Divkauja vai kopražojums? Izrādes «Frankenšteina komplekss» recenzija

Nobīties pašiem no sevis. To liek režisora Valtera Sīļa izrāde "Frankenšteina komplekss", kurai ir divi dramaturgi Kārlis Krūmiņš un Mākslīgais Intelekts. Dramaturģiskais kopražojums liek domāt, cik tālu cilvēks var iet, tiecoties pēc šķietamas pilnības, vienlaikus liekot apšaubīt dramaturga izaicinājumu uz radošo "divkauju" Mākslīgajam Intelektam, kurš sevī, iespējams, nes visas pasaules dramaturģijas kvintesenci.

Citbūtnes mūsu vidū

Ja senatnē pagāniskais cilvēks pēc padoma vērsās pie dabas spēkiem, tad šodien to vietā cilvēks atbildi aizvien biežāk sagaida no tehnoloģijām, kuras ir "apveltītas" ar mākslīgo intelektu jeb saprātu. 

Aizeks Azimovs, zinātniskās fantastikas rakstnieks un arī bioķīmiķis, jau 1964. gadā žurnālā "The New York Times" publicēja savu viedokli par to, kāda varētu izskatīties pasaule 2014. gadā, tātad pusgadsimtu vēlāk. Raksta izskaņā autors norādīja, ka drūmākā iespējamība, ko viņš paredz, ir tā, ka piespiedu atpūtnieku sabiedrībai par slavenāko to vārdu krājumā būs kļuvis vārds "darbs". Vienlaikus cilvēki būs kļuvuši par mašīnu apkalpotājiem, aizvien vairāk grims garlaicībā un viena no pieprasītākajām medicīnas jomām būs psihiatrija. Taču par laimīgiem un savā ziņā izredzētiem Azimovs uzskatīja radošā darba darītājus, tiem kļūstot par sabiedrības eliti. Vai patiešām? 

Izrāde "Frankenšteina komplekss" jeb drāmas stunda mākslīgajam intelektam, kā to piesaka izrādes veidotāji, zināmā mērā apgāž šo "pareģojumu". Šoreiz radošā darba darītājs – dramaturgs Kārlis Krūmiņš – radošo darbu uztic veikt robotam – Mākslīgajam Intelektam jeb MI. (Izrādes veidotāji pat tā nosaukumu raksta ar lielajiem sākumburtiem – vārds un uzvārds.) 

Kājām gaisā situāciju iedomātajā, teatralizētajā telpā apvērš arī izrādes režisors Valters Sīlis. MI runā dzīva cilvēka (dramaturga Kārļa Krūmiņa) balsī, turpretī četriem aktieriem – Ingai Tropai, Kārlim Reijeram, Deividam Breivem, Vaidam Maršalkam – ir jāiemieso citbūtnes (non-human beings) jeb tādas radības vai pat objekti, kas nav cilvēki, bet kuriem piemīt noteiktas cilvēka iezīmes vai pat cilvēkam līdzīgas intelektuālās spējas. MI kā neredzams aktieris ar radiodiktores Sandras Glāzupas samtaino balsi jau piedalījās arī Sīļa jokumentālajā izrādē "Riests" (2021), verbalizējot divu iepazīšanās kāro trīsdesmitgadnieku saziņu "Tinder" vietnē. 

Izrāde "Frankenšteina komplekss"

Mākslas un zinātnes pasaulē ienācis arī jēdziens "daļēji dzīva būtne" (semi-living being), ar to saprotot organismu daļas, kas tiek izņemtas no to sākotnējā konteksta un uzturētas dzīvas mākslīgos apstākļos, piemēram, laboratorijās. Līdzīgi arī izrādē androgīnie aktieri ar sev piešķirtajiem tēliem top par šādām daļēji dzīvām būtnēm ne jau nu laboratorijā, bet teātra zālē skatītāju acu priekšā, kur to darbību nosaka dramaturgs (šajā gadījumā – veseli divi). Un aktieri var (tiem jāvar) jebko – no ūjinošiem, evolūcijas sākumpunktā esošiem mērkaķiem līdz Šekspīra cildenumam un Jonesko absurdam, no sirreālām, atkārtojumā iestrēgušām ainām līdz sakāpinātai populārās kultūras ainu atražošanai. 

Mainoties ainām, mainās aktieru tēli ar plašu emocionālo paleti. Savu melnbalto biroja darbinieku tēlu tie izmanto kā pamatu, ko kontekstualizē atbilstoši MI ģenerētajai ainai ar dažiem rekvizītiem, kas ieslēpti sporta zāles ģērbtuves četros anonīmajos metāla skapīšos, tik ļoti atgādinošus deviņdesmito gadu lielās, rūcošās datora procesora kastes (scenogrāfija un kostīmi – Uģis Bērziņš).

Skapīši rada arī priekšstatu, ka aktieri atrodas sportiskā treniņā – aktiermeistarības vingrinājumos un vienlaikus dramaturgu cīņas laukā. 

Brīžiem pārlekšanu no tēla tēlā skatītājam kļūst grūti uztvert. Iespējams, arī tāpēc, ka izrāde notiek MI dzimtajā valodā (angliski ar titriem latviešu valodā), bet varbūt gluži vienkārši jāatzīst, ka vairs nepiederu tai paaudzei, kura ir adaptējusies un kurai piemīt rafinētā spēja pārslēgties pat ik pēc trim līdz piecām sekundēm jaunai darbībai. 

Izrāde "Frankenšteina komplekss"

Cilvēcīguma atliekvielas 

Mākslīgo intelektu jeb saprātu klasificē divās kategorijās: stiprajā un vājajā. Pirmajā no tām iekļaujamas mašīnas, kas tiecas domāt kā cilvēks, bet otrajā – fragmentāras, sadzīvē noderīgas tehnoloģijas, kurām piemīt kāda saprātīga iezīme. Izrādes, kas tapusi sadarbojoties "Dirty Deal Teatro" un Kauņas Nacionālajam drāmas teātrim, centrā ir mākslīgais intelekts kā cilvēka domāšanu simulējošais saprāts. Par biorobotiem jeb robotiem, kuri ne tikai tiecas domāt kā cilvēks, bet pat vizuāli līdzinās tam, tematiski improvizēja režisors Alvis Hermanis un jaunie JRT aktieri izrādē "Bītlu jaunais albums" (2019), kurā, pievērsiet uzmanību, jau nemaz nebija dramaturga, jo režisors ar aktieriem paši pildīja šo uzdevumu. 

Turpretī vājā MI klātbūtni kā praktisko palīgu uz teātra skatuves varēja vērot Liepājas teātrī režisora Viestura Meikšāna iestudējumā "Dēmōns" (2020), kur scenogrāfes Monikas Pormales telpā lielizmēra kopētājs, mirgojot sarkani gailošām, dēmoniskām acīm, pārvietojās pa skatuvi. Uz skatuves, līdzās aktieriem, divas robotu kā anonīma radītāja rokas darbojās arī Pormales veidotajā scenogrāfijā ungāru režisora Kornela Mundruco izrādē "Lilioms" (2019) Zalcburgas festivālā, turpretī pats Mundruco 2009. gadā "Homo Novus" festivālā Rīgā piedāvāja skatītājiem iestudējumu "Frankenšteina projekts", kurā vēstīts par zēnu, kas kļūst par briesmoni nevis zinātniska eksperimenta kārtā, bet gan sabiedrības un tuvāko cilvēku ietekmē. Jābaidās no tā, kas ir sevī.

Jaunās izrādes veidotāji atsaucas uz Azimova ieviesto terminu "Frankenšteina komplekss", kas apzīmē bailes no tā, ka pašradītais vērsīsies pret mums, mūs pašus apdraudot.

Tiesa, pats Azimovs jau pirms vairāk nekā 70 gadiem bija formulējis trīs robotu likumus. Pirmkārt, robots nedrīkst kaitēt cilvēkam vai pieļaut kaitējumu ar savu bezdarbību. Otrkārt, robotam ir jāklausa cilvēka dotajām pavēlēm, ja tas nav pretrunā ar pirmo likumu. Treškārt, robotam jāaizsargā sava pastāvēšana, ja tas nav pretrunā ar pirmo un otro likumu. Taču vēlāk viņš pievienoja arī nullto likumu, kas bija gandrīz tāds pats kā pirmais, tikai vārda "cilvēks" vietā bija "cilvēce". Un tas jau padarīja visu daudz sarežģītāku. 

Raugoties no mūsdienu skatupunkta, tikai pērnā gada izskaņā UNESCO izdevās pieņemt pirmo globālo vienošanos, kas nosaka standartus mākslīgā intelekta jeb MI ētikas jomā un kuras mērķis ir nodrošināt, lai MI sistēmas darbotos cilvēces labā, ievērojot cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, demokrātijas principus, kā arī novērstu iespējamo kaitējumu. Samērā tuvu Azimova robotikas likumiem, tikai jautājums, vai vilciens vēl nav aizgājis un ļaunprātīga tehnoloģiju izmantošana jau sen neuzglūn cilvēkam? Pat tāds viens interneta "trollis" ir šis mazais, baisais radījums, kas piesārņo digitalizēto pasauli un veido vēl neapjaušamas armijas cīņā par viedokļiem. Neredzamais karš, kur kareivju rindās ir cilvēku imitējošas citbūtnes. 

Izrāde "Frankenšteina komplekss"

Noraugoties uz MI radītajām ainām, brīžiem kinovalodu imitējošām, Sīļa iestudējumā no viegla smīna izrādes sākumā līdz iracionāliem baiļu signāliem izrādes beigās aktuāls kļūst jautājums par cilvēcīguma atliekvielām sabiedrībā, kurā dzīvojam. Paturot prātā, ka MI savas kompilācijas veido balstoties uz cilvēka radīto ideju, lietu, darbu uzkrājumu. MI spoguļo to, ko radījis un ko patērē cilvēks. Slāņiem vien klājas pāri klišejas, dižpārdokļu elementi, lasītāko ziņu atspulgi.

Digitālais kultūrslānis, kurā rokas MI, izceļ Laura Johansona uz skatuvi vērsto prožektoru gaismā ne to skaistāko mantojumu – vardarbību, vientulību, citādību. Tā ir komiksu tipa ilustrācija pārapdzīvotai pasaulei, kurā viss nav tā, kā izskatās. 

Izrāde "Frankenšteina komplekss" skatītājam atgādina, ka visticamāk tieši cilvēcīgums ir tas pēdējais salmiņš, pie kura pieķerties šai pasaulei, lai pārtrauktu pašiznīcināšanos.

Izrāde "Frankenšteina komplekss"

Dramaturģijas izstrādājums?

Urdošs paliek arī  jautājums, cik precīzi ir rekonstruētas MI piedāvātās ainas? Tik tiešām konkrētās personības – dramaturgus, kuri izspēlē atsevišķu izrādes ainu, ir izvēlējies un ieslodzījis vienā telpā MI bez dramaturga precizējumiem? Vai šis ir stāsts par iespējamo un nākotnē pašsaprotamo sadarbību vai tomēr pavīd cilvēciski konkurences elements?

Izrāde liek domāt par to, vai cilvēks, kurš pats radījis MI, nejutīs sava veida pašapziņas pazemināšanos. Vai šai radošajā divkaujā ir kāds uzvarētājs?

Vai tie ir abi – gan dramaturgs, gan MI –, jo tikuši pie kopražojuma – visnotaļ skatāma dramaturģijas izstrādājuma? Vai tomēr kāds ir zaudētājs? 

Ja nu dramaturgam sāk šķist, ka pasaule tīri labi varēs iztikt ne tikai bez apkopējas, bet arī bez dramaturga, jo MI taču var arī radīt samērā pieklājīgu, atsevišķās ainās pat aizraujošu lugu. Līdz ar to "Frankenšteina komplekss" var tikt uztverts vienlaikus gan kā laikmetīgs eksperiments dramaturģijas radīšanā, gan arī dramaturga meklējumi tam, kāda ir viņa loma mūsdienu teātrī. 

Postdramatiskais teātris un koprades tendence teātrī jau labu laiku arī Latvijā raisa jautājumu par dramaturga funkcijām teātrī šodien. 

Lai šī izrāde paliek kā pandēmijas un tehnoloģiju attīstības uzdots teātra praktiķu retorisks jautājums, vai empātiju skatītājā ir iespējams pamodināt, iestudējot MI destilētu dramaturģisko materiālu, kas iesākas kā viduvēja Holivudas šausmu filma, bet beidzas ar sirreālu ainu kolāžu. Un kādu lomu teātrim kā dzīvai skatuves mākslai piešķir tehnoloģiju un virtuālās realitātes uzvaras gājiens? Laiku pa laikam ir vērtīgi uzdot sev arī šādus eksistenciālus jautājumus. Arī profesionāli. Profilaksei. 

Izrādes laikā pieķeru sevi pie domas, ka neatpazīstu iespējamo mūzikas autoru. Ieskatoties pēc izrādes programmiņā, mazliet jānosarkst. Protams, tas taču arī ir kopražojums. Mūzika: Armands Saulītis, Mākslīgais Intelekts. Nākamreiz, kad saņemšu robotizētu telefonzvanu no sadzīves pakalpojumu nodrošinātāja darbinieka MI, tad nesteigšos ieraduma pēc nolikt klausuli, atsakoties runāt ar kādu ierīci, bet tā vietā pamēģināšu uzturēt kādu saviesīgu sarunu, piemēram, par jaunākajām teātra izrādēm. 

Ceru, ka par šo izrādi (pēc tam, kad pašmāju teātra kritiķi būs pauduši savu skatījumu) taps arī recenzija, ko būs sagatavojis MI. Objektivitātei, balstoties kvantitatīvos datos un varbūtībā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti