"Aizbrauc uz jebkuru pasaules malu, ieej vismazākajā bāriņā, par kuru tu neko nezini, apsēdies blakus svešiniekam, kas izskatās, ir gatavs ar tevi sarunāties, iedzeriet kopā kādu labu dzērienu, parunājiet par to, kas ir svarīgi. Četros naktī dodamies tālāk."
Henrieta Verhoustinska: Tu sāki šo raidījumu ar Entonija Bordēna citātu, kāpēc tieši šis pavārs? Ko tu ar to vēlējies pateikt?
Laura Groza: Ir sācies ļoti tumšs laiks sezonāli, ļoti pelēks, līst daudz lietus, ir sajūta, ka mums ir uzlikts kaut kāds vāks. Tās baudas, kas asociējas ar šo tumšo gada laiku, ir saistībā vai nu ar mākslu, jo var baudīt ļoti daudz labas mākslas un iet uz festivāliem, vienmēr uz teātri var aiziet, uz koncertiem, bet mana mīļākā bauda no visām ir, un ja tiešām izdodas sagrupēties kopīgai ģimeniskai iziešanai, es izvēlos gastronomisko baudu. Tā man ir tāda aizmiršanās kā labā literatūrā, kad esi viens pats ar skaistu, minimālu [ēdienu]. Man nepatīk par daudz ēst, jo tad tu esi noguris, bet apēst izsmalcinātu, skaistu, tīru.. Tāpēc es ļoti sekoju līdzi pavāru dzīves stāstiem, man patīk tie, un es esmu diezgan izvēlīga attiecībā uz tām vietām, kurām eju, jo gribas tā, lai ir forši.
Runājot par dzīves svinēšanu, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris nupat nosvinēja 140 gadus. Tas ir vecākais teātris Latvijā. Šīs svinības pavadīja Albēra Kamī "Kaligulas" pirmizrāde Sergeja Golomazova režijā, kas ir stāsts par tirānu, par to, kā viens izglītots, apgaismots cilvēks pamazām pārvēršas diktatorā, un to, kā tas viņu degradē. Vai šis stāsts, ko Kamī uzrakstīja Otrā pasaules kara laikā, tā bija tāda stratēģiska izvēle vai vienkārši vēršanās pie klasikas?
Tā bija stratēģiska izvēle, tāpēc ka šīs sezonas repertuārs, ko mēs prezentējām preses konferencē, saistās ar vienotu tēmu. Tā tēma ir pakārta zem vārda "vara". Protams, kaut kādā ziņā varētu teikt, ka jebkurā labā dramaturģijā ir varas attiecības, tāpat kā jebkurās attiecībās ir varas attiecības. Vienmēr kāds ir atbildētāja lomā, kāds ir iztirzātāja lomā, vienmēr kaut kā sakārtojas šis dialogs. Es gribētu, lai tie dialogi būtu vairāk uz vienas līmeņrāža platformas, bet tā ir ļoti reti. Šajā gadījumā šis materiāls ļoti labi iegulās kopīgajā stratēģijā. Plus tā vienkārši ir izcila dramaturģija. Kad baudīju pirmizrādi un, protams, biju informēta par to, kā notiek procesi, bija skaidrs, ka tā ir arī vietā un laikā esoša tematika, es aizkavējos ļoti bieži tieši pie teksta.
Man laikam jāatzīst, ka kaut kā pietrūkst labu tekstu ikdienā. Būsim reāli, mēs visi skrienam un pie labām grāmatām reti tā ilgāk pakavējamies. Pakavējamies, bet ne tik bieži.
Tad teātrī, teiksim, ir tāda bauda izjust to skanējumu, to plūdumu un saturisko, ar ko tu arī gribi strīdēties, kā man nereti bija ar Kamī tekstu. Es ļoti padziļināti sekoju līdzi tekstam, un man liekas, ka tas ievadīja visu sezonu tādā atbilstošā gultnē, jo varas tēma turpināsies Čehova teātra šīs sezonas repertuārā.
Savukārt tava izrāde, ar ko tu debitēji Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, pēc Sandras Kalnietes romāna "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" iestudētā izrāde, stāsta par ļoti sarežģītu posmu Latvijas vēsturē, par laiku, kad desmitiem tūkstoši Latvijas cilvēku tika deportēti uz Sibīriju. Iestudējot šo izrādi, vai Čehova teātra aktieri uzreiz saprata to tavu uzstādījumu, vai viņiem sākumā nebija šaubu? Galu galā mums visiem ir mācītas atšķirīgas vēstures skolā, un daudzi no viņiem ir mācījušies tādu vēsturi, kurā padomju laiks ir zelta un uzvaru laiks.
Bija tā, es nemelošu. Ar visu savu cieņu un mīlestību pret jaunajiem kolēģiem, un, starp citu, jāatzīst, ka viņi mani ir pieņēmuši vienkārši neticami labi, šie cilvēciskie konteksti ir atšķirīgi. Ir tās atšķirīgās vēstures izpratnes. Mēs sastapāmies ar paralēlām sarunām, ekstra sarunām, kas ietvēra šo vienoto, skaidrojošo vēsturi. Labā ziņa ir tāda, ka mēs ļoti ātri nonācām pie kopīga rezultāta, kas ietver to, ka kolēģi apzinājās… Jo man patīk kvalitatīva polemika par tēmu. Mēs varam katrs nākt ar savām mantām un izstādīt šito vai to, bet, ja cilvēks ir gatavs runāties, tad vienmēr ir arī svarīgi, ka mēs pie kaut kā nonākam. Mani kolēģi bija tik viedi, ka viņi akceptēja šo vēsturisko patiesību, kas ir neapšaubāma, jo deportācijas pagājušajā gadsimtā notika.
Turklāt tās notika arī Krievijā, ne tikai Latvijā.
Turklāt tās notika arī Krievijā, tās notika Baltijā, tās notika vispār Austrumeiropas ietvaros, par to mēs vienojāmies.
Mēs arī esam visi kopā vienojušies, visā teātrī, ka Krievijas agresija Ukrainā ir nepieņemama un nepiedodama. Tāpēc mani ļoti skumdina vēl joprojām esošās manipulācijas un kaut kādas tādas liekvārdības arī no maniem latviešu kolēģiem, kas, neiedziļinoties faktos un īstenībā, izdara ļoti pārsteidzīgus un virspusējus secinājumus.
Pastāv uzskats, ka lielai daļai krievu mākslinieku piemīt impēriskā domāšana, vai tu, dzīvojot Latvijā, esi ar to saskārusies?
Jā un arī nē. Te ir jautājums par to, kādā kontekstā? Ja mēs aizejam uz bāru, jā, esmu sastapusi ļoti daudz pārliecinātus kungus vīra dūšā, kuriem liekas, ka viņi par naudu var nopirkt visu, sākot ar šo bāru un beidzot ar šo valsti, un tas, protams, ir kaut kas, kas ir iekodēts šo cilvēku apziņā, un viņiem laikam to pat nedrīkst pārmest, jo viņi ir piedzimuši tādā fantastiskā pasaulē, kurā viss ir iespējams. Ja mēs runājam par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, tādus novērojumus es neesmu novērojusi. Man bija interesanti iepazīties ar saviem kolēģiem, jo, būsim reāli, mēs tiešām paralēlās dzīvēs esam dzīvojuši visus šos gadus.
Kā tu vispār nonāci Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī? Kāpēc tava izvēle krita tieši uz šo teātri?
Mana izvēle krita tāpēc, ka man tika izteikts piedāvājums, un tad, kad man izsaka piedāvājumu, man ir jāpārdomā piedāvājuma kvalitāte, saplūsme ar manu dzīves likteni un manām vēlmēm. Respektīvi, Dana Bjorka, atkārtoti startējot konkursā, uzrunāja mani nākt komandā. Es par to padomāju, es izsvēru, es piedāvāju savu vīziju par to, kā man liekas, kā šim teātrim būtu jāattīstās. Tas bija vienīgais, kas mani interesēja – kur es varu dot reālu pienesumu, izejot no savas pieredzes, jo tā pieredze mākslā man ir uzkrāta, manuprāt, diezgan liela.
Nepretendēju uz vecmeistara nosaukumu, bet, būsim reāli, nostrādājot pilnus 15 gadus profesijā katru gadu bez brīvdienām, jārēķina, ka kaut ko es esmu sapratusi. Gribējās dalīties ar šīm zināšanām plašākā nozīmē.
Man ir ļoti daudz kontaktu, man ir daudz izvērtējumu par profesijas kopīgo attīstību, par žanra kopīgo attīstību valstī, kontekstā ar to, kas notiek pasaulē. To es arī esmu izdalījusi, bet jāsaprot viena svarīga lieta, ka pārmaiņas nenotiek vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Viss, ko esmu piedāvājusi, pamazām tiek integrēts darbībā, un tas ļoti labi arī tur ieguļas. Kā piemēru minēšu mūsu jaunatklāto teātra galeriju, kas ir kā papildinājums pašam teātrim.
Šobrīd tur ir Kriša Salmaņa darbs.
Jā, politiski aktīva, izcila latviešu mākslinieka, godalgota un zināma arī kā Purvīša balvas laureāta darbs ir mums iekļauts arī teātra kopīgajā stāstā. Tāpat mēs turpinām diskusijas, kas veltītas integrācijai, sarunām, draudzībai, bet nevis tādā padomiskās ideoloģijas ietvarā par tautu draudzību. Nē, atvainojiet, neesmu šos laikus burtiski piedzīvojusi, bet visu, ko es par to zinu, mani tas neinteresē. Tā ir tāda draudzība, kas tiešām vērsta uz būtisku kultūras attīstību, valsts attīstības ietvaros, jo, būsim reāli, mēs nedeportēsim visus krievvalodīgos cilvēkus, kas ir lojāli šai valstij, jo nav nekāda iemesla to darīt. Šie cilvēki arī maksā nodokļus un arī ir pelnījuši savu kultūras telpu, kur viņi var dzirdēt valodu, kas viņiem ir tuva, un viņi ļoti labi komunicē arī valsts valodā.
Mūžīgās provokācijas par to, ka šim teātrim nav vietas Latvijas kultūrtelpā, man liekas, vai nu interesē narcistiski orientētus personāžus ar vēlmi izsaukt uz sevi uzmanību, vai tā ir apzināta buntavnieciska darbība, kas nav vērtīga nevienam no mums.
Bet tu piekrīti, ka šobrīd ir runas, ko ļoti cienījami latviešu kultūras darbinieki pauž, par to, ka varbūt šis nav īstais brīdis, kad būt Latvijā krievu teātrim, ka tas ir, bez šaubām, saistīts ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas ir radījis vispār tādu distancēšanos no krievu kultūras kā tādas?
Man jāsaka tāds pretarguments, un es izmantošu iespēju sabiedriskajā medijā paust savu absolūto pārliecību, atbildot šiem visiem kultūras darbiniekiem, cienījamiem, respektējamiem kultūras darbiniekiem, cilvēkiem ar savu atbalstītāju [pulku] un auditoriju, – kur jūs bijāt pirms 30 gadiem? Kāpēc mēs šos jautājumus šobrīd risinām? Tad, kad Latvija kļuva neatkarīga, man bija seši gadi. Sešgadīgs bērns visdrīzāk nenodarbosies ar jautājumiem par to, kā veikt integrācijas procesus šajā jaunajā, atgūtajā valstī. Ar to vajadzēja nodarboties cilvēkiem, kas par mani ir vismaz 20 gadus vecāki. Man jādomā, ja man tagad savā vecumā ir jānodarbojas ar šiem jautājumiem, tas nozīmē tikai to, ka kāds pirms manis nav izdarījis savus mājasdarbus. Tagad man justies vainīgai vai attaisnoties, kāpēc es nodarbojos ar šīs mums ļoti arī draudzīgās... un es nerunāju par cilvēkiem, kas karo Ukrainā, par krievvalodīgiem Krievijas Federācijas pārstāvjiem, tie ir pilnīgi citi cilvēki, bet par tiem cilvēkiem, kas ir absolūti lojāli mūsu valstij, kas zina valodu C līmenī (C līmenis nozīmē eksāmenā visaugstāko [pakāpi], un daudzi no maniem kolēģiem to ir nokārtojuši), kas stāsta tādus stāstus kā Sibīrija, kā Hamlets, kur ir ļoti ass politisks komentārs par esošo nostāju kaimiņvalstī, kas turpina stāstīt par tirāniju tajā pašā "Kaligulā". Viņi visi ir lojāli šai valstij, un tagad man ir jātaisnojas tikai tāpēc, ka..
Tu jūties tā, ka tev vajag taisnoties?
Jā, tā man sanāk bieži vien. Ar krievu kultūras kolēģiem man ir mazāka tuvība, jo es nepārstāvu šo kultūras telpu, es to īstenībā šobrīd tikai iepazīstu, un tie visi cilvēki, kas ir inteliģenti un kulturāli tādā izpratnē, ka domā plašāk par plakanām ģeopolitiskām problēmām, kas aicina tās risināt, nevis būt radikāliem un turpināt šķelt sabiedrību, ar tiem viss ir kārtībā. Bet ar tiem buntavniekiem ir tā, ka ir tāda luga, ka tu jebkuru pasaules cilvēku vari sasniegt ar pieciem telefona zvaniem, līdzīgi ir tā izveidojies, ka atliek saslēgties vienam viedokļu līderim Latvijas sabiedrībā ar otru viedokļu līderi, kas varbūt pat pārstāv citu burbuli, un cilvēki, kuriem nav nekāda viedokļa, viņi uzreiz nodefinē savu viedokli – šis ir mūsu kopīgais viedoklis, mēs neesam nekur bijuši, neesam neko redzējuši, mūs tas principā arī neinteresē, bet viedoklis mums ir. Viedoklis tiek definēts, jo tas viens viedokļu līderis ir mana iespējamā autoritāte, un otrs arī, – un ja jau abi divi viņi tā saka, tad tā noteikti ir! Kāpēc tas tā tiek teikts? Jautājiet šiem cilvēkiem. Es labprāt gribētu uzaicināt daudzus no viņiem apskatīties šos centienus, šos sarunāšanās centienus, šo grūto ceļu, kas nav vienkāršs.
Latviešu teātriem ir savi izaicinājumi, un tie arī nav vienkārši, bet Krievu teātrim Latvijā ir pilnīgi citi izaicinājumi, un tie ir vēl kalambūriskāki. Jebkurš latviešu mākslinieks, kas sāk strādāt šobrīd Čehova teātrī, sastopas ar šiem pārjautājumiem, ar kuriem nesastopas mākslinieki, kas strādā latviešu teātros.
Es nesaku, ka tas ir grūtāk vai vieglāk, bet tas noteikti ir interesantāk un sarežģītāk, un, jā, kaut kāds lieks mezgls galvā veidojas. Man nereti ļoti daudzi no maniem super domājošajiem draugiem saka, ka viņi arī šobrīd ir uz tās robežas, lai pateiktu, vai tam teātrim ir vai nav jābūt, bet vienmēr to šķir viena argumentēta saruna. Ja saruna ir argumentēta, piemēram, kā tajā brīdī, kad es stāstu, kāpēc es esmu tur, kāpēc man ir interesanti tur būt, jo tur ir brīnišķīgi kolēģi, kas grib dalīties ar savu attieksmi pret to, kas notiek šobrīd Ukrainā, tad mēs savienojamies.
Ir Lietuvas teātra pieredze, kad Lietuvas Krievu teātris ir pārsaukts par Viļņas Veco teātri, un tur tiek iestudētas izrādes arī poļu, ukraiņu un citās valodās. Kā tu raugies uz šo paraugu?
Es pateikšu godīgi, man liekas, ka tas bija lieks gājiens.
Ar to pārdēvēšanu?
Jā, tāpēc, ka teātris palika vienkārši kaut kāds teātris, pazuda tā identitāte. Mani tiešām mulsina, kad intelektuāli cilvēki jauc divas lietas – esošo Krievijas Federācijas agresiju, imperiālismu un tad vēl boļševiku režīms tur ir pa vidu, ar vienkāršu krievu kultūru, kas ir nevardarbīga, kas ir arī visu vēsturi skaidrojoša bieži vien, un arī cilvēku psiholoģiju skaidrojoša. Ir tapuši ārkārtīgi sensacionāli arī muzikāli darbi, un es neesmu tas cilvēks, kurš varētu pateikt, ka tas viss tagad ir izmetams.
Mana pasaule noteikti nekļūs bagātāka, ja es to [krievu kultūru] nelietošu, nepatērēšu.
Es uzskatu sevi par domājošu cilvēku, un es izvērtēju, ko es gribu. Ir 17. gada revolūcija, kad varu [Krievijā] pārņēma šis vājprātīgais, primitīvais un dzīvnieciskais režīms ar tādu domāšanas paradigmu, kas ir orientēta uz vienkāršotām lietām, – tādu materiālu es nepatērēju, un to es daru apzināti. Tajā pašā laikā, ja runājam par krievu literatūru, tad kāpēc, piemēram, Bulgakovam, kas savā "Suņa sirdī" runā tieši par šo, nevajadzētu pastāvēt? Viņš skaidro cilvēkiem, kas varbūt neorientējas vēsturē tik labi, ka, lūk, šāda režīma ietekmē veidojas tādi eksemplāri kā Šarikovi, kuriem ir tendence sekot savam dzīvnieciskajam, primitīvajam instinktam un pārņemt varu. Ja nebūtu šī Bulgakova darba, daudzi no mums droši vien nemaz neizprastu šīs alegorijas un arī šo bīstamo realitāti, kurā mēs esam. Tā vienkārši izslēgt to visu, tā, man liekas, ir kļūda.
Bulgakova "Suņa sirds" arī ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā. Runājot par repertuāru, tu principā esi kļuvusi pa teātra māksliniecisko vadītāju, jo esi mākslinieciskās stratēģijas un repertuāra plānošanas vadītāja. Kā tu redzi Čehova teātra nākotni? Vai tur būs vieta arī latviešu autoru darbiem, kas jau, protams, ir bijuši, un varbūt arī latviešu aktieriem?
Latviešu aktieri un latviešu autoru darbi ir ārkārtīgi gaidīti Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. To pierādīja pagājušā gada pieredze ar Sandras Kalnietes "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" tiešām izcilo materiālu teātrim. Mēs turpinām labā nozīmē šo veiksmes formulu, un tā nav veiksmes formula, kas izriet no kaut kādiem ekonomiskiem apsvērumiem, mēs tādās kategorijās nedomājam. Es vienmēr domāju radošās kategorijās un redzu, ka Krievu teātrī tik organiski ieguļas šī latviešu valoda, tik organiski ieguļas šis stāsts. Protams, nedzīvosim utopijā, bija daudzi cilvēki, kas pret to bija noliedzoši, kuriem kādā konkrētā burbulī uzausa informācija, ka Krievu teātris nodarbojas ar aģitācijas darbiem, kas, protams, neatbilst patiesībai. Latviešu teātrī šādu materiālu iestudēt būtu vienkāršāk tā iemesla dēļ, ka nebūtu šo paralēlo jautājumu, bet vieta un laiks bija īstais, un to pierādīja galu galā arī šī materiāla veiksmīgā iegulšanās kopīgajā repertuārā.
To pierāda arī skatītāju balsojums "Kilogramā kultūras", kurā skatītāji "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" iebalsoja finālā.
Tas arī bija tas, ko es gribēju teikt. Būsim reāli, katram teātrim ir savs fanu loks, un viņi nereti ir ļoti patriotiski noskaņoti un balso vairāk, nekā vajag, bet daļai skatītāju jau nav tā, ka viņi būtu ārkārtīgi lojāli. Tas nozīmē tikai to, ka tie, kas atnāca un to izrādi noskatījās, ka viņiem tā bija sirdij tuva, ka viņi saprata vietu un laiku, un arī mākslinieciskās kvalitātes, un viņi par to balsoja. Par latviešu autoriem runājot, protams, ka mēs domājam par to, lai arī Čehova teātrī būtu tādi materiāli. Šogad tas būs Artūra Dīča darbs manā režijā "Skatuve ugunī", tā kā par to mēs domājam un par latviešu aktieriem arīdzan. Mēs turpinām bilingvālo sarunu uz skatuves – līdzīgi kā "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" arī izrādē "Skatuve ugunī" krievu teātra aktieri runās latviešu valodā un latviešu teātru aktieri runās krievu valodā, jo mums šajā izrādē būs arī trīs viesmākslinieki.
Vai tu piekrīti tam, ka krievu aktieru eksistencē uz skatuves tomēr ir cits temperaments, cits afekta līmenis, nekā tas ir latviešu aktieriem? Un arī cita skola?
Atšķiras, tas ir viennozīmīgi, bet ne skola. Ar skolu es saprotu kaut ko ļoti nopietnu, skola ir tiešām kā Staņislavska vai Grotovska metodoloģija, Mihaila Čehova metodoloģija. Jā, ir kaut kādas skolas, arī man, kad es studēju teātra fakultātē, mums ļoti atšķīrās izpratne, izrietot no sava meistara. Piemēram, es mācījos Māras Ķimeles kursā, mums bija viena izpratne par kaut kādiem kaut vai sadzīviskiem procesiem, Gruzdova skolēniem bija savādāka, Pētera Kirilova skolēniem bija savādāka. Tas ir arī tas foršais un skaistais, bet to es nevarētu nosaukt par metodi, tā ir vienkārši kaut kāda ļoti spēcīgas personības attieksme pret dzīvi un mākslu, ko tā translē saviem studentiem. Tā ir tā atšķirība. Attiecībā uz krievu aktieriem, tas, ar ko es saskaros šobrīd, ļoti interesanti, ka tā pat nav kaut kādas pedagoģiskās ideoloģijas sadursme, tā ir sadursme, kas ietver, kā tagad to pareizāk pateikt, kaut kādu…
Temperamentu? Mentalitāti?
Nē, nē. Laikam pat to jocīgo vārdu "skola". Es nevaru piemērotāku vārdu tagad atrast, bet minēšu piemēru.
Šobrīd ļoti daudz brīnišķīgu mākslinieku, kas atbraukuši no totalitārām sistēmām gan Krievijā, gan Baltkrievijā, ir uzņemti Čehova teātrī kā pastāvīgi locekļi, un viņus visvairāk pārsteidz fakts, ka viņiem, uz skatuves uzejot, kāds nekliedz virsū un nesaka, kur tev ir jāstāv un kā tev ir jāstāv, un ka tavas domas nevienu neinteresē.
Latviešu teātra mākslinieki tā nekad nestrādā, latviešu režisori dod aktieriem telpu un pat sagaida, un lūdz, lai tu pats kaut ko piedāvā. Ne jau tāpēc, ka mums nebūtu ideju, bet gan tāpēc, ka es neticu labam mākslas darbam, kas ietver viena cilvēka diktātu. Es ļoti skrupulozi strādāju ar aktieriem, bet es ticu teātrim, kurā aktieris pats psihofiziski ir klātesošs un piedāvā kaut ko. Viņu lielākais pārsteigums, par ko mums īstenībā ir pat bijušas pārrunas, bija par to, ka viņi netic tai telpai, ko es viņiem dodu, viņiem gribas kaut kādā veidā oponēt, jo viņiem ir tāda trauksmes sajūta, ka kaut kas nenotiek pareizi, jo netiek šis skaidrais, definētais uzdevums iedots. Tā ir tā galvenā lieta. Tajā pašā laikā viņi visu var izdarīt, ja viņiem skrupulozi izstāsta un izskaidro šos spēles noteikumus. Protams, tāpat tā ir arī temperamenta lieta. Tāpēc es uzskatu, ka esmu īstajā vietā, jo mans temperaments ir tikpat ražīgs, un es jūtos šajā teātrī īstenībā pat labāk nekā bieži vien latviešu teātrī, kur tev ļoti ilgs laiks paiet, kamēr tu aktierus iekurini, iesildi, kamēr visi ir silti un var sākt darboties. Te tādas problēmas nav.
