Māra Ķimele
“Māra Ķimele ir unikāla, un, kaut arī mākslā visiem tādiem būtu jābūt, tā gluži nav.
Pirmām kārtām, viņas unikalitāti veido piederība dzimtai. Viņas vectēvs ir Jūlijs Lācis, rakstnieks, žurnālists un politiķis, viņas vecmāmiņa – režisore Anna Lācis, kas prata inscenēt ne tikai izrādes, bet arī savu dzīvi, un šodien leģendas par to, kam viņa bijusi mūza, ir dzīvākas, nekā atmiņas par viņas izrādēm. Viņas tētis ir aktieris Vilis Ķimelis, viņas mamma – teātra darbiniece Dagmāra Ķimele. Viņas dēls Pēteris – mākslinieks.
Otrām kārtām, Māra Ķimele ir viena no joprojām retajām teātra režisorēm, kas profesiju apguvusi tradīcijām bagātā skolā ārpus Latvijas pie izcila meistara Anatolija Efrosa. Viņas ceļš uz režiju nav bijis caur veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu aktrises karjeru, viņa tūlīt no skolas sola dodas studēt režiju Maskavā. Atgriezusies Latvijā, viņa visa mūža garumā strādājusi savā profesijā, kas arī nemaz nav tik pašsaprotama lieta, jo radošais gars, darbaspējas un enerģija, jutīgums pret pasaules notikumiem un jaunām vēsmām teātra pasaulē ne visiem saglabājas garai distancei.
Trešām kārtām, Māra Ķimele ir izcila pedagoģe, un arī šo darbu viņa darījusi visa mūža garumā. Viņas pirmie audzēkņi šodien liekas esam ar skolotāju vienos gados, bet viņa joprojām ir Latvijas Kultūras akadēmijā un strādā ar jauniešiem. Visticamāk, alķīmiķu meklētā mūžīgās jaunības formula meklējama tieši te. Protams, jaunie dabū rūdīta profesionāļa vērtējumu saviem pirmajiem darbiem, tomēr pāri tam – vienreizēju iespēju atrasties Māras Ķimeles personības lauka starojumā.
Domāju, ka tā ietekme ir vēl svarīgāka nekā amata prasmes, jo tāda mēroga cilvēki arī mākslā nav bieži sastopami.
Ceturtām kārtām, Māra Ķimele visa mūža garumā mākslā apvienojusi dziļi latvisku pasaules izjūtu ar vispārcilvēciskām vērtībām un kvalitātēm, ar pasaules elpu, ko viņai devusi pašas skola un brīvības garša no 60. gadu vidus puķubērnu laika, droši vien arī liktenis jeb noslēpums. Tā, kā viņa izjūt Raini un Blaumani, Priedi un Ābeli, atverot šo autoru tekstos ierakstītās vērtības arī citiem, nav dots visiem režisoriem. Bet – Māra brīvi jūtas arī Šekspīra un Čehova pasaulē.
Piektām kārtām, Māra ir Māra.
Tiešām tikai viena tāda.
Nesajaucama jau ar savu ārējo veidolu – pasīka auguma, rudiem cirtainiem matiem. Viņa nav latviešu māmuliņa, viņa kaut kādā ziņā ir ārpus laika un telpas – nenovecojoša un tomēr tāda, kas pārpārēm nopelnījusi balvu par mūža ieguldījumu teātrī. Sieviete ar krampi, kas noliks pie vietas neuzvedīgu aktieri, un vienlaikus trausla. Viņa pamanīs ik sīkāko niansi attiecībās, bet tieši tikpat jūtīga viņa ir pret to, kas notiek lielajās pasaules norisēs. Skaidrs, ka viņas sakāpinātā pasaules uztvere ne vienmēr ir ērta apkārtējiem, bet – vismazāk tā ir ērta viņai pašai. Bet tikai tā dzimst māksla,” par Māras Ķimeles mūža ieguldījumu teātrī raksta teātra zinātniece Ieva Struka.
Leonīds Lencs
“Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs (1947) ir viens no tiem kultūras cilvēkiem, kas vārda tiešā nozīmē bruģē garīguma, sapratnes un iejūtības tiltu starp cilvēkiem un nācijām. Dzimis Sibīrijā, kur izsūtījumā satikušies viņa vecāki, Leonīds Lencs ar saknēm daudzu paaudžu garumā ieaudzis Latvijas zemē.
Ar dziļu dažādu kultūru un valdu izpratni, Leonīds Lencs ir radījis tēlus, kas skar ikvienu – jo tie vispirms un galvenokārt ir sarežģītas, pretrunīgas un interesantas cilvēciskas būtnes.
Leonīda Lenca aktiera dabā veiksmīgi apvienojušās harisma un drosme, jūtība un prāts. Studējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Arkādija Kaca kursā, viņš piesavinājies šā režisora formas precizitāti, analītisko attieksmi pret tēlu un izrādi kopumā un apvienojis to ar bezbailīgu iegremdēšanos cilvēka jūtu slēptākajās dzīlēs. Ar viņu strādājuši visdažādāko mākslas principu režisori, sākot ar mūsdienu teātra klasiķiem Pēteru Šteinu, Oļģertu Kroderu, Romānu Kozaku un beidzot ar daudz jaunākām režijas paaudzēm, ko pārstāv Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs. Jo ir skaidrs, ka Leonīda Lenca dzelžainā profesionalitāte nepievils, viņš jebkuram režijas uzdevumam atradīs savu personisko atslēgu un garīgo piepildījumu.
Tieši garīgā dimensija, ētiskais kodols bieži vien izvirzījis viņa spēlētos tēlus izrādes centrā, kaut arī Leonīds Lencs, būdams cieņpilns un iejūtīgs partneris, nekad nav izcēlis savu varoni pāri citiem.
Par iestudējuma garīgo centru kļuva tiklab Leonīda Lenca spēlētais klaidonis Antonio izrādē “Lai lāsts pār abām jūsu dzimtām”, kā augstdzimušais Kents Šekspīra “Karalī Līrā”, dakteris Dorns Čehova “Kaijā” un Kurts Strindberga “Nāves dejā”. Mugurkauls un vīrišķīgā stāja piesaista skatienu Lenca aktierdarbos, taču aiz viņa tēlu stipruma nereti nojaušams jūtīgums, apjukums, vājums. Kurš redzējis, neaizmirsīs, kā sastingst Indrānu tēvs, apjautis ne tikai sava aizvainojuma, bet arī savas vainas dziļumu. Skatuves māksla ir gaistoša. Spēcīgs var būt nospiedums, ko tā atstāj skatītāja prātā un sirdī. Leonīds Lencs ir no tiem talantiem, kam lemts cilvēkus ietekmēt un varbūt pat mainīt uz labu,” par aktiera mūža ieguldījumu teātri raksta teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere.
Gada balvu teātrī “Spēlmaņu nakts” 2019./ 2020. gada sezonā finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija, organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS), līdzfinansē Liepājas pilsētas pašvaldība, atbalsta Rīgas dome, Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, informatīvi atbalsta portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, žurnāls “Ieva”, informatīva un analītisku domu telpa kroders.lv, Latvijas Kultūras akadēmija, Liepājas teātris.
