KŪL

Pastkartes no Moostes. Ingrīdas Pičukānes humoristiskā pašterapija

KŪL

Orgatopija. Kristīnes Krauzes-Sluckas dabas un tehniskā piesārņojuma sintēze

Klusuma protests. Dejas izrāde "Atkāpšanās"

Klusuma protests. Saruna ar dejas izrādes «Atkāpšanās» autoriem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

12. un 13. septembrī festivālā “Survival Kit” pirmizrādi piedzīvos dejas izrāde-instalācija “Atkāpšanās”. Tas ir procesuāls četru stundu ilgs darbs par dzīves laicīguma ķermenisko pieredzi, kurā atainojas cilvēka un dabas nesaraujamā saikne.

Izrāde aicina kopīgi nodoties kustības un laika lēnumam, radot telpu iztēlei, kurā pārskatīt esošo laiku un pārdomāt iespējamās nākotnes ainavas. "Atkāpšanās" ir mākslinieku personiska atbilde šim laikam, kurā tiek pausta vēlme atkāpties, nepiedalīties agresiju veicinošajos notikumos. Darbs ir personisks klusuma protests ne tikai tā autorei, bet arī visai radošajai komandai.

Izrādes idejas autore un horeogrāfe ir Kristīne Brīniņa, kura kopā ar Agnesi Bordjukovu un Tobiasu Drēgeru veidojusi arī darba dramaturģi. Izrādē piedalās izpildītāji Agnese Bordjukova, Klāvs Liepiņš, Vilnis Bīriņš, Alise Madara Bokaldere, Inga Feldmane, Linda Bodniece, Elza Rauza, Jūlija Jansone, Terēze Vīksne, Agnese Virovska, Toms Ceļmillers. Radošajā komandā ir arī skaņas mākslinieks Maksims Šenteļevs, scenogrāfe / dizainere Epa Kubu un gaismu mākslinieks Edgars Karlsons. Producents: Ina Ločmele un biedrība “Horeogrāfu asociācija”.

Māra Uzuliņa: No kā jūs atkāpsieties? Par ko ir izrāde-instalācija “Atkāpšanās”?

Agnese Bordjukova: Mūsu gadījumā – atkāpšanās no tādas pārāk stipras un nemitīgas aktivitātes, iespējams, aktivitātes, kas liedz pamanīt pasauli sev apkārt un arī liedz pamanīt sevi, sevi pašu. Atkāpties no visām šīm lietām, lai tieši pretēji – attīrītu redzējumu un vairāk pārnestu akcentu uz sevi, uz to, kas ar mums katru notiek.

Vai ir kāds konkrēts notikums, kas iedvesmoja veidot šo izrādi tieši tādu, kāda tā ir tagad?

Agnese Bordjukova: Šīs izrādes sākuma posms notika jau 2017. gadā, kad horeogrāfe Kristīne Brīniņa, kas ir arī šī darba horeogrāfe un idejas autore… Droši vien dažādi notikumi viņas dzīvē, bet tajā laikā viņa pastiprināti sāka domāt par agresiju, par katastrofām, par savā ziņā diezgan lielām lietām, arī par ļaunumu, kas kaut kādā veidā diezgan bieži pasaulē notiek un ir izplatīts. Tā viņas versija, ko viņa gribēja izmēģināt savā izrādē “24h miega”, ko tajā gadā veidoja un kas risinājās tikai 24 minūtes, bija: kā tas būtu – nevis iet protestēt skaļi un ar karogiem, iet pret šo agresiju ar tādu stipru intensitāti, varbūt pat sava veida agresiju, bet tieši pretēji – nodoties miegam, nodoties mieram, atkāpties no aktivitātes vispār.

No šī sākumpunkta mēs sākām risināt, kas tad notiek ar cilvēku punktā, kad viņš nododas miegam.

Kāds bija process? Kā jūs veidojāt izrādes kustību pasauli?

Agnese Bordjukova: Pamatā izrāde ir tapusi vairākos posmos jau ilgāk nekā gadu. Kristīne sākotnēji mani uzaicināja sadarboties. Pati pirmā rezidence notika viņas mājās Cīravā. Viņai nesen pasaulē bija nākusi meita, un tas šķita savā ziņā neiedomājami, ka ar tikko jaundzimušu bērnu var sākt pievērsties mākslai, kustību meklējumiem un tamlīdzīgi. Bet tieši tas pirmais posms, ko mēs pavadījām kopā ar viņas mazo meitu un viņas vīra meitu lauku mājās, bija arī tas posms, kas noteica tās intereses un vērtības, ko mēs gribējām šajā darbā atrast, pēc iespējas tuvinot to dzīvei un realitātei, nepadarot mākslīgu, bet darbojoties ar kaut ko ļoti vienkāršu un ļoti arī visiem saprotamu, atpazīstamu un pazīstamu.

Tas arī ir bijis lielākais izaicinājums, kā to nepadarīt par dejas izrādi klasiskā izpratnē, bet vairāk tiešām par pieredzi, ar kuru ikviens var saslēgties, būt tuvs.

Jājautā Tomam un Lindai – kā tad jūs saslēdzāties ar laikmetīgo deju un vispār nonācāt šajā projektā?

Linda Bodniece: Man tas ir liels pārsteigums, ka esmu šeit nonākusi. Man vienmēr ir patikusi laikmetīgā deja, bet kā skatītājai. Vienreiz tīri intereses pēc aizgāju uz vienu meistarklasi pie Kristīnes, bija interesanti un kaut kā atgadījos pēc kāda laika šajā procesā. Sākumā likās, ka tas būs kaut kas neliels, bet tagad tā ir četru stundu izrāde “Survival Kit” ietvaros. Man tas pašai ir liels pārsteigums un zināms izaicinājums.

Toms Ceļmillers: Es jau biju iepriekš pazīstams ar Kristīni un Epu, kas veido izrādi, un arī ar Inu, kas visu organizē. Man likās ļoti interesanti, kad es padzirdēju par šādu projektu. Pietika aiziet uz vienu no mēģinājumiem, lai sajustu, ka tas ir kaut kas ļoti interesants. Šī lēnā kustība, kustība, par kuru pats īsti neaizdomājies, cik lēni un niansēti tu vari kustēties.

Ko jūsu ķermeņi saka par tādu nebijušu pieredzi?

Toms Ceļmillers: Nākas atklāt daudz ko jaunu, jo kaut kādi tie impulsi un lietas, ko miegā dari neapzināti, tev ir jāmēģina izdarīt apzināti, lai gan tajā pašā laikā atbrīvoti. Katru mēģinājumu nāk klāt kādi jauni secinājumi, jo vienā mēģinājumā liekas, ka tu jau visu zini, tad nākamajā reizē izrādās, ka ir kaut kādi citi apstākļi, citi uzdevumi un vairs tu tik labi to nejūti. Tas ir ļoti svarīgi, manuprāt, sajust tās ķermeņa nianses, lai tas viss izdotos tā, kā horeogrāfe ir iecerējusi.

Linda, tu minēji, ka tas ir bijis izaicinājums. Kas ir bijis lielākais atklājums pašai par sevi?

Linda Bodniece: Būt patiešām iekšā tajā procesā, nedomāt, kā tas izskatās, kā tagad es kustēšos, bet šeit tik ļoti svarīgi ir piedalīties ar prātu, būt tajā ceļojumā. Man tas ir kā ceļojums katru reizi. Mums beidzot ir arī skaņa, tā ir tik interesanta un uzbur tās ainas. Neizlekt ārā no izrādes, nesākt domāt par citām lietām, bet tiešām būt visu laiku, visas tās stundas procesā. Es esmu pati pārsteigta, cik tas labi izdodas, jo ir kaut kādi uzdevumi, es esmu tā koncentrējusies tikai uz to vienu uzdevumu, kas man ir jādara, ka tā laika sajūta arī mainās. Pēc tam, kad izrāde beidzas, ir tiešām sajūta, ka esmu tikko pamodusies un jūtos pilnīgi savādāk, nekā jutos atnākot.

Kāda nozīme ir miegam šajā izrādē? Jūs to pieminat gan kā fizisku, gan emocionālu lietu. Kādu lomu spēlē miegs?

Agnese Bordjukova: Miegs ir tas stāvoklis, kurā cilvēks nevar izlikties, tas ir ļoti patiess stāvoklis, ļoti nesamākslots un arī ļoti atjaunojošs. Miegs ir stāvoklis, ko esam izvēlējušies par šī darba kustību materiāla ideju, no kā mēs esam atspērušies. Mēs, protams, neguļam, mēs neaizmiegam izrādē. Mēs strādājam ar to, kas ir iespējams, kas var notikt miegā. Jā, diezgan daudz mēs esam arī skatījušies un vākuši informāciju par to, kas ar cilvēka ķermeni notiek miegā, un tad ir kaut kāda daļa, ko esam pārlikuši uz kustību materiālu.

Bet kustību materiālā miegs apvienojas ar vienu citu lietu, no kā, manuprāt, neviens dzīvs cilvēks nevar atkāpties, tā lieta ir tas dzinulis, kas tev vienmēr liek piecelties.

Kad bija izolācijas laiks, mēs diezgan daudz runājām, diezgan daudz arī attālināti sarunājāmies ar Kristīni un vācu horeogrāfu Tobiasu Drēgeru. Izrādes vienā no posmiem arī viņš bija liels līdzdomātājs un komandas dalībnieks. Mēs daudz domājām, kas ir tas, kas mums pašiem liek piecelties un turpināt dzīvot, turpināt eksistēt. Ar šo lielo atslābumu, lielo ķermenisko atteikšanos izrādē mēs meklējam tās attiecības starp miegu un to dziņu

Ar miegu pret agresiju. To es izlasīju izrādes aprakstā. Mēs daudz runājam par miegu. Kur parādās tā agresija? Vai izrādē būs arī agresija, vai tomēr izrāde kalpos kā pretnostatījums tai?

Toms Ceļmillers: Es saprotu, ka šī atkāpšanās ir atbilde agresijai. Neiesaistīšanās tajā. Tas ir simbols, kas man ar to asociējas.

Agnese Bordjukova: Aicinājums savā ziņā ir ļoti vienkāršs. Tieši tāpēc tā varētu būt ainava, instalācija. Tas ir aicinājums arī skatītājam kopā ar mums nodoties miegam. Vismaz uz mirkli. Kaut vai vērojot, pēc tam varbūt arī pašiem. Vienkārši sajust un padomāt par to. Agresijas, cerams, šajā darbā nebūs.

Aprakstā minēti divi vienkāršam skatītājam pietiekami biedējoši apzīmējumi - četru  stundu procesuāls darbs un izrāde-instalācija. Ko tas nozīmē un kā no tā nenobīties?

Agnese Bordjukova: Četras stundas ir diezgan daudz.

Labā ziņa ir tā, ka skatītājiem būs iespēja ienākt un atkal iziet no šīs telpas, kurā notiks darbs, jebkurā mirklī.

Kaut gan ļoti izaicinoši varētu būt pieredzēt visu izrādi un skatīties, pieredzēt to, ko Linda minēja – laiks, kā tas sāk mainīties, pieredzēt to laika transformāciju, iespējams, to, kas cilvēkiem pašiem notiks ar viņu ķermeņiem. Tāpēc mums to gribas mazliet dēvēt par kaut ko citu, nevis tikai izrādi. Es domāju, ka šo darbu varēs pieredzēt ne tikai vizuāli, skatoties vai ar prātu, bet īpaši – ķermeniski vai ar sajūtām. Bet kāda tā pieredze būs, tas ir ļoti interesanti, un, iespējams, tas ir atkarīgs arī no katra cilvēka vēlmes iesaistīties.

Linda Bodniece: Tās četras stundas man arī likās ļoti biedējoši sākumā, bet skatītājiem varētu būt interesanti pat varbūt brīžiem aizvērt acis un būt dalībniekiem. Ja kāds arī aizmigs – arī nekas, pamodīsies un atkal būs izrādē viens no mums. Tur ir mūzika, ir process, mainās mūsu stāvokļi, un arī skatītāju stāvokļi, kā es to iztēlojos, varētu mainīties. Varbūt tāpēc ir tie dažādie nosaukumi, jo tā nav klasiska izrāde, kurā jāvēro katrs brīdis, bet skatītāji drīzāk varētu būt kā daļa no izrādes.

Toms Ceļmillers: Jā, būtu ļoti interesanti pēc tam parunāt ar kādu, kurš tur būtu bijis visas tās četras stundas, un uzzināt kādas ir bijušas sajūtas. Pašam to darot, protams, ka ir savādāk.

Tūlīt jau būs pirmizrāde. Kādas ir sajūtas? Kā jums abiem, “nedejotājiem”, šis mirklis pirms debijas?

Linda Bodniece: Bailīgs.

Toms Ceļmillers: Jā, man šķiet, ka ir maz laika, bet vēl daudz jāiemācās. Un arī tā atbrīvotība, kāda ir nepieciešama, ir jāiegūst, jo, spēlējot mūziku vai kā citādi uzstājoties, tu jau saproti, ka mēģinājums ir mēģinājums, bet izrāde ir izrāde. Vienmēr tā sajūta tur ir cita. Gaidām un redzēsim, kāda tā būs ar skatītājiem, kuri atnāks, aizies, būs tur ilgāk, būs īsāku brīdi.

Man tiešām liekas interesants šis modelis, kad dejas profesionāļi sadarbojas ar cilvēkiem, kas parasti ir ārpus tās. Agnese, kā tev kā horeogrāfei ir būt šajā procesā kopā ar cilvēkiem, kuru ikdiena nav deja?

Agnese Bordjukova: Šī nav pirmā pieredze. Man vienmēr ir šķitis interesants ķermenis, kurš nav tik daudz pieredzējis dejas apmācību. Jo ir citādāka uztvere par kustību, no kuras mēs, horoegrāfi, varam daudz ko paņemt, aizgūt un mācīties. Mēs vēlējāmies, lai šī kustību pieredze ir.. Ja mēs runājam par šo darbu, tad mēs nerunājam tikai vārdos, bet, savā ziņā, to izplatīšanos veicinām ar meistardabnīcām. Tieši tāpēc mēs aicinājām cilvēkus uz meistarklasēm, kur atsaucība bija diezgan liela un cilvēki varēja pieredzēt paši. Tad, kad viņi to pieredzēja paši savos ķermeņos, viņi sāka to vairāk sajust, tad pateica vēl kādam – atnāca vēl kāds.

Ja mēs pafantazētu: ideālā variantā, ja visi cilvēki sāktu praktizēt šo miega praksi, iespējams, kaut kādas izmaiņas ar cilvēkiem notiktu.

Vai jūs jūtat kādas izmaiņas savos priekšstatos par laikmetīgo deju, esot šajā procesā?

Linda Bodniece: Man tas varbūt pat nav pārsteigums, bet vēlreiz apstiprinājums tam, cik ļoti dziļi dejotāji pieiet šim procesam. Es tiešām laikam negaidīju, cik niansēti, cik daudz tas ir pārdomāts. Varbūt aizejot uz izrādi liekas – nu, kas tad te. Tad tagad es redzu, cik ļoti, ļoti tas ir dziļš process, kur cilvēki ir daudz izdomājuši, maina savu ideju, adaptē, ieklausās dalībniekos, arī mūsu vajadzībās, sajūtās. Tas tiek ņemts vērā. Tas man lika vēl vairāk redzēt to procesu un aizdomāties par katra darba dziļāko jēgu un nozīmi, tāpēc man ļoti patīk būt daļai no šī procesa.

Toms Ceļmillers: Man tas viss pat neasociējas ar vārdu “deja”. Tie cilvēki, kas ar to strādā, viņi var paskaidrot visu ļoti profesionāli – to kustību, kā tā ir jāveido, kā tas notiek. Ja deja, tad mana asociācija ir ar aktīvu kustību, tad šeit kustība ir daudz minimālāka, kas ir ļoti interesanti, daudzi jauni atklājumi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti