Ar atvērtiem nervu galiem. Saruna ar aktrisi un režisori Ingu Tropu

"Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku, kura man tik ļoti pietrūkst," tā intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīstas aktrise un režisore Inga Tropa, kurai aizejošais gads bijis ļoti aizņemts, taču vienlaikus arī panākumiem bagāts. Viņas enerģijas uzkrāšanas veids ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties.

"Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, tad laikam kā tādam īsti vairs nav nozīmes," uzskata Tropa. "Taču gribas tik daudz ko paspēt! Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik daudz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun' gan skriešana."

Dzīve pēc balvas

Ingas Tropas veidotā izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī "Dirty Deal Teatro" šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī". "Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus, lai gan šis vārds "pienākums" man ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Panākumi ir vairāku gadu darbības rezultāts. Bija jau sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei, bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms...

Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet galamērķis vēl redzams nav. Nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties, un tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi. Jāmāk ar cieņu tās pieņemt.

Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.”

Tropa prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli.

Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt.

Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis. Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē "Palladium", kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts.

Pēc visa tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas.

Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies."

Aktieris atkarīga profesija

Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi "Trīs māsas" atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī."

Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad, protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā, un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām.

Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa.

Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas.

Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst.

Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā.

Mēs esam tik ļoti talantīga tauta, ka vajadzētu izpūst gaisu – visas bažas, bailes, pašu neapmierinātību, dusmas un koncentrēties... Ja to enerģiju, ar kuru citus kritizējam vai sevi graužam, ieguldītu radošās lietās!

Te arī ir tā atbilde, kāpēc tik daudz paspēju. Visu savu enerģiju ieguldu radīšanas procesā, galamērķī, ko vēlos sasniegt."

Mazliet par kino

Viena no Ingas Tropas jaunākajām sirdslietām ir videoklipu veidošana, un kino kopumā viņai ir ļoti tuvs.

Kuras no simtgades filmām viņai pie sirds īpaši gājušas? "Visvairāk – filma "Kriminālās ekselences fonds". Nezināju, ka vispār top šāds projekts," pasmaida Tropa. "Pēc izrādes "Irbīte" pirmizrādes mājās vēl negribējās doties - paspēju uz kādu no pēdējiem seansiem. Pat prātā neienāca, ka tas ir latviešu kino. Ieejot zālē, vienu pēc otra piedzīvoju patiesus prieka un kino baudas mirkļus!

No kinozāles izgāju priecīga un iedvesmota – tas ir labs pēdējā laika latviešu kino piemērs.

Filmā "Tēvs Nakts” ar prieku un iedziļināšanos vēroju Artūra Skrastiņa veikumu. Tas ir no tiem kinodarbiem, kur arī garās klusuma pauzes aktieris piepildījis – niansēti, patiesi, gudri. Savukārt "Billei" ir ļoti latvisks kods: tas ir gan ar savu garoziņu un skarbumu, gan sirdssiltumu, dvēseliskumu, garīgo tiekšanos uz citu – īstāku realitāti, kas ir taureņiem un citiem brīnumiem apdvesta. Bet "Homo Novus" – tā ir dzīves svinēšana, pilnasinīga izgaršošana. Kaspars Znotiņš – izcils!"

Sirdi turēt atvērtu

Režisore Laura Groza-Ķibere atzinusi, ka režisorēm-sievietēm nereti jāsaskaras ar izaicinājumiem, ar kuriem nesaskaras režisori-vīrieši. Vai 2018.gads kaut ko mainījis šajā dinamikā? Inga Tropa prāto, ka realitāte ir tāda, kāda tā ir: "Ik pa brīdim acis ieplešas izbrīnā no kādiem interesantiem notikumiem, bet nav jau arī viss tik pesimistiski. Izmaiņas notiek pamazām. Tas nebūs tik ātri. Tas sākas no mājas, ģimenē. Ķēdīte ir sarežģīta – jāpaiet laikam. Katram jāsāk ar sevi, jāmaina domāšana un attieksme – tas ir vienīgais ceļš, kā var panākt fundamentālas izmaiņas. Tā arī cenšos darīt.

Ja sāktu personīgi uztvert visu, nemaz nevarētu darboties šajā procesā, un būtu arī neveselīgi – tā ir pamatīga bedres rakšana, kurā iekrīti.

Jā, es redzu lietas, analizēju tās, bet galvenais uzdevums – mainīt savu attieksmi, turēt sirdi maksimāli atvērtu, neskatoties uz to, ka dažkārt ir sāpīgi, negodīgi, netaisnīgi, bet iet tālāk."

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti