Latvijas Nacionālajā baletā šobrīd dejo 26 dejotāji – vīrieši, 11 no tiem ir no ārzemēm. Mūsdienu atvērtajā pasaulē, iespējams, tas nav nekas neparasts, tomēr rodas jautājums – varbūt balets mums, latviešiem, nešķiet vīrišķīga profesija?
"Tā ir ārkārtīgi vīrišķīga profesija, tas galu galā ir sports, smags sports, tās meitenes nav tās vieglākās bieži vien un man, piemēram, ir jāiet uz sporta zāli, lai adekvāti pildītu savus darba pienākumus, tas ir ļoti fizisks darbs," pauž Latvijas Nacionālā baleta solists, horeogrāfs Antons Freimans.
Ja jau tā, tad kāpēc Baleta skolā zēnu trūkst? Rīgas Baleta skolas vadītāja Agnese Andersone saka: "Tas lielais uzplūdums un tas vīriešu laiks ir nu jau 20, 30, 40 gadus atpakaļ, un tas saistīts ar kultu – vīrieša kultu aktiera mākslā, kino un, es domāju, kas tas ir pavisam cits laikmets un laiks, kurā vīrietis – aktieris, dejotājs, dziedātājs bija pavisam citā lomā nekā šodienas vīrietis, kuram jāiet pelnīt nauda. Tā izturība, spēks, kas ir nepieciešams, lai apgūtu šo profesiju, ir apbrīnojams. Es pieņemu, ka tās pat ir sabiedrības bažas par to, vai mans bērns spēs to izturēt."
Horeogrāfs Antons Freimans atzīmē: "Viens no iemesliem kāpēc, es uzskatu, ka cilvēkiem būtu jānāk uz baletu un jādejo, īpaši puišiem – es brīžiem nevaru noticēt, ka tas, ko es daru, ir mans darbs, jo ir sajūta, ka tas ir vienkārši ultra aizraujošs hobijs, par kuru maksā un jāsaka – maksā vairāk nekā vidējo valsts algu!"
Savs viedoklis par to, vai balets ir vai nav vīrišķīgs, ir arī Gustavam, kurš Rīgas Baleta skolas 5. klasē ir vienīgais puisis. "Man ir bijuši cilvēki, kas tā saka, bet man tā personīgi nešķiet. Tas īstenībā ir ļoti grūti! Es teiktu, tas ir ļoti vīrišķīgi – iet baletā, jo tu katru dienu trenējies. Man liekas, tas ir grūtāks nekā lielākā daļa citu sportu," saka baleta skolas audzēknis Gustavs Erdmanis-Hermanis.
Jautāts, varbūt zēnus baida negatīvi komentāri par dejošanu baletā, viņš teic: "Neuztveru negatīvo, ko man cilvēki par to visu saka, jo es neredzu jēgu klausīties to visu un pēc tam pašam pārdzīvot!"
Bet varbūt puišiem rodas jautājums – nu kā es vilkšu tās zeķubikses kājās? Rīgas Baleta skolas pedagogs Sergejs Biserovs norāda: "Tas vairāk ir izglītības līmeņa jautājums, jo vispirms, kad mēs esam mazi puiši, mums tiešām tā liekas. Priekš 10–12 gadus veca jaunieša dejot uz lielās skatuves nopietnu deju un redzot īstos māksliniekus, tev uzreiz noiet nost visas tās domas, ka tas nav domāts puišiem un ka jāvelk kaut kādas zeķubikses. Viņi sāk saprast ar laiku ķermeņa skaistumu, ķermeņa stiprumu, ķermeņa veiklumu un to, ka deja ir dvēseles izpausme caur trenētu ķermeni. Tad šeit parādās pilnīgi savādāks skats uz savu ķermeni un uz to, ka tās kājas ir izstieptas un ka viņiem ir triko, un tieši šeit ir tā vīrišķība."
Rīgas Baleta skola piedāvā iespēju mācīties bērniem no visas Latvijas un jau 17. februārī aicina uz atvērto durvju dienu, un savs aicinājums ir arī Gustavam: "Balets ir diezgan grūti, ja jūs pamēģināsiet! Baigo disciplīnu vajag! Gribētos arī pašam vairāk čaļus! Es teiktu – lai nāk un pamēģina!"
