Kopš 2019. gada 25. oktobrī, komponistu Žorža Bizē un Johana Štrausa (dēla) dzimšanas dienā, atzīmē Pasaules operas dienu. Pirmie operas žanra paraugi datēti ar 1597. gadu, un vairāk nekā 400 gadu garajā vēsturē opera piedzīvojusi dažādas transformācijas – no fona izklaides aristokrātiem līdz lielām skatuvēm un grezniem opernamiem, no primadonnu koloratūrām līdz laikmetīgiem kliedzieniem, no statiskām ainām līdz skandalozām režijas iecerēm. Bet kas opera ir šodien?
Teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča skaidro: "No vienas puses, tas ir mākslas žanrs, kas ir relatīvi šaura niša ar specifisku dziedāšanas veidu un samērā ierobežotu repertuāru, tai pašā laikā, līdzīgi kā citas skatuves mākslas, opera ir žanrs, kas nemitīgi mainās līdzi laikam, iegūstot jaunas izpausmes iespējas un formas."
Mūsdienu operiestudējumos varam novērot dažādu mākslas žanru mijiedarbību, kas no dziedātājiem pieprasa lielāku dažādību un atvērtību performatīvām izpausmēm. Arī režijas ziņā opera izgājusi cauri dažādiem attīstības posmiem.
"Ja paskatās šobrīd kaut vai desmit gadus vecu iestudējumu, kas toreiz likās, – tas nu tagad ir kaut kas tāds ļoti ultra radikāls, tad šobrīd tas jau šķiet pietiekami novecojis.
Līdz ar to izaicinājums operu režijā ir nevis atrast kaut ko skandalozu, bet atrast kaut ko paliekošu un tādu, kas būtu salīdzināms savā izpausmē ar to repertuāru, kas tomēr ir pārdzīvojis laiku," atzīst Lauma Mellēna-Bartkeviča.
Pārmaiņas ir vērojamas arī pašmāju operā – 100 gadu laikā kopš mūsu pirmās operas, Alfrēda Kalniņa “Baņutas”, piedzīvoti gan klasiski darbi, gan eksperimentāli meklējumi. Pagrieziena punkts laikmetīgajā virzienā varētu būt Andra Dzenīša opera “Tavas klusēšanas grāmata”. Mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis par šo iestudējumu stāsta: "Es neatceros vēl otru tādu iestudējumu, no kura cilvēki būtu gājuši ārā, skaļi cērtot durvis. Opera tika iestudēta Nacionālajā teātrī, un pēc tam pirmais jautājums, kas daudziem bija – vai tā vispār ir opera."
Kopš 2004. gada, kad pirmizrādi piedzīvoja “Tavas klusēšanas grāmata”, uz jautājumu, kas un kāda ir opera, rastas dažādas atbildes.
"Manuprāt, jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ieguvēji ir visi tie, kuri operu uztver kā simbolisku darbību, necenšas nest realitāti uz skatuves, necenšas pārcelt nezkādus gadsimtus un nekādas vietas, kas nav komponista dotas. Jo simboliskāk, manuprāt, jo trāpīgāk," saka Orests Silabriedis. "Es gribētu šajā pašā līnijā likt tālāk arī Andra Dzenīša operu “Dauka” un Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu”, kas bija ļoti veiksmīgi iestudējumi. [..] Manuprāt, mazāk veiksmīgas izdevās Artura Maskata un Ērika Ešenvalda operas “Valentīna” un “Iemūrētie”."
Tāpat Silabriedis izceļ Krista Auznieka nupat ar Reini un Kristu Dzudzilo iestudēto operu “Tagadne”:
"Manuprāt, tas ir operas ideāls. Tas bija izcils piedzīvojums ar minimālu skatuvisko darbību, kurā ir telpa skatītāja paša refleksijai."
Viņš atzīst, ka arī Annas Ķirses “Koku opera” ir "viens no skaistākajiem mēģinājumiem operas žanrā", kā arī atgādina: "Mums noteikti nevajadzētu aizmirst Ilonas Breģes “Dzīvo ūdeni”, mums nevajadzētu aizmirst Anitras Tumševicas operu “Sarkans”, beigu beigās to pašu Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” var uzvest visdažādākajos veidos."
