Iestudējuma "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts” galvenais varonis Daumants ir pavisam parasts, bet vienlaikus arī īpašs zēns, kura vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Četrus gadus kā futbolbumba viņš mētāts no vieniem radiem pie otriem. Zēns nokļūst specializētā skolā, bet pēc tam parastā skolā, kur pēc dažādiem sarežģījumiem atrod ne tikai klasesbiedru izpratni, bet arī jausmu par pirmo mīlestību. Apsmietajam Daumantam izdodas kļūt par skolas varoni – futbola spēlē pret katoļu skolas komandu viņš pat ir abu goda vārtu autors. Iestudējums ir humora pilns, bērniem un vecākiem dota lieliska iespēja krietni pasmieties.
Zigfrīds Muktupāvels: Atminos, ka pirms nepilniem pieciem gadiem Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” runājām par Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts”. Laura, kas jūs saveda kopā ar šo darbu?
Laura Groza: Mani saveda Latvijas Radio 1 brīnišķīgās dāmas – Dzintra un Māra. Šajā gadījumā man netika dota iespēja kaut ko izvēlēties. Un es dažreiz esmu stipri pateicīga par to, tāpēc ka es ne visu skaisto, foršo varu pati apzināt un iepazīt. Ir forši, ka kāds arī tam seko līdz, tad uzaicina un saka: “Rekur, apskaties, šis varbūt ir tas, ko mēs varam visi kopā izdarīt!”
Taisnības labad jāsaka, ka bērnu literatūra šobrīd nav tā literatūra, ko es eju apzināti iegādāties uz veikalu vai ņemu rokās un lasu bibliotēkā. Man diemžēl nav tādas iespējas un vajadzības. Kaut gan tas ir brīnišķīgs žanrs tāpēc, ka tu atbrīvojies no kaut kāda veida smagnējuma, kas varbūt saistās ar visu to informācijas [telpu] un kultūrtelpu, kurā mēs kā pieauguši cilvēki atrodamies.
Vienmēr, kad esmu darbojusies ar bērnu literatūru teātrī vai šajā gadījumā – Radioteātrī, viss beidzas ar to, kas es vienkārši smaidu.
[..] "Have a nice day!” atrada mani, nevis es atradu to. Esmu superpateicīga par šo tikšanos. Tas bija brīnišķīgs piedāvājums, un es atsaucos ar lielāko prieku.
Vai jaunībā ir bijusi saskarsme ar līdzīga rakstura literatūru?
Bērnībā es biju nenormāls pasaku filmu fans. Bija tāds raidījums “Pasaka, pasaciņa”, ja es nemaldos. Tas bija sestdienu rītos, un tur pamatā radīja visas čehu, poļu pasaku filmas. Es tās visas no galvas zināju. Tas bija 90. gadu pats, pats sākums, un man tas viss likās supermaģiski.
Es ļoti daudz lasīju arī grāmatas. Pārsvarā tās, kas man bija vasarnīcā. Bidstrupu es zinu no galvas. Man vēl tagad dažreiz dzīvē ir situācija, kad es nodomāju, – tas ir kā Bidstrupa karikatūrā. Vēl lasīju visa veida pasakas – brāļu Grimmu, "Džūkstes pasakas” u.c.
Šāda veidā stāstus [kā "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts”] bērnībā neesmu lasījusi. Tas priekš manas paaudzes ir jauns literatūras paveids, kad bērns tiek kaut kādā ziņā uzaudzināts un pielīdzināts pieaugušajam. Manā bērnībā bērns bija bērns – viesībās bērni sēdēja pie cita galda un viņiem bija savs notikumu klāsts, bet pieaugušajiem savs un tie tā īsti nekrustojās.
Jura Zvirgzdiņa stāstā bērns, no malas skatoties, ir tikpat liels, cik pieaugušais, viņš ir ar tikpat intensīvu emocionālo un fizisko dzīvi, ar viņu notiek visneiedomājamākās lietas, un tās visas ir svarīgas.
[..] Zvirgzdiņš neportretē mūsdienu bērnu, bet viņš ar tādu ļoti korektu un cienošu skatu skatās uz to mazo cilvēku, mēģinot viņu padarīt lielu, dodot telpu viņa izpausmēm un sajūtām. Tas ir šīs literatūras skaistums. Baigi mīļie tie stāsti.
Parunāsim par žanru, auditoriju. Jūs jau pieminējāt, ka it kā bērnu literatūra, bet tajā pašā laikā Zvirgzdiņa versija liek nedaudz piemirst par to. Jūs versija – tas ir bērniem, pusaudžiem?
Es to nodefinēju tā – aizkustinoši stāsti jauniem cilvēkiem. Un ar jauniem cilvēkiem es domāju arī cilvēkus gados, kuri domā svaigi, atvērti un jauneklīgi.
Ja neiziet no priekšstata, ka bērns ir kaut kas vēl topošs un tādēļ nepilnvērtīgs, neinteresants, tā ir kļūda. Man liekas, ka tieši otrādi uz to ir jāskatās – tas ir bērns, kura daļa un pieredze ir bijusi visos mūsos, un, ja mēs spējam atvērties, atcerēties, ka toreiz mēs darbojāmies daudz intuitīvāk, mēs to neapstrādājām ar intelektu, bailēm un priekšstatiem, tas ir tas, no kā mācīties. [..]
Ir tik forši, kā tas puika stāsta, kā viņš nočiepj vecāsmātes velosipēdu, brauc un nokrīt. Pirmais, par ko viņš domā, ir velosipēds – kas tagad būs, jo velosipēds nav viņa. Tas man liekas tik mīļi. Un tikai tad puika attopas, ka pats ir dubļos, netīrs un smirdīgs. Mēs jau vairs tā nedomājam. Ka tik kāds kaut ko neredzēja, ka tik es neizskatījos muļķīgi. Tas ir tas, kas ir atšķirīgs, – kad tu paliec vecāks, it kā vēro sevi no malas, bet, kad tu esi jaunāks, vairāk vēro no iekšpuses uz āru. Maziņš piemērs, bet viss krājums ir caurstrāvots ar tādiem stāstiem.
Visforšākais būtu tas, ja vecāki kopā ar bērniem apsēstos pie radioaparātiem un beigās vecāki bērniem palīdzētu izskaidrot dažas lietas, kas tur notiek, jo tur notiek arī sāpīgas lietas,
– kas notiek, kad puikam vecāki ir aizgājuši, un tā rezultātā viņam ir nedaudz emocionāla, fiziska rakstura problēmas, un kas notiek, kad skolā viņš satiekas ar puišiem, kas viņu bišķiņ tā kā tiranizē. Forši, ja blakus ir vecāks, kas palīdz mazajam cilvēkam iziet tam cauri, nedaudz paskaidrojot.
Laura, jums debija Radioteātrī. Varat atklāt, ko jūs domājāt par Radioteātri pirms un pēc šī darba? Ir mainījies priekšstats par to?
Es biju dzirdējusi, protams, dažādus Radioteātra lasījumus, bet man, godīgi sakot, tas vairāk asociējas ar pieaugušo žanru. Es nezināju, ka Radioteātris šobrīd arī diezgan nopietnu uzmanību vērš uz bērniem.
Man arī vienmēr licies – vai tiešām to sauc “radioteātris”, jo tomēr ar teātri es saprotu tādu ļoti spēcīgu vizuālo klātbūtni,
kas ir tā kā tradicionālais teātris. Likās – nu kā, vai tad tiešām balss un skaņu partitūra var uzburt tikpat spēcīgu pieredzi?
Tagad, kad mēs strādājām, man tas tiešām bija skaists izaicinājums – mēs visi sēžam un mēģinām tā kā sakoncentrēties uz [konkrētu] situāciju. Pieņemsim, notiek tāda situācija, ka klasē ir pirmā skolas diena. Mums visiem ir sava vizuālā asociāciju bilde ar to notikumu, šādu pieredzi – tur ir gan paātrinātais sirds ritms, jo tu sēdi pirmo reizi jaunā skolā, jaunā klasē, gan mulsums, gan tevi, kā Daumants stāsta, apsēdina pašā pirmajā solā un novēro. Tad, kad tu visā tajā iejūties un esi kopā ar viņiem [aktieriem], tā telpa Radioteātrī vienkārši ir pilna ar visādiem tēliem, ar vizuāliem tēliem. Tu pilnīgi viņus jau sāc redzēt.
Ņemot vērā, ka mēs priekš sevis tik spēcīgi uzbūvējām tās redzes un vides asociācijas, es ceru, ka arī klausītājs to varēs sajust.
Te es gribu pieminēt skaņu režisores Kristīnes Zolotorenko darbu, kas ir brīnišķīgi papildinājis mūsu iemiesotās sajūtas ar dažādām skaņas dizaina lietām. Ja tu tā aizver acis, tu to visu vari arī redzēt.
Skaidrs, ka šos stāstus, tāpat kā teātrī vai kino, būtu vēlams klausīties tā koncentrēti, nevis – "es daru septiņas lietas paralēli, un tie kaut kur skan". Nē, nu, protams, arī tā var darīt, kaut kas jau atnāk tāpat, bet, ja gribas tādu pilnvērtīgu pieredzi, ir vienkārši jāapsēžas, jāatbrīvojas un jāmēģina ieraudzīt to, ko aktieri stāsta. Man liekās, ka tā ir ne sliktāka kā tradicionāla dramatiskā teātra izrāde.
Nebija tā kā bez rokām – nav scenogrāfijas, nav mizanscēnas?
Nē, bija foršāk, bija lielāka brīvība. Dažreiz tā scenogrāfija, mizanscēnas un kostīmi pat noved nost no satura, no būtiskā. To apstiprinās jebkurš režisors, ka nereti tu viss kaut ko esi izdomājis, tad tu to ieraugi dzīvē un domā – ak dievs, ņemam to visu nost, labāk lai tas viss ir tukšā telpā. Dažreiz tas viss traucē, bet dažreiz tas viss palīdz. Tā katru reizi ir tāda spēle. Šeit [Radioteātrī] bija tā, ka nekas netraucē. Viss kas mums ir jādara, ir balss.
Es gribēju arī ļoti, ļoti uzslavēt savus mīļos, dārgos kolēģus aktierus. Dainim Grūbem nebija pieredzes tieši Radioteātrī, bet viņš ir ieskaņojis filmas, un tas ir jūtams viņa balsī.
Tā ir specifika – pat labiem, izciliem aktieriem viens ir strādāt dramatiskajā teātrī un otrs ir strādāt Radioteātrī.
Dainim tādā ziņā bija vislielākais, apjomīgākais un grūtākais uzdevums, jo viņam bija jāizstāsta pamatnaratīvs caur tā puikas pieredzi.
Savukārt Kasparam Dumburam un Maijai Doveikai katram bija jāiemieso kaut kādi pieci, seši, septiņi ļoti atšķirīgi tēli. Maijai bija jābūt gan vecmāmiņai, gan skolotājai, gan vienpadsmitgadīgai meitenītei. Tieši to man arī gribējās, un tas man likās daudz interesantāk, nekā vienkārši sapulcināt trīsdesmit cilvēkus, kur kādam jāpasaka viens teikums kā vecmāmiņai. Tas arī iedod zināmu nosacītību un atsvešinājumu. Man patika redzēt, kā aktieri izspēlējas. Tā no viņiem ir ļoti augsta meistarības pakāpe – uzburt to un to cilvēku, un tam ir jābūt ātri, raiti un neapstādinot ritmu, sajūtu.
Maija bija ar pieredzi šajā žanrā, bet Kasparam Dumburam arī, man liekas, tas bija jauns pavērsiens līdzšinējā darbībā. Es esmu viņiem visiem un arī Jurim Bartkevičam ļoti pateicīga par to, cik profesionāli, cik arī aizrautīgi un sirsnīgi viņi strādā. [..]
Šie ir vieni no labākajiem savas paaudzes aktieriem Latvijā, un es priecājos, ka viņi ir piepulcinājušies šim žanram ar savu artavu.
Darbs pabeigts. Nebija tā, ka interesanti, bet vairāk nekad?
Nē, tieši otrādi. Zigfrīd, tieši otrādi.
Darbs tagad ir pavisam pabeigts. Mēs ieskaņojām februārī, martā. Kristīne man visu laiku sūtīja papildinātu materiālu, un es tajā visā atgriezos. Mēs vēl aizvien kārtojām un vēl piekārtojām.
Sākumā man likās – tas būs tā, ka mēs tur tā runāsim, un tas ir specifisks žanrs – kam patīk, tam patīk, kam nepatīk, tam nepatīk. Bet, kad es redzu to gala rezultātu, cik ļoti tas ir apaudzis ar mūziku, ko es arī ieteicu izmantot šajā iestudējumā, cik filigrāni Kristīne to visu papildinājusi ar skaņām...
Man liekas, ka šajā žanrā vēl ir tik ļoti liels potenciāls. Es tajā visā varētu vienīgi iet vēl tālāk.
Tas ir tas, kas ir tuvu manai profesijai, bet kaut kādā ziņā tāds maziņš sānsolītis un ļoti, ļoti skaists sānsolītis.
Es zinu, ka ne tikai aktieriem, bet arī režisoriem ir savs piekritēju un zinātāju pulciņš, un arī jums tāds ir. Pieņemu, ka viņi atklās jūsu darbu ļoti negaidītu pēc visa tā, ko jūs esat iepriekš darījusi teātros, arī operā. Pilnīgi cits žanrs, tas gan ir fakts. Gaidīsim jūs, atgriežoties Radioteātrī. Varbūt kādreiz arī kaut ko pieaugušajiem?
Ļoti, ļoti labprāt.
