Labrīt

Tapuši jauni iepirkumi Salaspils kodolreaktora likvidācijas virzīšanai

Labrīt

Skolēnu attiecības klases kolektīvā. Pētījuma datus vērtē Nils Sakss-Konstantinovs

Izrādē "Dzīves DārgAkmentiņi" Rēzija Kalniņa vēlas atgādināt par brīnišķigām lietām dzīvē

«Dzīves DārgAkmentiņi» – top Rēzijas Kalniņas režijas debija Rīgas Krievu teātrī

Ja šī izrāde skatītājam atgādinās kaut vai par dažām brīnišķīgām lietām, kuru dēļ ir vērts dzīvot, tās mērķis būs sasniegts – tā par savu jauno iestudējumu “Dzīves DārgAkmentiņi” saka Rēzija Kalniņa. Ar šo izrādi viņa debitē kā režisore Rīgas Krievu teātrī, uz kura skatuves savulaik spēlējusi kā aktrise.

Izrādes pamatā ir mūsdienu britu autora Dunkana Makmillana pirms pieciem gadiem sarakstītā luga. Tās centrā ir vecāku un bērnu attiecības, proti – stāsts ir par to, kādu ietekmi vecāki atstāj uz savu bērnu dzīvēm un personībām un ko pēc tam ar šo “bagāžu” bērniem darīt.

Iestudējums būs monoizrāde, kurā spēlēs Anatolijs Fečins vai Ivans Streļcovs, kas izvēlēti režisores sarīkotā īpašā kastingā.

Dunkana Makmillana luga ir smeldzīga un smieklīga vienlaikus. Izrādes veidotāji tai devuši žanra apzīmējumu – jūtu laboratorija, jo galvenais varonis tajā atklāti un dziļi preparē savas izjūtas, dzīves uztveri un dzīves izvēles. Tam visam ir cieša saikne ar mantojumu, ko viņš saņēmis bērnībā no saviem vecākiem. Ko darīt ar šo mantojumu, kā pret to attiekties, kādā gultnē to ievirzīt? – šie ir lugas jautājumi, kas ļoti personiski svarīgi arī iestudējuma režisorei Rēzijai Kalniņai

Rēzija Kalniņa skaidro: “Man ir tieši tāda personiska pieredze par šo tēmu. Tātad attiecības ar vecākiem, attiecības ar māti un tēvu. Attiecības ar izdzīvošanu, attiecības ar mēģinājumu kaut kādā brīdī sākt dzīvot apzinātu dzīvi vai izdarīt apzinātas izvēles.

Saprast, kā mūsu bērnība, attiecības ar vecākiem tajā ietekmē mūsu tagadni un nākotni.”

Daudzus no pieminētajiem jautājumiem mēs bieži vien labprātāk paturam sevī, noklusējam, jo tie šķiet pārāk personiski. Makmillans gluži otrādi – par tiem aicina runāt, un runāt pat ļoti tieši un atklāti, jo tikai tas ir ceļš uz risinājumu.

Tas bijis viens no iemesliem, kādēļ Rēzija Kalniņa šo lugu vēlējās iestudēt tieši Rīgas Krievu teātrī, jo pēc viņas pieredzes Novosibirskā – krievu mentalitātei piemīt lielāka atvērtība, un tas šī darba saistībā ir ļoti svarīgi. Arī pati sevī Rēzija sajūt šo latviešiem neraksturīgo – atvērto temperamentu.

“Tāpēc man ļoti patīk šeit strādāt, jo tas atbilst, nezinu, kurām tur manām asinīm – čigānu, līvu un tā tālāk – jo manī ir ļoti maz no kautrīgā, intravertā, kritiskā latvieša, tāpēc es te jūtos ļoti labi.

Man šķiet, ka tieši krievu mentalitāte un krievu skatītājs ir tas, kurš brīvi uztver, brīvi mīl, brīvi raud, neliekuļo, kaut kā ļoti tieši reaģē.

Tā ir mana pieredze arī Novosibirskā,” stāsta Kalniņa.

Izrādei būs divas versijas. Vienu izspēlēs aktieris Anatolijs Fečins, kura bērnība aizritēja 1980. gados, bet otru Ivans Streļcovs, kurš auga 1990. gados.

Lai izvēlētos lomu tēlotājus, Rēzija Kalniņa rīkoja kastingu, kurā piedalījās 19 dažādu paaudžu aktieri. Katram bija jāpastāsta viens jautrs un viens bēdīgs stāsts, saistīts ar viņa mammu.

Anatolijs Fečins godīgi atzīstas – ātrumā viņam nekas no savas pieredzes nav nācis prātā, viņš sācis meklēt kādu citu cilvēku stāstus internetā, bet arī tur neko nav atradis.

“Es tā arī atnācu un pateicu – es gribēju internetā atrast kādu smieklīgu stāstu, bet man nekas nesanāca…” atklāj Anatolijs Fečins. “Un tad mēs tā vienkārši aprunājāmies par manu mammu. Rēzija to ierakstīja video, un pēc tam teica – es tev to video aizsūtīšu, paskaties pats – tas kā, tu runāji par savu mammu, arī bija galvenais izvēles kritērijs par labu tev.”

Rēzija Kalniņa atzīst, ka izvēlēties divus no 19 aktieriem nemaz nebija viegli, jo visi stāsti bija kaut kādā ziņā īpaši, kas viņu mammas, visticamāk, pat ļoti aizkustinātu.

“Jo tā mīlestība, kas plūda no viņu sirsniņām, no viņu acīm, no viņu stāstiem, un tas siltums, tas maigums, tā pieredze – tā bija atbruņojoša. Un, starp citu, tā arī ļoti palīdzēja un palīdz vēl joprojām viņus “vērt vaļā” uz tādu totālu, totālu atklātību un tādu emocionālu atkailinātību,” vērtē režisore.

Izrāde ir par to, cik svarīgi cilvēkiem ir iemācīties atklāti sarunāties arī par vissāpīgākajiem jautājumiem – uzskata aktieris Anatolijs Fečins. Tas nav viegli, bet tas ir daudz auglīgāks ceļš nekā klusēšana un problēmas paturēšana sevī.

Anatolijs Fečins atzīmē: “Ar saviem tuvajiem cilvēkiem ir jāsarunājas, nevajag gaidīt, ka viņi paši tāpat vien tevi sapratīs. Izrunāšanās ir kā terapija sev pašam, kas arī citiem palīdz saprast tavu dzīves pozīciju.

Un tikai tādējādi var nonākt pie kāda pozitīva kopsaucēja.

Bet mēs dzīvē bieži vien visu darām tieši pretēji. Piemēram, ja mēs uz kādu apvainojamies, mēs klusējam un noslēdzamies sevī, un tādējādi visu vēl vairāk sarežģījam.

Arī šī prasme sarunāties nāk no ģimenes. Ja vecāki savā starpā atklāti runā, ja viņi runā ar bērniem, tad arī bērniem tas vēlāk nesagādās problēmas.”

Lugas autora Dunkana Makmillana norādījums ir, ka lugas darbībai ir jānotiek tajā valstī, kur lugu spēlē, tātad – šajā gadījumā darbība notiks Latvijā. Tāpat skatītājs izrādē nav tikai pasīvs vērotājs, bet aktīvs līdzdalībnieks, un arī tas šajā izrādē tiks īstenots.

Režisorei Rēzijai Kalniņai vislielākais gandarījums būtu, ja izrāde skatītājam palīdzētu novērtēt kaut vai tikai dažas brīnišķīgas lietas, par kurām mēs varbūt ikdienā neaizdomājamies, bet kas mūsu dzīvi padara skaistu un piešķir tai jēgu.

Iestudējuma “Dzīves DārgAkmentiņi” pirmizrāde Rīgas Krievu teātrī skatām sestdien, 29. februārī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti