“Daudz ko esmu dzīvē darījis, bet aiziet no teātra nekad neesmu domājis. Daudzas lietas ir radniecīgas, teatrālo elementu var atrast jebkurā profesijā,” atzīst Gundars Āboliņš.
Jubilejas dienā viņš Jaunajā Rīgas teātrī spēlēs izrādē "Vēlā mīla".
“Kolēģi prasīja, vai dot brīvu, teicu, nē, es gribu spēlēt. Ko tu gribi spēlēt? Vajadzētu ko jaunāku, un izvēlējāmies šobrīd vienu no manām jaunākajām lomām - izrādi “Vēlā mīla”. Tur man ir 89 gadi, bet mīla ir klātesoša. Tas ir svarīgi,” atklāj Āboliņš.
Gundara Āboliņa teātrī nospēlēto lomu saraksts ir garš. Viena no lomām un arī darbs, ko aktieris min kā būtisku savā dzīvē, ir Ivana Gončarova romāns "Oblomovs", kas pirms pirms dažiem gadiem latviski iznāca arī Āboliņa tulkojumā. Aktieris min, ka ir bijuši vairāki pagrieziena punkti.
"Pirmā reize, kad sapratu, ko nozīmē darboties uz skatuves, nevis vienkārši ar izteiksmi runāt tekstu, bija 2. kursā ziemas sesijā. Mums bija latviešu klasika, fragmenti jāspēlē, es spēlēju Joski. Arī laikam liktenīgi,"
atminas Āboliņš, kurš uzskata, ka Joske ir savā ziņā viņa mūža loma dažādos vecumos.
"Otrs bija fragments no "Pēra Ginta", kur ar Regīnu Razumu spēlējām – viņa bija māte, es – Pērs. Tie bija divi fragmenti, kurus atceros, ka man kaut kas iekšā saslēdzas, sapratu, kā tas ir – būt uz skatuves un darboties. Dzīvot sadarbībā ar partneri. Tā ir būtiska sajūta aktierim."
Kā būtisku viņš atceras arī sadarbību ar Andri Blekti Dailes teātrī savulaik. "Sapratu, kas ir darboties precīzā shēmā un mehānikā," vērtē Āboliņš.
Tāpat būtiska izrāde bijusi Arņa Ozola iestudētā "Gaidot Godo".
"Grūts materiāls. Vienā mēģinājumā, kad jau jutu, ka man tek auksti sviedri, sapratu, ka beigās kādā mirklī iekšēji sevī ir kaut kas jāpārlauž, tad kaut kas rodas," tā Āboliņš. "Vēl viens darbs, kas man likās svarīgs, bija Laura Gundara iestudētais “Pieskaries baltajam lācim”. Tā man šķiet ļoti vērtīga izrāde manā dzīvē."
Tad uzskaitījumā seko "Revidents". "Varu saukt daudz. Ir izrādes, ko neatceros, ka esmu spēlējis. Katrā kaut kas ir, un katra atstāj kaut kādu nospiedumu," atzīst Āboliņš.
Runājot par jaunajiem aktieriem, kas šobrīd mācās Jaunā Rīgas teātra kursā, Āboliņš ir gandarīts, ka viņi ar interesi mācās un veidojas par personībām.
"Mūsu izglītība un tas, cik viņš ir lasījis, ir uzreiz kā uz delnas. Ir fragmentāras zināšanās, virspusējas it kā par visu ko un padziļināti par kaut ko tikai retajam. Uzreiz redzi, vai lasījis grāmatiņas vai skatījies "Youtube"," raksturo Āboliņš. "Pozitīva ziņa, ka viņi saprot, ka daudz kas ir jāapgūst un jāsaprot, lai saprastu pasauli ne tikai šī mirkļa patēriņa kontekstā, bet vēsturiskā, kultūras, līdz ar to arī sabiedriskā, politiskā, ekonomiskā kontekstā. Viņi saprot, ka tā viņiem pietrūkst."
"Pusotra gada laikā viņi jau veidojas par personībām. Viņi ļoti ātri pieaug, atnāca kā bērni, tagad kļūst par jauniem vīriešiem un sievietēm, par atšķirīgām individualitātēm.
Viņi ir atvērti un saprot, ka viņiem ir trūcis un tur ir materiāls, kas var dzīvē būt noderīgs. Cenšamies skaidrot un palīdzēt. Cerīgi," turpina aktieris.
Jubileju Āboliņš svinēs ar izrādi "Vēlā mīla" Jaunajā Rīgas teātrī, bet jau pavisam drīz pirmizrāde Viestura Kairiša filmai "Pilsēta pie upes", kurā ebreju tirgotāju atveido Gundars Āboliņš. Aktieris smejoties bilst, ka tā arī ir viena no viņa "Joskes lomām". Tāpat "Joskes loma" viņam ir arī topošajā Latvijas Radio teātra jauniestudējumā, kura pamatā ir Laimas Kotas romāns "Istaba". Atbildi, kāpēc režisori tieši viņu izvēlas šīm lomām, Āboliņš ir meklējis, bet vēl nav atradis.
