Seko man! Dailes teātra izrādes «Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu» recenzija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Par ceļiem un neceļiem pašam pie sevis vēsta režisora Mārtiņa Eihes dogmatismu satricinošais iestudējums "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves. Šķietami teoloģiskā ievirze, priekšplānā izvirzot Jūdas nodevību, ir tikai atspēriena punkts, lai runātu par to, ka kā debesis, tā elle ir mūsos pašos. Katrā no mums.

Vienu cerību, lūdzu!

Vai šķīstītavā var dabūt vienu cerību uz maizītes? Izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" Dailes teātrī tas ir visnotaļ iespējams, jo "karsto suņu" vietā te izvietojies "hope dog" jeb "cerību suņu" ēdamvagoniņš. Pie tā savu mūžīgo dzīvi rāmā garlaikotībā aizvada Alda Siliņa tiesas kārtībnieks Jūlijs no Ārējās Mongolijas un Arta Robežnieka tiesnesis Litlfīlds. Līdz brīdim, kad tur ierodas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kareivīgi un feministiski noskaņotā advokāte Fabiana Aziza Kaninghema ar rosinājumu, vēlāk jau no pašas "augšas" parakstītu rīkojumu pārskatīt Jūdas lskariota lietu. Tā Jūdas, kurš bija viens no divpadsmit Jēzus mācekļiem un kurš nodeva viņu par trīsdesmit sudraba grašiem, kļūstot teju par sinonīmu vārdam "nodevība". Laura Dzelzīša rezignētais Jūda Iskariots nonācis jau devītajā elles lokā, sastindzis pats sevī, zelta dzirkstelēm sprakstot. Otras puses pārstāvniecību iemieso Kaspara Dumbura ekspresīvi karstais prokurors Jusefs Elfajumi. Tā izrāde iegūst tiesas prāvas formātu un pārtop par smadzenes kustinošu pamelnu komēdiju, kurā pie vārda tikušajiem aktieriem katram ir iespēja izspēlēt teju monoizrādi, ja ne tumšu stāvkomēdiju.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Režisors Mārtiņš Eihe, pieņemot Dailes teātra piedāvājumu uz Lielās zāles skatuves iestudēt katoļticības pavēnī uzaugušā, Pulicera balvu ieguvušā dramaturga Stīvena Adlija Girga 2005. gadā uzrakstīto lugu "Jūdas Iskariota pēdējās dienas", bezbailīgi (pieļauju, ka arī azartiski) ver vaļā pasaules dižpārdokli – Bībeli – un skaļi un satīriski uzdod neērtus jautājumus, pārdēvējot iestudējumu par "Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu" un pat sasaucoties ar mūziklu "Jēzus Kristus Superzvaigzne". Turklāt šim kristietības dekonstruēšanas procesam, kurā klātesošas ir gan mītiskas, gan vēsturiskas slavenības, režisors  izvēlas televīzijas šova formātu ar tematiski muzikālām intermēdijām kā sava veida atsvešinājumu un ironiju par to, ka mūsdienās empātija mēdz iestrēgt kaut kur starp dīvānu un TV pulti.

Šis ir laiks, kad ikviens var aicināt sekot sev (kaut vai ar sociālo tīklu starpniecību) gan ceļos, gan neceļos, kļūstot par mācekli digitālo tehnoloģiju pasaulē dzimušiem tēliem.

Tā iestudējums top par šādu mediatizētu pararealitāti, kurā izbalsots no debesīm ir Jūda un kur viedokli ir ļauts izteikt daudziem.  

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Kaninghemas un Elfajumi jautājumu duelis, iztincinot no mūžības pieaicinātos lieciniekus, kļūst par uz skatuves iemiesotu divu balsu cīņu paša galvā.

Izrāde ar savu teju nepieklājīgi izklaidējošo raksturu ir sava veida ģenerāltīrīšana skatītāju sastāvējušos domu kambaros, nevis piedāvājot alternatīvu ikoniskā stāsta izklāstu, bet gan piespiežot pārvērtēt gan šo naratīvu, gan savas attieksmes personīgajā dzīvē.

Izrāde padzēš pašas cilvēces leģendām apvīto mītiski vēsturisko tēlu viennozīmību – lugas autors Stīvens Adlijs Girgis, radot šo sižetu, liek pārvērtēt melnbaltus spriedumus. Tieši šis pieturpunkts piešķir izrādei aktualitāti, jo ģeopolitisko notikumu apstākļos ir tik svarīgi nepieņemt kāda cita viedokli par tik neapšaubāmu, ka rokas pirksts ir gatavs padevīgi spiest ieroču pogas.

Domāt ar savu galvu, neatstāt uz acīm klapes un atcerēties, ka visam ir vismaz divas puses. Tā uz skatītāju iedarbojas šis krāšņais, dogmas satricinošais iestudējums.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Aiztaupot atgaiņāšanos no iespējamiem pārmetumiem, Dailes teātris līdzās izrādes aprakstam izvietojis arī brīdinājumu, ka "necenzētie vārdi ir palikuši necenzēti" un izrādes pabiezajā programmiņā iedrukājis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas profesora un vienlaikus arī katoļu priestera Jāņa Priedes komentārus, kuri papildina izrādes varoņu dialogu fragmentus un skaidro tos, sasaucoties ar teoloģisko domu. Un tik tiešām, nākas saskarties ar to, ka manī pašā izlaužas pa necenzētam smiekliņam, tikai ne jau par kareivīgām feministēm, peisakainiem ebrejiem, skapī palikušiem homoseksuāļiem, bet gan par cilvēka dabu. Neraugoties uz šo jociņu ārējo skarbumu, tie tomēr sper soli tālāk par lētiem jokiem un liek meklēt atbildes uz kontroljautājumu, kā sadzīvot vienam ar otru attieksmēs un tikumos tik atšķirīgā pasaulē, nemetot laukakmeni otram? Kā dzīvot, neievainojot otru? Un kā lūgt piedošanu, ja tas tomēr ir noticis?

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

"Kur esat jūs?"

Iestudējuma "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" skatītāja uzmanību sagūstošā "formula" varētu būt šāda. Režisora Eihes prasme savienot teātra spēles laukumā postmodernu un domātliekošu sociālo kritiku un runāt tieši, turklāt melnā humora mēlē, kas rūdīta kaut vai vardarbības caurmirkušajā Makdonas iestudējumā "Inišmoras leitnants" (Valmieras drāmas teātris, 2020). Klāt nāk viens "kumoss" no multimediālās "Rotkho" (rež. Lukašs Tvarkvoskis, Dailes teātris, 2022) izrādes – lielformāta ekrāna klātbūtne un ekspresīvas, kamerā runājošu aktieru tuvplānu pilnas videoprojekcijas, kuras skatītāju pieslēdz gan pagātnes iespējamo notikumu rekonstrukcijai citā laikā un vietā, gan kalpo arī par scenogrāfisku papildinājumu.

Uz skatuves klātesošajiem operatoriem uz muguras ir dieva visuredzošā acs, sak, dievs visu redz, viņš visu filmē un noglabā savā "mākonī". Katrs vārds un katrs solis tiek ierakstīts mūžībā.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Skatuves dibenplānā uz lielformāta ekrāna ik pa brīdim kā tāds pieslēgums debesīm uzslīd videomākslinieka Aleksandra Lobanova debesu ainavas projekcija – dažādu tonalitāšu un dažādu formu mākoņu kustība. Arī Mārtiņa Upenieka Jēzus no Nācaretes ir tērpts garā T kreklā ar saulrieta uzdruku. Kā atgādinājums, ka viss dievišķais ir tepat, ja spēj to ieraudzīt. Turpretī koši zaļais, bet tomēr mākslīgais grīdsegums ar plastmasas ziedu pļavu uz proscēnija liek ieraudzīt nebūt ne Paradīzes dārzu, metāla žogu ieskautu, bet gan drīzāk gabaliņu Seņkova "Grimmu" apokaliptiskās kapsētas Liepājas teātrī. Šī nejaušā skatuves estētikas sakritība ir kā ironiska saspēle arī abu darbu tumšas vardarbības un politkorektuma ignorēšanas iezīmēm, tiecoties vētīt cilvēka divējo dabu. Līdzīgi kā Seņkova "Grimmos" smējāmies par nāvi, tā Eihes pusnakts šovā smejamies jau par pēcnāves "dzīves" strupceļiem.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Vēl iestudējumam nāk klāt mazliet aukstas vardarbības un skatītāju izklaidēšanas ar muzikālajiem šova numuriem, atsaucot atmiņā spilgto izrādi "Kaligula" (rež. Dž. Dž. Džilindžers, Dailes teātris, 2005), kur lomā tirāniski mirdzēja Gints Grāvelis, šoreiz iejūtoties Jūdejas prokuratora jeb Jēzus tiesas procesa vadītāja Poncija Pilāta tēlā.

Asprātīgi izrādē strādājusi kostīmu māksliniece Rūta Kuplā – piemēram, Ginta Grāveļa muskuļtorsu Ponciju Pilātu viņa piesaka kā mūslaiku poproka gladiatoru mirdzošā uzpumpētā bomberjakā, Jura Bartkeviča manierīgo psihoanalīzes tēvu Freidu viņa ietuntuļo paša sarkanajā dīvāniņā žaketes formā un nodrošina līdzņemamu spilventiņu, bet pašam Sātanam mugurā uzvelk uz nelaimi saplīsušā spoguļa lausku jaku un velnišķīgo pārnadzību aizvieto ar mirdzošām augstpapēžu kurpēm, kurās mefistofeliski androgīns, sarkanām acīm zaigojot, zvīļojas Niklāvs Kurpnieks. Tērpi un to materialitāte pavisam fiziski ietekmē arī aktieru tēlu neverbālo sniegumu, mērķtiecīgi izceļot to raksturus.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Pirmajā cēlienā ik pa brīdim klātesošo skepsi par izvēlēto šova formātu otrajā cēlienā nomaina aizvien dziļāka atziņa, ka visam un katram ir sava gaišā un tumšā puse.

Visspilgtāk tas nolasāms ainā ar Māti Terēzi, kuru pārsteidzoši precīzi iemieso Ieva Segliņa, ne brīdi netopot par karikatūru. Otru pusi Jūdas un Jēzus stāstam lugā vēsta sievietes. Visupirms Lilitas Ozoliņas Jūdas māte Henrieta Iskariota, ar kuras stāsta pavedienu iesākas izrāde un kuras aktieriskā izteiksme paliek nopietnības rāmī, iezīmējot mātes mīlestības un vienlaikus ciešanu bezgalību, kas iesākas, dodot dzīvību bērnam. Pēcāk jau visnotaļ kareivīgās, zēngalviņas iemantojušās sievietes līdztekus neatlaidīgajai advokātei Kaninghemai asi un ironiski iezīmē stāstā cita veida skatu punktus uz notikušo un notiekošo – Kristīnes Nevarauskas cīnītāja un lūdzēju lūgšanām pārpildītā Svētā Monika un Dārtas Danevičas pretrunīgi vērtētā Jēzus mācekle Marija Magdalēna.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Izrādes izskaņā gaismu mākslinieka Jevgēnija Gansburga horeogrāfiskas gaismas staru ieskauts nāk Mārtiņa Upenieka mesija, kas iznirst no skatuves tumšās mutes, bet tomēr paliek bez sejas, bet ar balsi. Spēcīgā, bet vienlaikus saudzīgā balss kā laika tilts, piesaucot ne tikai kristietības vēstures faktus un mītus, bet arī Mariupoli un citas vietas, kurās cilvēks Dievu nevar ieraudzīt, atved skatītāju atpakaļ mūslaiku realitātē.

Atgādina, ka elli tepat zemes virsū rada pats cilvēks. Mārtiņa Upenieka Jēzus uz jautājumu "kur tu esi?" atbild visnotaļ izsmeļoši – ar pretjautājumu "kur esat jūs?".

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Skatuves ripa, uz kuras scenogrāfe Pamela Butāne uzsēdinājusi klaji butaforisku tuksnešainu apsolīto zemi, kā zemeslode nepagurstoši riņķo par spīti visam. Divējo ceļu uz zaudējumu precīzi raksturo Imanta Strada mietpilsonis Bučs Hanivels, atklājot tā dzīvesstāstu, kas apliecina, ka kāds iemanto sudrabu un zaudē visu, bet kāds izšķērž to zeltu, kas pašam ir, un arī zaudē visu. Jēzus turpina soļot un turpina ceļu, bet Jūda, viens no 12 viņa mācekļiem, paliek sēžam uz vietas. Jo kas gan cits var būt bargāks tiesnesis par paša sirdsapziņu. Un, iespējams, tieši paša sirdsapziņa ir tas, kam ir jāseko visciešāk, un tas, kam ir jāļauj sevi tiesāt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti