Par teātri un kartupeļiem. Sarunājas aktrise, režisore Vera Hramņikova un aktrise Marija Linarte

Vai aktieris ir autors vai izpildītājs? Vai var apvienot pedagoga un režisora lomas? Kā rast spēku skatuves partnerī? Sarunājas Daugavpils teātra aktrise, režisore un teātra pedagoģe Vera Hramņikova un Jaunā Rīgas teātra aktrise Marija Linarte.

Marija Linarte: Mums te balss no kulisēm – kāds čukst: "Te ir kartupeļi". Jūs man vaicājāt, ko es vēlētos ar jums uzēst, un man tā sakārojās ceptus kartupeļus!

Vera Hramņikova: Uz priekšu!

Marija Linarte: Ir cilvēki, kuriem negaršo cepti kartupeļi.

Vera Hramņikova: Ar tādiem es nedraudzējos.

Marija Linarte: Es arī. Ja drīkst jums pavaicāt ko nopietnāku par kartupeļiem, lai gan kartupeļi ir nopietna lieta… Es lasīju, ka jūs mācījāties Maskavā.

Vera Hramņikova: Jā.

Marija Linarte: Kā jums ienāca prātā atgriezties Daugavpilī, neskatoties uz to, ka tolaik Daugavpilī nebija teātra?

Vera Hramņikova: Lūk, tā teātra dēļ arī viss sākās. 

Marija Linarte: Nu, jā, jūs studējāt Daugavpils Universitātē, Filoloģijas fakultātē. Angļu valodu, ja?

Vera Hramņikova: Jā, ar "angļu novirzienu". Nē, es strādāju skolā, viss, kā pieklājas: priekšzīmīga pioniere – komjauniete – teicamniece, ar visu: "Vajag! – komjaunatne atbild". Pabeidzu institūtu, strādāju profskolā. Teikšu: tā tik bija dzīves skola! Tolaik profesionāli tehniskās skolas – tas tik bija kaut kas! Bet strādāt bija interesanti. Tas bija īsts rūdījums – ieej klasē, tev ir divdesmit trīs, četri gadi, bet klase pilna – cilvēku četrdesmit, un visi huligāni. Kas gāja uz profskolām? Visi huligāni, Nu, vismaz tolaik. Man… ja drīkst, pastāstīšu…

Marija Linarte: Protams!

Vera Hramņikova: Bija man viens skolnieks, vēl tagad atceros: Sokolovs. Mācāmies vispirms tātad, vārdus uz burta "A". Es saku: "Arktika", un tā. Sokolovs solā stiepj roku. Es saku: "Kas ir, Sokolov?" Jau jūtu, ka nebūs labi. "Es… man ir viens ārzemju vārds, kuru neviens nemāk paskaidrot. Es vaicāju: "Kas tevi interesē?" – “Ko nozīmē "aborts"?” Četrdesmit cilvēku sastingst. Nu, un ko lai es saku?

Marija Linarte: Jāsaka, kā ir...

Vera Hramņikova: Es saku: "Zini, zinātnisko pamatojumu, zinātnisko skaidrojumu es nezinu. Zinu tikai vienu: tev tas nedraud.” Viss, tā bija mana pati svarīgākā uzvara šajā skolā. Nevis eksāmens, bet šis. Bet tad, kad es vēl biju studente, es, protams, nemitīgi skraidīju uz teātri. Un Nikolajs Vladimirovičs Farinovskis, mūsu pedagogs, iestudēja izrādi ar aktieriem, kas bija palikuši pēc negaidītās teātra izformēšanas – bija kādi divpadsmit, trīspadsmit cilvēki. Un viņš uztaisīja izrādi ar viņiem, un es tajā piedalījos. Var teikt, es kļuvu par ķēdīti, savienojošo posmu – piedalījos tā laika Daugavpils teātra pēdējā izrādē. Es jau strādāju, biju precējusies, bija piedzimusi meita. Viss, biju piesieta mājām. Un tikai tad es iestājos Ščukina skolā, kuru pabeidzu, un tā, saprotams, ir mana dzīves galvenā laime – ja neskaita meitiņu. Meita pirmajā vietā.

Vera Hramņikova un Marija Linarte

Ceļš teātrī

Marija Linarte: Tādēļ jūs atgriezāties Daugavpilī? Ģimenes dēļ, ja?

Vera Hramņikova: Protams.

Marija Linarte: Bet kā tas bija? Jūs atgriezāties – un…?

Vera Hramņikova: Atnācu uz Režijas fakultāti neklātienē, un viss.

Marija Linarte: Un jūs strādājāt ar amatieraktieriem, kad atgriezāties Daugavpilī?

Vera Hramņikova: Strādāju… Sākumā jau teātra nebija! Bet pēc tam, kad pilsētā parādījās idejas par teātri, radās ar kurss. Sākumā uzņēma vienu kursu, kurā bija arī Indra Roga. Tā bija trupas latviešu daļa, es strādāju ar krievu trupu. Tad uzņēma otru – tur bija Saša Komarovs… un tā tālāk. Un katru kursu mēs, "vecie", vispirms apmācījām – kopā spēlējām izrādes. Vispirms, var teikt, palīdzējām ar etīdēm, pēc tam – diplomdarba izrāde. Un tā no tiem jauniešiem izauga aktieri. Pievienojās trupai. Tagad, protams, mums… daugavpilieši aizbrauc, pie mums atbrauc. 

Marija Linarte: Jā, viss mainās.

Vera Hramņikova: Jā. Bet mēs nekurnam. "Mēs neraudam, mēs neraudam nekad." Mums jau tā kļuvusi par dzīves normu. Lūk, ja nebūtu bijusi Ščukina skola, es varbūt arī būtu aizgājusi no teātra. Bet tagad man jau bija… neteikšu, kāda, jubileja šogad, un es vienalga turpinu strādāt. Un esmu bezgalīgi pateicīga, ka mani, tā teikt, vēl uzskata par spējīgu strādāt teātrī. Nu, jums tas nedraud, jūs vēl tikai sākat, kā es saprotu, savu ceļu teātrī. Ko jūs beidzāt? 

Marija Linarte: Latvijas Kultūras akadēmiju. Es jau vairs neatceros – pirms sešiem vai septiņiem gadiem.

Vera Hramņikova: Pie kā mācījāties? 

Marija Linarte: Pie Annas Eižvertiņas, Pētera Krilova, Edmunda Freiberga – tie bija mani skolotāji.

Vera Hramņikova: Jā, jā, mani kolēģi.

Marija Linarte: Anna bija mūsu kursa vadītāja, bet, protams, ļoti daudz ar mums strādāja Pēteris un Edmunds. Četrus gadus.

Vera Hramņikova: Nu, Pēteris – tas ir vispār, ja tā var teikt… Tas, ko viņš izdarīja ar to pirmo kursu, kur bija visi tie…

Marija Linarte: Jā, es atceros, es viņam par jums arī jautāju…

Vera Hramņikova: Tas vispār bija kolosāli! Kad es skatījos viņa izrādes – trīs bija tādas jaudīgas – man tas, protams, bija šoks: es nekādi nevarēju iztēloties, kā ar studentiem var uztaisīt kaut ko tādu. Tas bija satriecoši.

Marija Linarte: Manuprāt, Pēteris ļoti mīl studentus. Šķiet, studentus viņš mīl vairāk nekā nobriedušus aktierus.

Vera Hramņikova: Laikam jau. Laikam jau.

Marija Linarte: Ar viņu tas ir tik interesanti! Es, piemēram, zinu, ka mani aktieros negribēja ņemt. Nu, tā man teica. Bet Pēteris bija tas, kurš iestājās par mani.

Vera Hramņikova: Pēterim patīk nestandarta personības. Pēteris mīl nestandarta cilvēkus. Nu, un bez tam Pēteris mīl talantīgus cilvēkus. Piedodiet, es saku tikai to, ko zinu par Pēteri. Es zinu, kā viņš izvēlas studentus. Zinu, jo es arī sēdēju viņam līdzās, un zinu tos principus, pēc kuriem viņš atlasa cilvēkus. Varat uzskatīt, ka jums ir pamatīgi paveicies.

Marija Linarte: Es esmu pateicīga, protams!

Vera Hramņikova: Es esmu sajūsmā par viņu kā par režisoru. Vienkārši sajūsmā. Nezinu, kādas izrādes, kādā līmeni viņš veidoja Rīgā – diemžēl, jau labu laiku, – bet, ja sanāk, nododiet viņam lielu sveicienu! 

Marija Linarte

Mācīties no jaunajiem

Marija Linarte: Es nodošu. Mums, starp citu, tikko bija Pētera pirmizrāde mūsu teātrī. Galvenās lomas viņš iedeva mūsu studentiem. Tik interesanti, ka viņam joprojām patīk strādāt ar jaunajiem. Man pirmā loma profesionālā teātrī bija pie Pētera, un arī tagad mūsu studentiem pirmās galvenās lomas ir pie viņa.

Vera Hramņikova: Bravo viņam, bravo! Tas ir lieliski! Tās tik ir ugunskristības! Tas katram ir ļoti svarīgi. Bet jums, tātad, ir aktrises darbs un vēl kaut kas? Pedagoģiskais darbs vai… ?

Marija Linarte: Man? Nē, kā pasniedzēja es strādāju tikai laikā, kad mācījos akadēmijā, jo vajadzēja naudu. Sāku strādāt ar jaunām meitenēm, un vispār man tas ļoti, ļoti patika. 

Vera Hramņikova: Kāda laba skola!

Marija Linarte: Jā! Pirmkārt, es sāku saprast savus skolotājus, kad sāku pati strādāt – sapratu, kam viņi iziet cauri kopā ar mums. Otrkārt, sapratu, ka tas darbs nav tikai aktiermeistarības pasniegšana: viņiem tas nemaz nav vajadzīgs. Tas vajadzīgais ir tāds kā psiholoģiskais atbalsts un iespēja pašiem iepazīt sevi. Un tas man iepatikās. Negribu strādāt ar profesionāļiem, pat ja vēl kādreiz strādāšu kā pasniedzēja, bet man patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem. Īpaši ar meitenēm. Izklausās savādi, bet tā ir.

Vera Hramņikova: Viss ir pareizi. Viss pareizi. Ar jaunajiem… Pirmkārt, var mācīties no viņiem.

Marija Linarte: Jā!

Vera Hramņikova: Saprotiet, šajā ziņā es dievinu jaunatni, jo man draudzība ar viņiem… es nebaidos šī vārda, lai gan mums ir tik liela gadu starpība…

Marija Linarte: Viņi ir patiesi…

Vera Hramņikova: …tā, pirmkārt, dod man papildu enerģiju, bet, otrkārt, es pati sāku saprast kaut ko, kad skaidroju viņiem.

Marija Linarte: Man, starp citu, bija tieši tāpat! 

Vera Hramņikova: Tādēļ, ka tad, kad lasi vai kaut ko stāsti – nepielec, bet kad sāc izskaidrot…

Marija Linarte:  Pats sāc saprast…

Vera Hramņikova: "Ak Dievs, es nepareizi domāju un par nepareizo runāju!" Pamazām tas viss, tā teikt, kļūst absolūti dabisks. Tā kā – dariet to! Ja jums kaut nedaudz iepatikās, dariet to!

Režisora aicinājums

Marija Linarte: Es kādus piecus gadus ar to nodarbojos, vēlāk vairs nebija laika. Man vispār tādēļ jums ir jautājums par režisora meistarību – man, protams, arī gribētos…

Vera Hramņikova: Ir ambīcijas.

Marija Linarte: Es pat nezinu, vai tās ir ambīcijas, bet man ir bijušas pārdomas, ko un kā es gribētu iestudēt, tomēr es neesmu atradusi režisoru, kurš gribētu ar mani kopā to paveikt, tādēļ es vēlos pati. Pirms gadiem trim es iestudēju savu pirmo izrādi. Kādam ļoti patika, citam – nemaz, tādēļ, ka es paņēmu "Annu Kareņinu" un sagriezu kājām gaisā. Un, protams, daudzi teica, ka… es pat neatkārtošu, ko teica, bet es sapratu, ka tā ir tāda kā mīlestība. Un es nevaru saprast: ja man nav ambīciju būt par režisori, bet ir ambīcijas realizēt to, kas man notiek galvā, kā tad lai veido savu dzīvi un profesionālo karjeru? Tādēļ jautāju jums.

Vera Hramņikova: Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, ar mani bija tieši tāpat: es iestudēju izrādi pēc "Trīs māsām" un nosaucu to "Daidžests". Ak Dievs, kā kritiķi mani dauzīja! Tas tik bija… Ko viņi man sarunāja, ja jūs dzirdētu! Bet tomēr tiem ļaudīm, ar ko kopā es šo izrādi iestudēju, tā palika atmiņā kā svētki.

Marija Linarte: Mums ir tāpat. Un es arī pamainīju nosaukumu.

Vera Hramņikova: Un es uzskatu, ka šis laiks nav iztērēts veltīgi. Labi. Tas būtu viens. Bet vienalga ir jāmācās. Vispirms – iemācīties. "Skolotāj, iemāci skolniekam, lai pēc tam būtu, no kā mācīties" – tāda ir mana formula. Tādēļ man ļoti patīk sākt strādāt ar jaunatni, jaunajiem. Bet interesanti ir arī strādāt ar padzīvojušiem… neteikšu "padzīvojušiem" – ar pieaugušiem aktieriem. Jo nākas lauzt sevi, bet tā ir tāda rakstura audzināšana! Bet, ja režisors ir mīksts, lūk, kā šie garšīgie kartupeļi, ja tāds ir režisors, tad nekā.

Vera Hramņikova

Marija Linarte: Kā jums šķiet, vai režisoram ir jākliedz uz aktieriem vai ne? Jautāju tādēļ, ka to dara daudzi režisori, bet vieniem sanāk skaistas, ģeniālas izrādes, un tad par to izdodas aizmirst, bet gadās, ka viņi to dara, un izrādes izdodas ne pārāk labas… Un kādēļ es jautāju. Kādā brīdī es sapratu, ka esmu sākusi domāt – laikam jau nav iespējams uztaisīt labu izrādi, ja režisors nekliedz. Bet pēc tam satiku citus režisorus, kuri visu prot panākt ar mīlestību. Tādēļ jautājums jums: kā jūs uzskatāt – kādam jābūt režisoram?

Vera Hramņikova: Režisoram jābūt… Kliegt – tur jāskatās, ko tu domā ar "kliegšanu". Reizēm aktierim jāuzkliedz. 

Marija Linarte: Reizēm vajag, jā.

Vera Hramņikova: Gradācijas svarīgas – nedod, Dievs, par daudz vai par maz! Bet, ja ievēro gradācijas un zina, kad jāpaceļ balss, kad jārunā mierīgi, bet kad aktieri jāietin mīlestības kūniņā… Nu, tas tomēr atkarīgs no situācijas. Bet režija jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Ilgi jāmācās. Jo, pabeigusi Ščukina skolu tieši kā režisore, es sapratu vienu: teātris man ir organizācija, prasme organizēt cilvēkus un viņu darbus, prasme organizēt sevi. Kā reizēm negribas iet! Kā reizēm negribas vakarā kaut ko tādu darīt! Bet daru.

Marija Linarte: Protams! Visu var izdarīt.

Vera Hramņikova: Visu var izdarīt. Lūk! Un tādēļ jāsāk ar to, ka… Es nezinu, es Zahavas grāmatu esmu pārlasījusi, šķiet, reizes piecas. Šurpu turpu, taisni un šķērsām. Tādēļ, ka šīs grāmatas… Ir tāda bezgala garlaicīga Pjotra Mihailoviča Jeršova grāmata, pie viņa es arī studēju. Tā saucas "Režija kā praktiskā psiholoģija". Tas ir retums, tagad to droši vien nekur nevar dabūt, bet šī grāmata man burtiski atklāja cilvēku un personāžu savstarpējās attiecības. Tātad psiholoģija ir ļoti vajadzīga. Īpaši šādā plānā.

Autors vai izpildītājs?

Marija Linarte: Piekrītu. Es arī uzskatu, ka psiholoģija – tas ir tas, kas vajadzīgs mūsu profesijai. Es uzskatu, ka aktieriem ir jākļūst par autoriem, tajā pašā laikā saprotot, kad pacietīgi jāuzklausa režisors. Viņiem jāspēj būt gan autoriem, gan izpildītājiem. Bet daudzi uzskata, ka aktierim tikai jāizpilda režisora norādījumi. Ka nevajag spriest, bet tikai stāvēt un klausīties. Un tad man ir jautājums – kā jūs domājat, aktieris ir autors vai izpildītājs?

Vera Hramņikova: Tā kā es esmu gan aktrise, gan režisore vienā personā, tad varu jums teikt (ne ar absolūtu pārliecību, bet samērā droši), jo savas karjeras gaitā, tā teikt, kaut ko esmu sapratusi. Lieta tāda, ka nepieciešams pielaikoties. Kā lai pielaikojas? Ja tu sev pielaiko svešu tēlu kā svešu apģērbu – nu, varbūt te piegriezts ne tā? Bet varbūt te? Un tad sāc salīdzināt vienu, otru… Vienīgi nepieciešams līdzsvars. 

Marija Linarte: Tas taču ir autora darbs?

Vera Hramņikova: Tas ir elles darbs, bet atkal – bez tā nekas nesanāks. 

Marija Linarte: Jā, protams, bet es biju domājusi, ka tas ir tieši autora darbs. Jo, piemēram, ja režisoram nav svarīgas manas domas, ja viņš neļauj man domāt, darīt, piedāvāt un tā tālāk, tad es kā aktrise laižos miegā. Kā jau teicu: miegu ciet uz skatuves.

Vera Hramņikova: Stop.

Marija Linarte: Es tā nevaru, tad man nav interesanti. Bet ir citi aktieri, kuriem nepatīk, ka, piemēram, režisors gaida kaut ko arī no viņiem, viņi vēlas, lai režisors dotu viņiem. Un tādēļ es vaicāju, jūs esat strādājusi kā režisore un aktrise. Kā jums šķiet – kā ir labāk?

Vera Hramņikova: Nekā. Gan tā, gan tā. Iedomājieties, vienkāršs piemērs. Jūs šujat?

Marija Linarte: Jā, man patīk.

Vera Hramņikova: Lūk, jūs sākat šūt. Pielaikojāt. "Ak, kungs, kas tas?" Ko mēs darām? Sākam no jauna. Griežam. Apvīlējam. Strādājam ar to materiālu.

Marija Linarte: Sapratu…

Vera Hramņikova: Ir jābūt tām šķērēm. Lai tās būtu tekstā. Neviens nedzird? Es reizēm tekstu griežu nežēlīgi. Tādēļ, ka tas nav "mans", tādēļ, ka tas te, lūk, neguļ. Kāds dzirdēja, redzēja, saprata? Nē. Bet tas paliek starp mums. Kuš! Nedod Dievs, kāds ieraudzīs.

Marija Linarte: Nu, tūlīt jau ieraudzīs. Visi ieraudzīs un izdzirdēs.

Vera Hramņikova: Bet ko lai dara?

Marija Linarte: Es tā arī daru. Es arī uzskatu, ka reizēm tā ir jādara. Reizēm nevajag – reizēm vajag cīnīties. Bet jāmāk gan tā, gan tā. 

Vera Hramņikova: Jāprot izkļūt no situācijas.

Marija Linarte: Jā.

Vera Hramņikova: Nu, labi: kleita nepieguļ. Ņemšu un iešūšu rāvējslēdzēju. Un viss!

Marija Linarte: Tas ir tāds labs piemērs! Jo tas nozīmē, ka šķēres ir jūsu, bet materiāls – nav jūsu. Droši vien fasons nav īstais...

Vera Hramņikova: Fasons nav īstais, reizēm arī materiāls nav īstais. Tad vispār pilnīgs "alless".

Marija Linarte: Un ko tad lai dara?

Vera Hramņikova: Ej par sētnieku!

Marija Linarte

Marija Linarte: Nē, nu, piemēram, kādu padomu jūs dotu jaunam aktierim vai aktrisei šādā strupceļa situācijā, kad režisors nepalīdz, materiāls nepalīdz, bet izrāde jāspēlē? Loma jāsagatavo. Ko darīt? Kur rast spēkus vai…?

Vera Hramņikova: Spēkus var rast tikai pie partnera. Reizēm režisors nepalīdz. Tā teikt: "Ivan Petrovič, pastāviet tur, durvīs, es tagad pastrādāšu!" Partneris. Atrodiet partnerī to, kas var dot papildu enerģiju, jo tā ir kā jūsu āda: sausa, tādēļ arī plaisā. Tātad jāatrod tuvumā kaut ko, kas var iedot tev tādu… Tādēļ es, piemēram… Man tā ir vienmēr: ir iemīļotie partneri, un ir partneri… nu, tādēļ, ka partneri. No viena tu vari tādus impulsus saņemt, ka pašam nekas nebūs jādara: viss skaidrs. Lūk, tādēļ tad, ja nesanāk, meklē otrā cilvēkā.

Marija Linarte: Piekrītu.

Vera Hramņikova: Kaut kur jābūt atbalsij, jo bez atbalss nekā nebūs.

Marija Linarte: Jā, tā arī ir. Es atceros, Anna mums tā sacīja, un arī Pēteris teica, ka spēlēt un darīt visu uz skatuves, – ja vien tu, protams, neesi viens pats, – vienmēr jācenšas tā, lai partnerim būtu labi. Ja tu visu dari viņam, tad viņš tāpat rīkosies attiecībā pret tevi, un viss izdosies.

Vera Hramņikova: Es saprotu, ka tā būtu labi, bet, manuprāt, tā vairāk ir pedagoģija, nevis reālā dzīve, jo reizēm krāsnī saliec visu malku, bet vienalga nedeg.

Marija Linarte: Jā, arī tā ir. Un ko darīt tad?

Vera Hramņikova: Ko tad darīt? Jāņem ūdens spainis un jāaplej.

Marija Linarte: Paņemt šo dakšiņu un – šņik! 

Vera Hramņikova: Nē, nu tā tiešām arī ir, jo, ja partneris… Es jau saku: ir partneri, ar kuriem nekas nav jādara, un ir tādi, kuri jāvelk sev līdzi. Nu, jūs noteikti ziniet: ja no partnera neko nedabūsi, no režisora neko arī nedabūsi…

Marija Linarte: … un no materiāla. Un ko tad darīt? Iet prom?

Vera Hramņikova: Tad delikāti jāizdomā kāds gājiens.

Marija Linarte: Vienkārši man bija tāda situācija, kad… 

Vera Hramņikova: Nu nevar būt, ka pilnīgi nekas nepatika! 

Marija Linarte: Man šķita, ka vienmēr izdosies atrast veidu, kā – čik čik čik – atrast risinājumu.

Vera Hramņikova: Tādēļ, ka viena meklēji, bet vajadzēja ar kādu kopā.

Vera Hramņikova un Marija Linarte

Marija Linarte: Es meklēju un jautāju – neviens nedzirdēja. Varbūt nekliedzu pietiekami skaļi. Varbūt tur tā vaina. Ziniet, kad es interesējos par jums, visi izcēla divas lietas, kas jūs raksturo: spēks un mīlestība pret teātri. Un tagad, kad es ar jums runājos, nezinu kādēļ, bet man ir tāda sajūta… man šķiet, ka mēs esam nedaudz līdzīgas. Mums kaut kādā ziņā ir līdzīgs raksturs. Bet, kad jūs runājat, tad man šķiet, ka jūs vienmēr atradīsiet veidu, kā visu to, kas nepatīk, pārvērst mīlestībā pret teātri. Un tas laikam ir pats galvenais.

Vera Hramņikova: Jo es jau saku: teātris ir jāmīl, kā es mīlu savu meitu. Tādēļ es viņai šo to mēdzu piedot, reizēm es, tā teikt, dusmojos, bet vienalga es taču… Lūk, pamēģiniet, ja kaut kas nepatīk, iedomāties: viss, es rīt aizeju no teātra.

Marija Linarte: Nesanāks.

Vera Hramņikova: Nesanāks. Tātad pacietieties un meklējiet izeju. Izeja ir vienmēr.

Teātris kā greizsirdīga mīļākā

Marija Linarte: Jā, es arī tā domāju. Atceros, kā Anna Eižvertiņa mums teica, ka teātris – tā ir kā greizsirdīga mīļākā. Var mīlēt tikai viņu vienu. Ja jums ir vēl kāds, viņa jums nepiederēs. Un es viņai piekrītu.

Vera Hramņikova: No vienas puses, es piekrītu, no otras… Man ir tik daudz citu aizraušanos…

Marija Linarte: Man arī, jā.

Vera Hramņikova: … kuras nekādi nav saistītas ar teātri. Bet bez tām es nevaru strādāt. Ko tad darīt? Tāds ir jautājums.

Marija Linarte: Kādas aizraušanās?

Vera Hramņikova: Nu, piemēram, man ļoti patīk ceļot.

Marija Linarte: Es uzskatu, ka tas palīdz teātrim. Tā var gūt jaunus iespaidus.

Vera Hramņikova: Tas palīdz, bet lieta tāda, ka man nepatīk ceļot vasarā. Patīk rudenī un pavasarī.

Marija Linarte: Tad ir jāstrādā…

Vera Hramņikova: Vai nu cauri ar tavu uzlādi, vai ar to, kādēļ tev tā vajadzīga.

Marija Linarte: Nu jā, vai nu viens, vai otrs. Jāatrod kaut kāds kompromiss.

Vera Hramņikova: Tātad jānodarbojas ar izšūšanu: tas nevienam netraucēs.

Marija Linarte: Tas tiesa. Tātad jūs mīlat teātri, patīk ceļot…

Vera Hramņikova: Nu, un, protams, grāmatas. Un pasēdēt ar draugiem un draudzenēm. Bez viņiem es arī nevaru. Drīz atbrauks Ščukina skolas profesore, mana kursabiedrene. Pasniegs pie mums. Valentīna Petrovna Nikolajenko.

Marija Linarte

Režisors vai pedagogs?

Marija Linarte: Man jums ir viens jautājums.

Vera Hramņikova: Jā?

Marija Linarte: Es te tā domāju: vai nu režisors, vai pedagogs. Vai to var apvienot? Es to saprotu tā: ir tādi, kas tikai pasniedz un sevi pilnībā, saprotams, atdod studentiem; ir režisori, kuri vairāk iestudē un mazāk māca. Bet laikam jau, ja tu daudz strādā kā režisors, tu nevari sevi pilnībā atdot saviem studentiem tā, kā tad, ja nestrādātu. Kā jūs domājat, vai labāk ir būt tikai pedagogam vai pedagogam un strādājošam režisoram?

Vera Hramņikova: Nu, jūs taču saprotat, kas par lietu. Ir viens āķis. Ir cilvēki, kuri savā teātrī rada veselu skolu. Tā ir viena lieta. Tad nav, kur likties. Bet, strādājot tādā oficiālā iestādē kā skola, lietas jāprot apvienot. Mums, piemēram, bija profesors Polamiševs, mēs pie viņa mācījāmies. Viņš strādāja par režisoru. Tagad ir Ivanovs, pie kura mācās… nezinu, puse Maskavas aktieru. Viņš arī ir gan pedagogs, gan lielisks režisors Vahtangova teātrī. Labi, ka skola un teātris ir vienā kvartālā. Tādēļ viņam viegli strādāt.

Marija Linarte: Jā, nu, protams. Tas ir īpašs gadījums, jā.

Vera Hramņikova: Bet vienalga, apvienot ir trakoti grūti. Trakoti grūti. Vienīgi audzinot savā teātrī aktierus.

Marija Linarte: Tātad vienīgais ceļš, ja gribas strādāt kā režisoram un pedagogam, ir…

Vera Hramņikova: Veidot savu trupu.

Marija Linarte: Veidot savu trupu.

Vera Hramņikova: Jā. Kā vienmēr, tas ir tāds aizplīvurots nosaukums, kas man patīk: teātra jaunatnes trupa. Viss.

Marija Linarte: Tā arī ir jādara. Vispār man tas ir svarīgs jautājums, es pat nezinu, kādēļ.

Vera Hramņikova: Uz teātra jaunatnes trupu jaunieši dosies ar citu degsmi. Būs tāda atlase!

Vera Hramņikova un Marija Linarte

Marija Linarte: Mums arī tā ir: mūsu galvenais režisors Alvis Hermanis pirms trim gadiem savāca jauniešu trupu. Bet tagad jau būs nākamā jaunatnes trupa. Un viņi, protams, strādās kopā ar mums. Beidz mācības, bet jau strādā mūsu teātrī kā pilnvērtīgi kolēģi, gan izrādēs, gan vispār.

Vera Hramņikova: Un kā strādā?

Marija Linarte: Man šķiet, ka lieliski strādā. Protams, kā kuram izdodas, bet man liekas, ka visi ir ļoti talantīgi.

Vera Hramņikova: Pirmkārt, viņi to vēlas.

Marija Linarte: Viņi vēlas, tas noteikti! Nu, ja nevēlies, tad arī nevajag darīt. Starp citu, Anna vēl teica: "Jāmīl teātris sevī, nevis sevi teātrī."

Vera Hramņikova: Tas jau sen teikts! Vēl mūsu laikā tā teica. Protams, Hermanim ir satriecošas izrādes, es lepojos, ka mūsējie strādā pie viņa. Vilis ir tur, un Ģirts… Tādēļ man tādi kursi – tas ir kaut kas ļoti…

Marija Linarte: Jums ir Vahtangova skola.

Vera Hramņikova: Jā.

Marija Linarte: Tā ir Vahtangova metode.

Vera Hramņikova: Jā.

Marija Linarte: Bet gandrīz visiem – Staņislavska. Nu, varbūt citiem Čehova. Kā jums šķiet – ir atšķirība?

Vera Hramņikova: Ja Meierholds – tas ir viens ceļš…

Marija Linarte: Jā.

Vera Hramņikova: Bet… Sāksim ar to, ka Staņislavskis – tas ir ceļš.

Marija Linarte: Tas ir ceļš, jā.

Vera Hramņikova: Bet pārējie – atzarojumi. Tā teikt, taciņa, kura – iegāji mežā, pastaigāji, atgriezies atpakaļ.

Marija Linarte: Sapratu. Sapratu. Viss.

Vera Hramņikova: Un neko darīt. Jo ir tas ceļa rādītājs. Galvenais ceļš.

Marija Linarte: Staņislavskis visu saprata, un…

Vera Hramņikova: Protams! Nu, ja iedziļinās, Meierholds bija Staņislavska iemīļotais skolnieks.

Marija Linarte: Arī man šķiet, ka no viņa visi ņēma.

Vera Hramņikova: Protams. Tas vienkārši ir… Meierholdam bija aktiera biomehānika, ja? Tālāk Vahtangova skolā noteikti ir rakstura jautājums: rakstura meklējumi un rakstura īpašības.

Marija Linarte: Raksturlomas, ja…

Vera Hramņikova: Nu, lomai jau vienmēr un visur jābūt raksturojošai. Tādēļ, ka šis "runāšu monologu" – tas ir: Kremļa kuranti un es lasu monologu. Nekā nebija, nesanāks. Neviens neklausīsies, jo tas, tā teikt, visiem jau sen ir labi zināms. Meklējiet kaut ko… Un jāmeklē tikai tad, ja meklē tēlu, formu, raksturu. Tēls, forma, raksturs.

Vera Hramņikova un Marija Linarte

Marija Linarte: Man kļūst skumji, ka mums drīz jābeidz.

Vera Hramņikova: Nu jau gan!

Marija Linarte: Es, starp citu… ja jūs uzaicinātu, es ar prieku aizbrauktu pie jums ciemos.

Vera Hramņikova: Brauciet vien!

Marija Linarte: Ar kartupeļiem…

Vera Hramņikova: Nekādu problēmu, nekādu problēmu!

Marija Linarte: Man tas bija pagodinājums – runāt ar jums.

Vera Hramņikova: Nu ko jūs!

Marija Linarte: Nē, es jums godīgi saku. Es nekad nemeloju!

Vera Hramņikova: Tā! Nekad nesaki "nekad"!

Marija Linarte: Es nemeloju! Es tā nedaru! Melot nevajag.

Vera Hramņikova: Slima, vai?

Marija Linarte: Mazdrusciņ, jā. Vienkārši man sirdsapziņa tāda, ka, ja es melošu, man pēc tam…

Vera Hramņikova: Interesanti, bet ko tu uz skatuves dari?

Marija Linarte: Tas ir kaut kas… Tā neesmu es. Neesmu es.

Vera Hramņikova: Ak, cik sarežģīti! Ak, cik sarežģīti! Vai kādreiz neapjuksiet?

Marija Linarte: Nē, nē.

Vera Hramņikova: Psihenē ar to "tā neesmu es, tā ir viņa"?

Marija Linarte: Nu, visi aktieri ir pabijuši psihenē, vai arī kādreiz būs.

Vera Hramņikova: Paldies, iztikšu.

Marija Linarte: Paldies jums liels par sarunu! Un tagad – ķersimies pie kartupeļiem!

Vera Hramņikova: Labprāt! Vai man jābadojas? Atbraucu šurp, uz galvaspilsētu badoties?

Marija Linarte: Uz galvaspilsētu pēc kartupeļiem!

Vera Hramņikova: Nu, mīļā, iepatikies man kā pašas māsa…

Marija Linarte: Liels paldies!

Vera Hramņikova: Tādēļ, lūdzu, tikai piezvani, tikai pasaki – un brauc katrā laikā!

Marija Linarte: Liels paldies!

Vera Hramņikova: Sagaidīšu, aprunāsimies, teātri parādīšu, visu izstāstīšu. Gaidu ciemos. Aiziet! Gaidu ciemos!

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas "Spēlmaņu nakts" projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai "Valmiermuiža", Jaunajam Rīgas teātrim un Eduarda Smiļģa teātra muzejam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt