Garīgā enerģija ir dejas sākumpunkts. Performances meistarklašu dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Šī gada sākums bijis piesātināts ar Latvijas performances mākslas videi nozīmīgiem pasākumiem – jaunizveidotais Latvijas Performances mākslas centrs, kas radis telpu mākslinieku rezidenču centrā “Mā telpa”, iesildot performances mākslas festivālu “Starptelpa”, kas gaidāms jūnijā, piedāvāja iespēju pieredzēt ārvalstu performances mākslinieku meistarklases. Uz vienu no tām – Morīnas Flemingas meistarklasi – atskatās Ketija Riteniece. 

Joprojām neesmu īsti formulējusi savu viedokli par čakrām – no vienas puses, idejā, ka atkarības, ilgstošs aizvainojums vai pašapziņas trūkums aizsprosto mūsu ceļu uz pilnvērtīgu dzīvi, neliekas nekas nepareizs, no otras puses – zinātniskie pierādījumi, ka norādītajās čakru atrašanās vietās patiešām var atrast kādus “nervu sabiezējuma punktus”, ir diezgan nepārliecinoši un daudz vājāki par pierādījumiem, ka nekā īpaša tur nav. 

Tāpat vēl īsti nezinu, ko domāt par pašdziedēšanos, pašizārstēšanos – ne par velti pētījumos kā kontrolmetode tiek izmantots placebo, bet pašdziedēšanās izklausās pārāk līdzīga “dziedināšanai ar eņģeļiem”, par ko var lasīt apsmaidāmās intervijās ar dziedniekiem dzeltenas iekrāsas preses izdevumos. Tie ir tikai divi piemēri no šīm netradicionālajām “enerģiju” idejām un metodēm, kas mēdz nonākt manā informācijas laukā. 

Tomēr amerikāņu performances mākslinieces un horeogrāfes Morīnas Flemingas (Maureen Fleming, dz. 1954) dzīvesstāsts un pieeja dejai ir cieši saistīta ar šādām pa pusei mistiskām lietām – dziedinošo “dzīves enerģiju”, kas it kā mīt mūsos.

Kad Morīna bija divus gadus veca, vēl dzīvojot Japānā, viņa cieta autoavārijā, un viņai tika traumēts starpskriemeļu disks muguras lejasdaļā. Par traumu viņa uzzināja daudz vēlāk, trīsdesmit piecu gadu vecumā, un uzskata, ka tieši viņas kā bērna vajadzība kustēties, vērpšanās un locīšanās sāpju mazināšanai ir tas, kas definējis viņas dejas stilu šodien – ārkārtīgi lēnu, pārdomātu un pilnībā apzinātu kustību. 

Neskaitāmi apskatnieki ir meklējuši un arī atraduši skaistus vārdus, kādos aprakstīt Morīnas deju – viņas ķermeņa lokanība drīzāk atgādina kādu jūras bezmugurkalnieku, nevis cilvēku ar skeletu un tā ierobežoto kustības amplitūdu; redzēt Morīnas performanci ir kā pabūt tēlnieka iztēlē un vērot mālu pārvēršamies visneiedomājamākās formās un tēlos, viņas uzstāšanās ir pa pusei deja, pa pusei sapnis; tā ir horeogrāfiska metamorfoze; kustības dzeja – un tā tālāk. 

Es negribu piedalīties tēlaino valodas izteiksmes līdzekļu sacensībā –  daļēji tāpēc, ka esmu redzējusi tikai vienu pasaulslavenās dejotājas uzstāšanos (februāra beigās RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6), bet drīzāk jau tāpēc, ka, manuprāt, valoda nevar aizsniegties tur, kur sākas dejotāja kustība un kur tā turpina kāda cita veida kustību skatītājā.

Redzējusi Morīnas brīnumskaisto un visnotaļ lokano priekšnesumu H2O 6 centrā, vēlāk piedalījos arī mākslinieces vadītā divu dienu meistarklasē “MĀ telpā”, ko marta vidū rīkoja Latvijas Performances mākslas centrs. Un vīlos! Jo būdama gatava intensīvai muskuļu stiepšanai un ķermeņa izlocīšanai līkumu līkumos, profilaktiskām karstām vannām un fastumgēla ziešanai sekojošajā vakarā, biju pārsteigta, ka lielāko daļu laika veltījām savas pašdziedinošās “dzīvības enerģijas” apzināšanai, elpošanai un neskaitāmiem iztēles vingrinājumiem, ķermeņa kustību vizualizācijām:

kā tabakas dūmu aplītis virzās augšup pa mugurkaulu, stiepjot to un piestājot čakru punktos, kā stiprs vējš pūš cauri locītavām, it kā tās atdalot un atbrīvojot,

kā enerģija no tās sākumpunkta starp ānusu un dzimumorgāniem izplešas pa visu ķermeni, kā mana smagā zirga aste nolaižas, ievelkot iegurni, kā caur galvu aug bambuss, no mugurkaula – zieds, no iegurņa priekšas zvaigznes izstaro gaismu, un perpendikulāri par galvenajām ķermeņa līnijām – caur pēdām, galvu un pleciem – izgriežas un izstiepjas bezgalīgas spirāles, kamēr kājas lēni slīd cauri dubļiem. Mūsu grupas fināla performances sagatavošana aizņēma labi ja stundu vai divas no visa intensīvā meistarklases laika.

Iespējams, šī proporcija lieliski parāda, cik liels un spēcīgs ir tas kaut kas, kas slēpjas aiz lēnās, apzinātās un vārdiem grūti aprakstāmās kustības. Tas kaut kas – ne tikai tik vienkārši kā darbs, kas slēpjas aiz visiem redzamā rezultāta, bet drīzāk visa Morīnas pieredze, ticība un uzskatu sistēma. 

Tas - kā par spīti ārsta brīdinājumiem par dzīvi ratiņkrēslā viņa atteicās no muguras operācijas un dziedē sevi ar pašas izstrādātu kustību kopuma tehniku, viņas ticība ķermeņa un dvēseles nešķiramībai, ķermeņa garīgajai enerģijai kā dejas sākumpunktam – tas viss ir redzams Morīnas performancē. 

“Tas bija tik vienkārši, bet spēcīgi. Un varēja redzēt, ka jūsu kustības nāk no kaut kā dziļāka,” pēc mūsu meistarklases grupas uzstāšanās man sarunā teica kāda skatītāja. Es negribu melot, apgalvojot, ka viennozīmīgi to sajutu arī kā viena no dejotājiem, bet jāatzīst, ka Morīnas vadītās nodarbības noteikti vēl vairāk noārdīja manus priekšstatus par deju kā tehnikas izpildi un uzstāšanos kā kāda naratīva nodošanu skatītājam.

Nākamā iespēja piedzīvot Morīnas Flemingas uzstāšanos Rīgā būs jūnijā, 2. starptautiskajā Rīgas performances festivālā “Starptelpa”, kurā pasaulslavenā māksliniece rādīs savu darbu “B Madonna”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti