Festivāla mākslinieciskā vadītāja un kuratores – gandarītas
Lūgta pastāstīt par “Sirenos 2021” vienojošo tēmu, festivāla mākslinieciskā direktore Kristina Savickiene Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” teic: “Mēs devām nosaukumu “Neizstāstītie stāsti zūd”, bet pati ideja attīstījās ap klusuma tēmu. Pandēmija ir kā pauze teātra cilvēkiem un pauze var tikt izmantota daudziem dažādiem mērķiem. Klusums bija galvenais skatu punkts.
Mēs runājam par neizstāstītiem stāstiem, kas kaut kādā veidā ir zuduši šajā laikā. Bet arī par stāstiem, kas bija pirms un nu kļuva vēl svarīgāki.”
Savickiene uzsver, ka festivāls koncentrējas uz Centrālās un Austrumeiropas skatuves māksliniekiem. Starptautiskajā programmā iekļauti ungāru, slovēņu, horvātu un poļu mākslinieki. Kas līdzīgs parādās arī nacionālajā jeb Lietuvas izrāžu skatē, jo ārzemju režisori un komandas, piemēram, no Polijas un Ungārijas, strādā ar Lietuvas aktieriem.
Par “Sirenos 2021” Lietuvas izrāžu skati festivāla mākslinieciskā direktore ir īpaši gandarīta: “Mums ir plaša un ļoti daudzveidīga Lietuvas izrāžu programma un
esam saņēmuši pozitīvas atsauksmes no festivāla viesiem, kas sniedz apliecinājumu, ka ejam pareizā virzienā.”
Savukārt par starptautisko programmu viņai sakāms: “Dažas izrādes, ko bija paredzēts rādīt 2020.gadā, man bija mazas cerības, ka to būs iespēja īstenot šogad, jo mēs nezinājām, kāda būs situācija. Lielākais izaicinājums bija atvest Kornela Mundruco izrādi “Sievietes lauskas” ("Pieces of a Woman"), jo tā ir vērienīga un dārga izrāde, ko mēs nevarētu īstenot bez Adama Mickeviča institūta atbalsta. Tas ir brīnums, ka šo izrādi varam parādīt šeit.”
Jāatzīmē, ka “Sirenos” strādā pēc sekojoša modeļa: programmu kuratori ir divi un katru gadu tie mainās. Šajā reizē Lietuvas izrāžu skates kuratores ir Rimgaile Renevite un Ieva Tumanovičiūte (starptautiskos skatuves darbus uzmeklē Kristina Savickiene). Abas jau pagājušajā gadā bija uzaicinātas kūrēt festivāla programmu, taču pandēmija plānus izjauca.
Veidojot 2021. gada programmu, dažus 2020. gadā atlasītos darbus nācies izņemt.
Kuratores izvēlējušās balansēt starp jaunajiem un lielajiem vārdiem: “Mēs izdalījām četras grupas – meistari, jaunās balsis, eksperimentālais teātris un starpdisciplinārais.”
Abas īsā laikposmā noskatījušās dažādu formu un tēmu iestudējumus, lai festivālā katrs var atrast sev interesējošo. Dažas izrādes skatījušās pat video versijā. Piemēram, Šilinga “Iesprostots” redzējušas tikai video, bez skatītājiem, jo iestudējuma pirmizrāde notika pandēmijas laikā. Savukārt izrādi “Brīvība” iepriekš vispār netika redzējušas – pirmizrāde notika festivāla laikā.
Jaunās un reizē arī nākotnes teātra balsis pārstāvēja trīs skatuves mākslinieku darbi – “Alise”, režisors Antans Obcarskis, Adoma Juška iestudējums “Miega brālis” un “Cilvēks no zivs”, režisore Egle Švedkauskaite.
“Sirenos” viesu iespaidi un secinājumi
Starp festivāla viesiem no Latvijas bija arī teātra kritiķe Ilze Kļaviņa. Vispirms par viņas iespaidiem kopumā: “Lietuvieši pārsteidz ar lielu atvēzienu, vērienu, gan ar plašu programmu, gan ar pašiem viesiem. Diskusijās un kontaktbiržās varēja dzirdēt angļu, franču, slāvu, kaimiņvalstu valodas. Viss tas process tiešām lika atcerēties tādu teatrālu normālību, kā tam vajadzētu būt. Iespaidi patiešām jauki.”
Kļaviņa uzteic Lietuvas izrāžu skates kuratoru izvēli uzsvaru likt uz daudzveidību, un izdara secinājumu, ka
Lietuvas teātris neizdabā populārai gaumei, bet gluži otrādi – rosina skatītājus līdzi domāt un sajust pasauli tādu, kāda tā ir šobrīd.
Pusotras dienas laikā teātra kritiķe iespēja redzēt piecus skatuves darbus un visos novērojusi lielu skatītāju interesi – zāles bija pilnas un ļoti dzīvi reaģēja.
Zināms, ka Latvijā allaž ir interese par lietuviešu režisora Oskara Koršunova darbiem, jo viņš iestudē arī pie mums. Festivālā tika rādīti divi viņa iestudējumi – “Cilvēks no Podoļskas” (2019. gads, producē OKT / Viļņas pilsētas teātris / RAION) un “Otello” (pirmizrāde 2021. jūlijā Koršunova teātrī OKT). Ilze Kļaviņa festivālā redzēja iestudējumu “Cilvēks no Podoļskas”, kura pamatā mūsdienu krievu autora Dmitrija Danilova luga: “Pati luga ir ārkārtīgi interesanta. Tā runā par tādām aktualitātēm, kas ir gan Krievijā, gan pie mums ļoti sāpīgas un svarīgas – tās ir attiecības starp cilvēka individualitāti un sistēmu kopumā kā tādu, kas nenoliedzami salauž cilvēku. [..] Koršunovs tam pieiet nevis no psiholoģiskā reālisma un motivācijas izpētes puses, bet ar sev raksturīgo izaicinošo grotesku. [..] Sociālā tematika tiek risināta ārkārtīgi vieglā, žanriski tādā klaunādes formātā. [..] Rodas ļoti labvēlīga, draudzīga un komiska situācija.
Bet tikai pamazām skatoties šo izrādi, tu saproti, ka tā ir tā maigā, ideoloģiskā vara, tas pozitīvisms, kas cilvēku tā nemanāmi, ļoti mīļi un jauki salauž,
un liek darīt tādas neaptveramas lietas, kā atteikties no savas individualitātes, savām patiesām domām.” Starp citu, izrādes video mākslinieks ir Artis Dzērve.
Teātra kritiķe atgādina, ka Latvijā šo pašu darbu Daugavpils teātrī iestudējis režisors Georgijs Surkovs.
Varšavas Universitātes profesora Andreja Moskvina interešu lokā ir Centrāleiropas un Austrumeiropas teātris, dramaturģija. Viņš atklāja, ka festivālu “Sirenos” nav apmeklējis pēdējos piecus, sešus gadus, un no viņa skatu punkta festivāls šobrīd ir mainījies: “Mainās paaudzes, nāk jauni režisori un tiek aicināti ārzemju režisori kā Arpads Šilings un Kristians Lupa – man tā ir svarīga tendence. [..] Lietuvas teātris ir izrāvies no tās iepriekšējās sajūtas, ka mēs jau tādi otršķirīgi – Latvijā ir Hermanis, bet viņi pa vidu starp Poliju un Latviju.
Manuprāt, lietuvieši kļuvuši laikmetīgi, iestudē mūsdienu dramaturģiju, turklāt viņus interesē ne tikai forma, bet arī vārds.
Festivāla otrajā dienā skatījāmies divas izrādes, kurās dominēja teksts. Tā ir veca tradīcija, bet tas nozīmē, ka lietuviešu skatītājam svarīgs teksts – skatītājs pieradis tā iegūt informāciju. Jautājums tikai, kādi teksti tiek izvēlēti.”
Moskvina režisors "numur viens" Lietuvas teātrī pašlaik ir Oskars Koršunovs, kura iestudēto “Otello” atzīst par sev nozīmīgu notikumu. Viņš pasvītro režisora spēju strādāt ar jauniem aktieriem, saskatīt un atraisīt viņu potenciālu.
Kā otru nozīmīgu iestudējumu Moskvins nosauc “Austerlics”. To viņš gan redzējis citā festivālā: “Tas tiešām ir sarežģīts darbs. It kā ļoti mūsdienīgs, jo skar cilvēka identitāti – kas mēs esam, kāda ir mūsu pagātne un kā iespējams dzīvot, neizzinot pagātni.” Jāiestarpina, ka izrādes “Austerlics” pamatā ir Vinfrīda Georga Zēbalda romāns ar tādu pašu nosaukumu, ko latviski iespējams lasīt Silvijas Ģibietes tulkojumā.
Visubeidzot profesora trešais svarīgākais iestudējums – Arpada Šilinga darbs par kultūras namu “Iesprostots”. “Kultūras nams kā tagadnes un pagātnes metafora. Tas ir par procesiem, kas rit trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadu garumā, kas virza uz sabiedrības un uz cilvēka destrukciju. Spēcīga ir izrādes pēdējā aina, mazliet absurda, taču labi parāda kā cilvēks zaudē identitāti, vairs nav viņš pats,” pārdomās dalās Andrejs Moskvins.
