Viļa Plūdoņa poēma "Atraitnes dēls" ir viens no latviešu literatūras izcilākajiem paraugiem, kura tapšanai autors veltījis 15 gadus no savas dzīves. Stāstu par nabadzīga jaunekļa cīņu par sapņu piepildīšanu un laba izglītības iegūšanu, režisors Viesturs Roziņš nodēvējis par ritmisku sišanos pret laimes sienu vienā daļā. Pateicoties plejādei izcilu Latvijas kultūras personību pagājušā gadsimta sākumā, "Atraitnes dēls" mūsdienu sabiedrībā ir kļuvis par simbolisku jēdzienu.
"Tā sapņošanas tēma, tā pārcilvēciskā tieksme iet uz mērķi, un es arī sevi sajutu šo atraitnes dēlu jau labu laiku atpakaļ, kad es devos no Ogres uz Rīgu mācīties un man krustmāte teica – tu kā atraitnes dēls, un ka tas labi var nebeigties. Tas kaut kā ir iesēdies," saka režisors.
Aktrise Inese Ramute stāsta: "Man abi bērni ir mācījušies ārzemēs, un es zinu, kā tas ir, ka nepienāk ziņas un tad tev tā fantāzija milzu soļiem steidz vēstīt ne to, ko gribi dzirdēt. Un tad ir tā laime, kad pienāk kāda ziņa, jo tu jau nezini, kā tur iet."
Savukārt aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis izceļ problēmu: "Mums joprojām ir ļoti daudz gadījumu, kur jaunieši ļoti agri cīnās ar depresiju, cīnās ar nelabvēlīgām domām, ar neveiksmēm, un mēs vienalga nepaspējam pie viņiem laicīgi pienākt un pateikt, ka tas ir okay, ka tev nesanāca ar pirmo reizi."
Izrādes veidotāji iestudējuma neparasto izteiksmes veidu dēvē par fizisko teātri. Ķermeņa kustības un balss vibrācijas ir noteicošā varoņu emociju valoda.
Režisors skaidro: "Man bija pārdomas, kā teātra valodā ienest poēziju, kas nav vienmēr, kad runā dzeju uz skatuves. Man gribējās pamēģināt, kā tas ir – likt savādākiem ķermeņa un sajūtu orgāniem uztvert, kas notiek uz skatuves. Ne tikai caur prātu, ne tikai caur sajūtām, bet caur asociatīvo pieredzi."
Pusotru stundu ilgajā izrādē ekspresīvās ķermeņa kustības un balss vibrācijas ilustrē Jēkaba Nīmaņa mūzika. Kokles, perkusijas savienojums ar elektronikas pavadījumu tapis Daces Priedītes, Andas Eglītes un Mikus Bāliņa izpildījumā.
Komponists atklāj: "Kad man režisors pateica savu ideju, nebija tā, ka – labi, viss skaidrs, darām. Es ilgi vēl uz pauzes domāju – kā tas tur īsti būs un kā var bez teksta izstāstīt stāstu, kas īsti nav ne balets, ne laikmetīgā deja, ne pantomīma, bet tomēr tas ir teātris."
