevišķi uzsvari. Tāpēc es zinu telpu. Rūpējos par to, lai ir telpa manai aktieriskajai eksistencei, kur varu pēc Ditas aicinājuma gremdēties dziļumos, un ir mirkļi, kuros esmu nodarbināts tikai ar vokālo priekšnesumu. Lugas sākumā noteikti rūpējos par to, lai nodibinās kontakts ar Luīzi – lai tas ir spilgts, acīmredzams un zīmīgs. Jo lugai tomēr jābeidzas traģiski.

Nezinu, kādā veidā, bet jūtos labi šajā izrādē. It kā jau varētu likties mulsinoši tie daudzie uzdevumi, kas tur jādara, bet laikam šī struktūra man palīdz, ka zinu: man būs tas gabaliņš, tas gabaliņš, tas gabaliņš.

Tur es varēšu ļauties burvīgajai neziņai, kas mani nes. Un – jā, man katrā ziņā nav bail no šīs lomas, no šīs izrādes.

Raimonds Celms un Dita Lūriņa
Raimonds Celms un Dita Lūriņa

Runājot par lidošanu uz skatuves, es neprasīšu, kā tas ir, bet tas kaut kādā ziņā ļoti jauki sasaista kopā šī raidījuma nosaukumu – "Šņorbēniņi". Jo mēs varam iztēloties, ka no tiem tu nolaidies un tajos tu pacelies. Vai vari iztēloties, kas Ziemassvētku naktī notiek Nacionālā teātra šņorbēniņos?

Fiziski es domāju, ka tur nekas nenotiek. Tur ir kluss un tumšs. Jāsaka, ka tā ir tāda telpa, par kuru es nedomāju.

Bet varbūt pēc šī raidījuma tu vari tur iegriezties jau apzinātāk? Tur kurš katrs netiek iekšā.

Jā, uzkāpju tur es ik pa laikam. Man patīk tas leņķis, kā var skatīties uz skatuvi, jo tur var nedaudz redzēt skatītājus un arī aizkulises. Un, protams, to, kas notiek uz skatuves. Tieši izrāžu spēlēšanas vakaros man tur patīk uzkāpt, kad notiek kāda cita izrāde, kurā es neesmu iesaistīts. Ļoti interesanti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti