Būs gan atdzimšana, pārdzimšana, pārdabiskais, gan arī cilvēciskais – tā par jaunāko iestudējumu "Smiļģis”, kas tapis uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves, sacīja tā režisors un Dailes teātra radošais direktors Viesturs Kairišs.
Smiļģa tēlu veido seši aktieri – Dainis Grūbe, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots.
Iestudējumā piedalās arī aktrises Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, Vita Vārpiņa vai Kristīne Nevarauska, Olga Dreģe vai Lidija Pupure.
Rakstīt lugu par ģēniju
Dramaturģe Māra Zālīte pie lugas "Smiļģis” strādājusi divus gadus, cenšoties atklāt Smiļģa daudzdabību un viņa garīgo enerģētiku. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” lugas autore raksturoja darba tapšanu:
“Sapratu, ka nav iespējams biogrāfiski uzrakstīt šo darbu no viņa dzimšanas: cara laiki, revolūcijas karš, Latvijas neatkarības laiks, padomju laiks – neiespējami.
Es arī uzskatīju, ka tas nav mans uzdevums, bet ka ir jācenšas atklāt to Smiļģa garu, atklāt to Smiļģa daudzdabību, to viņa garīgo enerģētiku, kuru es pilnīgi jūtu, ka tā nāk no skatuves tagad arī šajā versijā. Tas prasīja laiku, jo es izstudēju visu. Vispār man patīk tas process, kad tu sapņo par to lugu, kāda viņa varētu būt. Es laikam nevienai lugai neesmu tik daudz variantu rakstījusi, kā šai, lai atrastu to galveno, to būtisko.”
Uz skatuves lugā kopumā ir 12 tēli, no kuriem seši ir pats Smiļģis. Māra Zālīte stāstīja, ka lugas tēlos izvēlējusies Eduarda Smiļģa dzīvē vistuvākos: “Izvēle bija samērā grūta, patiesībā es atstāju tos, bez kuriem nav iespējama Smiļģa dzīve. Pirmkārt, tā ir Felicita Ertnere dzīvē teātrī un arī privātajā dzīvē. Izvēlējos Raini kā viņa iedvesmotāju, līdzdomātāju un cilvēku, ar kuru ir, ko runāt, kur satiekas divas galotnes, viņi bija ļoti tuvi. Smiļģis ārkārtīgi pārdzīvoja Raiņa nāvi. Bez šaubām arī viņa sieva, ar kuru viņam bija divi bērni. Viņam vēl bija liktenīgā sieviete, ārpus vēl dažām, Lilija Štengele, ar kuru viņš nodzīvoja kopā sākumā samērā harmoniski, bet viņš nevarēja ilgi harmoniski dzīvot, viņš bija ģēnijs. Bet katrā ziņā Lilija Štengele bija viņa visnoturīgākā mīlestība. Traģika ir tajā, ka divas spožās zvaigznes blakus nevarēja pastāvēt. Vai nu viena, vai otra. Protams, tur vēl arī viņa māte, kam ir ļoti maz teksta, bet liela nozīme. Un tuvākie līdzgaitnieki – Jānis Muncis, Oto Skulme un kaislīgās pielūdzējas.”
Seši Smiļģi, vai varbūt tomēr beigu beigās viens pats? Iestudējuma režisors Viesturs Kairišs skaidroja, ka galvenā varoņa atklāšana ar sešu aktieru palīdzību bijusi svarīga pašas izrādes būtībai, to arī motivējusi vēlme parādīt Dailes teātra aktieru ansambli. Lugas autore Māra Zālīte stāstīja, ka Smiļģa attēlošana ar sešu tēlu palīdzību ļauj rast ieskatu viņa daudzpusīgajā personībā:
“Tā bija Viestura Kairiša ideja, cepuri nost, man tā uzreiz iepatikās. Tā ir iespēja atklāt gan to viņa daudzveidību, gan to viņa pretrunību, gan to viņa gan maigumu, gan dažkārt despotu, diktatoru.”
Lugas autore arī atklāja, ka viens no pamatelementiem lugā ir kāds Eduarda Smiļģa noslēpums: “Mainījās politiskās iekārtas, un visas viņu kaut kādā veidā centās izmantot, tāpat kā jebkuru lielu personu, lai viņš arī politiski kaut ko pārstāv. Tur arī ar Smiļģi saistās viens liels noslēpums, līdz kuram man bija tā laime aizrakties, tas ir arī viens no vadmotīviem šajā izrādē. Tas noslēpums, ko viņš ļoti ilgi turēja, un atklājās tas arī tikai uz viņa mūža beigām.”
Režisors, kurš atpakaļ neskatās
Izrādes režisors Viesturs Kairišs stāstīja, ka tās izveidei radošā komanda vēlējusies izmantot paša Eduarda Smiļģa režijas metodes:
“Ja taisa kaut ko tādu, galvenā kļūda ir mēģināt šim cilvēkam uzbūvēt kaut kādu pieminekli.
Mēs izvēlējamies mēģināt strādāt ar viņa paša piegājienu. Censties saprast, kas ir tā īstā teātra demiurģija, kā notvert netveramo. Līdz ar to mēs cenšamies to “Smiļģi” netaisīt kā biogrāfiski dokumentālu izrādi, bet kā izrādi, kas balstās uz viņa dzīvi, bet kura ir tikpat vājprātīgi radoša, it kā pats Smiļģis, kurš vienā sezonā uztaisīja 20 izrādes un pats tajās nospēlēja galvenās lomas, pats gan nospēlē, gan uztaisa visu izrādi par savu dzīvi, divdesmito un trīsdesmito gadu estētikā. Tas teātris mums ir sanācis ļoti sintētisks.”
Viesturs Kairišs atzina, ka stāstā par Eduardu Smiļģi un viņa dzīvi viņam tuvs bijis tieši Smiļģa radošais virziens.
“Tieši tas vēriens, trakums, inscenējums, tie vienmēr ir bijuši mani galvenie balsti.
Lai kā man patiktu, ka citi mani kolēģi taisa kaut kādas psiholoģiskas vai dokumentālas lietas, man vienmēr šķitis, ka es visstiprāk jūtos neprātīgā inscenējumā.
Tur es vislabāk elpoju, tur es radu. No šī aspekta mani vienmēr ir fascinējis Smiļģis, jo, kā es saprotu, viņš arī ir inscenējumā bijis ārkārtīgi spilgts,” skaidroja Viesturs Kairišs.
Māra Zālīte savukārt stāstīja, ka radošais process pie izrādes tapšanas ir savstarpējas uzticības un saskaņas rezultāts: “Ļoti emocionāli, stresaini, drudžaini, ārkārtīgi interesanti, jo Kairišs strādā ļoti interesanti. Es jau esmu aizmirsusi, ka tā ir mana luga, es tikai skatos, lai būtu rezultāts, es esmu gatava arī īsināt un svītrot, šis ir gadījums, kad es ļauju režisoram darīt visu, ko viņš vēlas, ko viņš uzskata par vajadzīgu. Es vienkārši uzticos Kairišam, jo viņš jau ir veicis manu vislabāko lugas iestudējumu, tā ir “Margarēta” Jaunajā Rīgas teātrī, tā ka man ar Kairišu ir saskaņa tajās lielajās idejās un lielajās domās, ko mēs te paužam.”
Viestura Kairiša svarīgākā atziņa, ko režisors guvis no Eduarda Smiļģa, saistās tieši ar darba un radošo procesu: “Turpināt mīt savu radošo ceļu un atpakaļ neskatīties. Tā ir tā Smiļģa atziņa – esi, kas tu esi, un strādā, pārvari visas robežas un liec izlauzties ārpus kaut kādiem ierastajiem rāmjiem – tas ir Smiļģis.”
Izrādes scenogrāfija kā taustīšanās tumsā
Izrādes scenogrāfe Ieva Jurjāne savukārt raksturoja vizuālos risinājumus, kuri izveidoti atbilstoši pašam Smiļģa tēlam.
“Smiļģis pats bija ļoti nepakļāvīgs, un tādā ziņā mans uzstādījums ir nevis uzvarēt Smiļģi, bet mēģināt viņu atminēt. Tā ir zināmā mērā taustīšanās tumsā, kāda ir arī skatuves tumsa, ja neieslēdz nevienu gaismas stariņu. Tāda tumsa, kāda ir uz skatuves, to pat vienkāršs cilvēks nevar iedomāties, cik viņa ir traka,” stāstīja Jurjāne.
Viņa arī stāstīja, ka darba gaitā izkristalizējās svarīgākie vizuālie elementi, kuriem atradusies vieta uz skatuves.
“Un tās visas paradoksalitātes, kas mums ir dzīvē, tas uz skatuves ir ārkārtīgi koncentrētā formā. Tā ir tā pati dzīve, tikai mākslas patiesība nav burtiska dzīves patiesība, tā ir jāparāda ar zināmu pārspīlējumu, un tas ir jāmēģina atminēt arī vizualitātē,” stāstīja Jurjāne. “Katra forma ir kaut kādas iekšējās formas atspulgs vai attēls. Vairākkārt ejot cauri diezgan bagātīgai tēlu atlasei, liekais ar laiku drīzāk nolobās nost un paliek aizvien mazāk uz skatuves, bet, lai nonāktu pie tās esences, sākuma skicēs ir diezgan daudz visa kā.”
“Ir arī skaidrs, ka teātris, un Smiļģis to ļoti koši rādīja savā dzīves laikā, tas ir nepārstāstāms medijs.
Pat ja mēs skatāmies Smiļģa laika fotogrāfijas vai lasām liecības, mēs varam tikai starp rindiņām notvert laikmeta garu. Un vienīgā jēga šodien strādāt pie šī materiāla ir saprast, kas ir tas Smiļģa gars, kas izdzīvo cauri visiem laikiem un kas vispār teātra mediju padara par neiznīcināmu,” par savām atziņām stāstīja Jurjāne.
