Diena sākusies

Savā dzimšanas dienā vēlamies latviešu mūziku! Rīgas Saksofonu kvartetam - 30

Diena sākusies

Linarda Tauna simtgadi gaidot. Saruna ar režisori Māru Ķimeli un dzejnieku Kārli Vērdiņu

Labāk ir nefantazēt, bet ļauties. Saruna ar teātra mākslinieci Katrīnu Dūku

Labāk ir nefantazēt, bet ļauties. Saruna ar teātra mākslinieci Katrīnu Dūku

Pagājušajā nedēļā pirmizrādi Paides teātrī ("Paide Teater") Igaunijā piedzīvoja Ģertrūdes ielas teātra izrāde "Nu kurš mani beigās atcerēsies?", kuru kopā ar Latvijas māksliniekiem veidojusi igauņu režisore Barbara Lehtna. Izrādes līdzautore ir teātra māksliniece Katrīna Dūka, kura izrādes laikā atrodas uz skatuves, uzdodot visdažādākos jautājumus izrādes dalībniekiem, kuri katrreiz ir citi. Vaicāta, vai šī satikšanās ar pārējiem izrādes dalībniekiem katru izrādi dara tādu, kādu pati to iepriekš ir iztēlojusies, viņa atbild noliedzoši: "Es mēģinu neiztēloties, jo zinu, ka notiks kaut kas pilnīgi cits. Jo cilvēki līdz šim ir bijuši pilnīgi citādāki. Katru reizi ir citādāk, kas ir ļoti jauki un pārsteidzoši. Labāk ir nefantazēt, kā šī tikšanās notiks, bet ļauties." 

Izrādē "Nu kurš mani beigās atcerēsies?" tās režisore Barbara Lehtna pēta, kā kolektīvā rīcībspēja var tikt dalīta starp nepazīstamiem cilvēkiem, uzņemoties atbildību par kāda cita identitāti.

Pirms izrādes Barbarai bijusi stundu ilga tikšanās ar katru no trīs brīvprātīgiem izrādes dalībniekiem, lai viņi kļūtu par Barbaras identitātes glabātājiem.

Šīs stundas laikā dalībnieki var Barbarai izstāstīt, kas viņai būtu jādara, lai viņi Barbaru atcerētos pēc iespējas ilgāk. Pēc tam dalībnieki tiek aicināti uz skatuves un viņiem tiek uzdoti dažādi jautājumi par Barbaru skatītāju priekšā, kuri nav satikuši Barbaru un kuriem nav priekšstata par viņu.

Izrādei attīstoties, likmes kļūst augstākas un jautājumi – personiskāki un intīmāki.

Artūrs Čukurs: Katrīn, vai vari iepazīstināt ar sevi un nosaukt vienu faktu, ko tu gribētu, lai cilvēki par tevi zinātu?

Katrīna Dūka: Šis jautājums ir kaut kur ļoti dzirdēts. (smejas) Esmu jaunā māksliniece, angliski gribētu teikt – "performer", bet latviski īsti nav tāda vārda, kas visprecīzāk aprakstītu to, ko daru vai mēģinu darīt. Sāku kā producente, tad kļuvu par dramaturģi, bet pēdējos divus gadus izmēģinu spēkus, kāpjot uz skatuves un performējot.

Izpildītājs, skatuves mākslinieks. Performeris izklausās diezgan neveikli, nepatīk tas vārds...

Bet nav tāda vārda, kas aprakstītu cilvēku, kas īsti nav aktieris, bet kas veido ne tikai performances, bet arī tādus eksperimentālus skatuves darbus.

Nav tāda laba vārda.

Izrāde “Nu kurš mani beigās atcerēsies?” Ģertrūdes ielas teātrī

Tu piedalies izrādē "Nu kurš mani beigās atcerēsies?", kas notiek Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā un arī Paides teātrī Igaunijā. Kas vēl bez tevis tajā piedalās?

Bez manis tajā piedalās vēl vairāki cilvēki. Katrā izrādē ir trīs līdz četri cilvēki, kas īsti nav performeri un nav aktieri, bet ir savas jomas eksperti, kas ir tikušies ar Barbaru, kura nepiedalās izrādē, bet viņa ir bijusi aizkadrā visu laiku.

Barbara ir izrādes režisore, ar kuru šie izpildītāji pavada vienu stundu kopā ar mērķi iepazīt viņu pēc iespējas labāk tā, lai viņi varētu Barbaru atcerēties pēc iespējas ilgāk.

Vēl ir Linda Krūmiņa, kura ir dramaturģe, un Paulīne Kalniņa, kas veidojusi scenogrāfiju un kostīmus. 

Vai izrādes laikā tu pirmoreiz satiec šos cilvēkus, kas ar tevi ir kopā uz skatuves?

Jā un nē. Pirmo reizi es šos cilvēkus sastopu Barbaras atstāstījumā. Esmu viņus varbūt mazliet redzējusi tajos starpposmos, pirms viņi dodas uz zāli Ģertrūdes ielas teātrī, lai satiktu Barbaru. Esmu redzējusi apmēram, kā viņi izskatās, un pēc tam viņus esmu redzējusi tikai uz skatuves. Jā, īstenībā es ar viņiem iepazīstos pirmo reizi īsi pirms pašas izrādes. Apmēram stundu pirms.

Un vai šī satikšanās ar pārējiem izrādes dalībniekiem katru izrādi dara tādu, kādu tu to esi iztēlojusies?

Es mēģinu neiztēloties, jo zinu, ka notiks kaut kas pilnīgi cits. Jo cilvēki līdz šim ir bijuši pilnīgi citādāki. Katru reizi ir citādāk, kas ir ļoti jauki un pārsteidzoši. Labāk ir nefantazēt, kā šī tikšanās notiks, bet ļauties. 

Izrāde “Nu kurš mani beigās atcerēsies?” Ģertrūdes ielas teātrī

Un katru reizi tie ir citi cilvēki, kuri ir ar tevi kopā uz skatuves?

Jā, katru reizi tie ir citi cilvēki, kas ir nākuši uz satikšanos ar Barbaru. Sanāk, ka katrs izpildītājs uz šīs skatuves kāpj tikai vienu reizi.

Un ar ko tu nodarbojies izrādes laikā?

Izrādes laikā mans uzdevums ir uzdot jautājumus. Izrādei ir nosacīta struktūra, bet tas, kas notiek katrā posmā, nav gluži improvizācija, bet gan mana reakcija uz notiekošo, uz viņu atbildēm un kā tālāk es vadu šo sarunu par tikšanos ar Barbaru, par viņu refleksiju, par atmiņām, par to, ko viņi atceras.

Protams, ir iepīti arī smieklīgi jautājumi vai jautājumi, uz kuriem viņi nevarētu zināt atbildes.

Bet mans uzdevums ir izrādi novadīt no sākuma līdz beigām, uzdodot jautājumus un lūdzot viņiem izpildīt ļoti vienkāršas kustības telpā.

Izrāde “Nu kurš mani beigās atcerēsies?” Ģertrūdes ielas teātrī

Cik jautājumu ir tavā rīcībā?

Man liekas, visu mēģinājumu procesā mēs kopā kolektīvi esam uzģenerējušas ap divsimt, varbūt trīssimt jautājumu, bet pirms katras izrādes es izvēlos ap 50 jautājumu, kas man konkrētajā dienā liekas atbilstošākie. Protams, jautājumi izrādes laikā mainās, varbūt labāk kaut kas cits, varbūt kaut ko gribas pārformulēt vai kādu jautājumu izlaist...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt