Līdz šā gada 12. martam nevienam neienāca prātā, ka skroderzeļļa Rūda vārdi izrādes finālā: “Tātad Silmačos tomēr būs kāzas! Un vēl manam meisteram! Nez vai uz to man nebij jāsauc urā!”, 2020. gada jūnijā no Nacionālā teātra skatuves varētu neizskanēt, ja reiz tie skanējuši gandrīz 100 gadu. Taču Latvijas Nacionālajā teātrī, sadarbojoties ar Latvijas Televīziju, tapis raidījums "Skroderdienas 4 olekšu distancē", kas ļaus izbaudīt Nacionālā teātra nozīmīgo tradīciju – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” – pandēmijas noteiktajos publiskās distancēšanās apstākļos – epidemiologu noteiktie 2 metri pārrēķināti Blaumaņa laika mērvienībās, tāpēc aktieri cenšas ieturēt cits no cita 4 olekšu distanci.
Pirmdiena. Veceņu trijnieks
Blaumaņa “Silmaču” “raibraibās dienas” sākas pirmdienā. Šogad Silmačos ierodas arī nebijis personāžs Igors, kurš vēlas izzināt “Skroderdienu” brīnumu un saprast, kā tik veiksmīgi pagājis pirmais šīs lugas gadsimts uz Nacionālā teātra skatuves. Pirmo viņš iepazīst veceņu trijnieku.
Blaumanim melns uz balta rakstīts – “Šodien ir pirmdiena....”, ar to sākas visi “Skroderdienu” notikumi “Silmaču” mājās un uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves jau simts gadu garumā. Nomainās aktieru paaudzes, bet Antonija joprojām nevar izšķirties starp Aleksi un Dūdaru, Elīnai lūst sirds, Joske grib precēt Zāru, bet Kārlēns un Rūdis svinēt Jāņus ar zaļo alus krūzi.
Kura no lomām vislabāk piestāv jaunajam aktierim Igoram Šelegovskim?
Rūdolfa Blaumaņa nemirstīgās “Skroderdienas Silmačos” sarakstīta un iestudēta 1902. gadā, bet nospēlēta vien 3 reizes, saņemot visskarbāko kritiku no Jāņa Asara, kas pārmeta lugai seklumu un savārstītu sižetu ar daudziem savstarpēji nesaistītiem un neizstrādātiem tēliem un prognozēja, ka uz skatuves tā nekad vairs neatgriezīsies.
Atgriezās un – uz palikšanu.
Nacionālajā teātrī “Skroderdienas Silmačos” parādās drīz pēc tā nodibināšanas – 1921. gadā kā aktrises Lizetes Iesmiņas jubilejas izrāde. Viņa savus 50 gribēja nosvinēt ar Antonijas lomu. Pirms mēneša savus 50 svinēja Nacionālā teātra aktrise Daiga Gaismiņa, kas savulaik spēlējusi gan Elīnu, gan Antoniju, tāpēc šai sērijā “apspēlēta” viņas vēlme jubileju arī svinēt ar Antoniju, nevis Pindacīšu, ka tas notiek tagad.
Otrdiena. Krāsns un dinamīts
Varbūt Igors varētu spēlēt Joski? Igoram otrdienā laiks izzināt, kāpēc vecais Ābrams negrib, ka Joske prec Zāru, un noskaidrot lielākās ķibeles, kas atgadījušās ar slaveno Silmaču krāsni. Pazīstamākais Nacionālā teātra Ābrams – Uldis Dumpis stafeti nodod Jurim Lisneram, un tagad Juris ir tas, kam jālien uz krāsns, labi zinot, ka tā uzsprāgs.
19. gadsimta otrajā pusē ebreju tautības tirgotāji ir īpaša parādība Vidzemē – viņiem ļauts apmesties tikai Aiviekstes kreisajā krastā, Vitebskas guberņā jeb Latgales teritorijā, tāpēc Vidzemē viņi tikai ieklīst darba gaitās. Katram no viņiem ir sadalīts savs medību rajons, Ābramam Vulfsonam – Ērgļu pagasts, tāpēc viņu konkrētajā pagastā tik labi pazīst.
Ar vecā Ābrama līšanu uz krāsns, kas beidzas ar sprādzienu, vienmēr saistās visdažādākie stāsti.
Par tiem tad arī Uldis Dumpis (Ābrams 1975. gada iestudējuma) un Juris Lisners (Ābrams šajā 2010. gada iestudējumā), pieminot arī Jāņa Skaņa Ābramu (no 2002. gada iestudējuma), stāsta Igoram.
Trešdiena. Laime pirtiņā
Laiks nomierināt garu, uzmetot garu. Trešdienā Igors dodas uz pirtiņu, kur savulaik laime meklēta dažādi – tur mazgā miesu, šķīsta sirdi un nāk pasaulē. Pirtiņas priekšā viņš sastop Pičuku un prāto, vai jaunā tēva loma piestāvētu arī viņam. Īpašie viesi – paši jaunākie Silmaču ļaudis – gadu vecā Elza un pusgadu vecā Anna.
Pirtij ir īpaša vieta latviešu kultūrā – tajā ne tikai peras sestdienu vakarā vai dzimst bērni.
Dažreiz pirtī spiesti uz dzīvi apmesties tie vecie saimnieki, kas atdevuši savas mājas jaunajiem, kā Blaumaņa Indrāni, bet dažreiz pirtī izmitina trūcīgas jaunās ģimenes – tos kalpu ļaudis, kas mantas dēļ neprecēja bagātus saimniekus un saimnieces, kā Silmaču Antonija, piemēram, bet palika kopā ar mīļoto kā šīs dienas varoņi Pičuks un Auce. Pēdējos gados uz Nacionālā teātra jumta stārķis ir uzvijis ērtu ligzdu, un vairāki Silmaču saimes ļaudis tikuši pie saviem īstajiem bērniem. Abas Auces – Madara Zviedre (Saldovere) un Sanita Paula (Pušpure), un arī Pičuks – Ivars Kļavinskis.
Ceturtdiena. Zaļā krūze
Ceturtdiena ir delverību diena ar zaļās krūzes zagšanu un tukšošanu, bišu tramdīšanu un bučošanos. Igors uzmet aci Kārlēnam, Rūdim un, galvenais, Ieviņai, bet prātīgus padomus iegūst no kādreizējā Rūda, kurš nu paaugstināts amatā par teātra direktoru.
Kā Antonijai ir jāizvēlas starp Aleksi un Dūdaru, tā Igoram ceturtdienā starp divām lomām – Kārlēnu un Rūdi.
Varbūt nākamgad ap Jāņu laiku uz teātra skatuves varēs redzēt, ko tad viņš būs izlēmis.
Prātīgus padomus šai dienā dala kādreizējais Rūdis, nu – teātra direktors Jānis Vimba, bet visiem pa vidu grozās Ieviņa.
Viens no skatītāju iemīļotākajiem “trejlapjiem” ir jauniešu trio, tomēr tā populārākais muzikālais numurs radies tikai 20. gadsimta 20. gadu vidū, kad komponists Jānis Kalniņš uzklausa publikas vēlmes, ka jaunajiem arī vajag savu dziesmu.
Tagad, protams, grūti iedomāties “Silmačus” bez dziesmas “Lai līgojam, lai svinam...”
Runājot par tēliem – Kārlēns, piemēram, ir Blaumaņa krustdēla prototips, un tādi puiši ar lāga dvēseli un vieglprātīgu raksturu viņam ir vairākos darbos, savukārt Dūdara māceklim Rūdim piešķirts paša autora vārds – Rūdolfs.
To, ka Blaumanim visos darbos galvenā uzmanība pievērsta sievietei, tāds īsts latviešu matriarhāts – māca skolā. Bet, kad tā padomā, kur tās “kājas aug” – arī Ieviņa ir viens traks skuķis – māti neklausa, tēvam runā pretī un pat abus draugus – Kārlēnu un Rūdi tā vien cenšas aptīt ap pirkstu. Kas no tādas izaugs?
Piektdiena. Jāņu nakts Silmačos
“Skroderdienas Silmačos” nav joki vien, pa vidu ir arī tas dzijas pavediens, kas sametas mezglu mezglos. Jāņu nakts paiet Elīnas un Alekša mīlestības zīmē, jo arī Aleksis ir loma, uz kuru Igors varētu cerēt. Šai naktī viņš satiek režisori Indru Rogu un citus Silmaču bēniņu iemītniekus un uzzina šo to no izrādes tapšanas noslēpumiem. Pa to laiku, protams, līst – kā jau pa Jāņiem.
Šīs ir desmitās “Skroderdienas Silmačos” Nacionālajā teātrī, kam šogad bija jāsvin desmitā sezona, un Nacionālā teātra “Silmačiem” var piepulcēt aptuveni tikpat visos Latvijas teātros kopā. Šai sērijā ir laiks atskatīties uz iestudējumu vēsturi un parunāt par lugas žanru, kas acīmredzami ir viens no priekšnoteikumiem, kāpēc luga joprojām tiek spēlēta.
Indra Roga kā režisore sev bija atbildējusi, ka “Skroderdienas Silmačos” ir lubene, šī vārda vislabākajā nozīmē – visi mīl, visi cieš, ir gan jāsmejas, gan jāraud, turklāt publika gandrīz ik repliku zina jau no galvas.
Oriģinālais režijā – ieraudzīt pašsaprotamo un atgādināt citiem. Šai versijā klātesoši ir “Silmaču” saimes bijušie ļaudis, visi, kas šajās mājās reiz dzīvojuši un strādājuši, proti, – mājas gariņi, kas mitinās visos bēniņu stūros. Simboliskā veidā tie ir arī visi Nacionālā teātra aktieri, kas tai vai citā lomā spēlējuši kādā no “Silmaču” iestudējumiem. Otrs unikālais atradums – lietus uz skatuves Jāņu naktī. Visi zina, ka teiciens “līst kā pa Jāņiem” ir norakstīts no dzīves, bet līdz šim “Skroderdienu” izrādēs tas nebija izmantots. Izrādās, ideja dzimusi, atceroties kādus liktenīgus Jāņus režisores pašas dzīvē.
Cita starpā izrāžu skaita ziņā jaunās “Skroderdienas” noteikti var sacensties ar Alfrēda Jaunušana slaveno 1975. gada iestudējumu, kas tika spēlēts ilgus gadus, tostarp Druvienā, jo šo “Skroderdienu” mūžs vēl ne tuvu nav galā – arī šogad bija paredzēta aktieru nomaiņa dažās no lomām, pagarinot izrādes mūžu.
Sestdiena. Jāņu diena Silmačos
Jāņu dienas rītā – kā jau Jāņu dienas rītā. Silmaču saime cenšas atskārst, vai svētki aizvadīti godam, bet Igoram tam visam pa vidu vēl jāizdibina Silmaču saimnieces Antonijas prāts, tāpat kā abiem Dūdariem.
“Es visu nakti esmu mocījies”, saka Aleksis, un Jāņu dienas rītā pieņem nozīmīgāko lēmumu savā dzīvē. Pienācis laiks arī Igora izvēlei, pielaikojot sev Silmaču varoņu lomas. Bet vai Dūdaram vēl nebūs par agru? Un vai Ditas Lūriņas Antonija viņu – “tādu puiku” ņems, kur viņai jau tāpat sirds nomaldījusies...
Nacionālā teātra saime mierina – kāzas būs, “Skroderdienas Silmačos” vienmēr būs. Šogad šādi, nākamgad teātrī.
Tinktankšķēs zvaniņi,
Zviegs kumeliņi,
Sasitīs papēžus,
Puiši griezdamies!
Noslēdzot pandēmijas laika iedvesmoto raidījumu nedēļas garumā “Skroderdienas četru olekšu distancē”, ir sagaidīts Jāņu rīts, kurā “uz skatuves” parādās abi divi Nacionālā teātra Dūdara lomas tēlotāji – Uldis Anže un Ainārs Ančevskis, un Ditas Lūriņas Antonija piedzīvo iespēju nospēlēt lielo fināla dialogu ar viņiem abiem vienlaikus, tomēr derību skūpsts ir jāsniedz tam vienīgajam. Pirms tam Igors arī Ditu Lūriņu iztaujā, kāds bijis viņas ceļš uz skaistāko vai vismaz centrālo no Silmaču lomām – Antoniju. Izrādās, Ditai tas sācies ar mazo Toniju, Antonijas meitiņu, tiesa, Liepājas teātrī, bet uz Nacionālā teātra skatuves viņa bijusi gan Ieviņa, gan vienu sezonu – Zāra, bet kas viņa vēl būs, to rādīs laiks.
"Skroderdienas 4 olekšu distancē"
Galvenajās lomās: Dita Lūriņa, Līga Zeļģe, Daiga Gaismiņa, Indra Burkovska, Ināra Slucka, Inga Misāne-Grasberga, Liene Sebre, Sanita Paula, Uldis Anže, Ainārs Ančevskis, Uldis Dumpis, Juris Lisners, Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis, Jānis Vimba, Igors Šelegovskis, Uldis Siliņš, Jurģis Spulenieks.
Raidījuma režisore un scenārija autore – Indra Roga, scenārija konsultante – teātra zinātniece Ieva Struka, video režisore – Linda Ģībiete.
Raidījums “Skroderdienas 4 olekšu distancē” Latvijas Televīzijas ēterā skatāms 22. jūnijā pulksten 15.00 un pēc tam – Replay.lv.
Pati izrāde “Skroderdienas Silmačos” Latvijas Televīzijā Līgo dienā, 23. jūnijā, pulksten 12.10 būs skatāma vērienīgajā 2016. gada Druvienas brīvdabas versijā.
