“Saule riet austrumos” ir pirmā izrāde ciklā “Jauno maiņa”, kura galvenais mērķis ir atbalstīt jauno skatuves mākslinieku ienākšanu teātrī. Cikls ir “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātra ļoti atbalstāma iniciatīva, kurā piedalās arī Valmieras Drāmas teātris un Rēzeknes teātris “Joriks”. Konceptuāli cikls līdzīgs 2019./2020. gada sezonā tapušajām “Ieraugi pirmais” izrādēm, kas arī aicināja pie stūres vēl nepieredzējušus māksliniekus. Skaidrs, ka jaunajiem ir ko teikt un ir svarīgi, ka viņiem tiek dota telpa to darīt.
Pašu izrādes veidotāju vārdiem “Saule riet austrumos” ir eksistenciāls koncerts liriskā garā. Tas veidots kā muzikāla saruna, kur vienā telpā savijas dzeja un mūzika, realitāte un sapņi, pagātne un tagadne. Būtiski, ka ienākšanai teātrī Gūtmanis izvēlējies nevis savu laikabiedru dramaturģiskos darbus, bet dzeju no 20. gadsimta sākuma, tādējādi mudinot uz vienojošā meklēšanu visos šķietamajos pretstatos, arī paaudžu starpā.
Uz Nika Ciprusa gaismotās, piedūmotās skatuves darbojas divi personāži. Aktrise Elīza Dombrovska un komponists Platons Buravickis, kuri kopīgi sacerējuši izrādes mūziku, iedzīvina tādu kā Austras Skujiņas prototipu un, kā intervijās norādījis Buravickis, viņas sirdsapziņu, kas ir vārdos skopa, bet attieksmē un mūzikā bagāta.
Tieši muzikālā pavadījuma asonance ir tā, kas visvairāk diktē izrādes centrālā tēla būtība. Dombrovska savu lomu veido kā uz nervu sabrukuma robežas balansējošu sievieti. Aktrises trauslais ķermenis, kas ietērpts piegulošā Kristinas Rezvohh izvēlētā kleitā, liek domāt par to, cik viņas gaisīgā daba ir nepiemērota smagai dzīvei. Lai gan Dombrovskas Skujiņa brīžiem šķiet pārlieku uzspēlēta, ir fascinējoši vērot, kā viņa no absolūti kristāldzidras apziņas pārsviežas uz ironisku koķetēriju un dziļiem pārdzīvojumiem.
Arī Buravicka atveidotā sirdsapziņa piesaista skatu. Komponists izrādē nepasaka ne vārda, mūzika ir viņa valoda, kas caurvij pilnīgi visu izrādi. Bet arī viņš nogurst no realitātes, no dzīves, no savas skatuves partneres pārliekā dramatisma. Izrādes beigās Buravicka tēls sabrūk uz zemes. Varbūt tieši tā arī šobrīd dzīvojam –
mūsu miesa, ko izrāde simbolizē Dombrovskas tēls, turpina eksistēt. Bet sirdsapziņa mirusi guļ zemē, jo nespēj turēt līdzi pārlieku skarbajai realitātei.
Kā tāds pretstats Skujiņas liktenim, kur viņas balss turpina dzīvot dzejā, lai gan ķermenis pasauli pameta pārlieku agri.
Šo saikni starp dzīvību un nāvi izceļ arī tas, ka abi personāži darbojas ne tikai uz skatuves, bet arī ienāk skatītājos un te vispār pamet izrādes telpu. Kā tādas rēgainas radības viņi palīdz radīt spokaino sajūtu, kas izrādi ietin sapnī, gandrīz pat murgā. Te nav jāmeklē sižets, jāiedziļinās katrā detaļā. Tikai jāļaujas dzejas un mūzikas plūdumam, kas katru skatītāju aiznes dažādās pārdomās.
Skatuves scenogrāfija, ko veidojusi Kristina Rezvohh, uzbur vīziju par pretstatiem un to savienošanos. Uz skatuves novietots sintezators, kas šķietami simbolizē moderno pasauli. Nošu vietā – atvērts laptops. Bet pretī sintezatoram atrodas klavieres. Īstas, ar koka siltumu pilnas, atrautām un skatītājiem redzamām “iekšām”, kā arī nošu lapām.
Pretstati rodami arī izrādes dramaturģiskajā materiālā, ko izrādes vajadzībām veidojusi Elza Marta Ruža un Mārtiņš Gūtmanis. Skujiņa izceļas ar lielu mīlestību pret dzīvi, kas ar laiku arī viņu noved pie bezgalīgajām skumjām. Skujiņas dzejā romantiskā, ideālā iedomu pasaule un tās potenciāls atduras pret skarbo, aprauto realitāti. Un tieši šī sāpīgā atduršanās ir “Saule riet austrumos” centrā.
Jāsaka, ka visspēcīgākās pārdomas nerodas režijas, aktierspēles vai muzikālā pavadījuma mudinātas. Tur izrādes radošajai komandai vēl jācenšas pārsteigt ar ko sevišķu. Pārdomas izriet no izrādes tematikas izvēles. No vienas puses, tā tik tiešām ir saruna, kas savelk kopā pagātni un nākotni. Bet no otras, mazāk pozitīva puses – uz skatuves izskan cilvēka pirmsnāves domas un izjūtas.
Ko par jauno mākslinieku pasaules perspektīvu pasaka šīs tēmas izvēle?
Tēmas izvēle gan noteikti nav pārmetums. Tas vairāk ir kā paaudzes termometrs, kas vismaz šobrīd rāda drūmu bildi. Tomēr “Saule riet austrumos” ir tikai pirmā “Jauno maiņas” cikla izrāde. Noteikti laiks rādīs, kāds noskaņojums valda arī citos jaunajos skatuves māksliniekos.