Kad pasauli vienojošās saites ir sarautas, labākais, ko varu darīt, ir dejot. Dejot kopā ar citiem. Izrādē "Tas ir viss, ko mēs varam" piedalās četri dejotāji, kas īsteno režisora Andreja Jarovoja ieceri – parādīt dejošanu kā komunikācijas veidu un savā ziņā arī kā ieroci.
"Bija ziņa, ka Irānā tika arestētas četras vai piecas meitenes par to, ka pagalmā dejoja. Domājot par to, kas šodien notiek pasaulē, un par šo notikumu, radās doma veidot izrādi par to, ka, paldies Dievam, mēs vēl varam dejot, ka bieži vien varbūt ir situācija: ja es nevaru neko citu darīt, tad es vēl varu dejot," teic režisors.
"Un otrs aspekts – atrodoties klubā un dejojot, ir tāda jocīga sajūta, ka vienlaicīgi dejoju viens pats ar sevi un tajā pašā laikā dejoju kopā ar pārējiem, un veidojam tādu kā grupu, sabiedrību, kosmosu, kur iepriekš mēs neesam sarunājuši, pēc kādiem likumiem, noteikumiem mēs to darām," saka Jarovojs.
Strādājot pie izrādes, dejotāji režisora ieceri "iepakoja" horeogrāfijās un tikai tad tapa mūzika. Līdzīgi tam, kā bieži jārada kino mūzika, kad filma jau samontēta.
Mūzikas autors Toms Auniņš stāsta: "Viņi pat bija samēģinājuši tās kustības konkrētā bpm – beats per minute –, tas ir temps, no kura deju mūzikā izriet arī žanrs. Līdz ar to man bija jāpielāgojas tām kustībām, es sēdēju un no malas mēģināju saprast, kas tas ir, un tad tam tempam jāpielāgojas."
Izrāde "Tas ir viss, ko mēs varam" stāsta arī par tās dalībniekiem, kam bieži dejas valoda ir vienkāršākais komunikācijas veids.
Dejotāja Emīlija Berga atzīmē: "Man laika gaitā ir radusies sajūta, ka vismaz šobrīd, šajā dzīves posmā šī ir valoda, kurā es jūtos labi."
"Tas, kas man ļoti patīk, ka mēs nebaidāmies no žestiem, mēs nebaidāmies no tā, kādā pozīcijā atrodas mūsu ķermenis. Tas padara mūs tādus… drosmīgus. No tā mūsu komunikācija ir daudz atvērtāka," teic dejotājs Vladimirs Goršantovs.
Auniņš arī piebilst: "Tas paradokss ir, ka cilvēki savācas grupā, lai svinētu katrs savu individualitāti. Tas ir tas skaistais fenomens klubu kultūrai un deju mūzikai kā tādai."
