Interesei pret simbolismu savā darbā nespēj slēpt ne Krista, ne viņas dzīvesbiedrs vizuālais mākslinieks Reinis Dzudzilo, kurš uzsver: "Skaitlis kā zīme mums vienmēr ir paticis, dalīšana un reizināšana – tieši tāpat. Arī algoritma atrašana. Ja paskatāmies uz programmēšanu, informāciju daudz kur ir iespējams nodot caur skaitļiem, un tad attiecīgi tos pārvēršot, mēs iegūstam gan ritmu, gan pantu, gan galu galā tik daudzreiz arī jēgu."
Par skaitļiem un jūras bezgalību, tos interpretējot, par bedri kā piedzimšanu un kritienu augšup, par upurēšanos un vēstījumu, ko nes aktiera ķermenis, rit neparastā saruna, kas notika Raiņa dzimšanas dienā – 11. septembrī, gatavojoties karstākajām darbadienām pirms 5. oktobra, kad Valmieras teātrī notiks Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" pirmizrādei Ineses Mičules režijā un Kristas un Reiņa vizuālajā interpretācijā.
Teātra specifika – konstanta piedzimšana un nomiršana
Ieva Struka: Mūsu iepriekšējā publiskā saruna arī notika septembrī, jo no tās man atmiņā visvairāk palikusi kastaņu ritmiskā sišanās vai nu pret kafejnīcas galdiņu, vai pret zemi, mazliet jau apdraudot dzīvību… Es to pieminu tālab, ka gribu pajautāt: kas jums paliek atmiņā pēc tam, kad kaut kas ir beidzies – piemēram, izrāde ir nospēlēta. Vai šīm atmiņām ir materiāla daba, vai tas ir kaut kas tik netverams kā manis pieminētā kastaņu skaņa?
Krista Dzudzilo: Mēdz būt dažādi. Atmiņa kā fenomens mani interesē, kopš vien sevi atceros, tāpēc man šī ir ārkārtīgi interesanta sarunas tēma – varētu runāt par to daudz, bet, konkrēti runājot par teātri,
teātra specifika ir konstantā piedzimšana un nomiršana.
Lielā mērā manas dabas vai prāta funkcionēšanas specifikas dēļ atceros gandrīz visu. Taču tas, kas mani fascinē un kāpēc es atgriežos pie atmiņas kā parādības – tāpēc, ka atšķirīgos mirkļos tu atgriezies atšķirīgās atmiņas vietās, un tie kontrapunkti mēdz būt dažādi. Citreiz tā ir skaņa, citreiz gaisma, citreiz – taktilā pieredze, citreiz tā ir smarža, kas teātrim īpaša – tā ir grima smarža, aizkaru smarža, zāles smarža, tukšas zāles smarža, kas ir atšķirīga, atkarībā no skatuves uzbūves. Ļoti dažādi.
Reinis Dzudzilo:
Man liekas, ka viss visu laiku ir pagājis. Tas it kā izklausās fatāli, bet reizēm nekas nepaiet – tāpēc, ka trajektorija, kas ir notikusi, daudzkārt ietiecas tagadnē, šķērso to un dodas tālāk uz nākotni, kur atkal to satieku kā tagadni.
Šī nonākšana telpā jeb pagājušajā istabā, ko citreiz varētu nosaukt par teātri, ir saistīta ar atmiņas darbību – kā jau Krista teica. Atgriežoties pie autora, ar kuru esi strādājis, nonāc kaut kādā ziņā ļoti līdzīgā telpā, kaut arī pavisam savādāk – tu esi cits, un tas autors jau arī droši vien ir cits – ja runājam tieši par dramaturģisko materiālu, kuru viņš ir sarakstījis. Taču, ja tas ir viens un tas pats autors, tu nonāc gan savā jaunajā tagadnē, gan arī tā autora tagadnē. Tas, protams, mainās no darba uz darbu.
Skaitlis kā zīme
Runājot par autoru... Nedrīkstu un negribu nepieminēt, ka mūsu tikšanās notiek 11. septembrī, kas ir Raiņa dzimšanas diena. Jūs šobrīd tieši strādājat pie Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējuma Valmieras Drāmas teātrī Ineses Mičules režijā, kam pirmizrāde būs oktobrī. Šai kontekstā gribu pajautāt par zīmīgiem cipariem. Atverot Valmieras teātra mājaslapu, ieraudzīju skaitli "11". Šodien ir 11. septembris. Rainis ir dzimis 11. septembrī. Jāzepam ir 11 brāļi. Kāpēc jums bija svarīgi izcelt šo skaitli arī izrādes vizuālajā materiālā?
Reinis Dzudzilo: Skaitlis kā zīme mums vienmēr ir paticis, dalīšana un reizināšana – tieši tāpat. Arī algoritma atrašana. Ja paskatāmies uz programmēšanu, informāciju daudz kur ir iespējams nodot caur skaitļiem, un tad attiecīgi tos pārvēršot, mēs iegūstam gan ritmu, gan pantu, gan galu galā tik daudzreiz arī jēgu.
Jā, kā jau vienmēr – tas nāca sadarbībā ar dramaturģiju: gan paša Raiņa dramaturģiju, gan to, no kurienes viņš ņem šī darba ideju – tā ir Vecā Derība un noteikti arī Jaunajā Derība, attiecībā uz Jāzepa sevis ziedošanu. Jā, tur ir lieta tāda: tā it kā ir salīdzinoši vienkārša - proti, Jāzepam ir 11 brāļi, bet pats Jāzeps ir vienpadsmitais pēc kārtas dzimušais. Tas atkal liek domāt par to, ka viņš arī pieredz divus sākumus – savu dzimšanu un piedzimšanu nāvei – kas ir otrs vietnieks. Proti, šie divi vieninieki, kas atkārtojas – divi sākumi, ir būtiski. Otrs:
zīme "11" uz aktiera muguras iezīmē arī sāncensību: tā šobrīd ir ļoti aktuāla gan basketbolā, gan futbolā, gan hokejā – šī numerācija ir kā spēlētāja numurs: sāncensība un tiekšanās būt pirmajam šajā darbā ir ļoti būtiska.
Un kā tev, Krista, ar cipariem?
Krista Dzudzilo: Esmu kaislīga... Man daudz kas patīk, mani daudz kas fascinē, un skaitļi, burti, vizuālās zīmes ir brīnišķīgas bezgalīgi tajā neizsmeļamajā informācijā vai dažādajos ceļos, ko tie dod.
Burti un skaitļi lielā mērā ir fascinējoši tieši caur to, ka tie ir tik vienkārši: tu tos zini kopš bērnības, un to noslodze ir pilnīgi skaidra – nekādas sarežģītības. Tieši tāpēc ir jūras bezgalība, kā tos interpretēt!
Kā, nedaudz pagriežot skatpunktu vai ļaujot skatītājiem vai darba pieredzētājiem ieraudzīt vai konfrontēt tos ar kaut ko citu, tu pēkšņi saproti – ak, šis viens ir kaut kas pilnīgi cits, šis viens var būt āķis, duncis, sākums. Vai arī sākums, ar kuru tevi nogalina. Ir fascinējoši un interesanti zināmās lietās atrast nezināmo vai jaunatklājamo. Reinis lielā mērā jau daudz ko izstāstīja, un mēs gan individuāli, gan kopā savos darbos tiecamies kaut kādā ziņā kaut ko iekodēt, apslēpt, bet, ja esi pietiekami ieinteresēts un atvērts skatītājs, tev ir interesanti turpināties pašam mūsu radītajā darbā.
Man personīgi ir ļoti svarīgi mākslā nebūt agresīvai – man nepatīk, ja man kaut ko liek just vai liek kaut ko saprast. Tāpēc kaut vai šis vieninieks – tu vari to uztvert gan kā pirmo, gan kā divus vieniniekus, gan kā vienpadsmito, gan kā divus sākumus. Sākas tava interpretācija.
Protams, ir arī citas būtiskas lietas, par kurām mēs domājām – piemēram, par vīriešu sacensību: cik tā ir skaista, cik tā ir veselīga vai neveselīga. Daudz par to ir domāts. Tad rodas šis vienkāršais attēls.
Reinis Dzudzilo: Vēl noteikti jāpiemin tas skaistais attiecībā par Raiņa dzimšanas dienu. Par to netika sākumā domāts – par to, ka tas ir 11. septembris. Savukārt Reinis ņem un piedzimst 11. martā! (smejas) Un vēl jau 11. septembris asociējas arī ar kaut ko ļoti dramatisku un nelabvēlīgu...
Ļoti daudz kas ir iekodēts ķermenī
Runājot par cipariem un to interpretācijām: skatoties uz izrādes vizuālo materiālu, pēkšņi sapratu – divi vieninieki principā ir viens plus viens, turklāt ir taču divi Jāzepi – viens Jāzeps un otrs Jāzeps, kas abi kopā veido šos vieniniekus blakus. Runājot par diviem Jāzepiem: Mārtiņš Meiers un Aksels Aizkalns pieder dažādām paaudzēm. Protams, pamanu arī, ka tie ir divi "M" un divi "A", bet nu labi – neieiesim pilnīgā numeroloģijā… Kā jums kā māksliniekiem ir veidot divus vai nu vienādus vai atšķirīgus Jāzepus tieši no vizuālā viedokļa? Kā tas ietekmē jūsu darbu pie izrādes?
Krista Dzudzilo: Tas atkarīgs no darba un tā ceļa vai virziena, kuru mēs atsevišķi vai visa komanda kopā ir izvēlējusies. Man patīk domāt par konkrēto cilvēku, jo man šķiet, ka ļoti daudz kas ir iekodēts paša cilvēka ķermenī – viņa vizuālajā izskatā vai, gluži pretēji, varbūt tā atvēršanā. Šīs izrādes kontekstā viņi abi drīzāk ir viens liels kopums, un katra aktiera īpašā individuālā unikalitāte arī ir tas, kas to veidos. Man šķiet, ka šeit viņi paši rada sevi.
Reinis Dzudzilo: Kā tas vizuālajā zīmē arī redzams: paša aktiera ķermenis nes atšķirību – paralēli aktierdarbam un režijai, jo aktiera interpretācijā un dialogā ar režiju tas noteikti būs mainīgāks, nekā vizuāli to aprakstot mums no malas.
Krista Dzudzilo: Man bieži vien liekas, ka pārāk liela atšķirība vai pārāk acīmredzamas lietas drīzāk rada vienaldzību. Ne vienmēr, bet, piemēram, zinu, ka recenzijās reizēm minēts, ka man patīk cilvēkus unificēt vai veidot pārāk līdzīgu vai vienādu sistēmu. Man pašai šķiet, ka tas tieši ir aicinājums ieraudzīt atšķirīgo!
Kaut vai vienādi uzvalki – kā katrs aktieris to nēsā. Kā vienādas lietas tomēr izskatās tik atšķirīgi. Vai vienādi vārdi izklausās tik atšķirīgi dažādiem cilvēkiem.
Jā, man patīk šīs mazās, skaidri vai uzreiz nenolasāmās lietas, kuras skatītājam jāierauga pašam. Protams, tu vari neieraudzīt, tevi tas var neinteresēt, tu vari sekot līdzi citām lietām, bet kaut kā aktieru tēla veidošanā man ļoti patīk vērot atšķirību līdzīgajā.
Vai spēles telpas lielums to neietekmē? Jo lielākā spēles telpā atšķirības labāk tu redzi pati, jo esi bijusi tuvu tapšanas procesam, kamēr skatītājs no liela attāluma varbūt gribētu to redzēt, bet neredz. Vai strādājot tu par to domā?
Krista Dzudzilo: Protams! Tas jau citādi nebūtu iespējams! Neviens no mums nav tāds egoists, lai priecātos tikai par to, ko paši radām, nedomājot, kā kāds uz to skatīsies, tērēs savu dzīves laiku un galu galā – arī naudu. Taču nu – man kā cilvēkam, kuram ir brilles, ko tomēr nenēsāju, zinu: cilvēku, kaut ļoti miglaini, pat no liela attāluma var pazīt kaut vai pēc gaitas. Tā ka man šķiet, ka tā ir uzmanības lieta. Protams, es saprotu tavu jautājumu: strādājot, piemēram, operā, kurā distance līdz pirmajai rindai ir gandrīz kā līdz Nacionālā teātra pēdējai rindai – nu labi, es pārspīlēju –, kaut kādas detaļas neredzēs. Taču ir tik daudz cita, ko tu vari redzēt. Kaut vai sieviešu ceļus – tie ir atšķirīgi. Tā ir kaut kāda mana specifiskā lieta, ka mani tiešām fascinē tādas mazas lietas.
Kaut vai "Salomē", ko mēs kopā veidojām: pilnīgi kvalitatīvi varētu pavadīt veselu dienu, skatoties uz Agneses Cīrules kāju. (smejas) Man liktos – jā, šī ir labi nodzīvota diena!
Tilts no Raiņa un Raini
Par režisoru saistībā ar konkrētās lugas autoru nereti mēdz teikt, ka viņš caur vienu viņa darbu iestudē visus darbus. Abi esat strādājuši ar Raiņa "Uguni un nakti". Kā un vai veidojas šis tiltiņš no viena Raiņa darba uz otru? Cik daudz vienas lugas kontekstā nākas domāt par visiem Raiņa darbiem un viņa lielajiem, centrālajiem varoņiem?
Reinis Dzudzilo: Tas ir ļoti dažādi. Droši vien atkarīgs no laika, kurā tu ķeries klāt, un arī tā, cik tas ir blīvs.
"Uguns un nakts" gadījumā, ko veidojām 2015. gadā, pirmizrādes naktī peldējāmies Daugavā, un Viesturs [Kairišs] mēģināja atrunāt no pārāk tālas aizpeldēšanas...
Ja mēs toreiz uzreiz ķertos klāt "Jāzepam un viņa brāļiem", "Pūt, vējiņi!" vai "Spēlēju, dancoju", tas noteikti būtu savādāk. Taču noteikti ir daudz līdzīga. Esam strādājuši arī ar "Zelta zirgu", Žilinska operu. "Jāzeps" noteikti pieskaras visiem no šiem darbiem, tajā var atrast radniecību, bet šajā gadījumā noteikti būs paralēles ar "Zelta zirgu" un Stikla kalnu, kurā Asnāte tiek veidota līdzvērtīga Saulcerītei. Tas gan, domāju, notiek tāpēc, ka esam ar šo darbu saskārušies. Taču šeit tas notiek mazliet savādāk:
ja mēs pieņemam, ka Jāzeps ir Antiņš, tad otrais cēliens jeb lugas ceturtais un piektais cēliens ir laiks pēc tam, kad Antiņš ar Saulcerīti jau kādu laiku ir dzīvojuši kopā – šāda interpretācija varētu pastāvēt. Arī vizuāli tas var aizvest šādā interpretācijā.
Krista Dzudzilo: Jā, tas ir neizbēgami! Īpaši jau Raiņa kontekstā, kurš arī griežas kaut kādos ciklos, no kuriem netiek ārā: mūžīgā cīņa, mūžīgā sevis meklēšana, vērtību pārvērtēšana. Tomēr Rainis, kā mēs zinām, par spīti visam tomēr nomira, kaut arī to negribēja, bet mēs esam dzīvi un maināmies. Tā kā tur ir atsauces, protams, – jo mūsu prāts jau kaut kādā mērā ir tas pats, tikai mēs paši esam citi, jo skatāmies uz tām pašām lietām, būdami "vienu centimetru garāki" vai nedaudz vecāki. Tad, protams, atkal ir jautājums, cik daudz kādam ir interesanti par to domāt, veltīt tam laiku. Piemēram, viens no iemesliem, kāpēc man ļoti patīk Larsa fon Trīra filmas, ir tieši tas, ka ir jaunais stāsts, jaunā pasaule, kas uzbūvēta, kurai tu vari sekot, bet ir bezgalīgas atsauces uz iepriekšējiem – gan individuālajiem, gan citu cilvēku darbiem. (..)
Tas, manuprāt, ir gan interesanti, gan skaisti: ja tevi interesē konkrētā mākslinieka darbība, vari ieraudzīt, ka šeit, piemēram, ir konkrēta atsauce uz Saulcerīti, un tas pēkšņi ir atšķirīgais skatupunkts vai jaunās brilles, caur kurām tu ieraugi – ā, viņa bija tā, ko viņš gribēja, viņa taču ir tā Saulcerīte! Bet tagad viņam viņu vairs nevajag, jo viņam jau ir apnicis.
Atsaukšanās uz iepriekšējiem darbiem paver jaunu informāciju, jaunu kontekstu.
Tas kaut kādā mērā ir tas jautājums, ko uzdevu pašā sākumā – par to, vai paliek pāri atmiņā kaut kas, ko tu pēc tam nes sev līdzi?
Reinis Dzudzilo: Kad tu ielūdzi mūs uz "Šņorbēniņiem", nevarēju nedomāt par šo vietu – šņorbēniņiem. Tas ir jau pagājis jēdziens, kas vairs neeksistē. Paši šņorbēniņi eksistē, bet tādi bēniņi, kuros būtu šņores jeb tie mehānismi, kā nosaukts šis raidījums, sen jau vairs neeksistē. Sen jau tās ir elektriski vadāmas troses, tā ka – jā, tas kaut kur sasaucas.
Bedre kā piedzimšana un kritiens augšup
Kad Rainis rakstīja savu lugu, no šņorbēniņiem labi varēja redzēt to bedri, kurā iemet Jāzepu. Kas mākslinieku interpretācijā šodien ir tā bedre, kurā Jāzepu met?
Reinis Dzudzilo: Tā ir dzimšana. Izkrišana. Jebkura iekrišana ir izkrišana no iepriekšējā stāvokļa.
Krista Dzudzilo: Arī man šķiet, ka jebkura piedzimšana pieprasa nomiršanu. Jo tas nav iespējams – piedzimt divreiz. Jā, tu to vari izdarīt poētiskā veidā, bet pat dabai ir jānomirst, pirms tā piedzimst.
Tā ka droši vien, ka [bedre ir kaut kādas formas] nāve. Poētiskas, vēlams.
Bet tur ir vēl šie divi jēdzieni, kas arī ir filozofiski – Kanaāna un Ēģipte: īpaši jau vizuālajā aspektā jādomā, kā tās šodien parādīt. Izejot no jūsu atbildes, pēkšņi aizdomājos par to, ka pāreja no Kanaānas Ēģiptē ir kā pāreja no vienas civilizācijas otrā, no Vecās pasaules Jaunajā pasaulē, un tajā pašā laikā Jaunā pasaule neizslēdz to, ka tajā parādās viesi no Vecās pasaules. Tātad šīs abas pasaules eksistē vienlaicīgi. Kas jūsu vizuālajā risinājumā ir Kanaāna un kas – Ēģipte?
Reinis Dzudzilo: Tā, kā tu aprakstīji, tā arī ir. Iepriekšējās telpas turpinājums, kurā kritiens noticis nevis uz leju, bet uz augšu. Viss ir visu laiku. Arī tajā interpretācijā, kā mēs to esam atrisinājuši.
Vai auditorijai, kura nāks uz izrādi, vari mazliet ieskicēt, kāda tā būs? Jo šobrīd mēs radām intrigu, ka tas ir jāredz...
Reinis Dzudzilo: Ilgu laiku man bija problēmas ar savu ideju atklāšanu, jo kaut kā liekas, ka tas ir teātra brīnums, un tā pirmreizība ir tik svarīga... Tāpat kā sākotnēji man bija arī problēmas ar fotogrāfiju rādīšanu. Taču kaut kā kļuva arvien vieglāk, ar laiku saprotot, ka, par laimi, jebkurš attēls, vismaz mūsu gadījumā, ir mazāks par tagadnes spēku, ko nes iestudējums. Tā ka galu galā mēs neko nezaudējam un varu mazliet vairāk pastāstīt – protams, neieslīgstot detaļās.
Kas ir bedre? Tā ir piedzimšana – tādā ziņā, ka šī bedre visu laiku ir klātesoša.
Zīmīgs jau pats sākums, kurā Jāzeps sapnī redz bedri. Mēs uzreiz esam kopā ar viņu caur sapni nogājuši bedrē jeb pazemē, līdz ar viņu tiekam nolaisti zem zemes, un pamazām notiek pacelšana augšup.
Krista Dzudzilo: Tā ir arī pasaule bez ūdens. Gan atsevišķi, gan kopā mēs domājām par to, kas ir šīs abas vietas un ko tās nozīmē darba kontekstā. Nevaru zināt, ko tas nozīmē Rainim, bet kas ir Ēģipte mūsdienās? Kas ir karstais [klimats] bez ūdens – iekārojamā labklājības vieta un kā tā atsaucas uz cilvēka ķermeni?
Reinis Dzudzilo: Un vēl, kas noteikti svarīgi šajā sakarā, ir arī upura klātesamība – caur ķermeni upuris kļūs patīkamāks Dieva acīm. Vēl – kas atsaucas arī vizualitātē – tie ir cipari un vārdi. Vārds, kurš top piepildīts.
Krista Dzudzilo: Esmu sapratusi, ka brīdī, kad visi sāk strādāt pie izrādes, mēs ar Reini lielā mērā esam idejiski pabeiguši. Protams, viss vēl tiek ražots un fiziski rodas, bet divas nedēļas ir tādas, kur mēs beidzot visi esam vienādā gatavības situācijā. Tur, kur mēs bijām pirms pusgada, tur tagad ir aktieri, režija, un tad sākas īsta saruna, kurā visi esam vienādās pozīcijās, kurās darbs ir plus mīnus vienā gatavības pakāpē. Sākas jauna saruna! Runājam par to, kur nepieciešamas kādas precizitātes vai citas virzības, vai tas nāk par labu darbam, vai nezaudējam kaut ko no pirmatnējās domas. Tas ir ļoti interesants process.
Vai visām sievietēm vajag mirt?
Viesturs Kairišs sadarbībā ar jums izveidoja triloģiju "Uguns un nakts", "Pērs Gints" un "Salome". Vienlaikus viņš izveidoja nepārprotamu diptihu – "Pēru Gintu" un "Brandu", kas tika iestudēts bez jums. Ja jums pēc Pēra Ginta būtu jāveido "Brands" – vai jūs, pirmkārt, to gribētu, un vai ir kaut kas, ko par "Brandu" jūs no savas puses gribētu piebilst, nezinot, vai jebkad un jebkur jūs pie šī darba strādāsiet?
Reinis Dzudzilo: Domāju, ka mēs noteikti to būtu taisījuši – mēs jau toreiz iespējami daudz materiālu bijām savākuši, tieši tāpat kā par "Hamletu". Ir viena lieta, ka, skatoties uz šiem darbiem, daži no tiem neizbēgami atspoguļo tā laika sabiedrisko dzīvi – ne tik daudz atspoguļo tiešā veidā, bet gan atspoguļo izpratni attiecībā uz sievietes parādīšanos vai klātesamību. Kaut kā to šobrīd sanāk ievērot vairāk nekā agrāk. Idejas ziņā tur ir kaut kas ārprātīgi interesants: pieņemsim,
es amatieru līmenī spēlēju futbolu un agrāk to darīju komandā, kurā vīrieši spēlēja pret vīriešiem. Šobrīd komanda ir jaukta, tajā ir gan vīrieši, gan sievietes, un ir diezgan patīkami! Pieredze ir savādāka.
Tieši tikpat patīkami, lai arī pilnīgi savādāk patīkami, ir spēlēt savam dzimumam pret savu dzimumu. Taču tā sievietes pakārtošana tikai upura lomā – kā tas ir "Jāzepā", kur abas sievietes, gan Dina, gan Asnāte, pilnībā upurējas, bet māte ir mirusi un vispār nepiedalās… (..) Esmu arī kristīts katolis. Kaut arī to vairs nepraktizēju, visa bērnība pagāja, zem kanceles atrodoties. Šī sieviete, kura vienmēr ir persona, kura uzņemas upuri, mani līdz galam neapmierina. Tāpēc tas mazliet vērš savādāku manu skatu attiecībā uz šo dramaturģiju, attiecībā uz Jāzepu. Kaut kas tur ir arī pozicionāli interesants – ka Valmieras teātris ir definējis, ka šī būs vīriešu sezona. Man liekas, mums varētu būt vīriešu sezonas, mums varētu būt sieviešu sezonas. Kaut kas varbūt ir nedaudz mulsinoši – šajā laikā to pozicionēt tā, bet, ja mēs skatāmies uz cilvēku... Šajā gadījumā atceros ko citu: "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējam mēs, komanda, kurā režisore ir Inese Mičule un horeogrāfe Linda Mīļā, un tādā ziņā viss ir izlīdzsvarots: iestudējumā darbojas milzīga vīriešu masa, un ir sievietes, kuras ar viņiem sadarbojas un veido šo darbu.
Bet jautājums bija par "Brandu"...
Krista Dzudzilo: Arvien vairāk iznāk domāt arī no sociālā aspekta: ja tas ir teksts, tā ir informācija, kas tiek raidīta kaut kādā mērā sludinoši, it īpaši, ja tie ir tādi sludinātāji kā Brands, piemēram, – vai tas, ko viņi saka, vērtības, par kurām viņi stāv – vai tās ir aktuālas arī man šobrīd? Protams, ka gribētos! Ja tu man piedāvātu, es droši vien teiktu, ka – jā. Jo tā būtu saruna ne tikai ar vēsturisko kontekstu, bet arī ar Blumbergu, kas būtu interesanti – kaut kādā mērā sarunāties ar vēl vienu mākslinieku, kura fiziski vairs nav, bet tas lauks un lielumi, ar kuriem darboties – tas būtu interesanti.
Arvien vairāk iznāk uzdot sev jautājumus arī par darbiem, kurus esam radījuši pirms tam: vai visām šīm sievietēm vajag mirt? Lai vīrietis cēli pie sievietes kapa teiktu – jā, tas bija tā vērts.
Reinis Dzudzilo: Ibsena gadījumā "Pērs Gints" bija ārkārtīgi interesants telpas ziņā, bija interesanti par viņu domāt, un šis ceļojums – tik daudzšķautņains! Taču tēma par sievietes upurēšanos var būt visai neveselīga jauniem cilvēkiem, kuriem nākas ciest.
Krista Dzudzilo: Tā vienkārši ir atbildība par to, ko tu saki. Vai šajā dzīves posmā, kurā atrodos, jūtos tik komfortabli, lai mans darbs šobrīd teiktu – jā, tas ir cēli – tā rīkoties?
