Latviešu diasporas teātri veido neparastus izolācijas laika iestudējumus

Diasporas amatierteātru trupas arī izolācijas laikā nesēž dīkā, bet realizē jaunas idejas, apgūst jaunas iespējas un pat žanrus. Nu skatītājiem tiek piedāvāti vairāki latviešu mūsdienu autoru lugu lasījumi un arī kāda audiovizuāla izrāde. Savdabīgie iestudējumi, kas skatāmi internetā, veidoti gan viena teātra ietvaros, gan apvienojot aktierus no visām pasaules malām.

Viens no projektiem, kas apvieno latviešu amatierteātrus visā pasaulē, ir “Latviešu lugu lasījumi 2020”. Idejas aizsācēji ir Birmingemas Mazā teātra režisors Ingmārs Čaklais un ASV dzīvojošā Dziesma Tetere, kas savulaik Latvijā bija aktrise Čaklā vadītajā studijā. Abi draudzību uztur joprojām, kaut nu katrs ir savā pasaules malā.

“Ik pa laikam runājāmies, ka vajadzētu kaut ko izdomāt, darīt,” stāsta Čaklais. Viņš atcerējies, ka jau sen pirms izolācijas laika Dramaturgu teātris ierakstījis Andra Zeibota lugas “Sānu censība” lasījumu. Savukārt Dziesma domīgi skatījusies uz daudzajiem lugu izdevumiem mājās un prātojusi, ka derētu dot iespēju arī citiem ar tiem iepazīties. Kopīgi izkristalizējusies ideja par savdabīgu “teātra tiltu”, jo viens no noteikumiem – lasījumos piedalās nevis viena teātra aktieri, bet no vismaz trim dažādām trupām. “Izdomājām, kā tas varētu notikt, tobrīd nevienam teātrim neviens lasījums vēl nebija nācis klajā, vēlāk izrādījās, ka arī citiem paralēli radusies līdzīga ideja, mēs vienkārši ilgāk gatavojāmies, bet špikojuši neesam!” smejas Čaklais.

Par gatavošanos – tas tiešām atbilst un to var redzēt arī iestudējumos, jo šīs “virtuālās izrādes” nemaz negribas saukt vienkārši par lasījumiem. Var redzēt, ka ieguldīts liels darbs, ir pat dekorāciju un tērpu elementi, daži aktieri tekstu runā teju no galvas, redzama režisora modrā acs. Katram nākamajam iestudējam klāt nāk arī kas jauns. “Ejam pa solītim uz priekšu, mums ir vairākas novatoriskas domas, ar ko pārsteigt,” sola Čaklais.

Viņš pats gan atzīst – vairāk to uztverot kā treniņu līdz brīdim, kad aktieri un skatītāji atkal varēs tikties reālajā dzīvē:

“Tas, protams, nav teātris, jo piekrītu uzskatam, ka dzīvo teātri nevar aizstāt nekas. Teātris ir tikai un vienīgi sajūta!

Teātris ir, kad tevi paņem aiz rokas, tur un nelaiž vaļā, tā sajūta rodas no simtiem sastāvdaļu, ieskaitot to, kas tev sēž kaimiņos, kāda ir tumsa un smarža zālē, kāda ir tā suģestējošā masa, kas nāk no skatuves. Es savējiem vienmēr stāstu, ar ko teātris ir fenomenāls un kāpēc, piemēram, visas slavenākās Holivudas zvaigznes, kas ir lieli aktieri (un nevis aktieri ar lielu honorāru, bet aktieri ar lielo burtu), kāpēc viņi tā cīnās par iespēju agri vai vēlu spēlēt kādā teātrī vienu vai otru izrādi. Tikai tāpēc, ka to sajūtu neviens kino neiedos! No tāda viedokļa šo projektu tomēr uzskatu par aizvietošanas efektu, lai gan… Vai tas kadrs uzrunā, vai balss uzrunā, kā izgaismot, kā panākt, lai ansamblis ir vienots un tā tālāk – režisoram liels izaicinājums! Un te nav precedentu, ir jāskatās un jāmēģina.”

Dace un Ingmārs Čaklie ar Birmingemas Mazā teātra Jauniešu studiju pēc pirmizrādes.

Popularizē mūsdienu latviešu autorus

Vēl viens no projekta noteikumiem – jāizvēlas mūsdienu latviešu autora luga. Pirmkārt, tas saistīts ar finansiālo pusi – diasporas amatierteātri ir brīvprātīgas apvienības, kur nauda neapgrozās, savukārt ar mūsdienu autoriem var vienoties par abpusēji izdevīgu sadarbību, ja lugas autors pats ļauj savu darbu izmantot un padarīt publisku. Otrkārt, tā ir iespēja popularizēt lugu autorus un dot viņiem iespēju “paskatīties no malas”, kas ir labi, kas ne visai, un ko uzlabot nākamajā darbā. Problēma gan esot tāda, ka darbu ir ļoti maz: “Absolūtais vairākums raksta lielās, garās lugas, kur darbojas daudz personāžu, ar cerību tikt lielajos teātros.

Īsas ludziņas, kurās darbojas daži personāži, ir liels retums, jo nav pieprasījuma, bet tie, kam vajag, piemēram, amatierteātri, jauniešu studijas, nevar samaksāt…

Izņēmums ir Dramaturgu teātris pie Hermaņa Paukša, kur, tā sakot, savējie raksta savējiem. Tur atkal cita problēma – pielietojums ir tik mazs, ka reizēm klibo kvalitāte… Bet arī par to nevar pārmest! Loģiski būtu, ka dramaturgs uzraksta lugu, kāds iestudē, viņš paskatās, kas nestrādā, izdomā nākamo paņēmienu, iet solīti uz priekšu savā attīstībā. Ar šo projektu vismaz nedaudz to varam veicināt, mēs sakām – ei, mēs izveidosim lasījumu tavai lugai! Tu varēsi redzēt, kā tas izskatās! Mēs to publiskojam, bet darbs joprojām pieder pašam autoram. Mēs gribam provocēt rakstīt vairāk un labāk! Varbūt nākamais Šekspīrs sēž un gaida šo iespēju? Un ir autori, kas grib ne tikai noskatīties, kā saka, no malas, vērot, analizēt, izdarīt secinājumus, bet arī piedalīties mēģinājumu procesā.”

Birmingemas Mazais teātris pērn Alūksnē, XIV Latvijas amatierteātru salidojumā.

Sākas kā darbs, turpinās kā draudzība

Pašlaik dalībnieku “komandu” veidošanās notiekot brīvā plūsmā, varētu teikt, pat haotiski. Viens piedāvā otram, tas pieaicina kādu citu. Nekādu kārtību ieviest domu nav. Dažādu trupu aktieru un režisoru sadarbībai ir liels pluss – tas liek izkāpt no ierasti ērtās vides: “Režisoram ar citiem aktieriem vai aktieriem ar citu trupu pārstāvjiem darboties ir liels izaicinājums un ļoti interesanti! Jo tie cilvēki ir nepazīstami.

Un, kas vēl ir pluss – cilvēki turpina draudzēties tajā krusteniskajā saitē, tur dzimst jaunas sadarbības, jaunas idejas, un tas atkal ir ļoti vērtīgi.”

Čaklais teic – skatītāju atsauksmēm pieejot pragmatiski. Viņš smejas: “Gluži tā, ka mestu ar tomātiem vai sūtītu ziedus, neesam piedzīvojuši! Tomēr atsauksmes es apkopoju. Mums ir tradīcija nedēļu pēc ieraksta virtuāli sapulcēties un pārrunāt plusus un mīnusus, kā arī to, ko saka citi. Radinieki jau vienmēr komentē, un tad ir skarbie radinieki, ir pielīdējradinieki, un, kad to visu saliek kopā, tad jau kaut kas izkristalizējas. Ja četri dažādi cilvēki saka vienu un to pašu, tad jau tā arī ir. Turpinām augt!”

Šobrīd internetā projekta ietvaros vērojami pieci lasījumi, kuru režisori ir Ingmārs Čaklais un Māra Lūisa (Mara Lewis) no Sanfrancisko Jaunā teātra. Bez jau minētās  Zeibota “Sānu censības”, kas ir agrāk veidots lasījums, skatītājiem piedāvāts Kristiānas Štrāles-Dreikas komiskais skečs “Šķīstības solījums”, Harija Ammera sadzīves komēdija “Atmiņas zudumi” (pēc Andreja Skaiļa stāsta “Skleroze” motīviem), Hermaņa Paukša luga “Karnevāls”.

Visi projekta “Latviešu lugu lasījumi 2020” darbi skatāmi vietnē “Youtube”.

Neparasta lugas izvēle

Nule, pirms dažām dienām, tika pievienots kārtējais projekta lasījums - lugu “Paula Kalniņa tiesāšana” režisējusi Māra Lūisa no Sanfrancisko Jaunā teātra.

Ingmārs Čaklais, kurš aicināts uz sadarbību, teic, ka sākotnēji bijis neizpratnē par Lūisas izvēlēto lugu: “Es viņai sākumā tieši tā arī teicu – tu esi ķerta!

Mēs tak visu laiku meklējām kaut ko vieglu, komisku, lai cilvēkiem būtu drusku izklaide, atslodze. Māra paņēmusi garu, nopietnu darbu par politiku, par Latvijas vēsturi, par Ulmaņa apvērsuma brīdi.

Bet tad es palasīju un sapratu – johaidī, tur tak patiesībā ir par mūsdienu Latviju, un Māra ar izvēli ir pat ļoti trāpījusi! Jautājums, cik sabiedrībai būs spēka to skatīties un padomāt. Bet uztaisīts ir ļoti labi, tur ir kvalitātes zīme!”

Māra Lūisa pati par savu izvēli stāsta tā: “Piedalījos vienā Ingmāra veidotā lasījumā, pati režisēju divus, un visi trīs darbi bija komēdijas. Man likās, ka vajag pamēģināt arī kaut ko citu. Tepat Sanfrancisko dzīvo Raimonds Staprāns. Likās, ka būtu ļoti labi, ja viņa lugu varētu iestudēt, turklāt nevienu no viņa lugām pati nebiju režisējusi. Sazvanīju, autors deva atļauju, turklāt ļāva arī lugu, kas ir pagara, saīsināt atbilstoši šim interneta lasījumu formātam.”

Sanfrancisko Jaunais teātris sūta sveicienu Sirsnīgajam Briseles latviešu teātrim krīzes sākumā.

Sanfrancisko mītošais Raimonds Staprāns ir pasaules līmeņa gleznotājs, viņa gleznas atrodas daudzos muzejos un privātās kolekcijās. Dzimis Latvijā, bet 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1947. gadā pēc tēvoča uzaicinājuma – tālāk uz ASV, kur studēja glezniecību un dramaturģiju. Interesanti, ka jaunības gados jokojoties parakstījis savas komerciāliem mērķiem gleznotās gleznas ar pseidonīmu “Carl Ulmanis”. Pasaulē zināms vairāk kā neparasts, ļoti talantīgs un savdabīgs mākslinieks, viņš rakstījis arī lugas, vairākas tieši par Latvijas vēstures būtiskiem notikumiem, tostarp arī “Paula Kalniņa tiesāšanu”, kas vēsta par latviešu ārstu un politiķi, sociāldemokrātu Paulu Kalniņu, kurš pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma cietumā pavadījis četrus mēnešus.

Autors, lai gan ir jau ļoti cienījamos gados (pērnruden nosvētījis savu 93. dzimšanas dienu), tomēr izteicis vēlmi arī piedalīties mēģinājumu procesā, kur izteicis arī vairākas vērtīgas piezīmes.

Pēc režisores lūguma Staprāna kungs ierunājis arī ievadvārdus publikai, kur saka sekojošo: “Šī luga ir rakstīta kā biedinājums, lai Latvijā nekas tāds vairs neatkārtotos. Arī tāpēc, ka toreiz, 1934. gadā, mūs neapspieda nekādas svešas varas – un to ir svarīgi iegaumēt –, bet gan latvieši paši sevi. Mēs šodien runājam par meliem, ko par mums izplatīja un vēl šodien izplata krievi, vācieši, bet aizmirstam politiskus melus un represijas pašu vidū.”

Drosme uzrunāt

“Man būs interesanti paskatīties, kā aiziet tāda nopietna, gandrīz vai dokumentāla tēma, vai to cilvēki uztver labāk vai sliktāk,” saka Māra Lūisa. “Man patīk, ka luga ir ļoti tuvu vēsturiskajiem faktiem un lielos vilcienos tiem atbilst; man patīk, ka tā varbūt ir iespēja cilvēkiem iemācīties ko nezināmu! Liela daļa mūsdienu cilvēku jau nemaz īsti nezina par tā dēvētajiem Ulmaņlaikiem, tas viss vairāk tādā leģendu un mītu līmenī. Un kur nu vēl par tādu Paulu Kalniņu!

No otras puses, luga ir grūta, jo daudz tur politikas, un politiku klausīties jau nav tas vieglākais uzdevums, vieglāk ir klausīties komēdijas.

Bet es nekad neeju pa vieglāko ceļu. Ja es varu kaut ko traku savā dzīvē izdarīt, tad es to izdarīšu! Un, tā kā mums tas ir diezgan nopietns pasākums, tad pieaicināti arī nopietni aktieri.”

Patiesi, šīs lugas viena no niansēm ir tāda, ka tur darbojas deviņi vīrieši un viena sieviete, pretēji ierastajam, jo parasti vairāk ir sieviešu lomu – ņemot vērā situāciju teātros. Aktieri meklēti pa sešām valstīm, bet Latviju pārstāv neviens cits kā izcilais aktieris Gundars Āboliņš, kuram ir galvenā loma. “Grūtākais bija man pārkāpt pašai sev un saņemties viņu uzrunāt. Domāju – kas gan es tāda esmu, lai to uzdrīkstētos! Bet tad saņēmos, pajautāju, un viņš piekrita! Tik ļoti sirsnīgs, atvērts, pretimnākošs! Un es priecājos par savu drosmi, jo, nebūtu pajautājusi, tas nebūtu arī noticis,” atklāj režisore.

“Paula Kalniņa tiesāšana”

Ideju netrūkst

Jāpiebilst, ka Sanfrancisko Jaunais teātris un viņu režisore ir vieni no tiem diasporas amatierteātru vidū, kam allaž jaunas un radoši dullas idejas – pašizolācijas laika sākumā viņi iniciēja Latvijas mākslas darbu attēlošanu (nu divi ir pat Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumos!), tad bijis “koronavīrusa nogalināšanas projekts”, tagad notiek nākamā tīmekļa akcija – kādi būtu tērpi rudenī paredzētajai izrādei, ja tos gatavotu katrs mājās pats no pieejamiem materiāliem… Garlaicīgi neesot ne brīdi.

Par interneta lasījumu projektu Māra Lūisa teic – tā esot taisni ģeniāla ideja, jo citādi izolācijas laiks būtu daudz pelēkāks: “Tagad viens projekts dzen otru, vispār esmu pat pateicīga par šo mājās būšanu, jo iemācos tik daudz jaunu lietu! Un virtuāli esmu sapazinusies ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem! Tas ir radošs process.

Pirmkārt, ir svarīgi mums pašiem, lai mēs darbotos šajā izolācijas laikā, lai mēs kustinām smadzenes, trenējam aktiermeistarību, esam radoši; otrkārt, mēs reklamējam autoru, apzinām, paši iepazīstam.

Dažas lugas es nemaz nebūtu lasījusi, ja nebūtu šī projekta. Un tik ātri iet uz priekšu! Jo tādā normālā procesā iestudējam vienu izrādi gadā, bet te jau iet ceturtā un būs vēl! Un man svarīga ir arī atgriezeniskā saite ar skatītājiem, īpaši tiem, kam kaut kas nepatika! Tad es daudz mācos un aizlieku aiz auss uz nākamo reizi, kā vajadzētu labāk. Katru reizi mēs arī izdomājam ko jaunu, kādu mazu knifiņu, kas tomēr veido to visu nedaudz citādāku un padara interesantāku, profesionālāku. Daudz ideju rodas mēģinājumu laikā. Jo man ļoti patīk, ka visi piedalās ar idejām, šausmīgi patīk! Ka viņi nenosēžas tikai nolasīt to tekstu, bet piedomā, dzīvo līdzi, ierosina. Man galvenais ir galarezultāts. Ja es kaut ko esmu izdomājusi un tas nedarbojas, viegli atsakos, man nav svarīgi, lai būtu tieši mans variants, nē, man svarīgi, lai rezultāts būtu labs, un, ja kādam ir labāka ideja par manējo, esmu par to laimīga.”

Lugas “Paula Kalniņa tiesāšana” lasījums skatāms vietnē “Youtube”.

Lēciens nezināmajā – audiovizuāla izrāde

Tikmēr Sirsnīgais Briseles latviešu teātris gājis savu ceļu. Viņi ielēca nezināmajā un iestudēja latviešu autores pasaku sev pavisam neierastā formātā, audiovizuālā vēstījumā. Skatoties gan nemaz nav iespējams nojaust, cik ilgs, milzīgs un sarežģīts darbs tur ieguldīts. Viss process, lai ieraksts taptu, prasījis vairāk nekā divus mēnešus cītīga ikdienas darba. Iestudējuma pieteikumā teikts, ka audioizrāde trīs daļās, šamaniskā pasaka “Koklētājs un vilks” ir “meditatīvs, introverts un dziļi personīgs iestudējums.”

Teātra dalībniece un koklētāja Dace Kalniņa stāsta: “Patiesībā mums bija plānota izrāde aprīļa beigās, pēc koklētāju nometnes. Bija doma, ka koklētāji koklēs un teātrinieki izspēlēs šo Inin Nini pasaku. Protams, ka nevarēja notikt ne nometne, ne izrāde, bet tekstu jau bijām sākuši mācīties, un mūsu režisore Andra Baltmane teica – ja mēs šito nekā neierakstīsim, tad visu aizmirsīsim! Tā ka sākotnējā doma bija ierakstīt tekstus audioformātā pašiem sev, lai tad, kad būs saule spožāka un dzīve labāka, varētu vilkt ārā no atvilktnes un likt atpakaļ izrādi.

Tad sapratām, ka tik drīz satikties tomēr nevarēsim un izlēmām, lai darbs neaizietu postā, veidot audioizrādi. Tā bija pilnīgi jauna pieredze.”

Sirsnīgais Briseles latviešu teātris

Putni un dzīvesbiedri

Tehniski tas noticis tā – katrs savās mājās ierakstījis tekstus un caur “WhatsApp” lietotni sūtījis teātra dalībniecei Ievai Brinkmanei, kura uzņēmusies vissarežģītāko procesa daļu – montāžu. Pirms tam gan notikuši vairāki virtuāli kopīgi mēģinājumi, bet stiķēt kopā atsevišķus gabalus, lai tas izklausītos pēc vienlaidu lasījuma, bijis kārtīgs izaicinājums.

“Darot kopā, viens otru dzird un pielāgojas, tas ir daudz vienkāršāk. Ja būtu profesionāla tehnika, arī būtu daudz vieglāk, pieregulētu un sagrozītu, kā vajag. Bet man jau nekā tāda nebija! Vēl arī tas, ka sākām to procesu ļoti laicīgi, tad, kad neviens neko nezināja. Meklējām internetā, mēģinājām aplikācijas, programmas, funktierējām, kā labāk. Tur ļoti daudz nianšu – kaut vai, kā turēt tālruni ieraksta laikā,” atceras Brinkmane.

Piemēram, īsts izaicinājums bijis salikt vienkop četru cilvēku runāto, sabīdīt pēc skaņu garumiem, intonācijām. Arī pirmsapstrāde aizņēmusi krietnu laiku – pieglabāt failus, konvertēt vienā formātā, sanumurēt, salikt pareizā secībā… Nereti bijis tā – Brinkmanei pienācis fails, bet, kad vēlas saglabāt, tā vairs nav – iesūtītājs pats noklausījies, nav atzinis par labu esam un jau meties pārrakstīt. Ieva Brinkmane atceras arī kuriozus momentus: “Mums teātrī darbojas arī pāri, un, protams, parasti vīrs un sieva ierakstus veica kopā, viens aiz otra. Atsūta man, piemēram, sieva savu ierakstu, bet es klausos un dzirdu – blakus elpo vīrs, kurš gaida savu kārtu!” Protams, tādus ierakstus nācies pārtaisīt. Tomēr reizēm it kā defekti pārvērsti par efektiem – kāda aktiera tekstam fonā tik skaisti dziedājuši putni, ka Ieva sapratusi – jā, tas ir tieši tas, ko vajag!

Ierakstu studijas vannasistabās un šķūnīšos

Izrādē daudz dziesmu, arī tas bijis traki, jo katrs ierakstījis ar tiem instrumentiem, kas nu mājās ir, un ar tām zināšanām, kas kuram ir. “Tas bija sarežģīti! Parasti mēs kā teātris diezgan daudz ko dziedam izrādēs, sanākam kopā, paskatāmies, kas mums sanāk – to ņemam, ja nesanāk, atmetam. Te tā nevarēja! Nebija visām dziesmām nošu, nebija iespēju izmēģināt daudzbalsību. Katrs ierakstīja savu gabaliņu – vai tā ir balss, vai kāds instruments, vai zvaniņš, un tad arī visu likām kopā un skatījāmies, kas tur sanāk, vai tur ir kaķu koris, vai kaut kas baudāms, ko var rādīt citiem. Bija diezgan jāpieslīpējas viens otram, kas ir forši, kas nav forši, kāds kaut ko nebija labi iedziedājis vai ierakstījis, vajadzēja pārtaisīt. Ļoti nācās raudzīties, lai, piemēram, vārdi tiktu vienādi izdziedāti, jo kāds pavelk garāk, cits norauj ātrāk. Katra dziesma turklāt rakstīta citādā akustikā, jo katrs jau dzied citādākā telpā. Vēl jau jāsameklē arī vieta, kur netraucē fona skaņas – bērnu sarunas, suņu rējieni. Man gan šķiet, ka skan mums tur viena dziesma, kurai fonā tomēr var dzirdēt garāmbraucošas mašīnas sirēnu…” smejas Dace Kalniņa.

Kurā telpā tad ir vislabākā akustika? Pirmā atbilde, kas iešaujas prātā ir – dušā!

Un tā arī esot bijis. Vannasistaba patiesi bijusi pirmajā vietā, tā teikt, atzītākā skaņu ierakstu studija. Otrajā vietā ierindojušies… malkas šķūnīši.

Dziesmu montāžas procesā Dace Kalniņa aicinājusi talkā savu vīru mūziķi, tiesa, daudz jautru brīžu un nervu stipruma pārbaudes radījis fakts, ka viņš ir beļģis un latviešu valodā nerunā: “Es nevarēju pateikt vienkārši – nu, tur kur sākas piedziedājums, pieliec zvaniņu, vai arī –  pantiņa beigās sākam dziedāt kopā, un tamlīdzīgi. Bija jāskatās, jārēķina pa sekundēm. Tad nu bija lielas diskusijas par itin visu! Traks process. Bet rezultāts tomēr ir labs, klausītāji izteikušies atzinīgi, daļa nemaz netic, ka tas tiešām ierakstīts, katram esot savās mājās un kopā likts tikai pēc tam.”

Izrāde “Koklētājs un vilks”

Praktiskie un radošie nepazudīs

Audiovizuālās izrādes fonu veido putnu dziesmas, kas ierakstītas turpat Briseles apkaimes mežos, arī dažādi krakšķi rakstīti turpat, citas skaņas, piemēram, sienāzīšu sisināšana, ņemtas no interneta datu bāzēm. Meža ainavas, kas šķiet tik latviskas, filmētas turpat Briseles apkaimē. Ideja radīt vizuālu fonu arī radusies palēnām. “Populārajā “Zoom” platformā mūsu izrādi nebija iespējams realizēt – ka sēžam un secīgi lasām, jo tā izrāde ir specifiska, tur ir balsis, atbalsis un vēl dažādas nianses,” skaidro Ieva Brinkmane, bet Dace Kalniņa piebilst: “Arī laika faktors nospēlēja. No sākuma likās, ka izolācija vilksies divas nedēļas, nu labi, fiksi sarausim, tad jau atsāksies mēģinājumi… Bet tad sapratām, ka nekas nebeidzas, tātad ir vēl laiks, tātad varam uztaisīt skaistāk, varam eksperimentēt.

Uz mežu, jāsaka godīgi, no sākuma lavījāmies pa kluso, pēc tam jau atļāva iet staigāt un safilmējām kārtīgi. Ja neļautu – nebūtu arī video.”

Interesants stāsts ir par pirmo kadru, kur fotogrāfijās redzami izrādes dalībnieki šamaniskās noskaņās, ar īpatnējiem kroņiem, sejas krāsojumu. Arī tas ticis realizēts pašā sākumā, kad Briselē bija liegums iziet no mājām, tāpēc, piemēram, kroņus nācās darināt tikai no tā, kas mājās pieejams, un tad nu likta lietā fantāzija un vētīti krājumi, vilktas laukā no skapjiem lapsādas, izrevidētas vāzes ar sauso ziedu kompozīcijām, pagalmā lasīti sprungulīši.

Meitenes smejas – nu teātra dalībnieki, kā jau īsti praktiskie latvieši, kļuvuši par plaša profila speciālistiem – skaņu režisoriem, grima māksliniekiem, stilistiem, fotogrāfiem. “Krīze atvēra radošumu!” saka Ieva Brinkmane. “Protams, ceram, ka reiz pienāks brīdis, kad notiks koklētāju nometne un šo izrādi varēsim parādīt skatītājiem arī klātienē. ”

Dace Kalniņa turpina: “Šis projekts mūs savāca šajā laikā. Koncentrējāmies, veltījām spēkus un idejas, brīvais laiks aizgāja nemanot. Jāsaka, galvenais motors ir mūsu režisore, kurai piemīt īpašas spējas pievilkt cilvēkus un uzturēt pozitīvismu par spīti visam. Kopābūšana ļoti palīdzēja.” Savukārt Ieva Brinkmane piebilst: “Kad sākām pasaku iestudēt, nekāda krīze vēl nebija prātā. Pēc tam lasījām tekstus – bet tas taču ir par to, kā mēs šobrīd jūtamies! Kā esam katrs iekrituši tajā milzīgajā bedrē un kā mums jātiek laukā no šī visa kopīgiem spēkiem. Bija sajūta, ka izrāde ir īstajā laikā un tieši par mums, un der visiem.”

Izrāde “Koklētājs un vilks” skatāma vietnē "Youtube".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti