Jana Jacuka: "Baiļu rutīna” ir mana pirmā izrāde.
Ludmila Meteļska: Esat gan teksta autore, gan horeogrāfe, gan izpildītāja.
Tiesa, pirms tam jau bija divdesmit minūšu solodarbs Jaunā teātra institūta projektā “Ārējais klimats/iekšējais laiks” “Dirty Deal Teatro”. Tad pirmo reizi izvēlējos izrādē izmantot tekstu. Sapratu – ja man ir, ko pateikt, jāiet un jāsaka, ja gribas nodot ļoti konkrētu informāciju, nevajag slēpties aiz simboliem un izmantot tikai kustību. Vārds – tā ir skaņa, skaņa – tā ir vibrācija, vibrācija – tā ir kustība. Es strādāju ar tekstu tāpat kā ar kustību. Starp citu, šajā projektā arī iepazinos ar Lauru Stašāni, “Baiļu rutīnas” dramaturģijas konsultanti.
Mani pārsteidza, ka jaunu, talantīgu, stipru cilvēku kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi satrauc baiļu tēma. Kāpēc?
Jo tā ir mana realitāte. Es no ļoti daudz kā baidos.
Introverte Jana Jacuka iziet uz skatuves un atklāti runā par sevi. Bailes es šeit neredzu.
Es vēl neesmu sapratusi, kā tas darbojas, taču skatuve ir vienīgā vieta, kur varu būt maksimāli godīga un ekstraverta. Manā dzīvē patiesība nekad nevienam nav bijusi vajadzīga, no tās sāp, cilvēki no tās slēpjas, bet, kad kļūst par skatītājiem, – viņiem jau ir interesanti uztvert svešu patiesību. Piekritīsiet – tas nepavisam nav tā, it kā es kādam kaut ko stāstītu aci pret aci.
Skatuve palīdz noformēt, pastiprināt izteikumu…
...un ar mūzikas, gaismas palīdzību izveidot nepieciešamo atmosfēru. Es varu vienkārši pateikt, ka baidos no tumsas. Bet teātrī es varu iekārtot tā, lai mēs kopā ar skatītājiem sēdētu un piedzīvotu tumsu. Un pastāstīt par to, kā jūtas jauna sieviete, kura ir pieredzējusi vardarbību, sieviete, kura turpina dzīvot, pastāvīgi izjūtot bailes. Tā dēļ, kas ar mani noticis bērnībā, es uz šodienas dzīvi skatos citām acīm. Tāpēc arī saku, ka baidos ieliet pienu kafijā – ja nu saskābst… Varētu šķist – nieks, bet es atkal baidos, ka ka neesmu sevi pasargājusi.
Jūs piedāvājat nevis baiļu vispār, bet savu baiļu apkopojumu?
Baiļu rutīnas saraksts sastāv tikai no manām personīgajām bailēm. Sāku pierakstīt savas bailes, kad vēl nezināju, ka tas pārtaps izrādē. Saraksts iznāca ļoti garš – no tā uzmodelēju “Rutīnu”.
Citāti
"Pirmais, ko es izdaru, kad pamostos, – pārbaudu, vai mans mīļotais elpo, jo man bail, ka pa nakti viņš ir nomiris."
"Es atveru ledusskapi un baidos, ka šorīt piens atkal būs saskābis."
"Es baidos, ka es neesmu izslēgusi gāzi virtuvē vai kaut kur manā dzīvoklī vēl joprojām tek ūdens. Es baidos, ka es neaizslēdzu durvis."
“Es baidos, ka šodiena var neizdoties."
"Es baidos komunicēt ar cilvēkiem, un man ir bail no tā, ko jūs par mani padomāsit."
“Es baidos uzkrāsot lūpas, jo zinu – tad tu ar mani neskūpstīsies.”
"Es baidos runāt latviešu valodā, bet vēl bailīgāk ir runāt krievu valodā."
"Un es ļoti baidos dienas beigās palikt viena."
"Man ļoti garšo saldumi un šokolādītes, bet man ir bail palikt resnai. Man bail, ka es drīz novecošu. Man ir bail no tā, ka vīrietis var mani piekaut, un man ir bail, ka es nevarēšu aizstāvēties. Man ir bail, jo esmu piedzimusi kā sieviete."
Kāpēc vispār gribējāt veidot tādu sarakstu?
Kādā brīdī sapratu, ka ne visi tā dzīvo. Sāku cilvēkiem jautāt: no kā jūs baidāties? Un cilvēki teica: nezinu – es par tādām lietām nedomāju… Tā es sapratu, ka tā ir mana realitāte, bet ne citu cilvēku realitāte. Un, ja man parādījusies iespēja par to runāt, – kāpēc to neizmantot?
Kas tas ir – jūsu paņēmiens iepazīstināt mani ar sevi vai atbrīvoties no fobijām?
Lai no tām atbrīvotos, vajadzīgs psihoterapeits. Bet man izrāde palīdzēja sākt par tām runāt. Un pieskarties klusākai problēmai – emocionālajai un fiziskajai vardarbībai un tās sekām. Tas ir ļoti svarīgi – runāt.
Jums skan stāsts par vecmāmiņu, kuru izvaroja.
Tas notika pēc Otrā pasaules kara, taču izvarošana notiek arī 2020. gadā.
Dejā jūs attēlojat, kā pašaizsardzība pārvēršas agresijā. Liekat man saprast, cik tās ir tuvas un cik labi jūs to saprotat.
Ir dažādi aizsardzības mehānismi – vieni apstulbst, citi uzbrūk pirmie, agresija šajā gadījumā ir zemapziņā. Es mēģināju izveidot ļoti subjektīvu izrādi, bet, protams, nevarēju ignorēt faktu, ka par šo tēmu ir daudz pētījumu. Ar to palīdzību es uzzināju arī par sevi.
Var baidīties no visa. Piemēram, ka izrādes vidū kāds piecelsies un izies no zāles. Šis kāds patiešām piecēlās un izgāja, taču jūs turpinājāt kustēties, neskatoties ne uz ko.
Dzīvot taču gribas.
Vai pēkšņi sākāt novest sevi līdz nespēkam – bailes novārdzina.
Jo tūlīt pēc tam es tieši sāku stāstīt par vecmāmiņu un man sevi jānoved nevis līdz stāvoklim “ziniet, es jums pastāstīšu”, bet gan līdz “es nevaru jums nepastāstīt – klausieties”.
Tātad jūs nevis aicināt mani klausīties, bet piespiežat to darīt.
Tajā brīdī – jā. Kaut kādā ziņā tā ir manipulācija, taču visās vardarbības situācijās bieži ir manipulācija. Un tāpēc es nolēmu, ka manipulēšu ar skatītāju vismaz kaut kādā līmenī. Tas bija svarīgi.
Par to mēs runājam… Tagad lasītāji vienkārši nobīsies un nenāks uz jūsu izrādi. Pasakiet, kāpēc tomēr uz to ir jāiet.
Jo – man šķiet – tā ir ļoti cilvēcīga.
Ļoti atklāta un godīga.
Tā ir cilvēkam. To sapratīs ne tikai teātra cienītāji vai tie, kam patīk laikmetīgā māksla, to sapratīs jebkurš. Tā darbojas dažādos līmeņos. Galu galā ir taču lieliski, ka kāds var iziet uz skatuves un padalīties ar kaut ko savu. Neslēpties aiz gatavām lugām un svešiem vārdiem, bet vienkārši tikties ar skatītājiem un uzticēties viņiem.
Es vispār neatceros nevienu izrādi par sieviešu baiļu tēmu.
Man šķiet, ka Latvijā tā ir pirmā laikmetīgās dejas izrāde par šo tēmu. Un tā nav par to, ka es esmu tāda feministe.
Bet jūs taču neesat feministe!
Kāpēc tik pārliecināti? Es piekrītu feminisma idejām – esmu par vīriešu un sieviešu vienlīdzību sabiedrībā, par tiesībām uz ķermeņa autonomiju un neaizskaramību. “Feminisms” nav slikts vārds, ar to saistītas labas idejas un darbi.
Jūs sakāt, ka izrāde iznākusi sociālpolitiska.
Politiskā tajā ir maz, sociālā vairāk, taču mums ir ļoti patriarhāla vide, un tas jautājumus, kuriem pievērsta uzmanība “Rutīnā”, zināmā mērā padara politiskus.
Un tomēr lieliski, ka jūs laužat sava stāsta gaitu un skatītājam parādās iespēja vērot brīnišķīgu, lēnu procesu uz ventilatora vēja pūsmas – kā meitene pārvēršas par jaunu sievieti, lellīte par taureni. Un, lūk, bērna bailes jau izaugušas par citām, koķetām bailēm – cik briesmīgi novecot. Jūs sākāt patikt sev un atjautīgi pastāstījāt par skaistumu – kā tas dzimst, pēc kā, kādēļ.
Izrādē es izmantoju skaistuma klišejisku variantu, lai pēc tam šo klišeju salauztu. Turklāt man gribētos ticēt, ka nav skaistu vai neglītu cilvēku, ka, ja es šodien sevi mīlu, tad esmu skaista.
Un drosmīga. Jo ar lūpu krāsu attēlot lejup pa kāju plūstošu asins straumīti – tā ir drosmīga rīcība.
Tas ir tāpēc, lai atgādinātu – ne viss ir tik skaisti, kā šķiet!
Un “es baidos jau tāpēc vien, ka esmu piedzimusi par sievieti”.
Uz pirmo “Rutīnas” izrādi kopā ar citiem vīriešiem atnāca Viesturs Kairišs. Man bija interesanti, kā vīrieši uztver šo izrādi.
Droši vien sagādājāt viņiem daudz brīnišķīgu atklājumu.
Šeit līdz ar specifiskām sieviešu tēmām un situācijām ir daudz tādu, kuras vīrieši pazīst. Māksliniece Ieva Jurjāne sagaidīja mani pēc izrādes un teica, ka “Rutīna” jāskatās vīriešiem. Par kaut ko viņi vienkārši neiedomājas, tas ir ārpus viņu realitātes, bet es atklāti piedāvāju ieskatīties manā realitātē. Sākumā es mēģināju iekļaut citu sieviešu stāstus, taču pēc tam sapratu – uz skatuves jābūt tikai man pašai. Rodas notiekošā dokumentalitātes izjūta, bet man atklātums ir ļoti svarīgs – Latvijas skatuves mākslā man pietrūkst atklātuma. Tāpēc arī nolēmu tik brutāli izmantot atklātumu.
Un par to skatītāji jums ir pateicīgi.
Taču aplausi un paklanīšanās man ir vispārsteidzošākā izrādes daļa. Esmu tikko pastāstījusi, ka mana vecmāmiņa tika izvarota, bet man aplaudē. Tas ir ļoti dīvaini – aplaudēt saistībā ar tādu rīcību.
Bailes nav pelnījušas aplausus.
Pelnīti vai nepelnīti – katrs izlemj pats. Tomēr iedomājieties – jūs kādam esat atklājis savu noslēpumu, un jums aplaudē. Lai gan, no otras puses, cilvēki tā saka – mēs tevi esam sadzirdējuši.
Mēs esam ar tevi.
Un tas ir ļoti patīkami.
Izrādi “Baiļu rutīna” var noskatīties Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā, Ģertrūdes ielā 1a.
Par mākslinieci:
Jana Jacuka kopš bērnības redzēja, kā kustas mūzika, bet, kad sāka iet uz dejas izrādēm, beidzot saprata, kas tās par bildītēm, kas šaudās viņas galvā, un ko ar to iesākt. Iestājās Olgas Žitluhinas kursā “Laikmetīgās dejas māksla”, Latvijas Kultūras akadēmiju beidza 2018. gadā un par trīs darbiem – “Y”, “Manu acu tulkojums” un “Bedre” – tika nominēta “Dejas balvai 2017-2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotājs/-a”. Sāka sadarboties ar teātriem kā horeogrāfe un jau par pirmo izrādi – “Mumu” Rīgas Krievu teātrī – ieguva “Spēlmaņu nakts” nomināciju. Pēc tam bija izrādes citos teātros, kopīgs darbs ar režisoriem Viesturu Kairišu, Georgiju Surkovu, Vsevolodu Ļisovski, Dmitriju Volkostrelovu, producenti Jevgeņiju Šermeņovu. Ģertrūdes ielas teātra “Situāciju komēdijā” Jana uz skatuves klusēja kompānijā ar Nacionālā teātra aktrisi Ināru Slucku. Tāpēc, kad Pāvela Prjažko lugas “Lielgabalu gaļa” – bet tur ir gan teksts, gan loma – iestudējumam sāka meklēt 30-35 gadus vecu aktrisi, iet uz atlasi Jana nebaidījās: “Neesmu aktrise un man nav trīsdesmit, tomēr nodomāju – kāpēc gan ne?”
Sadarbībā ar Jaunā teātra institūtu un festivālu “Homo Novus” Jana Jacuka un dramaturģe Laura Stašāne sākušas darbu pie projekta par emocionālo un fizisko vardarbību ģimenē vai attiecībās un lūdz sievietes dalīties ar savu pieredzi.
