Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē atklāta interaktīva izstāde par Rīgas Strādnieku teātri, kas sāka darboties kā amatieru trupa 1926. gadā un dažu gadu laikā kļuva par spilgtu, profesionālu kolektīvu.
Izstādes kuratore Sanita Duka stāsta: "Veidojot šo izstādi, man galvenā lieta bija nevis nopūst putekļus no muzeja krājuma eksponātiem, bet veidot tādu kā reinscenējumu, teātri par teātri, līdz ar to šī izstāde ir iekārtota tā, lai varētu iztēloties – jūs esat atnākuši uz Rīgas Strādnieku teātri. Ir vestibils, kurā ir teātra afišas… Visu 8 sezonu afišas un saukļu veidā šī teātra estētiskā un arī idejiskā programma, jo šis teātris bija politisks, tas bija radīts ar mērķi – pārstāvēt un dot vārdu strādnieku šķirai. Kā Rainis to sauca – pamatšķira. Un Rainis ir šī teātra dibinātāju vidū."
Teātra direktors Roberts Dukurs darbojās ar pārliecību: "Ārdīt vecos elkus cilvēku garīgā dzīvē un rosināt, stimulēt, veidot jaunas pasaules celtni, jaunu cilvēku."
Izstādes projekta vadītāja Katrīna Kūkoja uzsver izstādes nozīmību: "Rakstniecības un mūzikas muzejam šī ir ļoti būtiska izstāde mūsu simtgades kontekstā, tāpēc Rakstniecības un mūzikas muzejs savā laikā cieši bijis saistīts ar teātri, tāpēc glabā Teātra muzeja krājumu pie mums. mums bija liels izaicinājums radīt izstādi par teātri, kurš vairs neeksistē, un radīt maģisko sajūtu, ka viņš atdzīvojas. Un viens no atradumiem, kas mums palīdzējis to radīt, ir Rīgas Strādnieku teātra himnas nošu atrašana starp programmiņām." Nošu materiālu kora dziedājumā apņēmās iedzīvināt komponists Jēkabs Nīmanis un kamerkoris "MoonBeams".
Speciāli izstādei izveidots modelis ar skatuves ripu, kas skatītājiem dod iespēju paspēlēties un pašiem salikt dažādas dekorācijas.
Izstādē aplūkojamas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma glabātās liecības par Rīgas Strādnieku teātri – izrāžu fotogrāfijas, dekorāciju maketi un skices, manuskripti, dokumenti, atmiņu pieraksti un dažādi piemiņas priekšmeti par reiz bijušu teātri.
"Šis teātris bija kā radošā laboratorija, ap viņu pulcējās gan jaunie literāti, dramaturgi, dzejnieki, gan novatoriski mākslinieki: Romans Suta, Niklāvs Strunke no Rīgas mākslinieku grupas. Tā pašu centru un kodolu mākslinieciskajā ziņā izveidoja Herberts Līkums, kurš mācījās pie Uga Skulmes skatuvisko glezniecību. Viņš daudz eksperimentē tehniski un praktiski, tieši Herberts Līkums izveido no nulles šī Tautas nama skatuvi, jo teātris sāk darbu telpās, kur pēc būvvaldes nosacījumiem nedrīkst būt skatuve. Pēc būvvaldes nosacījumiem tas tiek nodefinēts kā paaugstinājums runu teikšanai. Jau nākamajā sezonā tiek uzbūvēta pagaidu ēka, kur tiek iekārtota skatuve," stāsta Duka. "Katram teātrim viena no fascinējošākajām telpas daļām ir aizskatuve. Šīs izstādes aizskatuvē esam izvietojuši metus un maketus no Strādnieku teātra izrādēm. [..] Strādnieku teātra bufete ir nostāstiem apvīta, jo tā bija aktieru un mākslinieku pulcēšanās vieta, un tieši tur notika vislielākās diskusijas, tur šķīlās jaunās idejas, tika runāts un diskutēts caurām naktīm. Jo lielākā daļa no teātra dalībniekiem bija mazturīgi, viņi strādāja pa dienu, mēģināja vakaros, pirms pirmizrādēm mēģināja caurām naktīm, un teātra bufetnieces ļāva palikt tik ilgi, cik sarunas raisījās. Uz galda vienmēr bija maize, jo naudas bija maz, aktieri dzīvoja pusbadā, tas ir viņu neoficiālās himnas vārdos ievīts." Rīgas Strādnieku teātris varēja darboties tikai astoņus gadus – līdz 1934. gadā to apturēja Kārļa Ulmaņa apvērsums.
Uz improvizētās skatuves izstādē tiek projicētas aptuveni divsimt fotogrāfijas no vairāk nekā 80 izrādēm. Izstāde par Rīgas Strādnieku teātri aplūkojama līdz 14. oktobrim.
