Laikmeta krustpunktā

Būt iejūtīgākiem, uztaisīt ķiploku krelles un atrast hobiju. Saruna ar Baibu Rozentāli

Laikmeta krustpunktā

Valters Krauze: Ar smaidu daudzas lietas ir vieglāk izdarīt. Pat maizi veikalā nopirkt

Katrīne Pasternaka: Šis gads ir bijis labs, bet ar fonu visu laiku

Kad tu izraujies no ikdienas, tu izraujies no apmātības riteņa. Saruna ar aktrisi Katrīni Pasternaku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un, redz, kā tas noderēja, – adu zeķes ukraiņu karavīriem, saka Katrīne Pasternaka. Viņa ir aktrise, viņa ir radio balss, un viņas dzimtas stāsts ir vesela laikmeta stāsts, tas ir Latvijas vēstures stāsts ar baltām un melnām lappusēm. Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" Pasternaka atklāj, kā iecerētās veterinārijas studijas iemainīja pret skatuves mākslinieces ceļu, kurš ir viņas lolotākais aktierdarbs un kāda ir dzīve šodien, kad Ukrainā plosās karš. 

Ir kāda balss – pieklusināti samtaina, to dzirdot, ir miers un drošības sajūta. Šī balss daudziem saistās ar Ziemassvētku laiku, jo vairākus gadus tā ir skanējusi labdarības pasākumos, aicinot ļaudis palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem, īpaši bērniem. Tā ir Katrīnes Pasternakas balss. Kā tagad rit aktrises ikdiena? "Ceļos līdz ar vistām," ar smaidu iesāk Pasternaka. 

"Neatkarīgi no tā, vai esmu pensijā, es ceļos ļoti agri, ap pieciem. Un diemžēl mans rīts sākas ar internetu, ziņām, informāciju. Es ļoti smagi atslēdzos no tā. 

Es cenšos slēgt sevi nost, adot zeķes ukraiņu karavīriem. Nepieklājīgi vēlā vecumā es iemācījos adīt papēdi un, redz, kā tas noderēja." 

Katrīne Pasternaka pastāsta, ka šis bija viņas ilgi gaidītais pirmais pensijas gads un to viņa bija iedomājusies drusku citādu. Bet pateicoties ģimenei un draugiem, viņai bija iespēja divreiz izrauties no ikdienas un aizbraukt pasaulē: "Pirmo reizi aizbraucām ar vīru uz Vīni, nebijām tur bijuši. Otrreiz ar draugiem iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Elbas salu ciemos pie Napoleona. Nesaprotu, kāpēc viņš no turienes aizbēga, varēja jau mierīgi atsēdēt klinšainajos krastos," aktrise smej un nopietni turpina: "Kad tu izraujies no ikdienas, tu izraujies no apmātības riteņa – klausīties, analizēt, domāt tulkot. Šis gads, no vienas puses, bijis labs, bet ar fonu visu laiku."

Šis ir kara Ukrainā gads un diemžēl arī nākamais iesāksies ar kara dunoņu. Kā Pasternaka redz šo karu? "Kā pilnīgi neiedomājamu absurdu 21. gadsimtā," viņa atbild. 

"Karš droši vien nekad nav loģisks, bet šis ir tik bezjēdzīgs, ar tik abstraktiem, izdomātiem melu mērķiem un jo īpaši tāpēc tas ir tik aizvainojošs, ļauns un nekrietns. 

Es par karu zināju no tēva stāstiem, jo viņš bija karā, un no mammas stāstiem, jo viņa izvilka civilā cilvēka ceļu karā ar visiem izsūtījumiem un šausmām, un darba dienestiem un visu. Kaut gan es zināju teicienu, ka katrai paaudzei ir savs karš, es ļoti cerēju, ka mūsu paaudzi un mūsu bērnu un mazbērnu paaudzes karš nepiemeklēs. Bet tā tas nav. Es iekšēji esmu ļoti pateicīga visiem tiem cilvēkiem gan Latvijā, gan citur pasaulē, kuri saprot, ka tā nasta, kas ir jāiznes mums šobrīd, ir absolūts nieks un bez čīkstēšanas to nes. Un man ir vienalga, cik maksās gāze. Es palikšu parādā, es samaksāšu. Bet mutes ir jātur ciet, mēs nedrīkstam čīkstēt par to."

Katrīni Pasternaku var dēvēt par labdarības akciju vienu no krustmātēm Latvijā. 2000. gados tieši viņa uzrunāja tūkstošus un tūkstošus ziedot. Ar akciju un raidījumu starpniecību ir palīdzēts vairākiem desmitiem bērnu. Pasternaka atzīmē, ka ideja nāca no LNT producentiem un Andreja Ēķa. "Tie bija 10 gadi gan pavasaros, gan Ziemassvētkos, un es esmu ļoti laimīga par to, ka ir palīdzēts bērniem. Zinu, ka bija ļoti daudz runu par to, kādēļ vākt naudu, lai palīdzētu bērniem, kuri nekad nebūs veseli. Bet katram priekšstats par rezultātu ir dažāds. Vienam rezultāts ir uzvara olimpiskajās spēles, otram – pašam ielikt karoti mutē. Par to es esmu pateicīga, ka cilvēki nejautāja, cik daudz šie bērni dos atpakaļ, bet ka viņi palīdzēja vecākiem, palīdzēja šiem bērniem," uzver Pasternaka. "Ir vēl viena lieta, ko gribu pateikt, un to es jau teicu, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni – 

nekad es šo ordeni neesmu piespraudusi un arī to mazo zīmīti ne, jo uzskatu un tāda būs mana vēlēšanās, ka šis ordenis kādreiz glabāsies Ziedot.lv birojā. Tas ir visas Latvijas ordenis, tas nav manējais."

Latvijas Radio arhīvā glabājas daudzi Katrīnes Pasternakas balss ieraksti, tostarp 1991. gadā, barikāžu laikā lasītas lietuviešu tautas pasakas un mātes Lidijas Freimanes atmiņas, ko meita ierunājusi 1992. gadā. Pasternaka piekrīt, ka ar visu atzinību, godalgām Freimanes mūžs teātrī nemaz tik viegls nebija. "Viņai nebija karotājas raksturs. Viņa karoja tikai par tām lietām, kas neattiecās uz viņu. Bet teātrī ir jāmāk par sevi pastāvēt," atceras Pasternaka. "Es tā domāju kādreiz, ja kāds gribētu izveidot vakcīnu pret teātri, tad vajadzētu parādīt aktrises nevis uz skatuves, paklanoties un saņemot ziedus, bet tad, kad viņas raud – raud par to pazemojumu, ko ļoti bieži nākas paciest. Es gribu cerēt, ka tagad varbūt ir citādi, kaut gan – ej nu zini... Mamma daudz pārdzīvoja mājās un vienmēr man teica tā: "Lūdzu nekad neej uz teātri!" Tad, kad viņa saprata, ka es tomēr esmu aizgājusi – un es nezinu, kāpēc es to izdarīju, aiz spīta faktiski –, viņa teica: "Labi, bet tad nevienam nekad nerādi savas asaras!" "Un negaidi uz draudzību teātrī," arī to viņa teica." 

Pasternakas pirmais ekrāndarbs ir Valentīnas loma Jāņa Streiča kinolentē "Meistars"; šajā filmā spēlē arī Freimane. "Es neesmu kino aktrise. Galīgi nē. Un vispār, lai pieliktu punktu aktrises tēmai – tā nebija mana vieta," pauž Pasternaka. Izrādās, viņa savulaik vēlējās kļūt par veterinārārsti. 

"Es ļoti gribēju studēt veterināriju. Bija divi mazi iemelsi, kuri abi izveidoja aplamu likteni: 

viens bija tas, ka man gribējās pierādīt, ka es varu iestāties Kinoaktieru studijā, jo Esmeralda Ermale un [Pēteris] Gaudiņš to izdarīja; otra lieta bija, ka manas mammas draudzenes Lilijas Dzenes vīrs, kurš bija pasniedzējs veterinārijas fakultātē, teica: "Tu, mīļā draudzene, ar saviem nerviem cauri lopkautuves prakses neiziesi." Tā bija obligāta [prakse] veterinārijas studentiem. Es paklausīju un izdarīju gluži aplamus lēmumus."

Un tomēr, turpinot par padarīto aktrises profesijā, "Laikmeta krustpunktā" izskan fragments no seriāla "Māja pie ezera". Vaicāta, vai viņai bija viegli pieņemt piedāvājumu filmēties, Pasternaka atteic: "Es varbūt sākšu no otras puses. Lai man piedod visi režisori, kas manā dzīvē ir bijuši, un visi kino darbi, visi teātra darbi. Es nenoliedzami varu pateikt, ka šis ir mans visdārgākais darbs, un vēl viena izrāde teātrī. [..] Es piekritu, man liekas, tieši 15 minūtēs. Režisors Armands Zvirbulis mani uzaicināja uz kafiju Alunāna ielas rajonā, ātri izstāstīja sižetu un es domāju – labi, režisors, bet ko teikts operators, mani ieraugot? Es teikšu īsi – 

es tik skaistu vasaru ārpus mājas nespēju nedz iedomāties, nedz pieļaut, ka tāda vēl varētu atkārtoties, jo grupa – brīnišķīga, režija – fantastiska.

Armands ir tik taktisks, tik brīnišķīgs, mierīgs, kluss, jauks, zinošs cilvēks."

Tas viens skatuves darbs, ko aktrise izcēla, ir autora Hermaņa Paukša "Melnās krēpes", ko Dailes teātrī uzveda 1988. gadā. Šis iestudējums viņai vēl arvien ir prātā: "Tas bija ļoti skaists darba process, arī tādā laikā – tās bija 80. gadu beigas, kad jau tādas krietnas brīvības vēsmas gaisā, un stāsts jau faktiski arī ir par to: it kā par diviem lauvām, kaut gan patiesībā tas ir stāsts par to periodu, kurām mēs dzīvojām. Es domāju, ka tā ir viena no skaistākajām Hermaņa Paukša lugām. Un strādāt kopā ar Hariju Liepiņu – tas bija atbildīgi. Mēs, protams, arī pastrīdējāmies. Izrādei bija labs mūžs. Mēs ar to bijām viesizrādēs Polijā, pie latviešiem ārzemēs. Mēs bijām Vācijā. Jā, tur bija ko runāt, tur bija tas, ko palikt apakšā."

Lai arī stāstam par aktierdarbu Katrīne Pasternaka vairākkārt liek punktu, tomēr viena daudzpunkte atrodas: 

"Ja runā par teātri, tad balss joma, piemēram, Radioteātris vai radio lasījums, vai grāmatu lasīšana – to es labprāt darītu. 

Tā ir lieta, kas man ļoti patīk un kur faktiski var izdzīvot visu to pašu mehānismu kā teātrī. Bet teātri vairs negribas un kino vairs negribas. Tas nav tāpēc, ka esmu veca kļuvusi, tas ir normāli, mēs visi kļūstam vecāki, man nav bail ne no krunkām, ne sirmiem matiem. Vienkārši nav vairs vēlēšanās bīdīties uz skatuves."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti