Henrieta Verhoustinska: Kādas lielākās pārmaiņas esat pamanījušas informatīvajā un emocionālajā laukā ap sevi šajā laikā?
Maija Doveika: Tā ir izolācija – izolācija no informācijas. Šobrīd visa informācija grozās tikai ap veselību un ierobežojumiem. Līdz ar to esam spiesti katrs atrast sev interesējošo. Ierobežotība ir arī tajā, kādā burbulī atrodamies. Šajā brīdī mana mājsaimniecība ir Dailes teātris. Esmu ļoti priecīga par to. Tāpēc jūtos apgādāta ar vajadzīgo un patīkamo informāciju.
Laura Groza: Man liekas, ka ilgas raksturo šo laiku. Ilgas tikties, galvenokārt, savā starpā. Tā ir privilēģija. Nākamā stadija būtu satikties ar skatītāju, jo ticiet man, spēlēt 1000 vietu zālē ar 10 kolēģiem ir dīvaini un kaut kādā ziņā nedaudz vardarbīgi.
Jo iztrūkst kaut kas ļoti svarīgs…
Laura Groza: Iztrūkst kaut kas ļoti būtisks – enerģētika.
Tā nav narcistiska vajadzība pēc uzmanības. Aktieri sevi tērē tūkstošprocentīgi, un atpakaļ saņem 0,2 procentus enerģētiski.
Man viņu ir ļoti žēl, tāpēc priecājos, ka mēs izpildījām obligāto normu un nospēlējām trīs izrādes. Tagad viņi to var nedarīt, jo tas ir ļoti tērējoši un neefektīvi ilgtermiņā.
Maija, teici, ka ar lielu prieku esi iejutusies jaunā mājsaimniecībā Dailes teātrī. Pirms daudziem gadiem tu kā jaunā aktrise, absolvēji Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursu. Jau kursa laikā kļuvi par Dailes teātra aktrisi. Pēc tam ceļi tevi aizveda uz tik eksotisku zemi kā Argentīna un atgriežoties nonāci Latvijas Nacionālajā teātrī. Tagad tu atkal atgriezies Dailes teātrī. Kāda ir sajūta? Vai tev ir gandarījums par to?
Maija Doveika: Sāksim ar to, ka es neatgriežos Dailē, tikai viesojos.
Es viesojos simtajā sezonā. Kad varētu būt brīnišķīgāks laiks, kad iet ciemos, ja ne lielos svētkos?
Līdz ar to jūtos kā īpašs ciemiņš. Tā viss sagrozījās, un, jāsaka, ka tam visam pamatā ir nevis kāda ķibele, bet gan cilvēku laime privātajā dzīvē, kāpēc varēju ierasties. Man tika piešķirta brīnišķīgā Kitijas loma iestudējumā, un būs ļoti grūti aprakstīt vārdos sajūtas, kādas es piedzīvoju spēlējot Dailes teātrī. Sākot ar to, kā uzkāpt uz skatuves dēļiem, jo biju sevi pārkristījusi kā tikai un vienīgi Dailes teātra skatītāju. Tāpēc pēkšņi atgriezties savā vecajā grimētavā, būt tur nevis vienu dienu, bet gan kādu laiku, būt uz lielās skatuves, kas ir īpašs notikums visā Latvijas teātrī… Tas bija īpaši. Man bija pilnīgi “déjà vu” sajūta un tomēr pilnīgi savādāka.
Laura, vai tev ir "sports" paņemt aktrisi no citiem teātriem Dailes teātra izrādēs, lai uzturētu veselīgu konkurences garu?
Laura Groza: Nē, man ir jāpārtulko Maijas teiktais. Viņa teica, ka ķibeles un prieciņi, un tamlīdzīgi. Sākums tam visam ir konkrēta situācija. Vietējais resurss bija nespējīgs nodrošināt pilnu aktieru ansambli, tāpēc ka mums ir kolēģes, kuras dodas dekrēta atvaļinājumā, kā arī kolēģes, kas vēl nav no tā atgriezušās. Konsultējoties ar direktoru un māksliniecisko direktori man tika uzdots uzdevums izvēlēties, ko es vēlos un pašai to sagādāt. Es, protams, nepakautrējos un uzreiz šāvu. Nesāku ar B klases aktieriem, bet ar A klases aktieriem. Mums ar Maiju jau ir vēsture. 12 gadus atpakaļ mums bija paredzēts iestudējums Dailes teātrī. Toreiz bija citi apstākļi, un tas nerealizējās. Ir pagājuši 12 gadi un mēs satikāmies šādā formā. Vislabāk man patika zvans Maijai, jo mēs nebijām runājušas gadiem. Pirmais, ko viņa iekliedza man klausulē bija: “Nopietni, Laura, tu man zvani, kāpēc tu man zvani!?” Un es teicu: “Nopietni, es tevi gribu, nāc pievienojies mūsu kompānijā.” Te tikai sākās visas problēmas. Tā bija mēnesi gara epopeja. Gribu publiski pateikt paldies Jānim Vimbam, Latvijas Nacionālā teātra direktoram, kurš Maiju vēlīgi mums aizdeva un iedeva. Par to mēs esam absolūti priecīgi. Kāpēc mēs ar Maiju esam cilvēki, kuri uzskata, ka Covid-19 ir daudz veiksmju pamatā – Maijas integrācija Dailes teātrī nebūtu notikusi kaut uz vienu izrādi, ja nebūtu šie sarežģītie apstākļi. Maija ir viena no noslogotākajām aktrisēm Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņu nekad nebūtu iespējams aizlienēt, ja nebūtu šie dīvainie apstākļi. Līdz ar to, mēs ar Maiju ejot pēc mēģinājumiem, vienojāmies par to, ka mums personiski Covid-19 ir ļoti labs laiks. Mēs tikai priecājamies… Ejam kā jautrītes pa ielu un smaidām. Neviens cits nevar ar mums solidarizēties, jo pārsvarā cilvēki izjūt šo laiku kā nelabvēlīgu, bet ir ļoti daudz spraugu, pa kurām iespraukties, un realizēt to, kas citā laikā nebūtu iespējams.
Vai tu, Maija, arī saskati pozitīvas iezīmes šajā laikā?
Maija Doveika: Protams, ka negribās būt tam, kuram met ar priekšmetiem visu laiku, bet uzskatu, ka šis laiks ir dots cilvēkiem, lai sakārtotu lietas, kuras viņiem nav bijis iespējams sakārtot pirms tam. Runa pārsvarā ir par iekšējām, garīgām un dvēseliskām lietām, jo pēc tam sekmējas arī viss pārējais. Tā kā man šāds laiks bija jau pirms šī Covid-19 laika, tad šis laiks man deva citas iespējas. Šis projekts nebūtu bijis iespējams. Man būtu bijusi pirmizrāde tieši tajos pašos datumos, kad Laurai, un mēs nesatiktos nekādā veidā. Mēs dzīvojam paralēlas dzīves, kas nekrustojas.
Šis notikums, tas kā viss secīgi gāja, notika no pilnīgi neiespējamas situācijas līdz tam, ka mēs piedzīvojām pirmizrādi.
Man tas vēsturiski ir liels notikums, un daudz nozīmē gan manai aktrises pašapziņai, gan neticamu notikumu īstenošanās nozīmē. Es nesūdzos par šo laiku. Paldies Dievam, man nav neviens tuvs cilvēks, kurš ir smagi saslimis ar šo vīrusu, līdz ar to es uztveru šo kā laiku, kas ir iespēja. Iespēja sakārtot lietas un piedzīvot kaut ko pārsteidzošu.
Tu piekrīti, Laura?
Laura Groza: Protams, es piekrītu Maijai. Man ir līdzīga situācija kaut kādā ziņā, un es nesūdzos. Klausoties Maijas teiktajā, izjūtu paradoksālu sajūtu, jo man tik ļoti gribētos, ka visi runājam par to, ko esam redzējuši. Tagad izrādās, ka tas ir mazs priviliģēto pulciņš, kas ir piedalījies mūsu iekšējā pirmizrādē. Es no sirds vēlētos, lai tas būtu plaši un visaptveroši.
Laura, es izmantošu savu Valsts Kultūrkapitāla fonda eksperta statusu un atklāšu, ka esi saņēmusi jaunrades stipendiju šim gadam par projektu, kurā sola apkopot dažādas sieviešu fiziskās un emocionālās pieredzes dokumentālā veidā. Nebijis projekts. Varbūt tu vari pāris vārdos sīkāk pastāstīt.
Laura Groza: Es reti esmu pretendējusi Valsts Kultūrkapitāla finansējumu kā neatkarīgs mākslinieks, nevis teātra struktūras ietvaros un otro reizi to saņemu. Par to esmu pateicīga. Šis ir apbrīnojams gadījums, tāpēc ka ņemot vērā šī brīža situāciju, tas ir liels atbalsts. Attiecībā uz konkrēto projektu – jā, es jau pāris gadus domāju, ka man ļoti gribās apjomu iemainīt pret kaut ko daudz intīmāku.
Jūtu, ka man gribas komunicēt jau tādā superintīmā formā, jo pieredze ir pietiekami daudz sakrājusies, lai es varētu konfrontēties aci pret aci ar citiem ļoti spēcīgiem stāstiem.
Es neesmu feministe tradicionālā nozīmē, bet drusciņ esmu… Uzskatu, ka 21. gadsimtā feminisms ir par cilvēktiesībām. Par jebkurām cilvēktiesībām. Ja runājam par sieviešu lomas un pieredzes atspoguļošanu, tad nav daudzi, kas ar to nodarbojas, un, protams, ka man tas interesē. Man ir ļoti konkrētas pieredzes, kas saistās tieši ar manis kā sievietes netradicionālu pieredzi gan profesionālajā vidē, gan privātā vidē. Tas pierāda, ka sievietēm un vīriešiem ir sociālā atšķirība šajā sabiedrībā. Man gribas apkopot visdažādākos sieviešu pieredzes stāstus, viņu dienasgrāmatu ierakstus… Pati esmu rakstījusi dienasgrāmatu bērnībā, un man bija ļoti traumatiska pieredze. Mana mamma varbūt nebūs priecīga, ka es tagad dalos ar šo informāciju. Es rakstīju ļoti intīmus stāstus, atreferēju savu pieredzi – pirmās attiecības, mīlestības, pieredzes ar vīriešiem, puišiem, un mana mamma izlasīja to. Viņa mani sagaidīja mājās, nometa kladi un teica: “Hei, es tevi sūtu uz kristīgo nometni, izrādās, ka tu tur flirtē ar puišiem”. “Jā, mammu, es flirtēju ar puišiem, jo man patīk puiši pat kristīgajā nometnē”. Un man bija trauma. Kopš tā brīža es vairāk nerakstīju, bet visu dzīvi esmu izjutusi vajadzību reflektēt. Zinu, ka daudzi cilvēki to turpina darīt, un tur atklājas ļoti skaistas lietas. Ir sievietes, kas ir gatavas uzticēt šos stāstus. Man ir būtiski, ka tās ir ne tikai tādas, kas ir sevi pierādījušas kā jaudīgas mākslinieces vai citādi realizējušās, bet visdažādākās dāmas. Arī tās, kuras nepretendē uz ārējo apliecinājumu, bet dara arī ļoti skaistas privātas lietas. Piemēram, ir ģimenes mātes, kuras kopj kādu privātu teritoriju. Mans plāns ir ievākt šo informāciju, jo man beidzot ir laiks tam pievērsties. Man ir gads priekšā bez lieliem projektiem lielajos teātros, un gribu šīs pieredzes vēl paturpināt. Man ļoti interesē, kas tur realizēsies, jo ļoti gribu, lai daļa no viņām izrādē lasa šos fragmentus.
Īstās varones?
Laura Groza: Jā, īstās sievietes. Viņas ir piekritušas. Man liekas, ka tas būs ļoti aizkustinoši. Tas ir tas, ko es vēlos. Liekas, ka esmu jau tajā vecumā, kad varu ļoti radikāli nomainīt kaut kādas lietas. Šī ir viena no tām.
