ĪSUMĀ
- Teātru vadītājiem terminētie līgumi ar aktieriem vajadzīgi, lai nebūtu jāraizējas, ko darīt ar režisoru nepieprasītiem aktieriem.
- Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska atzīst, ka šobrīd teātros repertuārs netiek veidots, rēķinoties ar aktieru nodarbinātību, kā tas noticis agrāk.
- Dailes teātra direktors Juris Žagars noliedz, ka terminēto līgumu ieviešana ir ceļš uz projektu teātri.
- Darba tiesību advokāte Jūlija Jerņeva uzskata, ka ceļš uz terminētajiem līgumiem ar aktieriem būs sarežģīts, jo pastāv lielas iespējas apstrīdēt šādu līgumu tiesiskumu.
- Hokejists Jēkabs Rēdlihs pieredzējis, ka, piemēram, sportists, cīnoties par jauniem līgumiem un to pagarināšanu, var aizmirst, kāpēc vispār izšķīries par konkrēto karjeru.
Aktieriem sportista dzīve?
Bijušais Latvijas hokeja izlases spēlētājs Jēkabs Rēdlihs ir līdz mielēm izbaudījis laiku, kad dzīvi iespējams plānot tikai pa mēnešiem un kad nav zināms, vai nākamajā sezonā būs darbs vai nebūs, pat ja it kā vienošanās ar klubu panākta: "Hokeja sezona vienmēr iet līdz kaut kādam maijam, tad tev jūnijs, jūlijs – tu esi brīvs aģents, un atkal augustā – kas būs, kura komanda, vai kaut kas ir sarunāts, pat ja ir sarunāts, ne vienmēr tas klubs paņem tevi. Tu sēdi un jau vienkārši esi nervu kamols, nerunājot par ģimenes dzīvi un visu pārējo.
Tas uzliek ļoti lielu stresu, kādam tas var būt dzinulis, bet cilvēciski – emocionāli tas ir izsmeļošs pasākums."
Izskatās, ka sportistu kurpes drīz varētu tikt piemērotas arī aktieriem. Dailes teātra direktors Juris Žagars ir iesniedzis priekšlikumu Teātra darbinieku savienībai izvērtēt iespēju beztermiņa darba līgumu vietā ar aktieriem slēgt terminētus līgumus uz gadu, diviem, trim. "Reizēm aktieris vienkārši kādā brīdī nav tik ļoti pieprasīts, un tur ir ļoti daudz un dažādi iemesli, kāpēc viņš var nebūt pieprasīts. Un tad ir tā, ka viņš teātrī reāli ir, viņam tiek maksāta alga, jo viņam ir darba līgums, bet viņš nestrādā, viņš nespēlē izrādes, jo aktiera darbs ir spēlēt izrādes, bet – ja režisori viņu neizvēlas savos iestudējumos, tad aktieris nespēlē izrādes un iznāk, ka viņš saņem algu, bet nespēlē izrādes, nu tur nav loģikas," uzskata Juris Žagars.
Vai mūža līgums ļauj aktierim izlaisties?
Dailes teātra direktors uzskata, ka aktieris ar mūža līgumu zaudē motivāciju, izplūst formās, dzer un sāk sēdēt teātrim uz kakla.
Tam negrib piekrist žurnāliste un teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska: "Es neesmu sastapusi tādu aktieri, kurš nevēlētos strādāt, kurš nevēlētos lomas, darbu, kurš vēlētos vienkārši sēdēt kaktiņā, lai viņam maksā ne par ko. Te ir jautājums mazliet par to, ka kādreiz, iespējams, tādi galvenie režisori kā Edmunds Freibergs Nacionālajā teātrī vai Arnolds Liniņš Dailes teātrī – viņi veidoja repertuāru, rēķinoties ar trupas iespējām un drusciņ padomājot arī par aktieru nodarbinātību, šobrīd, kā mēs zinām un kā man teica mūsu darbavietā viena no manām priekšniecēm, – cilvēki ir priekš projektiem, nevis projekti ir priekš cilvēkiem."
Aktrise Rēzija Kalniņa, kura vairs nav Dailes teātra štata aktrise, uzskata, ka pāriešana uz terminētajiem līgumiem būtu visas vadības atbildība par saviem aktieriem:
"Teātris nav fabrika, teātris nav bizness, teātris ir radošums, kā ar Jāni Streiču viņa jubilejā Kauņā runājām – kaislība, un vadība ir atbildīga par katra cilvēka, ne tikai aktiera, bet cilvēka likteni. Kā Žagars to domā risināt – kā cilvēks vai kā biznesmenis – es nezinu."
Nacionālais teātris bez skaļas reklāmas jau ir noslēdzis terminētus darba līgumus ar aktieriem Matīsu Budovski un Egonu Dombrovski. Teātra direktors Māris Vītols norāda, ka ir iespēja šos līgumus pagarināt un viņš abus aktierus redz iesaistītus teātra nākotnē: "Pārējie visi ir beztermiņa līgumi, tas nozīmē, ka teātra vadītājam īstenībā nav ļoti daudz instrumentu, izņemot to, ka mēs sēžam un runājam katru šo atsevišķo gadījumu, ar katru aktieri atsevišķi diskutējam, kas ir iemesli, kas ir motivācijas trūkums strādāt teātrī un kalpot teātra mākslai vai kas ir tie iemesli, kāpēc režisori neizvēlas šos aktierus. Kāpēc ir vairākas sezonas ilgstoši, ka nav jaunu lomu."
Teātra darbinieku savienība jau iekustinājusi pārmaiņu procesu
Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Ojārs Rubenis atbalsta terminēto līgumu ieviešanu ar aktieriem kā sistēmu un atzīst, ka šis jautājums viņu nodarbina jau kādu laiku. Katrā teātrī esot vairāki režisoru nepieprasīti aktieri bez jaunām lomām, bet kuri tāpat saņem algu.
Nebeidzami ilgi ievelkas arī tiesas procesi, ja teātru direktori izšķiras par darbinieku atlaišanu. Dailes teātra gadījumā tiesvedība ar aktieri Kasparu Zāli joprojām nav noslēgusies.
"Tā problēma nav tāpēc, ka kādu vajadzētu pazemot, speciāli atlaist, izmest utt. Protams, vienmēr ir subjektīvās lietas, bet tā problēma ir saistīta ar to, ka pienāk zināms brīdis, kad diemžēl kāds no aktieriem nav konkrētai institūcijai vajadzīgs. Tāpēc terminētais līgums nebūtu slikts veids, ka tas automātiski nepāriet beztermiņa līgumā kā tāds mūža nodrošinājums.
Mums nav nekas vairs mūža nodrošinājums, mums pat, godīgi sakot, zārks nav nodrošināts. Tas viss ir atkarīgs no apstākļiem, situācijām," savu pozīciju skaidro Ojārs Rubenis.
Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs gan apzinās arī šāda līguma ēnas puses, jo cilvēks esot galvenais, un tieši zemās Latvijas algas, no kurām nav iespējams veidot iekrājumus, ir iemesls, kāpēc terminētais līgums nav tūlītēja panaceja teātru vadītājiem, ko darīt ar nenodarbinātajiem aktieriem. Tam piekrīt arī Ainārs Rubiķis, kuram kā diriģentam terminētie darba līgumi ir dzīves realitāte: "Ja mēs ņemam Franciju visā pilnā apmērā – tur nav operas trupas, pastāvīgu solistu ansambļu, šie solisti ir angažēti no reizes uz reizi, un viņu darba lauks var ietvert viena reģiona teātrus vai visas valsts teātrus. Protams, ka tas iedod brīvību gan teātrim, gan arī solistam, jo teātris var piemeklēt konkrētu dziedātāju, kādu viņš vēlas tiešām redzēt šajā lomā. Bet te ir tāds tīri pragmatiski cits aspekts, kas strādā. Šis dziedātājs nesaņem par projektu trīs ciparu skaitli, kas sākās ar vieninieku, viņš saņem vismaz četru ciparu skaitli, kas sākās ar trīs vai pieci."
Dažādi viedokļi – uz cik ilgu laiku terminētie darba līgumi jāslēdz
Tomēr zemās algas nav iemesls, lai iniciatīva par terminētajiem līgumiem aktieriem tiktu iesaldēta līdz labākiem laikiem.
Latvijas Teātra darbinieku savienība ir vērsusies Kultūras ministrijā ar vajadzību pēc jauna teātra likuma, kurā būtu regulēts jautājums arī par terminētiem līgumiem. "Cik gari viņi var būt, cik ilgs pārbaudes laiks, kas ir talantu novērtējums, kāda ir atbildība, kā iziet no tā, lai vadītājs vienpersoniski nebūtu lēmējs – patīk, piemēram, Zane vai nepatīk. Un, ja pēkšņi nepatīk, tad viņš Zani atbrīvo. Tā kā tur ir vesela sērija problēmu. Bet es esmu par šo diskusiju, jo tā turpināties arī nevar, jo no vienas puses – darba ņēmējs ir garantēts, un darba devējs neko nevar izdarīt, viņam ir jāvelk tā nasta līdzi," norāda Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Ojārs Rubenis.
Jaunais Nacionālā teātra direktors Māris Vītols atzīst, ka terminētajiem līgumiem varētu būt motivējoša iedarbība uz aktiera sniegumu, bet uzskata, ka līguma termiņam būtu jābūt garākam – vismaz piecus gadus ilgam un ar iespēju vēlreiz slēgt terminēto līgumu uz pieciem gadiem: "Šeit ir jāskatās tomēr arī konceptuāli un plašāk. Pirmkārt, mēs runājam par to, ka mēs esam kā Nacionālais teātris repertuāra teātris, tas nozīmē, ka mums ir profesionāls aktieru ansamblis ar spožām personībām visās paaudzēs, kas ir kopts un veidots daudzu gadu garumā. Un es neredzu nekādu iespēju, ka Latvijas Nacionālais teātris varētu tikt pārveidots par tādu projektu teātri, kur mēs pieņemam darbā aktierus uz noteikto sezonu, skatoties no šīs sezonas repertuāra, ka šie līgumi tiek slēgti tikai vienas sezonas ietvaros. Tas neatbilstu repertuāra teātra pamata principiem."
Vai terminēto līgumu rezultātā teātri zaudēs savu individualitāti?
Dailes teātra direktora Jura Žagara vēlme pāriet uz terminētajiem līgumiem un savā ziņā aktierus padarīt par sezonāliem darbiniekiem, liek uzdot jautājumu, par ko varētu pārvērsties valsts lielākais teātris. "Ja Dailes teātris sevi joprojām pozicionē kā repertuāra teātri, tad šādam repertuāra teātrim arī vajag pastāvīgu aktieru trupu. Ja viņi pilnīgi pārvēršas par brīvo, atvērto platformu projektiem, tad tas ir savādāk. Tad tur ir autorlīgumi ar aktieriem, un nav šīs trupas, bet tad paliek jautājums – kas tad ir Dailes teātris?" vaicā žurnāliste un teātra kritiķe Henrieta Verhoustinka. To, ka Dailes teātris varētu pamazām pārtapt par projektu teātri, pieļauj arī ilglaicīgā šī teātra seja – aktrise Rēzija Kalniņa: "Jurim Žagaram tā jau bija sena ideja apmēram 10 gadus atpakaļ, kad viņš vēl bija aktieris, viņš teica, ka viņš uzskata, ka teātrim jābūt projektu teātrim, ka ir attiecīgi kaut kāda maza trupa ar vadošajiem aktieriem, ka pārējie tiek pieaicināti."
Juris Žagars noliedz, ka Dailes teātris gribētu zaudēt savu zīmolu un savas atpazīstamākās "sejas" un kļūt par projektu teātri: "Man jāatvainojas – tā atkal ir profanācija, jo projektu teātris Latvijā nevar būt un nemaz nevar pastāvēt. Tas ir repertuāra teātris, jo tikai repertuāra teātris pie Latvijas iedzīvotāju skaita, pie mums var funkcionēt. Šajā gadījumā tas nav projektu teātris. Tev ir iestudējumi, un uz konkrētiem iestudējumiem ir konkrēti aktieri. Projektu teātris ir pavisam cita lieta. Projektu teātris ir – savācās trupa ar aktieriem, uztaisa vasarā "Skroderdienas Silmačos", braukā pa laukiem vienu mēnesi spēlē, pēc tam viņi šķiras."
Pāriešana uz terminētajiem līgumiem juridiski būs sarežģīts process
Darba tiesību advokāte Jūlija Jerņeva uzskata, ka ceļš uz terminētajiem līgumiem ar aktieriem nebūs viegls, lai izbēgtu no šādu līgumu apstrīdēšanas Satversmes tiesā vai starptautiskās tiesvedības: "2018. gadā Eiropas Savienības tiesa ir skatījusi ļoti interesantu lietu, kur bija strīds starp baleta dejotāju un Romas teātri, operteātri un operu, un Itālijas valdība diezgan nopietni piegāja šai lietai. Cita starpā mēģināja skaidrot objektīvus iemeslus – ir nepieciešamība turpināt veidot un attīstīt Itālijas kultūru, un šai kultūrai jābūt daudzveidīgai, un tāpēc teātrim ir jābūt brīvībai izvēlēties uz katru sezonu, uz katru izrādi to mākslinieku, kas ir šajā brīdī vislabākais, un jebkāda līguma noslēgšana uz nenoteiktu laiku Itālijas kultūras attīstību potenciāli apdraudētu. Ko tiesa pateica, ka šis nav uzskatāms par objektīvu iemeslu." Tomēr Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs Ojārs Rubenis paredzamo grūtību priekšā nav gatavs atkāpties: "Kāpēc mēs neuztraucamies par trauslumu ar gleznotājiem, kurš varbūt nav ļoti pieprasīts un viņa darbus nepērk, kāpēc mēs par to neuztraucamies tik šausmīgi? Ja viņš glezno un nevar ar to nopelnīt, tad viņš iet braukt par taksometra šoferi, ko es citu varu pateikt.
Tādā pasaulē mēs dzīvojam. Tieši tāpat ir ar juristu, ja viņš nav pieprasīts, viņš iet braukt par taksometra šoferi. Ja tu izvēlies šo profesiju, ka tu būsi nenormālā konkurences vidē, ar to tev ir jārēķinās."
Hokejists Jēkabs Rēdlihs saprot, ka tāda ir dzīve, bet sekas tam, ka tu kādam esi vajadzīgs tikai uz laiku, ir skarbas: "Mēs, sportisti, aizmirsām, vismaz es, mēs aizmirsām, kāpēc vispār sākām spēlēt hokeju. Es domāju, ka šajā kontekstā arī diezgan daudz – kāpēc tu vispār kļuvi, piemēram, par aktieri un ko gribēji no tā?
Tiklīdz tev sākas tas spiediens – tu dari visu, lai turētos pie tās vietas, un kaut kur tas pats būtiskākais, kāpēc tu to dari – tas nobīdās tev otrajā plānā.
Ļoti retiem sanāk to nolikt maliņā un darīt tāpēc, ka tu to gribēji darīt."
