Kultūra

Lauris Gundars: Ceru, ka šodienas bērni nākotnē būs sakarīgāki vēlētāji par mums

Kultūra

Pieminot Vijas Artmanes mūžības desmitgadi, nāk klajā albums "Ievainotie"

Izrāde "Kāršu spēle" – par egoismu, vecumdienu vientulību un spēju atzīt kļūdas

Izrāde «Kāršu spēle» – par egoismu, vecumdienu vientulību un spēju atzīt kļūdas

Nekad nav vientuļi un garlaicīgi, ja ir, ko domāt, un ir, ko darīt – tā saka aktrise Lidija Pupure, kura Dailes teātra jaunajā izrādē „Kāršu spēle” iejutusies pansionāta iemītnieces Fonsijas lomā. Azartiskas kāršu partijas Fonsijai un vienīgajam viņas sarunu biedram veco ļaužu namā – Velleram – ļauj aizmirst par kaitēm un caur sarunām pamazām atzīt dzīvē pieļautās kļūdas, kas abus novedušas lielā vientulībā.

Fonsija un Vellers satiekas veco ļaužu namā un ātri vien secina, ka abus vieno aizrautība ar kāršu spēli un viegli ironisks nīgrums pret apkārtējiem. Un pret pansionāta viesu dienu, kaut abiem ir bērni un mazbērni.

Kāršu spēle, kurā Fonsijai apbrīnojami veicas, abiem kļūst par tādu kā trešo sarunu biedru, par tādu kā smērvielu, kas novērš uzmanību no vainām un pamazām liek atklāt arī savas dzīves kārtis. Jebkuru sarunu gan ik pa brīdim pārtrauc Vellera azartiskā kāršu dalīšana.

Fonsiju un Velleru azartiski spēlē Dailes teātra vecākās paaudzes aktieri Lidija Pupure un Juris Bartkevičs.

„Es esmu mazliet jaunāks. Bet tikai mazliet,” koķetē Bartkevičs.

„Protams, protams, to viņš pateica vispirms, ka viņš ir jaunāks!” smejas Pupure. „Bet šoreiz mēs esam pārī kā vecīši.”

Izrādes tapšanā aktieri daudz domājuši par sāpīgo vecuma un vientulības tēmu, kas aktuāla tik daudziem. Lugā abi pansionātā nonākušie seniori cenšas to risināt ar humoru.

„Abi šie cilvēki ir izdarījuši daudz kļūdu un faktiski tāpēc arī ir vientuļi,” stāsta Bartkevičs.

„Bet labot šīs kļūdas droši vien nekad nav par vēlu, kaut arī daudz ko vairs nevar sasmelt. Bet ir arī citas iespējas. Un pirmais noteikums ir – to apjēgt,” piebilst Pupure.

„Šī tēma ir no smagajām. Bet veciem cilvēkiem jau arī visas iecirtības, stūrgalvības un paštaisnības ir arī stipri komiskas. Un mēs ar Lidiju meklējam, kādi ir tie mūsu kontakti, lai tie nebūtu tik smagi un skatītājiem nospiedoši,” atklāj Bartkevičs.

„Veci cilvēki jau ir atkal bērni – gan savā domāšanā, gan iecirtībā, gan īpašībās, ko vidējā vecumā varbūt spēj notušēt. Tās uz vecumu lien laukā arvien vairāk. Un par to mēs arī gribam mazliet pasmaidīt,” saka Pupure.

Amerikāņu dramaturga Donalda Lī Koburna lugu „Kāršu spēle” Dailes teātra radošo meklējumu ciklā „Brīva skatuve" iestudējusi jaunā režisore Laura Upeniece. Teātrī viņa sevi pieteica pērn ar maģistra studiju diplomdarbu „Līdz kāzām sadzīs”, ko iekļāva Nacionālā teātra repertuārā. „Kāršu spēle” ir tikai viņas otrā izrāde profesionālā teātrī un debija Dailē.

„Man patika šīs lomas tieši vecākās paaudzes aktieriem,” saka režisore. Darbā ar vecmeistariem daudz iegūstot arī pati. Vēro, cik pamatīgi aktieri analizē savus tēlus, formulē domu. Šo lugu viņa izvēlējusies, jo tā daudz likusi domāt par egoisma sekām, kas noved vientulībā:

„Kāpēc tā ir noticis, kāpēc es esmu šajā punktā? Protams, lielā mērā viss ir atkarīgs no tevis, un tavos spēkos ir arī kaut ko labot. Šī luga ir ļoti par to, ka jāpaskatās uz sevi, lai kaut ko mainītu.”

Izrāde „Kāršu spēle” priekškaru vērs ceturtdien, 11.oktobrī, Dailes teātra Kamerzālē.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti