Lielo romānu dramatizējumi - iezīmīga Nacionālā teātra repertuāra krāsa

Nacionālā teātra repertuārs nav iedomājams bez lielo romānu dramatizējumu iestudējumiem. Lielo romānu iestudēšana ir reizē gan kārdinoša, gan biedējoša, atzīst Nacionālā teātra režisors Edmunds Freibergs, kurš vairākkārt veicis latviešu darbu lielinscenējumus.

“Domājot par Nacionālā teātra vēsturi, viena no tādām iezīmīgām repertuāra krāsām, ja tā var teikt, bija lielo romānu dramatizējumi. Jāsaka, ka tie savā ziņā bija leģendāri, sevišķi jau Andreja Upīša "Zaļā zeme" Alfrēda Antmaņa-Briedīša iestudējumā, bija arī citi – Deglava "Rīga", Viļa Lāča "Zvejnieka dēls"," stāstu par Latvijas Nacionālā teātra bagāto vēsturi 100 gadu garumā turpina Freibergs.

Latvijas Nacionālajam teātrim - 100

2019. gada 23. februārī Nacionālais teātris svinēs savu 100. jubileju. Teātra bagātā vēsture ļauj uz notikumiem, iestudējumiem, aktieriem un režisoriem paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Sadarbībā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" LSM.lv piedāvā piecus stāstus teātra vēsturē, kas saistās ar Rūdolfu Blaumani, Raini, ar lielo romānu dramatizējumiem, kā arī ar lugām, kas savulaik iestudētas un pēdējā laikā atkal atgriezušās teātra repertuārā.

“Kad es pārņēmu teātra māksliniecisko vadību, tuvojās viena no mūsu teātru jubilejām. Protams, ka atkal doma bija par to, kā šo jubileju sagaidīt un, pārskatot teātra repertuāru un vēsturi nolēmu, ka ir vērts atgriezties pie šiem lielajiem romānu dramatizējumiem,” stāsta Freibergs. “Divu iemeslu dēļ. Viens no tiem bija, ka

tik lielai un bagātai trupai ir veselīgi ik pa brīdim piedalīties kādā lielinscenējumā, būt kopā, sajust sevi kā vienotu, radošu māksliniecisko kolektīvu. Tas bija ļoti, ļoti no svara tajā brīdī.

Otra lieta bija tā, ka latviešu dramaturģijā bija arī tajā laikā zināmas problēmas, nemaz nebija viegli tādu oriģināllugu atrast, kuru gribētos iestudēt.”

Freibergs izvēlējās iestudēt Andreja Upīša "Zaļo zemi", kas reizē bijis biedinoši un ļoti kārdinoši.

“Biedinoši, kādēļ? Tiešām Antmaņa-Briedīša iestudējums bija apvīts ar leģendām, tur bija Jānis Osis Brīviņš un citi brīnišķīgi aktierdarbi, un pats inscenējums, kurš bija iegājis mums teātra vēsturē un vispār latviešu teātra vēsturē kā tāda ļoti veiksmīga izrāde. Un tad, kad es tā klusiņām ieminējos par domu iestudēt "Zaļo zemi", daudzi teātri, no kuriem daudzi vēl bija piedalījušies tajā leģendārajā iestudējumā, teica, ka man prāta neesot, kā saka, tik, cik kaķis uz astes var aiznest, lai atgrieztos pie tāda darba,” atminas Freibergs.

Zaļā zeme .1950.gada iestudējums

Tomēr viņš izvēlējies iestudēt “Zaļo zemi”, jo atzīst, ka Andrejs Upīts bija izcils rakstnieks, un darbā saskatījis vairākas paralēles ar mūsdienu sabiedriski sociālo situāciju Latvijā.

“Bet kaut kas man deva spēku jeb stimulu, un viena no šīm lietām bija tā, ka man Andreja Upīša daiļrade ļoti patīk un, protams, ka jāatšķir tas Andrejs Upīts, kurš bijis zināmā mērā kolaboracionists un kura spalvai pieder arī tādi ne visai patīkami darbi, par kuriem droši vien, ka viņam pašam šodien būtu kauns. Tajā pašā laikā kā prozaiķis, novelists un arī dramaturgs viņš ir tiešām izcils, liela mēroga rakstnieks.”

Oši - Ints Burāns un Astrīda Kairiša

Izrādē piedalījušies arī vairāki aktieri, kas iepriekš bija spēlējusi Antmaņa-Briedīša iestudējumā.

“Man bija brīnišķīgi Oši – Osiene Astrīda Kairiša, kurai tas varbūt bija tāds negaidītāks uzdevums, bet viņa spēlē to lomu ar milzīgu baudu pēc visām tām karalienēm un mīlētājām, viņa spēlēja pasakaini. Spožs bija Ints Burāns kā Osis, viņš arī tā laika “Spēlmaņu naktī” saņēma prēmiju par šo lomu.

Un tas pāris bija, man tā šķiet, varbūt, ka es pārspīlēju, bet man šķiet, ja Upīts būtu to redzējis, šķiet, ka tie ir ideāli Osis un Osiene.”

Freibergs arī iestudējis Augusta Deglava romāna "Rīga" dramatizējumu, kas arī bija vērienīga lielformāta izrāde.

“Tur ļoti skaidri bija divas tēmas priekš manis svarīgas: viena ir latviskā atmoda, kas bija paralēli tam, kas notika tajā brīdī sabiedrībā, un Krauklīšu Pēteris kā pierādījums tam, ka viens latviešu puika no laukiem, nepazaudējot savu latviskumu, nepārvācojoties, ļoti daudz ko savā dzīvē sasniedz ar darbu, ar spītu, ar apņēmību, ar tādu pozitīvu pašlepnumu. Toreiz ļoti labi šo lomu spēlēja Uldis Anže, viņam bija tāda pamatīga, radoša uzvara,” uzskata Freibergs.

A.Deglava "Rīga" iestudējums. Uldis Anže – Pēteris Krauklītis

Arī mūsu laika režisori nebaidās no apjomīgu literāru darbu iestudēšanas. Lielajos inscenējumos uz skatuves ir gandrīz visa trupa, un ar tiem teātris dažādos laikos apliecinājis savu profesionālo varēšanu.

Režisors Valters Sīlis teātra valodā pārvērtis ne vienu vien romānu, un Nacionālajā teātrī viņš veidojis arī Māra Bērziņa romāna "Svina garša” skatuves versiju. Viņš pats uzskata, ka iestudējumos savā ziņā turpina teātrim raksturīgo lielo izrāžu tradīciju, ko vispirms iepazinis, skatoties izrādes, arī Freiberga iestudēto Deglava “Rīgu”.

“Manu izrāžu garums Lielajā zālē liecina, ka to tradīciju man arī patīk ievērot. Nu, jārēķinās ar lielu vakaru,” bilst Sīlis.

Sīlis atzīst, ka lielākais izaicinājums, strādājot pie “Svina garšas”, bijis atrast šim nedramatiskajam žanram teātra valodu.

“Nemēģinot to pārvērst lugā, tu dabūsi interesantāku teātri. Tas bija viens no uzdevumiem, jā, meklēt to episko teātra valodu, kurā, protams, ir dramatiskas epizodes, bet paņemt stāstīšanas veidu un mēģināt pārvērst skatuves darbībā. Tā bija viena no lietām "Svina garšā", kur daudz vairāk eksperimentēju kā citos darbos. Tu lieto tās teātra valodas lietas, kuras pirms tam esi darījis eksperimentāli nevalstiskos teātros. Tad to mēģini izveidot lielā formātā,” atminas Sīlis.

Sīlis uzskata, ka Māra Bērziņa romāns ir kinematogrāfisks un attiecības tiek risinātas diezgan bieži caur dialogiem.

“Tur ir skaisti dialogi, kur bija ko spēlēt,” bilst Sīlis. “Lielā mērā jau bija uzrakstīts kā tāds aizraujošs piedzīvojumu gabals ar labiem dialogiem, tad ir tikai griešanas jautājums un izvēles jautājums, ko atstāt, kā pārveidot, lai tas skatuviski strādātu.”

Freibergs vērtē, ka arī šobrīd teātrī ir daudz lielprozas inscenējumu un šo darbu pārcēlums uz skatuves ļauj parādīt problēmas, kas neatklājas lugās. Ja romāns ir meistarīgi pārcelts skatuvei, tas ir mākslinieciski augstvērtīgs darbs, uzskata Freibergs. Tajā pašā laikā tas parāda bīstamu tendenci, ka mūsdienu dramaturģijā grūti atrast, ko parādīt uz skatuves.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti