"Es esmu strādājusi lielā formā operā, mazā formā kamerzālē – visādos veidos, bet gribējās paskatīties, kā var stāstu izstāstīt no vēl intīmākas pieredzes. Tad radās ideja par "Mājokļa" nonākšanu ārpus teātra," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Laura Groza. "Likās, ka stāsts būs vēl interesantāks, ja tas tiks stāstīts vienlaicīgi divās lokācijās."
Iestudējumu pamatā ir dzejnieces Annas Auziņas debijas romāns "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata", ko papildina sieviešu pieredžu stāsti (to gan galu galā neesot bijis ļoti daudz). Tāpēc arī nosaukums "Mājoklis. komentāri", teic režisore.
"Izrāde nav par problēmām, izrāde ir par pieredzēm, visa veida – foršām, smieklīgām, dažreiz sāpīgākām. Es gribēju atvērt plašāk.
[..] Mērķis ar šo izrādi nav, ka tagad jums kaut kas ir jāsecina. Jums nekas nav jāsecina. Ja tas ko rosina un kaut vai liek padomāt par to, cik mēs viens otru varam atbalstīt vai sadarboties [..] – tas ir vienīgais, kas mani interesē. Mani jau neinteresē, lai visi tagad šauj salūtu gaisā. Mani interesē mūsu visu kopīgais un individuālais briedums."
Vaicāta, kā diptihs skatāms – vienā vakarā vai tomēr izklaidus –, Groza paskaidro, ka katra daļa ir patstāvīga, saturiski tās nav neatraujami saistītas:
"Ja abas daļas skatās vienā vakarā, tad tās, manuprāt, provocē uz festivāla formātu.
Es daudz braukāju pa festivāliem – teātra, mūzikas, cirka –, tā ir norma, ka tu dienā noskaties četras, piecas, sešas izrādes. Ja tev patīk festivāla pieredze, tu gribi vienā vakarā aiziet uz divām izrādēm – lūdzu, nāc! Ir cilvēki, kuriem tas nepatīk, viņiem gribas tieši otrādāk – izbaudīt, sadalīt sajūtas, pieredzēt atsevišķi un tā tālāk. Tā ir tīri gaumes un sajūtu lieta, var būt gan tā, gan tā. Es personīgi esmu tas cilvēks, kam patīk ļoti koncentrēti saņemt sajūtas; un tāpēc arī radās šī ideja, kam patīk, ja ir brīvs vakars, to atdot teātrim."
Arī veidi, kā skatītāji apgūst otrās izrādes spēles telpu, ir ļoti atšķirīgi, pauž aktrise Lelde Dreimane: "Cilvēki ir sadalīti pa grupām, un ir tāds grupas kopējais noskaņojums: ir ļoti pieklājīgas un klusas grupiņas, kas ļoti, ļoti lēnām ienāk un pamazām saplūst ar telpu; ir tādas grupas, kuras ienāk un izspurdz pa visiem stūriem, un tad man viņi ir jāsakārto, jānovada uz to pusi, kur viņiem būtu visērtāk atrasties."
"Mājokli" Dailes teātrī un arīdzan dzīvoklī Dzirnavu ielā, Rīgā, veidojušas trīs mākslinieces. Pirmās izrādes scenogrāfiju radījusi Sintija Jēkabsone, video projekciju autore ir Katrīna Neiburga, bet kostīmu – Anna Heinrihsone. Savukārt otrajā izrādē katra no viņām ir iekārtojusi kādu no Terēzes istabām.
Par to, kas diptiha otrajā daļā citāds, pastāsta Heinrihsone:
"Ne tikai tas, ka skatītāji nesēž uz krēsliem, distancēti no tā notikuma, ko vēstī aktieris, bet viņi spēj sajust smaržu, telpas rezonansi, gaismu vai vispār pārslēgties laika mašīnā uz jebkuru nosacītu vietu."
Aktrise Katrīna Griga Terēzes septiņas istabas saredz kā septiņus varones dvēseles mājokļus: "Šo dzīvokli varam vērtēt kā vienu veselu cilvēku no piedzimšanas līdz pēdējai stundai un pēc tam arī tālāk... Mēs nezinām, kas ir tālāk."
Diptihu veidojot, režisores uzstādījums bija, ka tajā piedalās tikai aktrises un mākslinieces sievietes. "Tas bija sieviešu pasaules notikums," viņa saka, "bet tanī pašā laikā man gribējās to izbalansēt. Pirmajā daļā oriģinālmūziku ir radījuši divi vīrieši – Rūdolfs Dankfelds un Miķelis Putniņš. Arīdzan otrajā [daļā] ļoti daudzi vīrieši ir pielikuši savus resursus un spēkus. Es nerunāšu par visiem, bet gan nodarbinātie, gan brīvprātīgie."
Izrāžu producēšanas atbildība, kā piebilst režisore, ir sadalīta, proti, pirmo daļu producē Dailes teātris, savukārt otro – viņa pati, fonds "Initium" un Ieva Niedre. "Mājokļa. komentāru" tapšanas procesā līdzējis arī centrs "Marta".
