Šņorbēniņi

Uzticēties un ļauties. Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska

Šņorbēniņi

Aktieris Vilis Daudziņš: Brīvība ir visradošākais stāvoklis

Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jo vairāk tu zini, jo mazāk tevī ir kategorisma

Jo vairāk tu zini, jo mazāk tevī ir kategorisma. Saruna ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 7 mēnešiem.

"Jau otro reizi dzīvē man ienāk prātā doma, ka varētu pastudēt teoloģiju. Apskaužu šos cilvēkus! Ja tev ir tāds informācijas pamats, tu redzi kopējo kontekstu, un, jo vairāk tu zini, jo vairāk esi atvērts un jo mazāk tevī ir kategorisma," teātra zinātniecei Ievai Strukai Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" atzīstas Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, runājot par savu jaunāko – advokātes – lomu Mārtiņa Eihes režisētajā izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu".

Advokāte advokātei

Vispirms gribu sākt ar tavu jaunāko lomu – Fabianu Azizu Kaninghemu Mārtiņa Eihes iestudētajā izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Pēc profesijas tava loma ir advokāte. Daudzkārt ir dzirdēts teiciens, ka aktieris ir sava tēla advokāts. Bet kas notiek mēģinājumu procesā, ja aktierim ir jāspēlē advokāts? Vai tās ir kā kopā saliktas divas mīnusa zīmes, kuru rezultātā veidojas pluszīme? Vai tieši otrādi – tev iznāk vienu pluszīmi pieplusot otrai un kļūt par savas lomas dubultadvokāti? Kas notiek tik neparastos, teātrī nemaz ne tik bieži izmantotos gadījumos?

Kā aktrise vienmēr esmu advokāte savai lomai, un šoreiz esmu advokāte advokātei. Es teiktu, ka šajā gadījumā tomēr tas laikam papildināja viens otru, jo es nemaz nevaru nebūt savas lomas advokāte! Te spēlēju advokāti, kura šajā tiesas prāvā pārstāv Jūdu Iskariotu. Protams, ka domāju gan par to, ka esmu advokāte Jūdam, gan par to, ka es kā Ilze esmu advokāte šai advokātei. Tā ka tur ir tāda dubultā padarīšana kopā, jā.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Tas palīdz vai šajā gadījumā mazliet sarežģī situāciju?

Mazliet sarežģī, bet tas vienmēr ir labi – man tas vienmēr patīk. Šajā gadījumā absolūti meklēju advokatūru šai advokātei, un pati sev to noteikti arī atradu. 

Ko tu atradi? Kas tad ir tas, kas tev ļauj saredzēt viņas rīcībai dziļāku jēgu un attaisnojumu?

Protams, šeit ir zināma ironija par tiesu sistēmu, īpaši par Amerikas tiesu sistēmu. Lai gan jebkurā tiesas prāvā ir tā: ja mums rodas pirmais precedents, ka nekā tāda agrāk nav bijis, tad attiecīgi pēc tam katrā nākamajā gadījumā mēs šo precedentu varēsim izmantot kā nākamo soli tālāk. Respektīvi, ja mēs varam attaisnot Jūdu Iskariotu un viņš tiek palaists ārā no elles, tad tas ir ļoti labs precedents, lai jebkurš nākamais, kuru vai nu sūta uz elli, vai kurš jau tur atrodas, būtu tiesīgs no turienes tomēr tikt ārā, ja atrodas kāds, kas pierāda viņa nevainību vai viņa patieso nožēlu…

Cik lielā mērā jūs, izrādes radošā komanda, par to runājat kā par režisora un arī kā autora uzstādījumu lugai? Jo man kā skatītājai tomēr radās jautājums: vai pasaule kļūs labāka, ja mēs attaisnosim nodevību un nodevējus – lai kas arī tiktu nodots. Ja autors raksta šādu lugu un režisors to izvēlas iestudēt – kā tev šķiet, kāds ir viņu abu mērķis? Kā domā tu ar savu pieredzi, būdama šīs izrādes dalībniece?

Šajā gadījumā materiāls diktē noteikumus. Vai esam tiesīgi attaisnot nodevējus? Vai mums vispār vajag šo tēmu cilāt? Es par to domāju, būdama šīs lomas advokāte: ja runājam konkrēti par Jūdu Iskariotu – vai nodevība jau nebija paredzēta lielajā Dieva plānā? Vai Jūda nav tikai līdzeklis, lai to īstenotu? Vai viņš kaut kādā ziņā nav upuris? Man bija ļoti interesanti par domāt. Šeit vispār ir daudz, par ko domāt. Vai tiešām šis cilvēks "a priori" bija tik samaitāts un ļauns? Tiek apgalvots, ka tur pat sātans it kā nav roku pielicis, viņš jau tāds bijis pats no sevis un ar tādu cilvēku, kurā mīt tāda samaitātība, ir viegli manipulēt un tādu viegli ir pakļaut. Bet nu – galu galā, viņš droši vien arī bija tikai un vienīgi cilvēks.

Bet vai tas nav Dieva lielais plāns? Vai Jūda gluži vienkārši nepilda savu lomu, kā droši vien katrs no mums? Vienkārši mēs šajā pasaulē esam kā viens no mehānismiem, kas tai konkrētajā brīdī vajadzīgs.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Vai piedošana vajadzīga katram?

Varētu jau turpināt arī par to, vai nodevība ir ļaunums… Varbūt tas ļaunums ir rezultāts, bet pats process – tikpat labi muļķība, stulbums vai savtīgums? Ka jebkādi citi motīvi ir tie, kas aizved līdz nodevības aktam. Izrādes programmiņā lasāmi aktieru uzdotie jautājumi priesterim Jānim Priedem. Un jautājumu, kuru viņam uzdevi tu, tagad gribētu pāradresēt tev – vai cilvēkam, kurš nopelnījis piedošanu, tā vispār ir vajadzīga?

Kristietība mums saka, ka ir vajadzīga. Žēlsirdība un piedošana mums ir vajadzīga, un, ja mēs to vēlamies, varam to arī saņemt. Ja mēs to PATIESI vēlamies.

Jebkurš no mums, jebkurš nodevējs, jebkurš slepkava šo apžēlošanu var saņemt. Bet vai tā katram PATIESI ir vajadzīga? Neesmu tik droša.

Es teiktu, ka droši vien katram ne. Bet jāskatās katrs gadījums atsevišķi. Grūts, ļoti fundamentāls jautājums. 

Šajā izrādē ir salīdzinoši liels aktieru ansamblis, un tēma, ko tā skar, ir sarežģīta un arī jūtīga. Esmu novērojusi, ka teātra pasaule ir ļoti neviendabīga: ir sekulāri noskaņotie mākslinieki un cilvēki, kuri ir ticīgi un kuriem tas ir svarīgi. Vai šādā ansamblī, strādājot ar materiālu, kas skar tik jūtīgas tēmas, ir iespēja savu privāto attieksmi nolikt malā? Izrādes starpbrīdī, kā jau bija gaidāms, dzirdēju apmēram šādu teikumu skatītāju vidū – nu, mums kā katoļiem ir diezgan grūti: tā jau tie aktieri labi strādā, bet kaut kā tomēr aizdomīgs ir tas, ko mēs skatāmies... Un es domāju – labi, viena lieta ir skatītāji, bet arī aktieru ansamblis taču sastāv no daudzām un dažādām personībām ar ļoti individuālu pieredzi attiecībā uz šo tēmu. Cik tas palīdz vai traucē?

Process bija ļoti interesants. Kā es parasti saku par savu ģimeni – ja ir kāda ballīte vai vakarēšana un sākam tēmu par politiku vai reliģiju, būs ziepes. Vai nu ejam gulēt, vai vēl kaut kā… Izrādes ansamblis tos divus aktīvos mēģinājumu mēnešus jau arī kaut kādā ziņā ir ģimene. Mums gāja ļoti karsti. Mums patiesi dažkārt gāja skaļos toņos. Temperamentīgi mēs kļuvām – acīmredzot tomēr kaut ko katrā tas aizskāra, katram bija viedoklis. Kāds ir reliģiskāks, kāds mazāk. Jāatzīst gan, ka tieši šajā sastāvā nesagadījās tā, ka kādam būtu ārprātīgi kategoriskas iebildes un problēmas strādāt ar šo materiālu, jo te tomēr ir tāds skats no malas un smīns par to visu.

Ar katoļu priesteri Jāni Priedi runājām divas reizes. Pirmajā tikšanās reizē pati biju ļoti satraukta, jo man šķita – kas nu tagad būs, ko viņš par to domā... Es arī viņam uzdevu jautājumu – vai jūs šeit nekas neaizvaino, vai nešķiet kaut kas pārāk ķecerīgs?

Viņam bija vairākas iebildes, bet es teiktu, ka tās jau bija detaļas, bet principā viņš teica, ka šeit tiek risināti ļoti teoloģiski, dziļi jautājumi, par kuriem teologu aprindās vienmēr un joprojām ir diskusijas – tie ir tie lielie, neatbildamie, mūžīgie jautājumi. Viņu kā katoļu cilvēku nekas neaizskāra. Tai pašā laikā es redzēju, cik Jānis Priede ir ārkārtīgi atvērts pret šo tēmu, tas bija tik pārsteidzoši! Viņš ir ļoti inteliģents, humora pilns un atvērts cilvēks. Tas, ko viņš stāstīja, bija tik interesanti… Un tā jau ir otrā reize manā dzīvē, kad man ienāk tāda maza doma galvā – ak, Dievs, ka varētu to teoloģiju pastudēt! Es apskaužu šos cilvēkus, ka tev ir tāds informācijas pamats apakšā, ka tu redzi to kopējo kontekstu. Un – jo vairāk tu zini, jo vairāk esi atvērts, jo mazāk tevī kategoriskuma. Bet, atbildot uz tavu jautājumu,

mums gāja karsti, karsti, strīdējāmies diezgan daudz, dažkārt kāds apvainojās, kāds krēsls arī tika aizsperts pa gaisu, bet forši, man tas ļoti patika.

Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”
Izrāde “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Man pašai, šo izrādi skatoties, bija sajūta, ka materiāls ir ļoti amerikānisks un tur ir maza pretruna… Pirmoreiz mūžā aizdomājos par tādu faktu: mēs lietojam jēdzienu, ka Krieviju ar prātu nevar saprast, un pēkšņi man sāk likties, ka arī Ameriku nevar ar prātu saprast. No vienas puses – milzīga reliģiozitāte. No otras puses – ieroči pieder katram, kam nav slinkums aiziet līdz veikalam un tos nopirkt. Un tas ir kaut kas tik pretējs Eiropai, kura kļūst aizvien ateistiskāka, tomēr ar ieročiem tik ļoti nevicinās. Tās ir divas ļoti dažādas pasaules, un tieši par to liek aizdomāties šī izrāde. Vēlreiz pieskaroties vārdam advokāts un domājot par citām tavām lomām – vai tev ir bijusi kāda loma, kurai tev ir ļoti grūti būt advokātei, vai arī tu patiesi nespēj būt advokāte konkrētajam tēlam? Tā it kā ir skaista aksioma – ka mūsos ir viss, un aktierim tas jāatrod un jāspēj attaisnot. Bet vai tā tiešām ir?

Dažreiz ir grūti, jā. Man bija ļoti grūti ar māsu Rečidu izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Ar to man patiesi sākumā bija grūti… Jo man šķita – nu nē, tā nevar! Protams, tiem, kuriem grāmata un filma ir ļoti mīļa, izrādi skatīties varētu būt grūti. Ja tev jau ir uzburta pasaule ar Nikolsonu, bet teātris aiziet pa citām sliedēm, tas var atgrūst. Manā gadījumā māsa Rečida tomēr bija citādāka nekā filmā. Nevarēju neielikt šajā lomā maigumu, mīlestību. Man likās – nu, nevar tā būt, no kurienes tā absolūtā dzelzs lēdija... Tāpēc tomēr ieliku mātišķumu, kaut kādu maigumu, un režisors to ļāva. Jo citādi – ja tā nebūtu, man būtu grūti.

No kreisās: Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Juris Žagars izrādē "Kāds pārlaidās pār...
No kreisās: Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Juris Žagars izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

Pielikt pieredzi, noņemt pieredzi 

Tu ierunājies par grāmatām, ļoti skaisti uzbūvējot tiltu uz izrādi, par kuru gribēju runāt. Remarka "Trijos draugos" tava Patrīcija ir ļoti skaista loma, bet vienlaikus esmu sapratusi, ka acīmredzot ir kaut kāds vecums, līdz kuram tā grāmata ir jāizlasa, lai iemīlētu Patrīciju un vispār šo stāstu. Izrāde, uz kuru biju aizgājusi es, bija ļoti, ļoti labi apmeklēta, un neteikšu, ka publikā bija tikai jaunieši – bija arī vidējās paaudzes cilvēki. Varbūt viņi tiecas pēc kādas nostalģijas, pēc tā, ko viņiem šis darbs nozīmējis viņu jaunībā? Bet varbūt tā bija tikai sagadīšanās. Kas īsti ir šīs izrādes auditorija, un vai tu kā aktrise to jūti, spēlējot uz skatuves?

Ir dažādi. Vienā no pēdējām izrādēm visiem trīs puišiem, visiem trīs draugiem, puķes nesa trīs ļoti skaistas un ļoti jaunas meitenes. Tas bija tik aizkustinoši – interesanti, vai viņas bija lasījušas grāmatu? Vai vienkārši tas bija Gints Grāvelis, Lauris Dzelzītis un Andris Bulis, kuru dēļ viņas bija ieradušās? Bet pavisam noteikti ir liela skatītāju daļa, kurai varētu būt nostalģija par Remarku.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ģirts Ķesteris un Lauris Dzelzītis izrādē "Trīs draugi" Dailes teāt...
Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ģirts Ķesteris un Lauris Dzelzītis izrādē "Trīs draugi" Dailes teātrī

"Trīs draugi" tavā radošajā biogrāfijā iet rakstā ar iestudējumu "Esiet sveicinātas, skumjas!", kurā tu atveido Annu. Jautājums par dzīves un skatuves pieredzi. Piemēram, izrādē "Trīs draugi" tev ir iespēja būt šo trīs jau nosaukto jaunekļu  mīlētai – te ir Patrīcijas un Roberta pirmā mīlestība. Bet vienlaikus izrādē "Esiet sveicinātas, skumjas!" tu spēlē Annu, uz skatuves ir arī jaunie aktieri, un kontekstā ar viņiem tu esi sieviete ar pieredzi. Kā ir viena gada ietvaros sajust to, ka vienā kontekstā tu esi ļoti jauna un citā kontekstā tu vairs tik jauna neesi? Vienā gadījumā, lai izveidotu lomu, tev kaut kas ir jānoņem no savas dzīves pieredzes nost, bet otrā gadījumā kaut kas jāpiepluso klāt jau esošajai dzīves pieredzei. Cik par šādu laika kontekstu tev iznāk domāt, strādājot ar šāda veida lomām?

Jo vairāk gadu strādāju teātrī, jo vairāk par laika kontekstu jāsāk domāt. (smejas) Protams, ka Patrīcija Holmane vairāk ierindojama lirisko varoņu kategorijā, kuru [manā biogrāfijā] paliks aizvien mazāk. Tā tam vajadzētu būt, loģiski. Tajā pašā laikā esmu kaut kādā posmā, kad vēl nejūtos slikti, paņemot tos pāris gadus nost vai iedomājoties, kā tas varētu būt – acīmredzot to vēl varu kaut kā atļauties darīt. Tomēr Anna izrādē "Esiet sveicinātas, skumjas!" man – šībrīža Ilzei – ir tuvāka nekā Patrīcija Holmane... Lai gan man ļoti patīk spēlēt Patrīciju! Protams, arī Regnārs [Vaivars] ļoti labi apzinājās, ka neesam vairs divdesmitgadnieki, un mīlestībai šeit ir cits konteksts. Bet Anna...

Man patīk lielas sievietes šī vārda visās nozīmēs: sievietes-personības, domājošas sievietes, sievietes ar viedokli un tā tālāk.

Izrāde "Esiet sveicinātas, skumjas!" ir viena no pirmajām reizēm, kad esmu kopā ar jaunajām aktrisēm, kas burtiski tikko ienākušas teātrī. Mēs jau paši nejūtam to laika gājumu – tikai skatoties uz saviem bērniem un saprotot, ka teātrī nāk iekšā jauna paaudze. Jā, nu, ļoti interesanti tas viss ir – kā viņi izturas pret mums, kā mēs pret viņiem. Liekas, ka mēs taču arī tikko tepat bijām, bet izrādās, ka vairs ne… Un tu to saproti tikai no tā, kad pēkšņi jūti – jaunais aktieris ar tevi runā ar cieņu, pietāti.

Ar Kārli Arnoldu Avotu "Smiļģa" mēģinājumos nekādi nevarējām dabūt tādu fizisko kontaktu, kāds tur vajadzīgs. Saku viņam – Kārli, tu mani tur tā riktīgi sakrati! Kārlis man atbild – Ilze, es nevaru, man neērti...

Un es pēkšņi saprotu – ārprāts, nu, kā tad tā var būt! Tā ka ļoti interesanti, bet tā jau laikam ar visiem tas notiek. (smejas)

Skats no izrādes "Esiet sveicinātas, skumjas!"
Skats no izrādes "Esiet sveicinātas, skumjas!"

Bet runājot vēl par "Trim draugiem". Regnāram Vaivaram ir skrupulozi izstrādāta katras lomas psihofizika, kas, manuprāt, nav nemaz tik vienkārši, jo tas paredz arī emocionālo gammu, kas iekļauta izrādes partitūrā. Un tad man kā skatītājai, kura ir diezgan pieredzējusi, bija ļoti interesanti vērot, kā un kurās situācijās aktiera paša organika un psihofizika nonāk konfliktā ar režisora nosprausto. Vai šī sajūta jums pašiem ir jūtama arī uz skatuves vai tas notiek neapzinātā līmenī, un es tikai no malas to redzu? Šī ir viena ļoti konkrēta izrāde, kurā to, manuprāt, var ļoti labi redzēt. Kā ir spēlēt, ja ir tik skrupulozi izstrādāta partitūra? Un kāds bija mēģinājumu process?

Tas, ko tu redzēji no malas – tas ir ļoti interesanti, gribētu pat konkrētus piemērus! Jo – ja es justu, ka esmu konfliktā, uz skatuves nevarētu eksistēt... Tas nozīmē, ka to, ko tu redzi, es nejūtu... Ja es justu, tad domāju, ka tu arī redzētu, ka es jūtu. Jā, interesanti – patiešām tā likās? 

Jā, un runa ir ne tikai par tevi. Principā par visiem galveno lomu atveidotājiem – tur ir kaut kādas lietas, kur organisms prasa vienu, bet partitūra – kaut ko citu.

Jā, interesanti... Esmu ar Regnāru diezgan daudz strādājusi, un laikam esmu pieradusi, jo Regnārs ir tas režisors, kurš savu redzējumu prasa piepildīt ļoti, ļoti konkrēti. Vēl pirms gadiem sešiem septiņiem tā nebija, tagad tas kļuvis izteiktāk – šī metode, kā viņš strādā. Kad taisījām "Laulības dzīves ainas", tur vēl nebija tik ārkārtīgi skrupulozi izstrādātas partitūras – mēs tomēr uz vietas tā kā meklējām. Tagad es teiktu, ka runa ir par piepildījumu – kā aktierim šo partitūru piepildīt. Bet es zinu, ka ir aktieri, kuriem ir ļoti grūti ar šo [uzstādījumu], ļoti.

Skats no izrādes "Smiļģis"
Skats no izrādes "Smiļģis"

Sava teātra patriote

Biju apņēmības pilna nepieminēt tavus vecākus, bet… Tu spēlē izrādē "Smiļģis". Ne par Felicitu Ertneri, bet Māru Zālīti – par autori iedomājos laika kontekstā: ja patiešām ir kāda tēma, kuru es varētu vilkt cauri viņas daiļradei, tas būtu jēdziens "laiks". Un piepeši aizdomājos par to arī aktiera mūža kontekstā – vai ir tēmas, ko aktieris pats var sev nodefinēt, ka tā ir tieši viņa tēma, ko viņš spēlē cauri dažādām lomām un darbiem? (..) Nevienam citam savam sarunbiedram neesmu pajautājusi – vai ir kāda tēma, kas ir tava tēma kā aktrisei?

Tāda caurviju tēma visam aktiera mūžam? Es teiktu, ka tāda tēma noteikti ir gan, bet drīzāk tā ir katram zemapziņā. Varbūt tas ir tas, kāpēc katrs no aktieriem dara šo darbu, un šis "kāpēc" noteikti katram ir atšķirīgs. Ceru, ka šī tēma – vismaz tam tā vajadzētu būt – ir jēgpilna, un tā vienmēr ir saistīta ar vēlēšanos pakāpties vēl solīti augstāk. Lai pēc pusmūža, kas aizvadīts šajā profesijā, varētu godīgi sev atbildēt uz jautājumu: ko es daru šajā profesijā, vai neesmu kaut kā nonivelējusi priekšstatu par šo profesiju? Ko es daru teātrī? Kāpēc esmu teātrī joprojām – pēc gandrīz piecpadsmit gadiem? Es teiktu, ka tāda tēma noteikti ir. Mana tēma varētu būt ļoti konkrēta – ka mans teātris ir Dailes teātris.

Es noteikti esmu sava teātra patriote, lai cik tas banāli arī neizklausītos. Bet tāda ir mana patiesā sajūta – man gribas, lai manam teātrim iet labi, un man tiešām rūp mans teātris.

Dailes teātris noteikti ir viena no manām aktrises tēmām. Ļoti labs jautājums, Ieva. Šobrīd noformulēt konkrētāk vairs nevaru, bet tā ir domājama lieta.

Jautājums – vai tas maz ir publiski sakāms, varbūt tas vienkārši jāatbild aktierim pašam sev.

Jā, jā, tur ir kaut kas intīms tajā visā. Noteikti.

2019. gads. "Spēlmaņu nakts" balvas nominācijā "Gada aktrise" saņēmēja Dailes te...
2019. gads. "Spēlmaņu nakts" balvas nominācijā "Gada aktrise" saņēmēja Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa par Solanžas lomu izrādē "Kalpones", Abigailas Viljamsas lomu izrādē "Salemas raganas" un par Lulū lomu izrādē "Lulū" balvu pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī

Šādi mēs tiekam līdz Felicitai Ertnerei, kuras tēma, es uzdrīkstos teikt, patiešām bija Dailes teātris. Vienlaikus, par viņu runājot, es domāju – cilvēks dzīvo un strādā. Un tad aiziet mūžībā. Teātris ir gaistoša māksla, un tad pienāk teātra jubileja, un pēkšņi mēs modinām aizgājušos, saucam viņus lejā no šņorbēniņiem, un atkal par viņiem runājam. (..) Iztēlojies: Dailes teātris svin divsimto jubileju. Teātri vada režisors X. Un viņam jātaisa izrāde par Dailes teātra simto sezonu. Kā tev šķiet – kādu mēs varētu atveidot teātra tābrīža vadošo aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu? Kāda varētu būt šī varone kā tēls? 

Viens ir tas, ko redz skatītājs, vakaros vērodams izrādi. Bet to, kāda patiesi ir aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa, redz tikai viņas kolēģi un pārējie teātra darbinieki. Ilze Ķuzule-Skrastiņa vienkārši ir tiešām ļoti laimīga un lepna, ka viņai ir visi šie līdzcilvēki.

Cilvēki, ar kuriem esmu šobrīd kopā darbā, – esmu ļoti lepna, ka varu būt kopā ar viņiem, un pateicīga, ka esmu viena no viņiem. Dažkārt vēl joprojām grūti noticēt, ka esmu te, starp viņiem. Un tas, ka es viņus ļoti novērtēju, mīlu un cienu... Iespējams, ka viņi to jūt.

Un ceru – kāds varbūt to atcerēsies arī pēc simt gadiem, ka tā tas bija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti