Apritējuši turpat četri gadi, kopš Raiņa "Pūt, vējiņi!" uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves pirmo reizi parādījās Elmāra Seņkova režijā. Uzreiz iestudējums iemantoja milzīgu publikas mīlestību, cita citai sekoja dažādas balvas un nominācijas. Pa šo laiku nospēlētas vairāk nekā pussimt izrādes, nedaudz mainījies aktieru sastāvs, esam ardievas teikuši Astrīdai Kairišai. Piespiedu atvadas no skatītājiem jau diktēja pandēmija, taču tagad izziņots, ka jaunās teātra sezonas ievadā "Pūt, vējiņi!" tiks spēlēti pēdējo reizi.
Aktrise Laura Siliņa pauž: "Es izjūtu vislielāko pateicību. Vai tās ir zvaigznes, vai liktenis, vai laiks, vai konkrēti cilvēki, kuriem man ir jāsaka paldies par šo iespēju, pieredzi, jo šī ir viena no tām lomām un viens no tiem iestudējumiem, kur tas mērogs, tas mēroga apjoms iedod elpu ilgam laikam gan mums, aktieriem, gan skatītājiem. Jo tas, kur mūs paceļ Raiņa teksti un viņa domu plašums, tas ir ļoti, ļoti atsvaidzinoši."
Arī aktrise Esmeralda Ermale ir gandarīta: "Man ārkārtīgi patika šis posms manā dzīvē un piedalīšanās šajā izrādē, jo te ir brīnišķīga atmosfēra, viss process, kuru es vismaz varēju izbaudīt, bija ārkārtīgi profesionāls, labestīgs un iznākums, manuprāt, ir ļoti labs."
Atis Rozentāls, žurnālists un teātra apskatnieks neslēpj: "Šis mūžs varēja būt ilgāks, tas pilnīgi noteikti varēja būt ilgāks, tā būtu izrāde, uz ko vēl brauktu, nāktu, un tā nebūt nav izrāde ar ilgāko mūžu latviešu teātra vēsturē, nepavisam ne. Nacionālajā teātrī ir izrādes, kas repertuārā ir krietni ilgāku laiku un uz kurām arī joprojām nāk skatītājs. Piemēram, "Trīs vīri kūrortā", tas ir izklaides repertuārs, bet viņi skatītāju zāli piepildīt var. "Latgola" gāja vairāk nekā 100 reižu. Bet "Pūt, vējiņi!" – tā ir izrāde, kuru nevajag mērīt pēc ilguma, bet vajag mērīt pēc nozīmības un pēc nozīmības tā, protams, ir Nacionālā teātra zelta fonds."
Režisors Elmārs Seņkovs ir pārliecināts: "Latviešu literatūrā tā ir viena no spēcīgākajām traģēdijām, kas ieņem gandrīz tādu sengrieķu mēroga traģēdijas nozīmi. Traģēdija, kas notiek vienas dienas laikā."
Saviļņojums, nerimstošas publikas stāvovācijas un saldsērīgas skumjas valda kārtējā atvadu izrādes vakarā, tomēr izrādes režisors, kurš nule kļuvis par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju, atstāj vietu cerībai, ka izrāde no skatuves vēl tomēr nepazudīs.
Elmārs Seņkovs ir noslēpumains: "Negribētu rakstīt atvadu vēstuli šai izrādei. Es negribu šobrīd atbildēt diezgan skaidri. Mēs domājam, lai tas paliktu joprojām Nacionālajā teātrī. Iespējams, pie tā tiks strādāts, domāts... Mēs nekad nezinām, kad ir pēdējā reize. Mēs, protams, ļoti gribam visi, lai tā nav pēdējā reize."
