"Visas viņas" pietveras trim dažādām varonēm trīs dažādos monologa formātos, trīs dažādos laikaposmos. Teksti, ko tulkojusi Ieva Lešinska-Geibere, ir izaicinoši, bet tajos Dailes teātra aktrise ar komandu radusi daudz atpazīstamā, neizskaistināti sentimentālā un cilvēciskā, izrādē tam visam iegūstot kinematogrāfisku plūdumu. Pagātne, tagadne un nākotne savijas stāstā par "Visām viņām", sievietēm likteņa un dzīves priekšā.
Izrādes "Visas viņas" dramaturģiju aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa raksturo kā vienu no visgodīgākajiem teātra darbiem, kādu ir jebkad lasījusi.
Gustavs Terzens: Pirmkārt, apsveicu gan ar pirmizrādi, gan pirmo monoizrādi. Par sajūtām, kā tu jūties? Ģenerālmēģinājums aiz muguras, to es redzēju, pirmizrāde aiz muguras, otrā pirmizrāde arī.
Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Jā, šodien bija trešā izrāde. Zini, es jūtos labi. Paldies, es jūtos kā pēc tāda kaut kāda milzīga, gara, liela pārgājiena, kurā es sastapos ar daudz dažādām grūtībām. Bija šķēršļi, kas bija jāpārvar, kaut kam bija jābrien pāri, par kaut ko nedrīkstēja domāt, par kaut ko atkal ļoti vajadzēja domāt. Nu es esmu finiša taisnē, un es esmu ļoti priecīga, ka esmu pārkāpusi to finiša taisni.
Mēs runājam par Ilzes Ķuzules-Skrastiņas pirmo monoizrādi "Visas viņas". Te jāmin vairāki vārdi: tavs būtībā laikmeta vienaudzis Alistērs Makdauels.
Man šķiet, ka viņš pat ir jaunāks par mani.
Mazliet jaunāks.
Tas ir jocīgi, bet tā ir.
Protams, arī režisore Inese Mičule un, dzirdot tekstus, dzirdot tulkojumu, nedrīkst nepieminēt Ievu Lešinsku-Geiberi. Lai arī tas ir komandas darbs, tu esi tur viena uz tās skatuves. Es saskaitīju septiņas vai astoņas balsis, kurās tu runā. Cik tu pati saskaiti un kādās balsīs tu runā?
Ļoti labs jautājums. Es neesmu saskaitījusi.
Tu runā vismaz trīs vīriešu un piecās sieviešu balsīs.
O, jā, sievietes tur ir patiešām daudz, jo būtībā tās, pirmkārt, ir sievietes, ap ko lieta grozās vairāk vai mazāk. Tās ir trīs sievietes, un šo sieviešu dzīvēs ir arī citas sievietes, vai tā ir viņa pati, kurai ir tāda daudzbalsība vai domu monologs. Šīs domas ļoti bieži mums galvā skan vienlaicīgi, un arī vienai no viņām šīs domas skan galvā vienlaicīgi. Ir sieviete, kuras dzīvē ir daudzas sievietes, kā mums visām, mums ir mammas, meitas, draudzenes.
Es kādā brīdī izrādes laikā nodomāju, ka tik pat labi šo izrādi varētu saukt "Visi viņi".
"Mēs visi".
Jā, "Mēs visi", jo tur ir tik daudz arī par vīriešiem.
Jā, es vispār apbrīnoju autoru, jo viņš ir vīrietis, bet viņš ir tik ārkārtīgi precīzi uzminējis un raksturojis sievietes iekšējo dzīvi, iekšējos konfliktus, un attiecības ir tādas ārkārtīgi precīzas, man liekas, tieši ar citām sievietēm. Arī vīriešiem.
Kā tu noticēji vīrietim, kurš ir uzrakstījis lugu no sievietes skatu punkta?
Zini, es viņam noticēju, kad es izlasīju to lugu. Tas bija mans lielais pārsteigums, ka tik ārkārtīgi precīzi… Bet, jā, es tomēr gribēju, lai režisors ir sieviete, lai mēs tomēr esam tāda sieviešu komanda. Tas mani arī tā stiprināja ļoti šajā ceļā, tieši tas, ka tā bija un ir Inese Mičule. Izlasot materiālu, es zinu un absolūti pieņemu to, ka varbūt tas nav visiem, bet es sapratu, ja man būs monoizrāde, tad es gribu, tā teikt, stāvēt aiz katra tā vārda un stāvēt aiz katra šī tēla pilnīgi godīgi un pateikt, ka tas nāk tik pat labi no manis. Tās ir arī manas domas un manas sajūtas. Izlasot šo lugu, man bija šī sajūta. Es gan arī redzēju Londonā izrādi.
Tur arī ir daudz labu atsauksmju britu salās tieši par konkrēto darbu.
Ārkārtīgi labi viņiem iet, jā, viņi ir arī spēlējuši festivālos.
Ir konkrēts skaits balsu, kurās tu runā uz skatuves, bet cik balsīs un kādās tev bija jāieklausās, gatavojot šo tēlu?
Zini, es teikšu, ka kaut kādā ziņā ir labi, ka šī ir mana pirmā monoizrāde. Es teātrī esmu nostrādājusi 15 gadus, bet šī ir mana pirmā monoizrāde, un es teiktu, ka labi, ka tagad, jo man agrāk varbūt nebūtu šo balsu. Man ir kaut kāda pieredze, man acīmredzot, vismaz man pašai tā šķiet, tas uzkrājums ir pietiekams, lai es varētu šīs balsis atkodēt un iedot tām svaru un pamatu, lai tās nebūtu tikai vienkārši balsis, lai man būtu tāda dzīves pieredze, ka es varu tās, teiksim, transportēt skatītājiem.
Lietosim to triviālo un nonivelēto mūsdienās jēdzienu "apzinātība"? Tu apzinies tās balsis?
Lietosim, jā. Tā ir apzinātība, jā, tā ir izpratne vai sapratne.
Kā tu noķer tos apziņas dezertierus ikdienā, kas grib aizmukt? Zini kā, kad vecāki aiziet projām, tad bērniem patīk šurīt pa skapjiem un lēkāt pa gultu, bet, kad vecāki atnāk mājās, tad ir atkal kārtība. Ar apziņu jau ir tas pats. Mums ik pa brīdim kāda šķautne grib pabūt tajā visā lielajā, dievišķajā mašīnā, kas ir cilvēks.
O, jā, es teiktu, ka tas ir tāds mūžam nebeidzams ceļš. Tikai ir jāsāk to darīt kādā brīdī – mēģināt kaut kā kārtot tās lietas. Starp citu, ļoti precīzi tu saki, jo šāds ceļojums patiešām visa šī mēģinājumu posma laikā ar mani notika. Arī ar mani pašu. Jo tur ir vajadzīga arī kaut kāda drosmes deva, lai to dabūtu gatavu, un man nav vienkārši ar to. Tā ir kā tāda nemitīga cīņa ar sevi, ar savām dažādajām balsīm. Es arī runājos, es vispār murmulēju pie sevis visus šos divus mēnešus nemitīgi – gan tīri praktiski, atkārtojot lugas tekstu, gan arī citā nozīmē. Es visu laiku runāju ar sevi.
Ja mēs redzētu tās plānās porcelāna plāksnītes, kas paslēptas aiz trejdeviņām atslēgām ikdienā uz ielas… Atkodējot šo stāstu, šo trialogu būtībā, ejot pa ielu, ko tu redzi cilvēkos?
Es redzu daudz, daudz skaistu cilvēku ar viņu lielajām dzīvēm. Katram no viņiem, katram šim garāmgājējam ir sava lielā dzīve. Vienīgā, īstā, vislielākā. Mūsu ir tik daudz. Mēs runājam par kaut kādiem mazajiem cilvēkiem dažreiz. Mazie cilvēki, vienkāršie cilvēki, parastie cilvēki. Nu, jūs – mākslinieki, mēs – parastie cilvēki. Mēs bieži vien dzirdam šādu salīdzinājumu. Man ļoti interesē šis parastais cilvēks, šis vienkāršais cilvēks, lai ko arī tas nenozīmētu. Es uzskatu, ka katrā no šiem cilvēkiem ir kaut kas milzīgi liels un skaists, un es vispār ticu cilvēkiem laikam.
Saki, lūdzu, kā tu izjūti skatītāja emocijas izrādes laikā?
Godīgi sakot, šajā izrādē es skatītājus vairāk dzirdu, nekā redzu. Protams, arī jūtu. Es tomēr esmu tādā savā pasaulē ļoti izteikti. Kaut kādā ziņā man tas ļoti palīdz, jo neapzināti šī ceturtā siena ir, bet, protams, ka viņi [skatītāji] man ir ārkārtīgi tuvu, un es ļoti labi jūtu publiku. Vakar bija ļoti interesanta izrāde, jo man bija, es teikšu kā ir, man vienu brīdi bija sajūta, ka tur neviena nav tajā zālē. Bet tad atsevišķos brīžos es sapratu, ka, nē, tomēr laikam ir, un kāds kaut ko dzird vai acīmredzot ārkārtīgi uzmanīgi skatās. Tas, iespējams, nav katram, bet, kā jau es teicu, tas ir man, un es domāju, ka arī manai paaudzei.
Sajūtot, ka dažu skatītāju elpas kļuva smagākas, neskatoties uz to, ka ik pa brīdim notika arī ķiķināšana un smiešanās, jo ļoti precīzs ir šis humors izrādē, saki, lūdzu, kā var vīriešu cilvēks šo saprast? Jo smagi elsa tieši vīrieši, man blakus sēdošie vismaz.
Bet kādā ziņā tu to domā, tas smagums, tas bija stāsta smagums vai uztveres?
Kad citkārt parādās necenzēti vārdi vai vārdi, kas ir nevis necenzēti, bet kāda uztverē cenzējami, vai smagākas tēmas, apspiesta seksualitāte – man šķiet, ka izrādes vidus ir par ļoti smagi apspiestu seksualitāti un vientulības tirāniju.
Es domāju tā, ja, kā tu saki, elpas kļūst smagākas, es uzskatu, ka tas ir brīnišķīgi, jo man nevar būt lielāks prieks un gandarījums par to, ja kāds par to domā pēc tam, ja kāds par sevi kaut ko padomā vai vienkārši domā pēc izrādes par sevi, par dzīvi.
Man ir vairāki cilvēki teikuši, ka pirms izrādes viņi bija domājuši, vai zvanīt mammai, vai braukt pie mammas vai pie māsas, vai pie brāļa, bet pēc izrādes tika sapratuši, ka pilnīgi noteikti tas ir jādara.
Vai uz pansionātu pie vecmāmiņas.
Jā, jo mēs redzam izrādes pēdējā daļā, kā tā dzīve paskrien. Tā paskries mums visiem, un tas ir tik neizbēgami. Ja kāds kaut ko, kaut mazumiņu paņems un iegūs, un sapratīs, un izdarīs sevis vai kāda sev tuva cilvēka labā, tad tas ir trāpīts desmitniekā.
Kā britu dramaturga domāšana caur sievietes prizmu saliek akcentus ar šejienes sabiedrību, ar Latvijas teātra skatītājiem? Tās emocijas tika izstaipītas, varēja pilnīgi just zālē, kā tā enerģija mainās.
Redzi, es teiktu, ka britu skatītājs tomēr ir, kā lai pasaka, kaut kādā ziņā vienkāršāks un atvērtāks. Latviešu skatītājs… Mums ir ļoti spēcīga teātra tradīcija Latvijā, paaudžu mantota, es varētu teikt. Latvijas skatītājs ir ļoti prasīgs, ļoti domājošs un arī kritisks. Es teiktu, ka briti ir daudz pieņemošāki, nekritiskāki. Mēs esam prasīgāki. Atliek tikai skatīties, kāda būs izrādes dzīve, kā šī dramaturģija izdzīvos mūsu teātra repertuārā.
Tad jājautā, vai ir dzīve pēc monoizrādes?
Es uzdodu sev šo jautājumu, Gustav, šobrīd. Nu ir, droši vien. Protams, dzīve nekur nav pazudusi paralēli monoizrādei, un dzīve turpinās, un nākamnedēļ mēs jau liekam jaunu bildi iekšā ar nākamajiem darbiem. Es pat domāju, ka monoizrādes kontekstā tas ir labāk, nekā sajust sevī milzīgo, lielo tukšumu, kas ļoti bieži notiek pēc intensīva darba. Nekur jau neizbēgšu arī no tā, bet varbūt aizpildīšu ar kaut ko citu.
Monoizrādē "Visas viņas" izskan spēcīgi vārdi, jūtīgas tēmas, it sevišķi izrādes viducī. Atklāti jāsaka, ka runa ir par apspiestu seksualitāti, par dziļiem ievainojumiem, kuri ir apklāti ar tik bieziem slāņiem, ka nekas cits neatliek kā vienatnē novecot un sarunāties ar televizoru, kas ir realitāte.
Absolūta realitāte.
Nav brīnums, ka caur šo visu uz sienas sāk rēgoties vagīna. Šis vārds daudzkārt izskan šajā izrādē. Šāda realitāte ir daudzu cilvēku, un ne tikai sieviešu, un ne tikai mazajiem cilvēkiem. Man ir jautājums, vai tevī jelkad, šo jūtīgumu aiztiekot un pieskaroties, ir radusies pašcenzūras sajūta? Ka nē, to jau nu nevar, ka tik tur zālē nav kāds, kas tikko no tā ir izķepurojies vai tūlīt kritīs iekšā tajā depresijas bedrē.
Pirmkārt, es gribu pateikt Gustav, ka tu esi vienkārši brīnišķīgs skatītājs. Mēs tagad varētu sēdēt un runāt stundām ar tevi par teātri. Tiešām par to ir prieks. Bet nē, tu zini, es jau esmu kaut kad to arī teikusi, ka man būtu grūti iedomāties, kas būtu tas, ko es atteiktos darīt uz skatuves vai no skatuves.
Ja tam ir pamatojums un ja es tam redzu jēgu un kaut kādu iedarbību, tad es teiktu, ka var visu.
Es noteikti nebaidos no tā, ka kāds kaut ko par to padomās vai kāds nošķobīs acis, vai kādam kāds vārds būs par rupju vai tēma par jūtīgu. Teātrim ir jārunā par tādām tēmām, citādi jau nav jēgas.
Tavā monoizrādē, sastrādājoties ar režisori Inesi Mičuli, kura kuru vairāk bīdīja uz drosmi?
Nu, es teiktu, ka Inese mani tomēr. Jā, noteikti. Es priecājos, ka mana režisore ir tieši Inese, jo es sapratu, ka man būs divi mēneši jāpavada tete-a-tete ar vienu cilvēku. Aci pret aci katru dienu, runājot par ļoti daudz ko, skarot visas izrādes tēmas. Man bija svarīgi, lai režisors ir ne tikai labs režisors, bet arī cilvēks, un Inese ir cilvēks ar ārkārtīgi lielu emocionālo inteliģenci, ļoti spēcīga sieviete pati kā persona. Viņa mani ļoti gudri vadīja cauri procesam. Gan drošināja, gan piežmiedza, kad vajadzēja, un tas bija ļoti labi. Jā, tas bija tāds mūsu kopīgs ceļš divatā, plecu pie pleca burtiskā nozīmē divu mēnešu garumā.
Kuri tev pašai bija tie jūtīgākie un šaubīgākie mirkļi, šo lomu gatavojot?
Pirmkārt, mani iesākumā patiešām biedēja tas monoizrādes žanrs, jo es esmu ļoti izteikts ansambļa aktieris, un partnerība man vienmēr ir bijusi vissvarīgākā. Tas bija tāds biedējošs faktors, bet es sapratu, ka tas vienkārši ir jādara. No otras puses – man ļoti patīk izaicinājumi. Es ārkārtīgi gaidu tieši profesionālus izaicinājumus. Es esmu laimīga, ja izdodas tādus sastapt. Es sapratu, ka šis būs tas brīdis. Vienkārši ar to sevi bija jāpacīnās.
Ko jūs pārrunājāt pēc ģenerālmēģinājuma?
Mēs pārrunājām ļoti daudz tehnisku lietu. Mēs pārrunājām šo mijiedarbību ar skatītāju, kura notika pirmo reizi, un mums vienkārši bija ļoti liela interese, kas ar to notiks. Jā, un man šķiet, ka tas bija vakars, kad Inese teica, ka viņa beidzot varēja to izrādi noskatīties, jo publika bija ļoti klātesoša. Viņa arī bija dzīvojusi ar to tik ilgi un tik ļoti tajā iekšā, ka beidzot guva skatu no malas.
Tu iepriekš minēji, ka tās no paaudzes paaudzē pārmantotās tradīcijas, kā mēs ejam uz teātri šeit Latvijā un skatāmies teātri, ka tā ir diezgan konservatīva kategorija. Vai tu šajā izrādē saskati arī tās laikmetīgās iezīmes, nevis tikai pārlaicīgās un mūžīgās tēmas?
Es tieši šajā izrādē saskatu tās laikmetīgās iezīmes, jā, tāpēc es nezinu, vai teiksim tāda absolūti klasiska abonementu publika, ja mēs tā varētu teikt, kuru es ārkārtīgi cienu, es ārkārtīgi cienu skatītājus, visus… Bet viss nav visiem. Tā tas ir.
Es teiktu, ka šī ir manas paaudzes izrāde, šī ir manas paaudzes dramaturģija.
Es nevarētu teikt, ka problemātika ir tikai manas paaudzes, bet es teiktu, ka tomēr mana paaudze ar šo saskaras visbiežāk. Es domāju, ka tādā ziņā, ka konkrētā vecumā mūs interesē šīs lietas un šīs problēmas tieši.
Daudzi uzdrošinās, saņem drosmi un iet pie terapeita, bet vai aktierim ir priekšrocības? Tu vari izgaismot tās problemātikas, kuras tu caur sevi izfiltrēji, gatavojot šo izrādi?
Pirmkārt, jā, tā vēlēšanās iedziļināties sevī un apkārtējos cilvēkos, kaut kāda vispār izpratne par pasaules uzbūvi vai cilvēku psiholoģiju, kas notiek parasti šajā vecumā, kādā esam mēs. Otrkārt, ārkārtīgi, es teiktu, mūsu laikmeta lieta – mūžīgā skriešana, iešana, kad tā dzīve paiet kā tāda kino lente, un mums ļoti bieži ir sajūta, ka mēs nespējam saķert to šeit un tagad brīdi, un viss paskrien garām. Es domāju, ka tā ir tāda izteikta problemātika. Un tad tās apslāpētās lietas, apspiestās sevī, ar kurām, es teiktu, tuvojoties 40, nākas saskarties mums katram. Ir jāsaprot, ka tā nevar turpināt, ka tas var beigties pavisam slikti. Manā izrādē to var ļoti uzskatāmi redzēt, kā dažiem neizdodas tikt ar to galā.
Ir divi skaisti vārdi. Viens ir pusmūža krīze, otrs ir viduspāreja.
Kas tas ir?
Tā laikam ir tāda kā veiksmīga pusmūža krīze.
Ā, viduspāreja – tu tiec tā slaidi pāri tam brīdim.
Nu, slaidi, es šaubos, vai tam var tikt pāri. [smejas] Uz ko mudina tavi tēli šajā monoizrādē? Uz tādu pieņemšanu vai uz darbu ar sevi?
Es tomēr gribētu, ka tas mudina uz empātiju.
Necenzēt sevi.
Necenzēt sevi un atrast lielu empātiju pret sevi un pret pārējiem.
Lai gan mazākumā, ļoti pareizos un spilgtos akcentos izrādē izskan arī vīriešu balsis, un tieši caur šo sievietes spēku. Kā vīrietis var atmodināt sevī femīno, sievišķo?
Tieši tāpat kā sieviete vīrišķo. Man vienmēr šķiet, ka mēs tomēr, pirmkārt, esam cilvēki, un tad mēs esam viss pārējais, un mums ļoti daudz kas ir kopīgs – gan vīriešiem, gan sievietēm. Mēs esam vīrieši un sievietes, jā, bet mums ir ļoti daudz kas kopīgs. Tās ir nošķiramas lietas, bet ļoti daudz kas tur nemaz nav tik citādāks.
Izdevīgāk jau ir nospiest, norakt, nejust, kā mēs varam uzdrošināties atļaut sev just visu, kas ir? Tas ir tik šausmīgi grūti brīžiem.
Kaut kā mēs esam tā iekārtoti, ka mēs sagaidām to kritisko punktu, kad esam savā viszemākajā emocionālajā punktā, un tikai tad mēs sākam domāt, ka mums vajadzētu sākt just, ka vajadzētu sev ļaut kaut ko, necenzēt sevi, neapspiest sevi, atļauties, bet diemžēl parasti tas notiek pēc smagas, smagas bedres. Laikam tā tas ir acīmredzot iekārtots.
