Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Kultūrdevas ABC: inženieris un Rīgas pilsētas mērs Džordžs Armitsteds

Vai kritiķis ir profesija?

Iekļūt teātra organismā. Par kritiķa darbu stāsta Edīte Tišheizere

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 5 mēnešiem.

"Tas ir tas, ko Normunds [Naumanis] teica: kritika ir mākslas sastāvdaļa. Es to gribētu mazliet citādi pārdēvēt – refleksija par mākslu ir mākslas sastāvdaļa," par teātra kritikas lomu raidījumā "Kultūrdeva" saka teātra zinātniece un pētniece Edīte Tišheizere, kura savu darbību teātra kritikā sāka astoņdesmitajos gados.

Henrieta Verhoustinska: Kā tu sevi identificē, Edīt, vairāk kā kritiķi, pētnieci, zinātnieci?

Edīte Tišheizere: Šobrīd vairāk tomēr lietojam jēdzienu pētnieks nekā zinātnieks, atstājot zinātni eksaktajiem. Es laikam sevi vairāk identificēju ar pētnieku un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) mākslas zinātņu nodaļu, kuru šobrīd vadu, tā pati par sevi iezīmē manu darbības lauku. Pētniece vairāk.

Kas šobrīd ir tavas pētniecības objektīva centrā?

Mēs nupat, pagājušā gada nogalē, pabeidzām diezgan lielu mākslas augstskolu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas, un mūsu institūta projektu. Latvijas Kultūras ministrijas finansētu mega projektu, kas saucas "Kultūra un māksla kā resurss valsts ilgtspējīgai attīstībai".

Nopietns nosaukums.

Ļoti nopietns. Mums bija tiešām ļoti daudz projektu. Saņēmām izcilu, negaidīti izcilu starptautisko vērtējumu. Mēs, vairāki cilvēki no mana institūta, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Līga Ulberte, vadījām šo projektu. Gatavojām pirmo reizi latviešu valodā tādu pamatīgāku laikmetīgā teātra leksikonu. Aizvien vairāk ir jaunu parādību, kurām mums vienkārši nav vārdu. Un ir daudzas lietas, kur mēs lietojam – "postmodernisms", "postdramatiskais teātris" – bet ko mēs ieliekam tajos jēdzienos? Tā ir ne tik daudz vārdnīca, kas atšifrē īsi, bet leksikons, kas skaidro pašu jēdzienu un atrod jēdzieniem reālu piemēru Latvijas teātrī.

Saki, lūdzu, Edīt, tev ir akadēmiskā izglītība teātra zinātnē, tu beidzi Maskavas teātra augstskolu GITIS, kas tajā laikā bija absolūti labākā izglītība, kas šajā jomā iegūstama, beidzi tur arī aspirantūru. Tas nozīmē, ka tu jau no agras jaunības zināji, ka vēlies par teātri rakstīt, nevis teātri taisīt?

Tā gluži nebija. Es diezgan ilgi vēlējos teātri spēlēt. Bet tad kaut kā vienpadsmitajā klasē, burtiski pirms skolas beigšanas, uzzināju, ka ir tāda augstskola, kur gatavo teātra kritiķus. Tad tā tīri pragmatiski, man padevās sacerējumi, un arī paskatījos uz sevi no malas – maza, apaļa, briļļaina… Mūsu teātrī joprojām skaistuma kults ir ļoti svarīgs, kur nu vēl septiņdesmito gadu vidū. Un tad kaut kā salikās. Tu jau iemīli, kad iepazīsti, arī profesiju.

Vai teātra kritiķis, tavuprāt, ir profesija?

Man tā ir profesija. Kaut gan, laikam tomēr jāsaka, ka profesija ir teātra zinātne, teātra pētniecība. Kritika ir redzamākā daļa.

Domāju, ka teātrī mums ir drusku citas attiecības, nekā, teiksim, vizuālajās mākslās vai kino. Tur viņiem ir kaut kas, ja ne taustāms, tad vismaz vairākkārt redzams. Mums jau visu laiku jāpaļaujas tikai uz savu uztveri un atmiņu.

Un savu subjektiviāti.

Jā. Tas viss ir subjektīvi. Un līdz ar to mums tā vajadzība būt kritiķiem un momentā fiksēt bija daudz lielāka, nekā, teiksim, kino zinātniekiem, kuri varēja analizēt to, ko skaties, kaut vai simt reižu.

Šogad Normunda Naumaņa balvu saņēma mana pasniedzēja, teātra zinātniece Valda Čakare. Pirms septiņiem gadiem šo balvu saņēmi tu. Par ko kritiķiem dod balvu?

Kritiķiem dod balvu par togad labi uzrakstītu tekstu, es teiktu tā. Vēl jau drusku tas ir tāds ieguldījums, jo citādi nesaņemam to balvu par mūža ieguldījumu. (smejas) Man ir ārkārtīgi liels prieks par Valdu Čakari, jo viņa absolūti nav tas acīs krītošais un plašai publikai zināmais cilvēks, bet profesionāļu vidū, domāju, viņai ir tāda autoritāte. Un viņa varbūt ir vienīgais cilvēks, kurš ir...

Ja ir iespējama objektivitāte, tad tā ir iespējama tikai Valdas [Čakares] recenzijās.

Vai piekrīti, ka kritiķim tas cilvēku skaits, kas izlasa recenziju, un auditorijas sastāvs, kas ir šīs recenzijas adresāti, nav svarīgi?

Visumā, zini, jā. Tas ir tas, ko Normunds [Naumanis] teica: kritika ir mākslas sastāvdaļa. Es to gribētu mazliet citādi pārdēvēt – refleksija par mākslu ir mākslas sastāvdaļa. Ko mēs skatāmies no antīkā teātra – četrus dramaturgus un vienu teorētiķi, kritiķi, reflektētāju. Ja mēs paskatītos, cik mums Latvijā ir aktieru – trīssimts, četrsimts, un kritiķu arī varētu tuvu pie simts būt. Tāda proporcija, man liekas, ir dabiska. Un auditorijas lielums… Drīzāk auditorija kā mērķis, mērķauditorija ir svarīga.

Tu esi līdzdarbojusies visos "Latvijas teātra vēstures" sējumos no septiņdesmitajiem gadiem, kā arī esi sastādītāja un un ļoti lielas daļas autore grāmatā "Neatkarības laika teātris" pēdējai Latvijas teātra vēstures sadaļai. Kas ir būtiskākā paradigmas maiņa no septiņdesmitajiem gadiem līdz šodienai? Kas teātra uztverē un pasniegšanā ir mainījies?

Līdz deviņdesmitajam gadam, labi, teiksim, līdz astoņdesmito gadu otrajai trešdaļai teātris ļoti lielā mērā bija zemtekstu māksla, kas man ārkārtīgi patika. Galu galā tā bija viena lieta, ko mēs apguvām arī institūtā: atšifrēt un iešifrēt zemtekstu savās recenzijās, un tas nenoliedzami bija ļoti interesanti. Visu laiku bija tādas spēles, apčakarēt kaut ko.

Apčakarēt sistēmu.

Jā, apčakarēt sistēmu. Un astoņdesmito gadu pēdējā trešdaļā, kad tiešām "Labvakar" laikā bija tukšas teātra zāles, un pēc tam, tajā tukšajā teātra laikā, man liekas, teātrim bija ārkārtīgi gūti pāriet uz to, ka zemteksta vairs nav, kā padarīt tekstu interesantu, kā ievilināt. Tad atkal nāca šis jaunais, pilnīgi cita teātra, ko mēs agrāk par teātri nesauktu, vilnis. Postmodernisms, postmodernais teātris, teātris, kas saplūst ar dzīvi. Valda [Čakare] tieši pirms šīs "NN" balvas saņemšanas, "Kultūras Dienā" atbildot, rakstīja, ka viņai visgrūtāk ir, ka teātris ir tā mainījies, tik lielā mērā saplūdis ar dzīvi, ka nav jau vairs, ko vērtēt. Dzīvi var vērtēt tikai absolūti subjektīvi – patīk vai nepatīk, enerģijas apmaiņa notiek vai nenotiek. Jā, es domāju, šobrīd tas ir ļoti mainījies.

Edīte Tišheizere un Henrieta Verhoustinska
Edīte Tišheizere un Henrieta Verhoustinska

Vēl viena ļoti ilga tavas darbības sfēra ir žurnāls "Teātra Vēstnesis". Pavisam nesen tu šī žurnāla vadības grožus nodevi jaunajai kritiķei, kas arī savulaik saņēma "NN" balvu kā jaunā kritiķe,  Jutai Ancei Ķirķis. Kāpēc tāds lēmums? Tev apnika?

Jā, pirmkārt, man apnika. Mēs ļoti mērķtiecīgi radījām žurnālu ar konkrētu tēmu katrā numurā, un kaut kādā brīdī tu esi sev interesantās tēmas izsmēlis. Un, otrkārt, teātris ļoti mainās, kā mēs jau runājām, un ir ļoti daudz jaunā teātra, kas man vairs nav īsti interesants, teikšu, kā ir. Līdz ar to šim jaunajam teātrim ir vajadzīga pilnīgi jauna refleksija. Mēs par to nupat runājām ar Reini Suhanovu, ka galu galā teātris kopš astoņdesmitajiem gadiem, sāku rakstīt astoņdesmitajā gadā, ir izmainījies nenormāli. Ir pienākuši pilnīgi citi mākslinieki, bet raksta tie paši cilvēki. Un tas taču nav normāli.

Kā Normunds Naumanis rakstīja: katrai paaudzei ir jāsastopas ar savas paaudzes kritiķiem.

Tad tā bija vienkārši tāda loģiska paaudžu maiņa?

Pilnīgi normāla paaudžu maiņa. Tajā brīdī, kad atradu cilvēku, kurš atbilda kaut kādiem maniem kritērijiem, kurš ne vienmēr raksta tā, kā man patīk, bet kurā es ieraudzīju... degsmi. Turklāt tādu degsmi, kas galīgi neizpaužas tā, kā degsme izpaužas man. Tur ir intelekts, tur ir spēja reflektēt, un tur ir ļoti laba spēja organizēt darbu. Juta ir daudz labāka organizatore par mani.

Tu esi teikusi, ka teātris ir mainījies ne reizi vien, un vienā no pēdējiem ["Teātra Vēstneša"] numuriem jūs analizējāt to, kā ir mainījusies drāma, dramaturģijas uztvere, ka šobrīd dramaturģija netop mājās pie rakstāmgalda, dramaturgiem rakstot, bet teātrī uz vietas, strādājot kopā ar attiecīgās izrādes kolektīvu.

Tā ir viena puse, bet ir vēl otra puse. Mēs aizvien biežāk jēdzienu dramaturģija lietojam tur, kur agrāk nelietojām. Ja agrāk tā bija luga – literatūra, papīrs, tad tagad aizvien biežāk dramaturģija tiek lietota struktūras nozīmē. Var runāt par vizuālo dramaturģiju, kas man liekas ārkārtīgi interesanta, tas, ko, teiksim, dara Reinis un Krista Dzudzilo savās izrādēs. Var runāt performancē par noteiktu iekšējo dramaturģiju, muzikālo dramaturģiju, laikmetīgā deja, kur lugas nav, bet dramaturģija ir.

Kas šībrīža teātrī tev šķiet vispievilcīgākais, un kas tomēr ir tāds, pēc kā tev ir nostalģija, kas mūsdienu teātrī vairāk nav?

Nevarētu teikt, ka man būtu nostalģija pēc kaut kā…

Pēc tās pašas Ezopa valodas, poētiskās tēlainības, kas kādreiz ļāva izteikties par tēmām, kas oficiāli bija aizliegtas…

Ezopa valoda kā valoda, kas mēģina pateikt kaut ko, kas ir slēpts, ir pazudusi, bet metaforu valoda jau nekur nav pazudusi. Viena no manām pagājušās sezonas pašām mīļākajām izrādēm – Elmāra Seņkova "Grimmi" Liepājas teātrī… Tur taču ir metaforas, slāņi un nozīmes, un šifrē, un iejūties, jūti līdzi, izdzīvo! Metaforu valoda jau nekur nav pazudusi.

Arī pagājušās sezonas jaunajā izrādē "Rotkho"[Dailes teātrī].

"Rotkho" tā ir tāda tēlainības greznība, tēlainības svētki! Es pirmo reizi skatījos ar milzīgu interesi, otro reizi es skatījos ar milzīgu, nepārejošu baudu. Nē, man nav nostalģijas ne pēc kā.

Bet šodienas latviešu teātrim tā spēcīgā puse, tavuprāt, ir kas?

Laikam tomēr teiktu, vizuālā puse šobrīd. Protams, mums vienmēr ir bijuši izcili aktieri. Un nozīmīgi režisori. Bet kas mani interesē, tad tā ir tā vizuālā koptēla veidošana, kur ļoti lielā mērā nozīme ir arī scenogrāfam, kurš arī kļūst par režisoru arvien vairāk, horeogrāfam, kurš atkal kļūst par režisoru un struktūras veidotāju, jā, tas ir tas, kas mani interesē.

Atgriežoties pie kritikas – vai pastāv tāds jēdziens kā kritikas klasika?

Kritikas klasika? Domāju, ka varētu runāt par teātra literatūras klasiku. Teiksim, Lilija Dzene ir neapšaubāmi tāda klasika. Bet nevis tikai tāpēc, ka viņai ir daudz grāmatu, bet tāpēc, ka viņa spēja radīt, burtiski pacelt kaut kādu aktiera lomu kā tādu dārgakmeni, parādīt vienu šķautni, bet tā uzlaist gaismu virsū, ka tu pēkšņi ieraudzīji visu to spožumu. Tas, kā viņa rakstīja par Jāni Kubili... Grāmatā par Jāni Kubili viņa rakstīja par to, ka piecdesmitajos gados bija ārkārtīgi daudz aizraušanās ar gruzīnu dramaturģiju un temperamentīgajiem gruzīniem. Nevienam nav ienācis prātā, ka viņš tajā saulē var būt arī noguris, un tu pēkšņi ieraugi to tēlu pavisam citādu. Viņa fantastiski prata radīt tēlu. Teātris ir leģendas, un jo labāku leģendu tu radi, tad arī esi klasiķis.

Tu ar Liliju Dzeni ilgu laiku nostrādāji Zinātņu akadēmijas valodas un literatūras institūta [Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta] teātra sektorā.

Jā, gadus piecus. Mēs atnācām abi divi reizē ar Normudu [Naumani]. Nav jau tā, ka tikai angļiem tā kopējā skola kaut ko nozīmē, mums arī. Lilijai ļoti daudz nozīmēja tas, ka mēs nācām no viņas augstskolas. Skaidrs, ka viņa mums ļāva lielu vaļu. Lilijas Dzenes teātra sektors, kura pārveidi es tagad vadu, tas jau bija tāds klubs, kur nāca cilvēki no malas, tur bija fantastiska kompānija – Valentīna Freimane, Līvija Akurātere, muzikologi, kino bija klāt – Juris Civjans, Silvija Līce… Tā bija fantastiska, elitāra sabiedrība. Protams, absolūti ģeniālas bija Valijas [Valentīnas] Freimanes un Lilijas [Dzenes] sarunas, viņas pārstāvēja pilnīgi pretējus uzskatus par dzīvi, par teātri, viņām bija pilnīgi dažādas draudzēšanās un paziņu loks, bet tas, ar kādu glanci notika šie brīžam pat ļoti negantie dueļi... Vai, mācīties un mācīties!

Vai jaunajiem kritiķiem, tavuprāt, šodien būtu nepieciešama cita tipa izglītība, nekā tā bija tavā laikā vai manā laikā, kad mācījos pie Silvijas Radzobes?

Zini, man mana izglītība liekas laba viena iemesla dēļ – mēs dzīvojām kopā ar praktiķiem un līdz ar to, vismaz kaut kādā mērā, sapratām viņu domāšanas veidu. Līdz galam nekad nevarēs saprast, es nekad nesapratīšu, kā aktieris to dara, kā viņš to uzdrošinās, kā viņš to atļaujas. Bet tagadējiem kritķiem, kuri mācās Latvijas Kultūras akadēmijā un, pateicoties Jutai Ancei un mūsu redaktoram Didzim Ruicēnam, ienāk no Kultūras akadēmijas, man liekas, viņiem pietrūkst vienas lietas, ko varētu sasniegt, ja būtu kā dakteriem ordinatūra. Pāris gadi, kas jānostrādā teātrī, vienalga par ko, par rekvizitoru vai ideālā gadījumā par literāro daļu, vienalga, par ko, bet saprast, ieraudzīt to teātri…

Pati esi strādājusi gan Valmieras, gan Liepājas teātrī literārārajā daļā.

Jā, esmu divdesmit piecus gadus nostrādājusi teātrī, un tā man ir, pirmkārt, liela skola, un man patiešām interesēja šis darbs no iekšpuses. Domāju, ikvienam kritiķim. Tas nav, kā pāris mēnešus praksē pasēdēt mēģinājumos, bet tikt tajā teātra organismā iekšā, man liekas, ka tas savienojumā ar viņu ļoti labajām teorijas zināšanām dotu ļoti interesantu rezultātu.

Vai tev ir nācies saskarties ar skarbu reakciju uz tavām recenzijām, un kā tu esi ar to tikusi galā?

(smejas) Es neuzskatu, ka tas, ko es saku, ir patiesība pēdējā instancē, un tieši tā atbildu. Viss pāriet. Es mēģinu sevi neuztvert pārāk nopietni, līdz ar to arī reakciju uz savu darbu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti