Teātra garša

Teātra garša 2. Ligita Dēvica un Klāvs Mellis

Teātra garša

Teātra garša 2. Anta Krūmiņa un Kārlis Krūmiņš

Teātra garša 2. Ligita Dēvica un Klāvs Mellis

Vispirms cilvēki un tikai pēc tam aktieri. Sarunājas Ligita Dēvica un Klāvs Mellis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Vai teātris ir svēta vieta? Kā atšķiras spēles veids dažāda stila izrādēs? Kā nepazaudēt sevi profesijā? Par darbu un dzīvi teātrī sarunājas Valmieras Drāmas teātra aktrise Ligita Dēvica un viens no teātra apvienības "Kvadrifrons" dibinātājiem – aktieris un režisors Klāvs Mellis.

Klāvs Mellis: Nu sveika, Ligita!

Ligita Dēvica: Nu sveiki!

Klāvs Mellis: Mēs te abi tādi ļoti satraukušies esam, kā var just.

Ligita Dēvica: Jā.

Klāvs Mellis: Kaut kā mēģināsim, bet tas tā jocīgi man liekas. Neskatoties uz to, ka mums ir acīmredzami kopīgas intereses, ar tādu līdz šim nepazīstamu cilvēku pēkšņi atrasties situācijā, kad jārunā veselu stundu un nav nekādu iepriekš uzrakstītu dialogu, tas ir tā īpatnēji. Nu labi. Kā jums klājas vispār?

Ligita Dēvica: Labi. Es gribēju pateikt paldies jums par ziediem.

Klāvs Mellis: Es centos. Tepat Āgenskalna tirgū tādā drusku latviskā noskaņā.

Ligita Dēvica: Paldies. Gribēju apsveikt jūs ar panākumiem "Spēlmaņu naktī".

Klāvs Mellis: Paldies jums liels.

Ligita Dēvica: Kā jūs jūtaties pēc panākumiem?

Klāvs Mellis: Jūs redzējāt to izrādi?

Ligita Dēvica: Neredzēju. Es izrādi neesmu redzējusi nevienu.

Klāvs Mellis: Es saprotu. Es, protams, tā papētīju un kaut ko [no jūsu izrādēm] esmu redzējis. Esmu redzējis Krodera "Idiotu", bet tajā brīdī man pašam arī bija kādi 13 gadi apmēram, tāpēc atmiņas par to ir ļoti nosacītas. Attiecīgi es arī esmu atnācis kā balta lapa.

Ligita Dēvica: Balta pilnīgi. Man arī tāda sajūta ir.

Klāvs Mellis: Par to balvu – es jūtos tā forši, protams. Man likās, ka kaut kādā mērā mēs esam pelnījuši. Kā jau parasti, man liekas. Kopumā es daudz kam nepiekrītu varbūt tajās citās nominācijās un daudz kam nepiekrītu tajos ieguvējos, bet tad, kad pašu paslavē, tad jau tāpat ir prieks.

Ligita Dēvica: Nu tur nevajag iedziļināties tajos citos! Man liekas, ka vajadzētu būt tā, ka tas dod kaut kādu tādu pacēlumu, ja kāds tevi ir novērtējis, it īpaši, ja profesionāļi ir novērtējuši.

Klāvs Mellis: Tas pilnīgi noteikti dod.

Ligita Dēvica: Vai tas nav ārpus tiem visiem rāmjiem, ka tā ir žūrijas prēmija?

Klāvs Mellis: Jā, jā, jā, tā tas bija.

Ligita Dēvica: Nu tad vēl vairāk tas ir.

Klāvs Mellis: Mēs jau paspējām drusciņ, drusciņ sadugt, ka mūs vispār nekā nepieminēja tajās nominācijās, bet tad paspējām pēc tam nopriecāties, ka tomēr ārpus pieminēja.

Ligita Dēvica: Nu nekas, tas ir jūsu ceļš. Jums jārūdās.

Pamatā – cilvēks 

Klāvs Mellis: Jūs joprojām dzīvojat Valmierā, vai ne?

Ligita Dēvica: Jā, visu mūžu.

Klāvs Mellis: Kāpēc tad jūs nenākat uz festivālu?

Ligita Dēvica: Uz vasaras?

Klāvs Mellis: Jā.

Ligita Dēvica: Kā tā īsti lai pasaka. Es tagad atrodos tādā savas dzīves posmā, sevišķi, kad festivāls bija, es vispār nekur negāju. Tā sakrita ar pandēmiju, ar teātra nojaukšanu, ar kara sākumu. Mans laiks teātrī beidzās, un man vajadzēja ar to tikt galā, vajadzēja sevi pa plauktiņiem salikt. Jāsajūt, kas man pašai ir jādara.

Priekš sevis man tāds teikums bija, ka "58 gadus citi uz mani skatījās, tagad man pašai uz sevi jāskatās".

Klāvs Mellis: Tad jūs ar teātra lietu esat pilnīgi nogriezusi un neesat skatījusies neko? Kopš pati vairs nespēlējat, arī neejat vairs?

Ligita Dēvica: Nē, nē. Es trīs gadus esmu prom no teātra. Tas viss sakrita ar šiem visiem notikumiem. Es sapratu, ka es negribu tās emocijas, man nepatīk. Man bija divi tādi gadījumi, ka iekšā tās emocijas – nekad vairs, nekad vairs, nekad vairs! Es negribu viņas. Es sapratu, ka man tas teātris, tie tēli un viss, kas ar mani teātrī ir noticis emocionāli, man tas ir jāatbrīvo. Es tagad, rokas uzlocījusi, strādāju pie tā, lai tādu brīvību sajustu kā cilvēks. Nevis tā, ka ar lieliem burtiem AKTRISE, bet es esmu cilvēks pamatā.

Klāvs Mellis: Es lasīju daudz kur, ka vairākkārt jūs esat minējusi to atkarību no teātra, no kuras ir jāizārstējas.

Ligita Dēvica: Jā, jā, pilnīga.

Klāvs Mellis: Tur bija teikts, ka jūs ap piecdesmit gadiem jau sākāt tā kā pārvarēt šo atkarību.

Ligita Dēvica: Pirms 50 gadu jubilejas man bija intervija un man jautāja: "Ko jūs varat pateikt par savu dzīves gājumu kopumā?" Es atbildēju – neko. Man nav ko teikt, tikai strādāt, strādāt, strādāt. Es vēl pāris gadus pastrādāju, un tad bija lūzums. Veselība čupā bija. Tad, paldies Dievam, es apjēdzu, ka kaut kas te jāsāk kārtot. Es jau tad sāku. Nu tad tagad ir tas pēdējais punkts. Manos jaunības laikos, kad visas paaudzes bija teātrī, mēs zinājām, ka mūs izvadīs ar kājām pa priekšu no skatuves, jo tā tas notika.

Klāvs Mellis: Joprojām jau šad tad ik pa brīdim notiek.

Ligita Dēvica: Nē. Vismaz pēdējos trīs gadus ārkārtīgi strauji notiek kaut kā pilnīgi savādāk. Es šos gadus esmu tā vērojusi, kas notiek apkārt, gan pasaulē, gan teātrī, ka tomēr paaudzes ārkārtīgi ātri nomainās. Nekad tik ātri nav paaudzes nomainījušās. Tu sēdi Valmierā uz ielas, un garām iet tikai jaunie, tikai jaunie, tikai jaunie.

Klāvs Mellis: Skaitās jau, ka mums to veco cilvēku paliek arvien vairāk.

Ligita Dēvica: Tad es nezinu, kur viņi ir. Viņi varbūt mājās sēž. Ar gadiem jau nāk visādas problēmas cilvēkiem, tā kā varbūt arī kaut kas tāds ir.

Klāvs Mellis: Vai jūs arī jauno Valmieras kursu neesat redzējusi darbībā?

Ligita Dēvica: Redzēt es redzēju, kamēr vēl teātris nebija nojaukts. Pazīt es nevienu tur nepazīstu. Klintu [Reinholdi], jā.

Klāvs Mellis: Klinta jau nav arī vairs tik jaunā.

Ligita Dēvica: Viņa nav vairs no tiem pēdējiem. Tas ir iekritis taisni ap to laiku, kad man sākās savs ceļš. Viņiem savs ceļš, man savs.

Klāvs Mellis: Bet ir labi to apzināties kaut kādā mērā.

Ligita Dēvica: Tā ir vienīgā izeja.

Klāvs Mellis: Vai tā ir tāda nostalģijas lieta? Nevis tā, ka sagribēsies, bet vienkārši tā kā riebj.

Ligita Dēvica: Precīzi es varu pateikt –

es gribu atbrīvot no sevis visas emocijas, kas saistītas ar teātra tēliem.

Viņi taču tur dzīvojas. Varbūt viņi nenāk katru brīdi ārā, bet viņi tur ir kaut kur. Viņi ir mērķtiecīgi jāatbrīvo. Emocijas visas var atbrīvot. Visas sliktās emocijas, kas ir tevī, var atbrīvot. To es mācījos toreiz. Daudzus gadus atpakaļ bija tāda grāmata "Stresu valoda".

Klāvs Mellis: Neesmu lasījis.

Ligita Dēvica: Es varēšu iedot palasīt. Ārkārtīgi vērtīga.

Ligita Dēvica
Ligita Dēvica

Klāvs Mellis: Vispār stress man ir viena no tādām raksturīgām lietām. Varbūt derētu.

Ligita Dēvica: Es iedošu, jā. Tā darbojas, bet tur ir jāstrādā. Nav tā, ka tu izlasi grāmatu un viss notiek.

Klāvs Mellis: Nav tā, ka prom no acīm, prom no sirds?

Ligita Dēvica: Es viņu saucu par trīspakāpju formulu. Tu piedod tam stresam, tu atbrīvo viņu no sevis, tu piedod sev, ka to stresu tik ilgi esi sevī turējis, un tu lūdz piedošanu savam ķermenim, ka viņš ir tik daudz cietis, jo no mūsu stresiem cieš mūsu ķermenis. Tā formula darbojas vienkārši unikāli.

Klāvs Mellis: Es saprotu – tagad, bet arī to, kas ir bijis? Jūs nožēlojat to stresu kopumā?

Ligita Dēvica: Tur nav par nožēlu runa. Es vienkārši gribu atbrīvot. Tur viss ir sakrājies, gan stresi iestudēšanas laikā, gan mani personīgie stresi. Kur tad viņi citur paliks.

Klāvs Mellis: Kopumā arī tā ēka ir tāda, kur jūs esat pavadījusi lielāko daļu sava mūža. Enerģētiski, tur ieejot, varētu būt sajūta, ka aizej uz savām vecajām mājām.

Kā pēc izrādes atbrīvot sevi no tēla

Ligita Dēvica: Tu blāķiem stampā, liec visu iekšā sevī. Man bija apmēram piecdesmit gadu. Nu, kad veselība sabrūk, tad vai nu tu brūc vēl vairāk, vai arī sāc kaut ko darīt. Es sāku darīt pamazām, pamazām, pamazām. No visa tā tilpuma, kas tur ir, drusku notīrīju nost. Tur atkal nāca iekšā. Tas jau jebkuram cilvēkam, nav jau aktierim tikai. Jebkuram cilvēkam sakrājas viss tas.

Klāvs Mellis: Aktieris ir vaļējāks pats par sevi.

Ligita Dēvica: Viņa darbs ir tāds. Redziet, mēs jau esam dažādos teātros. Jūsu pieredze ir cita, man ir cita.

Klāvs Mellis: Es esmu tāds klaiņotājs vairāk.

Ligita Dēvica: Tēli nāk iekšā, un viņi ir jāpadara par savējiem. Iedomājieties, pilnīgi kaut kas svešs ienāk tevī – svešas emocijas, svešas domas. Tu nemāki viņas dabūt ārā. Skaidrs, ka viņas tur ir un viņas plešas arvien lielākas un lielākas, veselība paliek arvien sliktāka un sliktāka. Tā tas viss turpinās. Fakultātē, man liekas, nemāca nemaz, kā tikt ar to galā, kā pēc izrādes atbrīvot sevi no tēla.

Klāvs Mellis: Kaut kad kāds no maniem kursa biedriem par to runāja akadēmijas ietvaros, ka tā ir lieta, kurai vajadzētu pieskarties kaut bišķiņ.

Ligita Dēvica: Jā. Pirmos gados neko. Pēc izrādes kaut kas jāierauj ir, jāuzpīpē.

Klāvs Mellis: Tad vēl bohēma bija dzīva, tad attiecīgi tur tas noslīkst viss kaut kā.

Ligita Dēvica: Ļoti dzīva, bet tā bija glābiņš.

Toreiz tā bohēma bija tāda mērķtiecīga.

Teiksim, Kroders noskatās izrādi. Pēc tam ir tā pasēdēšana, relaksēšanās, kur runā tikai par mākslu, par izrādi, par citām izrādēm. Tas bija mūsu laiks.

Klāvs Mellis: Joprojām jau tas kaut kādā mērā tā ir.

Ligita Dēvica: Jā, tikai jums laika vairs nav tik daudz. Mēs varējām tur sēdēt stundām.

Klāvs Mellis: Naktis jau mums vēl joprojām ir brīvas. Ir kaut kādi ārpusteātra draugi, kuri ar mūsu kompāniju negrib ballēties, jo, kad viņi atnāk un mēs tur visi esam, tad runa ir tikai par teātri, kas viņus neinteresē.

Ligita Dēvica: Jā, neinteresē, citiem neinteresē. To es arī esmu pieredzējusi. Es izlasīju jūsu rakstu "Satori". Trīs reizes es lasīju. Ļoti sarežģīts.

Klāvs Mellis: Tik sarežģīts bija? Man bija trīs reizes garāks uzrakstīts, bet mani tur noīsināja, tāpēc, ka es biju pārcenties.

Ligita Dēvica: Sarežģīts. Es nevarēju saprast daudz ko, jo es jau neesmu mācījusies fakultātē.

Klāvs Mellis: Kā tad neesat mācījusies! Esat taču.

Ligita Dēvica: Nē.

Saindēšanās ar teātri

Klāvs Mellis: Tiešām? To es biju palaidis garām. Es lasīju, ka jūs negribējāt kļūt par aktrisi, bet par kaut ko citu.

Ligita Dēvica: Jā, pareizi, jā.

Klāvs Mellis: Un jau nākamā informācija bija, ka jūs vairākas reizes stājāties, bet jūs neuzņēma.

Ligita Dēvica: Mani pierunāja, lai es divas reizes stājos, bet mani nepieņēma.

Klāvs Mellis: Bet režisorus jūs esat pabeigusi kaut kādā veidā.

Ligita Dēvica: Nu beidziet! Kultūras tehnikumā kādi režisori! Nevienu brīdi es neesmu neko darījusi.

Klāvs Mellis: Tas bija tāpēc, ka nepaņēma aktieros?

Ligita Dēvica: Man vienkārši ieteica, lai es palieku Rīgā, ka mani paņems piedalīties fragmentos. Režisori tajā gadā mācījās.

Streičs mani paņēma vienā fragmentā, un tur faktiski notika mana saindēšanās.

Tas fragments bija tāds, ka vajadzēja raudāt sākt. Aleksandrs Leimanis vadīja to mēģinājumu un noveda mani līdz asarām.

Klāvs Mellis: Tā mērķtiecīgi un agresīvi?

Ligita Dēvica: Mērķtiecīgi. Es nezinu, kāpēc viņš to darīja, varbūt, lai atbrīvotu mani. Tur tā situācija bija tāda dramatiska. Es raudu un raudu. Pēc tam, kad es aizgāju uz savu kopmītni, es nevarēju saprast, kā var kaut kā notikt, ka es raudu par lietu, kas ar mani nenotiek. Tas bija tas indes piliens, jā.

Klāvs Mellis: Man liekas, ka visi cilvēki, kas sapņo būt par aktieriem, sapņo nevis būt komiski, bet būt Romeo un Džuljetas.

Ligita Dēvica: Nē, es nesapņoju nekad. Man nekādu sapņu nekad nebija. Man teica, ka man vajag būt par aktrisi, jo es izteiksmīgi dzejoļus skaitīju. Bija kāds, kas parāva līdzi uz to eksāmenu, un es aizgāju.

Klāvs Mellis: Bet tad jūs tā arī neiestājāties un nepabeidzāt, jūs vienkārši pamazām ieplūdāt?

Ligita Dēvica: Man pateica, ka Valmieras teātrī atbrīvojās divas aktiera vietas. Es uzrakstīju iesniegumu teātra direktoram. Teksts bija šāds, es atceros kā šodien: "Es vēlos iekārtoties jūsu vadītajā teātrī darbā." Un man atnāca izsaukums. Bija jābrauc it kā uz pārrunām.

Nekādas pārrunas nenotika, un tad atnāca ziņa, ka jāierodas teātrī. Es ierados teātrī ar savu raskladušku [saliekamo gultu – red.] un čemodānu.

Klāvs Mellis: Viņi nebija neko redzējuši, ko jūs darāt, pat nevienu dzejolīti nebija dzirdējuši?

Ligita Dēvica: Nē. Es tak neko nedarīju.

Klāvs Mellis: Baigi jocīgi. Mūsdienās ko tādu nevaru iztēloties.

Ligita Dēvica: Nu tās jau nebija mūsdienas. Man direktors tikai stāstīja, ka šausmīgi grūti Valmieras teātrī, ir daudz izbraukumu. Mēs nepārtraukti braucam, uztaisām izrādi un braucam. Es tā klausos – man vienalga, man vienalga. Ja jau es esmu ieradusies, man ir jātiek.

Klāvs Mellis: Pats uzaicina un mēģina atrunāt.

Ligita Dēvica: Man nebija citas alternatīvas, jo es neko negribēju. Es vispār neko negribēju. Tāds tas ceļš sākās.

Enerģijas un teorijas

Klāvs Mellis: Iespaidīgi. Bet kas par to rakstu? Tas bija pirms pusotra gada. Es neatceros, droši vien kaut ko samurgojis esmu.

Ligita Dēvica: Man īsti nebija skaidrs. Es nevaru nocitēt, bet par enerģijām jūs rakstījāt.

Klāvs Mellis: Kaut ko sliktu?

Ligita Dēvica: Es nesapratu. Jūs kaut kā teicāt, ka aktieri domā, ka kaut kas mistisks ir, kaut kādas enerģijas teātrī. Manā saprašanā tas jau ir tas, ko skatītājs saņem. Man ļoti nesaprotama bija arī tā lieta, ka jūs teicāt – izrādi pabeidz skatītājs. Es nesapratu, ko tas nozīmē.

Klāvs Mellis: Man liekas, tas jau arī ir kaut kādā mērā par tām enerģijām.

Savā nodabā spēlēt uz skatuves mēs varam, bet kamēr to neviens neredz, tas kaut kādā mērā nemaz neeksistē.

Ligita Dēvica: Tur jau tā lieta, ka man ar teorijām nav nekāda sakara, es neko nesaprotu. Es domāju – nu kā, aktieris uz skatuves tērē sevi. Viņš ir savā tēlā, laiž to enerģiju uz skatītājiem. Skatītājs ņem pretim, viņam rodas pārdzīvojums. Tur ir tā enerģiju mijiedarbība. Es domāju, ka tas ir tas galvenais, kas tur ir. Var jau būt tā, ka tā enerģija nenāk no aktiera, tā var būt.

Klāvs Mellis: Tā bieži vien mēdz būt. Man kopumā ir tādi aizspriedumi pret ezotēriku.

Ligita Dēvica: Es to jutu.

Klāvs Mellis: Es jau piekrītu teorijā, tiešām piekrītu, ka veidojas tas cirkulis. Man vienkārši liekas, ka tiklīdz saka vārdu "enerģija", "garīgums", kas strāvo, putekļi.

Ligita Dēvica: Bet tā ir enerģija un strāvo.

Klāvs Mellis: Strāvo, strāvo. Man liekas, ka tas ir formulējums, kas mani mulsina, bet kopumā es, protams, piekrītu. Skaidrs, ka tas arī ir tas, kas notiek.

Skatuve

Ligita Dēvica: Es nezinu, vai jūs esat dzirdējis, kā Valmieras teātra mazā zaļā būdiņa tika grauta nost. Ko mēs darījām? Mēs mazgājām skatuves grīdu. Mēs atvadījāmies no vecās skatuves. Tur taču ir sakrājušās tās enerģijas, tur ir bijuši pārdzīvojumi.

Klāvs Mellis: Nu es saprotu, rituāls, patīkams žests jau jā.

Ligita Dēvica: Nav rituāls, nav patīkams žests. Tā ir ticība. Mēs ticējām.

Klāvs Mellis: Jums tur tukšā pudele vēl bija kaut kāda. Ne tukšā, bet ar enerģiju droši vien.

Ligita Dēvica: Viņa bija tukša, milzīgi liela pudele. [Jānis] Samauskis bija malacis uz dzejām. Kā viņš runāja! Mēs visi stāvējām un raudājām, pareizi, jo mēs atvadījāmies no ļoti svētas vietas. Skatuve ir svēta vieta. Toreiz, kad es fakultātē mēģināju to vienu fragmentu, tad Streičs mani uzveda uz tās mazās fakultātes skatuvītes. Es eju pa kāpnītēm, eju uz skatuves, un kā mēs esam nonākuši uz skatuves, viņš mani ar varu novelk uz ceļiem. Uz šīs skatuves nevar tā uzkāpt. Pirmo reizi uz ceļiem. Šī skatuvīte ir svēta. Tas bija mans pirmais piedzīvojums ar teātra skatuvi. Es jau no ielas ienākusi faktiski. Man fakultātē neviens neko nestāstīja par aizkulisēm.

Klāvs Mellis: Bet kā tad bija jāiet? Jātipina?

Ligita Dēvica: Uz pirkstgaliem.

Klāvs Mellis: Es tiešām domāju, ka ir jāciena sava darba vieta. Man šķiet, ka, ja es visu mūžu būtu strādājis vienā veikalā un viņu jauktu nost, es arī droši vien izjustu kaut ko.

Klāvs Mellis
Klāvs Mellis

Ligita Dēvica: Tas ir cits kaut kas. Teātris ir cita lieta. Bet mēs jau nestrīdamies. Man ir cita pieredze, jums ir cita.

Klāvs Mellis: Nē, nē, mēs nestrīdamies. Man pieredze ir arī salīdzinoši mazāka.

Īstums un patiesums ir tas, uz ko mēs visi tiecamies

Ligita Dēvica: Nē, vienkārši cita. Jums ir jūsu cita pieredze. Es esmu fragmentus redzējusi, to spēles stilu. Es neko tur nevarētu izdarīt.

Klāvs Mellis: Nav tik traki, tiešām.

Ligita Dēvica: Es jau nerunāju par trakumu.

Klāvs Mellis: Man ļoti patīk tāds tiešām dramatiskais teātris klasiskākajā šī vārda izpratnē, un es ar to regulāri nodarbojos. Tādi cilvēki, kas spēlē citus cilvēkus, kas mīl un cieš, man tiešām ļoti patīk šis novirziens.

Var jau patikt tas, ka mīl un cieš, bet bez tās krišanas uz ceļiem.

Ligita Dēvica: Jūs jau ironizējat tagad.

Klāvs Mellis: Nē, vispār ne, ne vismazākajā mērā.

Ligita Dēvica: Redziet, tur nav tā, ka ņem un cieš. Viss notiek pa īstam.

Klāvs Mellis: To es arī saprotu. Es vienkārši trivializēju. Es arī neesmu fans tām izrādēm, kur cilvēki ar baltiem kubiem staigā un meditē. Man arī patīk jūtas, bet bez tās garīguma klātbūtnes pašā procesā, bet vairāk tajā iekšienītē.

Ligita Dēvica: Par iekšieni jau es arī runāju. Pa īstam. Nu kas ir pa īstam. Tu dzīvo tā tēla dzīvi. Tu esi viņu padarījusi it kā par savu un pa īstam tu dzīvo. Es saku tikai savu pieredzi. Es nesaku, ka tam tā ir jābūt, ka tas ir likums. Tā ir mana pieredze, ka es esmu tāda bijusi un tādā savu mūžu pavadījusi.

Klāvs Mellis: Es saprotu, un es tam pilnīgi arī piekrītu. Man liekas, ka tajā mākslas žestā nav nekādu pretrunu.

Ligita Dēvica: Nav, nav pretruna. Es jau par to nerunāju, ka pretruna ir.

Klāvs Mellis: Vairāk tajā ikdienā ir pretruna, tajā sadzīvē, citādība. Pašā tajā mākslā citādības pat nav.

Ligita Dēvica: Jā, jā, citādība. Par to jau es arī runāju, ka tas ir savādāk.

Klāvs Mellis: Tas īstums un patiesums ir tas, uz ko mēs visi tiecamies, vienkārši dažādiem ceļiem.

Ligita Dēvica: Citādiem paņēmieniem. Ko nozīmē jūsu teātra nosaukums?

Klāvs Mellis: "Kvadrifrons"? Mums ir viena tāda izrāde, kur mēs bērniem mēģinām izskaidrot, ko tas nozīmē. Tajā mēs sakām, ka tā ir abreviatūra, respektīvi, katrs burts nozīmē kāda vārda pirmo burtu. Tur mēs sakām, ka tā ir organizācija, kas vizinās ar draugiem, reizēm ir fenomenāli radoša un nav stulba. Patiesībā tas ir tāds arhitektonisks veidojums, tāds pīlārs. Mēs sākumā bijām četri tajā organizācijā, četras sejas, kas raugās uz visām pusēm.

Ligita Dēvica: Kad jūs sākāt?

Klāvs Mellis: Pirms pieciem gadiem.

Ligita Dēvica: Kas ar jums bija noticis? Kāpēc jūs sākāt?

Klāvs Mellis: Mēs bijām pabeiguši Kultūras akadēmijas aktierus. Es pat īsti nezinu, vai tajā brīdī tas bija tieši tas, ko mēs gribējām, bet mūs vienkārši nepaņēma nevienā lielajā teātrī štatā. Tad mēs pāris gadus pa vienam gan valsts teātros, gan nevalstiskajos visu ko spēlējām. Vienā brīdī mēs sapratām, ka mums tiešām patīk tā kompānija, kādā mēs esam. Mēs esam domubiedri, mums ir līdzīga gaume, intereses, mēs esam labi draugi, tāpēc ir jādara vienkārši tādā kompānijā, kādā gribas. Jūs jau zināt, ka štata aktieri ir pakļauti režisoram, tu nevari izvēlēties.

Ligita Dēvica: Ļoti labi, daudz ko iemācās, brīnišķīgi.

Klāvs Mellis: Tas ir labi, bet arī brīvmākslinieka statusā nav tā, ka ir baigā izvēle. Tāpat naudiņa ir jāpelna. Nav jau tā, ka tevi visu laiku kaut kur aicina. Beigu beigās ir jāstrādā, ir jādara tas, ko citi liek. Mēs sapratām, ka mums tiešām gribētos darīt to, ko mēs gribam darīt un tad mēs tā noorganizējāmies.

Ligita Dēvica: Jūs veiksmīgi esat noorganizējušies.

Klāvs Mellis: Es jūs tiešām ļoti labprāt kaut kur uzaicinātu. Man liekas, jums ir nepareizs priekšstats par mums, kā īstenībā līdz galam nav.

Ligita Dēvica: Nē.

Klāvs Mellis: Man liekas, ja jūs atnāktu, redzētu, ka mēs arī mēdzam pa īstam mīlēt. Bet nu labi – ja nevajag, tad nevajag.

Ligita Dēvica: Es jau nesaku, ka jūs vai to nemākat vai nedarāt. Es saku, ka jūs esat citādi.

Klāvs Mellis: Nē nu tas ir skaidrs.

Ligita Dēvica: Jūs runājat par ārkārtīgi nopietnām tēmām.

Klāvs Mellis: Bet mani tak aicina rakstīt. Tur jau nevar neko nenopietnu.

Ligita Dēvica: Jā, jā, bet es neesmu spējīga tādā veidā domāt, par to es runāju – par atšķirību.

Klāvs Mellis: Kaut kā mēs tur darbojamies. Ik pa brīdim mēs sagurstam, mums apnīk. Mēs pašlaik tieši pārvācamies no Zeļļu ielas uz Rīgas cirku atpakaļ. Es vakar aizšmaucu uz mēģinājumu pa vidam, bet visi pārējie mūsējie no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā ar smago mašīnu tūkstoš reizes braukāja turp un atpakaļ. Ziniet, kā teātrī savācas paunas. Visu paši.

Ligita Dēvica: Cik ilgi jūs šito varēsiet turēt?

Klāvs Mellis: Nu ir tas uz tādu entuziasmu balstīts. Pagaidām tas entuziasms ik pa brīdim noplok, arī ar to pandēmiju, ar kara sākumu.

Ligita Dēvica: Tas bija labs pārbaudījums, jā.

Klāvs Mellis: Tagad kaut kā atkal viņš drusciņ ir uzradies. Es esmu sācis vitamīnus dzert.

Ligita Dēvica: Noteikti. Jūs esat sācis par veselību rūpēties. Tas ir vajadzīgs.

Klāvs Mellis: Es atceros, ka pagājušajā gadā ap šo laiku novembrī, decembrī bija drausmīgi, super smags periods nezin no kā.

Ligita Dēvica: Paskatieties, kas apkārt notiek! Pat, ja jūs neesat iekšā tajā lietā dziļi, tas taču spiež uz smadzenēm, tevi notērē.

Mūžs teātrī ir mana mūža universitāte

Klāvs Mellis: Jūs teicāt, ka teātrim tā kā nē, bet "Emīlijā" (daudzsēriju mākslas filma "Emīlija. Latvijas preses karaliene" – red.) jūs tomēr nofilmējāties. Jeb tas tāds sānsolis?

Ligita Dēvica: Es to saucu par piedzīvojumu. Es tā ik pa brīdim atsaucos kādam piedzīvojumam. To gadījumu es nesaucu, ka man ir loma filmā.

Klāvs Mellis: Avantūra?

Ligita Dēvica: Nē, piedzīvojums. Avantūra ir tāda nenopietna. Es ļoti nopietni pret to attiecos. Tas bija ļoti pārsteidzoši, kā tas notika. Tas nebija tā paredzēts. Tas notika kaut kā, ka es pat nesapratu, ka tas ir noticis. Tāpēc es to saucu par piedzīvojumu. Nē, es nesaku, ka nekad mūžā es uz skatuves nekāpšu.

Ja es kādam vajadzīga būšu un es pieņemšu to, ko man piedāvā, es varu uz skatuves uzkāpt.

Es negribu būt atkarīga. Tā ir būtība tur, par to es runāju. Jūs minējāt atkarību no režisora. Jā, atkarība, bet ziniet, es sapratu, ka mans mūžs teātrī ir mana mūža universitāte. Tur es esmu visu iemācījusies. Atkarība – tur man ir sevi jāmaina, lai es pieņemtu, ka man saka tā un tā un tā. Aktieris ir atkarīgs no režisora ne tikai tā, ka viņam dod lomas, bet arī, ka režisors viņu bīda uz skatuves. Ja režisors ir kaut ko teicis, man lielāko gandarījumu sagādā tas, ka izpildu to, ko viņš no manis grib. Es to tā sajutu. Es nerunāju par to, ka man kaut kāds skatījums ir, kā es gribu. Es domāju, tas ir ļoti vērtīgi, ka es to savā dzīvē esmu mācījusies.

Klāvs Mellis: Izpildīt ne tikai tehniski, bet arī saprast, kā to ielaist sevī.

Ligita Dēvica: Izdzīvot, jā. Viens cilvēks man saka – tev tur jāiet tā un šitā jādzīvo. Jā. Es eju un dzīvoju, jo, redziet, es ticu viņam, es viņam uzticos. Es zinu, ka viņš zina, ko viņš grib un mans uzdevums ir darīt visu, lai es to piepildītu.

Klāvs Mellis: Bet ir taču noteikti arī bijuši tādi gadījumi, kad īsti nezina, ko grib.

Ligita Dēvica: Nē.

Klāvs Mellis: Tiešām?

Ligita Dēvica: Manā dzīvē tādi režisori nav bijuši.

Klāvs Mellis: Man pat ir. Tā, ka tā uzticība neveidojas.

Ligita Dēvica: Nē, nē, nē. Man viens režisors bija, kurš mani faktiski mācīja par sevi pastāvēt. Viņam bija tādas savas emocijas. Es viņam teicu atklāti – pierādi! Ja tev neliekas, ka tā, tad pierādi. Es eju un pierādu. Jā, labi. Viņš mani nelauza nekad. Tas, ko intuitīvi es jutu, kā vajadzētu, viņš to pieņēma. Man tiešām nav bijis tā.

Klāvs Mellis: Tā, ka nebūtu tās uzticības, ja?

Ligita Dēvica: Nē, neviens, neviens. Bet padomājiet, kādi režisori: [Oļģerts] Kroders, [Māra] Ķimele, [Felikss] Deičs. Nevar uzreiz visus atcerēties.

Klāvs Mellis: Kāds jauns, zaļš gurķis nav iemaldījies ne reizi, kas liek taisīt brīnumus?

Ligita Dēvica: Nē, nebija. Es teikšu, paldies Dievam, jo es neko nebūtu varējusi izdarīt. Man taču nekādu zināšanu nebija. Man vajag uzticēties.

Ligita Dēvica
Ligita Dēvica

Klāvs Mellis: Bet ar stāžu kaut kāda izjūta taču veidojas.

Ligita Dēvica: Nē, tas neko nedod. Man katra loma sākas no nulles, no tā, ka es neko nezinu. Jauns tēls, nav nekāda bijusi pieredze tāda. Tu vienkārši varbūt drošāk sāc to darīt, nav bremzes sākt kustēties vai kaut kas tāds. Pēc gadiem, kad es teicu, ka es atbrīvoju tās nevajadzīgās emocijas, tad gan drusku vieglāk kļuva. Tad nebija tā, ka pēc izrādes nogurums bija un esi izlicis sevi. Tu varēji mierīgi savākties un iet savā dzīvē. Bet tad, kad tas viss liekais jau bija sācis iet projām.

Divi labi aktieru tipi

Klāvs Mellis: Es varbūt tagad samuldēšos, bet man liekas, ka Staņislavskis arī runāja par diviem labiem aktieru tipiem. Visi pārējie viņam bija slikti, bet bija divi labi. Varbūt es tagad pats to izdomāju. Viens bija tas, kurš, katru reizi ejot uz skatuves, izdzīvo un izcieš, izmīl, izsāp to visu kā pirmo reizi un otrs, kas viņam šķita pieņemams, bija tas, kurš vismaz vienu reizi mēģinājumu procesā to ir izdzīvojis, izmīlējis un izcietis, bet kaut kā caur savu emocionālo un fizisko atmiņu spēj to replicēt katru reizi. Respektīvi, ka katru reizi nevajag ciest, bet vismaz reizi vajag. Man liekas, ka, ja katru reizi necieš, tad ir bišķiņ vieglāk, sevišķi tā atiešana.

Ligita Dēvica: Es neesmu tā īsti domājusi, lai tā precīzi pateiktu, bet jūs teicāt pareizi to otru variantu. Tev ir jāizdzīvo, un viņš tur paliek tajās emocijās.Bet tu, sevi nežēlojot, tu atkal ej tajās attiecībās, notikumos, tev galvā tā tēla domas tās pašas ir. Pēc tās izrādes nav jāmokās vairs.

Klāvs Mellis: Bet ir taču vieglākas un sarežģītākas lomas. Es nedomāju galvenākas vai negalvenākas, bet arī emocionālā līmenī tas, cik ļoti viegli vai grūti ir atiet pēc tam, sevi plosīt vai neplosīt.

Ligita Dēvica: Ziniet, man bija viena izrāde, tā bija "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". To Ķimele taisīja. Es pat nezinu, ko viņa vispār tur darīja. Visiem pārējiem aktieriem bija pusstundas sapulcēšanās pirms izrāžu sākuma.

Klāvs Mellis: Jūs neaicināja?

Ligita Dēvica: Nē. Es biju tā negantniece. Es tā varētu šodien teikt, ka viņa varbūt raidīja tādas labas domas, lai tas, kam manī bija jānāk iekšā, manī kādu ļaunumu neizdara. Man ir aizdomas, es nezinu. Māra bija tā, kas tā pa punktiem mācēja pateikt, kur kas darbojās. Viņa, piemēram, teica; "Ver vaļā sirds čakru!" Nu toreiz jau par tām lietām neviens nerunāja, vismaz mēs neviens. Toreiz mūsu teātrī bija kādi desmit aktieri, kas bez izglītības bija. Tad, kad Kroders atnāca, apmēram desmit aktieri tādi bija. Tad tas laiks bija, kad viņi sāka strādāt. Līdz šai dienai.

Aktieros neklātienē

Klāvs Mellis: Man liekas, ka tā ir profesija, kur tikai ar pieredzi var kaut ko iegūt. Tā izglītība ir tāda četru gadu piespiedu pieredze, ko tev nākas iegūt, pirms tu kādam rādies.

Ligita Dēvica: Es neatceros, kurā gadā, bet, par cik mēs tik daudzi bijām bez izglītības, izdomāja, ka neklātiene jāorganizē, aktieru fakultāte pie konservatorijas. Un noorganizēja. Visi nebija ar mieru, bet es biju, jo papīrs vajadzīgs, jāpabeidz augstākā izglītība.

Klāvs Mellis: Ko nozīmēja neklātiene? Reizi nedēļā bija jāaizbrauc uz turieni? Tagad jau neklātiene ir zūmā.

Ligita Dēvica: Brauca katru nedēļu brīvajā dienā uz Rīgu. Notika visu dienu lekcijas, mācības. Tur iestāšanās eksāmeni bija. Tad, kad bija jāstājas iekšā, Kroders man teica: "Izbeidz ākstīties! Priekš kam tev tas vajadzīgs!" Bet es biju ieņēmusi galvā, ka papīrs vajadzīgs, jāpabeidz augstākā izglītība.

Klāvs Mellis: Jūs pabeidzāt arī, ja?

Ligita Dēvica: Papīru iedeva.

Klāvs Mellis: Neklātiene aktieros vispār izklausās pats par sevi pēc diezgan liela absurda.

Ligita Dēvica: Diplomdarbs bija teātra izrāde, loma.

Klāvs Mellis: Jūs bijāt spēlējusi jau nez cik gadus, un nu pēkšņi jums diplomdarbs. Kaut kā diezgan ačgārni.

Ligita Dēvica: Nav tak nekādas loģikas, bet tas vienkārši tā notika. Bet diezgan daudzi bija. Arī no Leļļu teātra bija. Tāds bariņš bija. Vairāk jau nebija, tā bija vienīgā reize.

Dievs ir paredzējis, ka tu esi cilvēks un tu dzīvo savu dzīvi. Tu mācies dzīvot kontaktā ar visu pasauli, ar citiem cilvēkiem. Kad es pirmo reizi par to iedomājos, man nāca tā doma, kura ir atnākusi līdz šai dienai, ka es negribu, ir jātiek vaļā no tā visa.

Es tik skaļi un pārliecinoši teicu, ka es pamatā esmu cilvēks. Tas kaut kā no zemapziņas nāca. Laikam jutu, ka nāk brīži, kad tev jākļūst ir par cilvēku.

Spēlēt vai dzīvot?

Klāvs Mellis: Kopumā jūs kritika mīlēja?

Ligita Dēvica: Nē. Viss notika tā, kā tam jānotiek ir. Arī tā bija tā pieredze. Tad bija tā saucamās pieņemšanas izrādes. Iedomājieties, ja jums nav nekādas izglītības, nekādas pieredzes un liela loma ir. Tu esi viņu mocījis. Par mani teica: "Jā, interesanti, bet neko saprast nevar." Tad vienmēr bija tā, ka pēc tām pieņemšanas izrādēm mēs gājām uz restorānu. Mēs toreiz varējām atļauties iet uz restorānu. Gājām pusdienās. Es sēdēju, pārdzīvoju, raudāju, un asaras lija šņabja glāzītē. Jā, man bija ļoti grūti visas pieņemšanas, es pārdzīvoju. Pirmie gadi tādi bija, bet es visiem šiem gadiem saku paldies, paldies, paldies, paldies.

Klāvs Mellis: Tad jau sanāk, ka lielāka atzinība un pašai gandarījums sākās tad, kad jūs sākāt pārraut tās atkarības, gan "Likteņa līdumnieki", gan "Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes". Galvenās lietas nāca tieši tajā brīdī, kad vairs nebija tik liels tas stress.

Ligita Dēvica: Jūs mani esat pilnībā sapratis.

Klāvs Mellis: Skaisti, man liekas īstenībā.

Ligita Dēvica: Ziniet, kad tas bija? Es biju dziļajā iekšējā darba periodā. Tad tur tās lomas ne īpaši bija. Tad nāca "Līdumnieki". Man tās iekšējās sarunas ar sevi bija – lūk, te es gribu pārbaudīt, kas manī noticis ir pēc visiem tiem darbiem, ko es biju darījusi. Man drusku tāda šauba bija, vai tiešām pēc tam, kad es visu atbrīvoju, ja nāks kāds darbs, vai man tur vispār būs kāda emocija. Tas bija pārbaudes brīdis.

Klāvs Mellis: Man gribējās paskatīties vēlreiz. Es skatījos pirms padsmit gadiem, un man pašam bija padsmit gadu tajā brīdī. Man liekas, pēc atmiņas, ka jūs spēlējāt ļoti skopi kaut kādā ziņā.

Ligita Dēvica: Dzīvoju. Es nespēlēju.

Klāvs Mellis: Jā, es zinu, slikts vārds.

Ligita Dēvica: Mums nav tāds vārds.

Klāvs Mellis: Vissliktāk ir tēlot. Spēlēt – vēl tā pa vidam.

Ligita Dēvica: Nē, nē, nē.

Klāvs Mellis: Tur varētu būt ļoti ekspresīvi, bet jūs tiešām to darāt tādā ieturētā veidā.

Ligita Dēvica: Tas bija visa Valmieras teātra mūža laikā. Kādreiz Deičs aizrādīja – nespēlē. Un otrs bija – nemelo. Stop. Tad izmēģina to, un tad tev ir jāsaprot, kur tā atšķirība.

Klāvs Mellis: Kā jūs to saucāt tīri praktiski? Piemēram, es darbojos izrādē?

Ligita Dēvica: Dzīvoju. Es dzīvoju šo tēla dzīvi.

Klāvs Mellis: Man, piemēram, tas vārds spēlēt nešķiet tik slikts.

Ligita Dēvica: Nē, nē, mums nav.

Klāvs Mellis: Man tas liekas pat romantiski. "Spēlmaņu nakts", piemēram.

Ligita Dēvica: Tas ir pilnīgi cits pasākums. Manā pieredzē uz skatuves, tur visi dzīvoja. Ar visiem tas tā bija, izdzīvoja to dzīvi.

Klāvs Mellis: Tātad, jūs vēl arī dabūjāt to mūža ieguldījumu. Tas viss nāca tajā brīdī, kad jūs nolēmāt, ka tas nav pats galvenais dzīvē.

Ligita Dēvica: Tas viss viens pēc otra, viss vienā čupiņā pa visu mūžu. Padomju laiks vēl bija, pirms Atmodas. Mani vairākus gadus iesniedza uz nopelniem un man nedeva. Gadu pirms Atmodas man iedeva un tad atņēma.

Klāvs Mellis: Atņēma? Tas taču ir statuss.

Ligita Dēvica: Nu kā, tas viss likvidējās.

Klāvs Mellis: Nu jā, nopelniem bagātā tautas skatuves māksliniece, tas būtu jokaini.

Ligita Dēvica: Tas viss likvidējās. Mani direktore iesauca kabinetā: "Kas jums tur ir? Kāpēc jums nedod? Jums ir ārzemēs radi?" Nu man tēvs bija izsūtījumā. Bet es nezināju. Toreiz jau nerunāja par to. Man tēvs rakstīja vēstulēs, ka ir darbiņā un būs mājās. Tad, kad Atmoda sākās, tad es uzzināju tās lietas. Līdz mielēm es to sapratu tad, kad Atmoda sākās. Tad man tā pielēca, kas ir bijis. Mājās neviens par to nerunāja, neviens man nestāstīja. Es tikai jutu, ka pieaugušie cilvēki satiekas, kaut ko runā un no manis kaut ko slēpj. Es jau arī nelienu virsū, netraucēju. Man pagāja laiks vienai, visa tā bērnība, jo mani saudzēja.

Šodien es saku paldies, ka tā, jo manī nav naida, nav ne kripatiņa, arī tad, kad es apjēdzu, kas ir bijis, kas ar mani ir bijis, kur viņš ir bijis, kad tā vēsture nāca atklātībā.

Ja man tas viss būtu stāstīts, tas būtu manī krājies. Es uzaugu bez tēva. Tomēr kaut kāda sāpe tur. Bet viņš man tādas vēstules rakstīja, ka tā tam jābūt, viņš strādā. Viņš man brīnišķīgas vēstules rakstīja. Viņš man deva padomus par mācībām.

Klāvs Mellis: Tas ir, lai jūs pasargātu?

Ligita Dēvica: Jā. Te ir gadījums, ka par to, ka tu nezināji, tev ir jāsaka paldies. Manī nav sakrājusies tāda pārestības sajūta. Ar prātu es saprotu, kas tas ir bijis. Mammai bija ļoti grūti. Viņa ļoti no tā cieta, viņas veselība no tā cieta, tas gan ir fakts. Varbūt tāpēc Dievs arī mani vadīja uz to teātri, ka tur es biju spiesta visu to vērt vaļā un izdzīvot, tā kā viss ir ļoti labi.

Klāvs Mellis: Droši vien tās personīgās lietas tajos pašos "Līdumniekos" arī kaut kādā ziņā palīdzēja veidot tās sajūtas. Vēsturiskā izpratne.

Ligita Dēvica un Klāvs Mellis
Ligita Dēvica un Klāvs Mellis

Ligita Dēvica: Precīzi. Ziniet, jums nepatīk, kad par mistiku runā, bet tur mistika notika. Es nebiju līdzīga savai mammai, bet es pēkšņi ieraugu un man jocīgi paliek – es redzu savu mammu, redzu savu omu, ka kaut ko es daru tā, kā viņa ir darījusi. Notiek tātad mistika. Tā tas bija. Pie visiem režisoriem, ko es minēju, es Virdžīniju [Lejiņu] gribu minēt. Viņa ir brīnišķīga režisore, kā viņa vadīja, kā viņa kadrus organizēja.

Klāvs Mellis: Man liekas, tur ir fantastiski organizēti kadri. It kā vienkārši, bet dinamiski.

Ligita Dēvica: Viņai tas bija mūža sapnis. Viņai ir lauki un visa tā dzīve saistīta. Tas ir viņā iekšā.

Klāvs Mellis: Jūs savukārt vienmēr esat bijusi pilsētniece, vai ne?

Ligita Dēvica: Radzobe uzzināja par to, ka man tā loma ir, un viņa man skaidri un gaiši teica: "Jūs taču viņu nenospēlēsiet, tā nav jūsu loma."

Klāvs Mellis: Tas nopelniem bagātais tautas skatuves mākslinieks bija tik izplatīts un tik ļoti visiem, ka bija jocīgi, ka jums nav?

Ligita Dēvica: Jā. Vienkārši es pietiekami ilgi biju strādājusi jau, lielas lomas bija, labi bija strādāts. Tā kā vajadzētu, cilvēks ir darbu darījis. Tur bija tā, ka teātris pieprasa. Bija, kam piešķīra, bet man nē.

Klāvs Mellis: Triju Zvaigžņu ordeni toties dabūjāt.

Ligita Dēvica: Tad es visu uzreiz dabūju, jā.

Klāvs Mellis: Kā tas ir, kad tas tā notiek, ka viss uzbirst uz galvas?

Ligita Dēvica: Man vairs nebija tā, ka elpa aizsitās. Es biju tādā pārdomu procesā. Ļoti labi.

Klāvs Mellis: Man vienmēr prieks.

Ligita Dēvica: Es neteikšu prieks, bet pateicība. Tur atšķirība drusku. Priekā ir drusku emocijas klāt. Es pateicos gan liktenim, gan teātrim. Viss ir bijis ļoti labi.

Katrai paaudzei savi pārbaudījumi

Klāvs Mellis: Jums sanāk staigāt gar teātri šobrīd?

Ligita Dēvica: Kad tika tie darbi darīti, es negāju. Es ilgu laiku negāju, kad tur vispār sāka kaut ko darīt. Skaidrs, ka kaut kāds pārdzīvojums. Es negāju iekšā. Tur grimētavas un viss ir pārmainīts. Es ieraudzīju teātri tajā brīdī, kad Ukrainā tika tie pirmie kadri redzēti.

Tad es eju un ieraugu, ka puse teātra ir nograuta. Tas bija briesmīgi. Tas jā, tas bija tā nopietni.

Klāvs Mellis: Kaut kad astoņdesmito gadu vidū tas remonts bija. Nav tāda cikliskuma sajūta, ka tas notika, atkal notiek un pēc trīsdesmit gadiem atkal būs?

Ligita Dēvica: Nē, nu par to es smaidu. Katrai paaudzei ir savi pārbaudījumi. Ir atkal salasījušies tie cilvēki, kuriem ir tādi pārbaudījumi. Piemēram, "Līdumniekos", tur bija tā, kad katrs jauns tēls ienāk – ar visiem intervijas bija "Lauku Avīzē". Man tās intervijas ir saglabājušās. Tur ir skaidri redzams, ka sevišķi tie, kuriem ir galvenās lomas, visiem ir bijis tāds dzīves posms, mācību posms, kas ir bijis jānoiet. Es nezinu, kā citi to tā uztver, bet kad viņi intervijas dod, es, no malas lasot, redzu, ka viņiem ir tas posms. Tā viņi bija nolasījušies, ka viņiem tas ir bijis jādara. Katrā darbā jau ir tā, ka ir savs jāiemācās.

Klāvs Mellis: Piemēram, tādos "Līdumniekos", jums kā pilsētas dāmai lauku viensētā nebija jāiemācās kaut kas specifisks?

Ligita Dēvica: Ziniet, pats no sevis viss notika. Es sapratu, ka notiek kaut kas vairāk. Tā nebija loma – tā bija atkal kaut kāda dzīve. Kad sāka filmēt, mūs dzina kopā un mēs skatījāmies senas fotogrāfijas. Pilnīgi citā krāsā viņas ir. Es aizbraucu tajā vakarā mājās un meklēju savas omes fotogrāfiju, pilnīgi instinktīvi. Pilnīgi tāda sajūta, ka man tā fotogrāfija ir vajadzīga. Es neko par viņas dzīvi nezināju. Es it kā izdzīvoju viņas dzīvi, šeit notika tas, tas tika zemapziņā ielikts. Es izdzīvoju faktiski viņas dzīvi. Es nezinu, kāda viņai precīzi bija, bet viņai arī bija grūta tā dzīve.

Klāvs Mellis: Droši vien "Līdumnieku" dēļ es biju iztēlojies, ka jūs tāda salta un šerpāka būsiet, bet jūs tāda sirsnīga esat. Tas ir tā jauki, man patīk. Man liekas, vieglāk parunāties ar sirsnīgu cilvēku. Man bija licies, ka jūs tāda dīva īsta, kas ir ieradusies sarunāties.

Ligita Dēvica: Tagad, šodien?

Klāvs Mellis: Nu jā. Tas laikam no "Līdumniekiem".

Ligita Dēvica: Ej nu! Pareizi? Jauki.

Klāvs Mellis: Varbūt par to teātra renovāciju jūs varat kaut ko pateikt kā cilvēks, kurš ir piedzīvojis to vienreiz. Jums ir kāda atziņa, kā pārdzīvot to teātrim, ka viss būs kārtībā?

Ligita Dēvica: Nu skaidrs, ka būs kārtībā. Man ir vēlējums tikai, pacietību tiem jaunajiem, jo nav viegli. Viņi brauc tagad izbraukumos, ko mēs jaunībā darījām, faktiski visu mūžu. Mums bija tikai izbraukumi. Iestudē – brauc. Iestudē – brauc.

Es viņiem novēlu pacietību, izturību. Ja viņi sevī sajutīs un atbildēs jau uz jautājumu, ka tas ir tas, kas viņiem dzīvē ir jādara, tad viss būs kārtībā, tad viņi stiprāki kļūs.

Klāvs Mellis: Bet viņiem ir arī jāatceras, ka viņi vispirms ir cilvēki un tikai pēc tam aktieri.

Ligita Dēvica: Jā, dabīgi, bet to jau katrs izlemj. Es domāju, ja kādam tur ir ģimene, ja vēl bērni ir, tad tas ir sarežģīti. Tā ir izlemšana. Tā ir izlemšana. Kas attiecas uz ģimeni un bērniem, tas nesanāks tā. Man vismaz nesanāca tā, kā vajadzētu. Man vismaz nekas harmonisks nesanāca.

Klāvs Mellis: Uz šīs ne visai pozitīvās, bet patiesās nots, es teikšu jums lielu, lielu paldies par parunāšanos. Tiešām bija necerēti jauki. Man šķita, ka mēs te sēdēsim, mulsīsim divatā un nesapratīsim, ko teikt, bet tiešām ļoti interesanti.

Ligita Dēvica: Man jāsaka žēl, ka tik ātri. Jūs ievedāt mani tādās dziļās atmiņās. Paldies!

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.

Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti